Kaut uz vienu mirkli, kaut vai tikai...

  • 2 min lasīšanai
  • 34 foto
Horvātija...Jā, jau tuvojoties Horvātijas robežai un pirmo reizi ieraugot Adrijas jūras smaragdzilganzaļo (piedodiet, tie kuriem grūti iztēloties) ūdens krāsu, Tu saproti, ka esi nokļuvis kaut kur tuvāk tā dēvētajai „paradīzei”, bet šajā gadījumā, tā ir „paradīze” zemes virsū nevis kaut kas netverams, nezināms, ko varam mēģināt tikai iztēloties! Horvātiju apmeklēju šogad no 14.septembra līdz 24.septembrim un šoreiz izbraukums bija ar autobusu. Atzīšos, šī gada Horvātijas apmeklējums bija mans otrais mēģinājums iepazīt šo zemi. Pagājušajā gadā, arī septembra mēnesī, devos uz šo valsti, komandējumā, kas galu galā izvērsās vairāk vai mazāk atpūtas braucienā. Jautāsiet – kāpēc divus gadus pēc kārtas uz Horvātiju? Jau pagājušajā gadā mani savaldzināja Horvātijas skaistums un piedevām tad man bija iespēja pabūt tikai vienā no šīs valsts „pērlēm” Dubrovnikā, tādēļ arī šogad kravāju mantas un devos tieši turp. Tad nu šoreiz man izdevās pabūt daļā no Dalmācijas lielākajiem skaistumiem – Plitvices ezeros, KrK Nacionālajā parkā, Diokletāna pilī, apmeklējām arī tādas pilsētas kā Šibeniku, Splitu, vēlreiz, vismaz manā gadījumā, Dubrovniku un, protams, mazo, kompakto, bet neizsakāmi pievilcīgo, burvīgo Trogiru. Protams, nedrīkst nepieminēt arī jau daļā no Horvātijas aprakstiem minēto, fišpikniku un izbraucienu ar kuģīti uz Kornati salu arhipelāgu. Lai gan laika apstākļi tieši todien mūs nelutināja – atšķirībā no pārējām septembra dienām, kuras pavadījām Horvātijā un kurās laiks bija vairāk nekā lielisks, tad dienā, kad devāmies fišpiknikā saule bija aizslēpusies aiz mākoņiem, smidzināja lietus un plus visam jau minētajam, pūta diezgan stiprs vējš, bet tas nebija iemesls, lai daļa no ceļojuma biedriem bez liekas domāšanas mestos „sāls ezera” ūdenī, kurš bija pat mazliet siltāks par gaisa temperatūru. Man gan sevi izdevās atturēt no šāda veida avantūras, jo jau tā biju nosalusi un baidījos, ka organisms mani varētu nesaprast pēc šāda veida „procedūru” veikšanas :) Toties no attāluma diezgan labi sapratos ar „salas iedzīvotājiem” – ēdelīgajiem ēzelīšiem. Kāpēc tikai no attāluma? Tāpēc, ka gribot „par brīvu”, t.i. bez maizes kumosiņa kabatā, nofotografēties ar vienu no izcilākajiem ēzelīšu sugas pārstāvjiem, kājā gandrīz dabūju ēzeļa zobu nospiedumus :) Nobijos ne pa jokam, bet kā jau visās pasakās, arī šis negadījums beidzās labi, jo izdomāju līdz aizbraukšanai izvairīties no tiešas atrašanās „neganto” radību tuvumā. Nu tas, protams, nebija viss, bet šai reizei pietiks.. Nobeigumā gribu izstāstīt leģendu par Kairosu. Kairos gan kulonu, gan dažādu citu veidojumu „iemiesojumā” ir pieejams Trogirā: Leģenda par Kairosu radusies no grieķu leģendas un sarunas starp Kairosu un Dievu par mirkļa netveramību. Mirklis ir jācenšas satvert uzreiz, nevis tad, kad tas jau paskrējis garām. Par to, ka cilvēki bieži tā dara, liecina tikai viena matu šķipsna Kairosa pakausī. Tātad vairumā gadījumu mēs mēģinam satvert mirkli tikai tad, kad tas jau paskrējis garām un tad jau tas vairs nav notverams. Tad nu būsim tie, kas spēj satvert un izbaudīt mirkli pirms tas ir paskrējis garām... Tieši ļautiņi, kas kaut reizi ir bijuši Horvātijā, ir tie, kas jau ar to vien, ka ir pabijuši šajā zemes nostūrī, ir, kaut uz mazāko laika sprīdi, ko mēdz dēvēt arī par mirkli, bijuši laimīgi...Un arī es, protams, neesmu izņēmums!!!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais