Hainantrips 2012 jebšu Soļi dienvidjūras pērļu rotā. 2. daļa
|
Uģis Paurs
|
Hainantrips 2012 jebšu Soļi dienvidjūras pērļu rotā. 2. daļa
1. daļa šeit
20.01
Ceļojumā jau daudz soļots un kājas priecīgas par miegu, līdz 11:00 rītā. Pamodušies, pa tējai un skats jau lielās Ķīnas virzienā. Šodien plānots stopēt tālāk rietumvirzienā gar piekrasti. Nākamā lielā pietura.. Hainan salas galvaspilsēta – Haikou.
Pirms robežas izpriecājamies Makao veikalā ar foršajām rietumu precēm. Šokolādes, siers, limonādes. Laiks ar supersmuks un esam jau rindā pie pasu kontroles. Viss veikli – Sveiki Ķīna. Ja godīgi, pēc vakardienas eiropeisma nebija svētlaime atgriezties lielajā zemē, kur ļaudīm patīk harčāties.
Ir jau ok, bet tā pievilka domas, cik jauki ir, ka ir lietas, kas nav.
Esam Makao robežpilsētā – Džuhai.
Džuhai(Zhuhai) – Pērle, kas to arī nozīmē, tiešā tulkojumā un Ķīniešu valodas (Pērļu jūra). Mazā, māsa otrā līča krastā esošajai Šendženai. Ļaudis gan trāpijās visnotaļ uzmācīgāki(draudzīgāki?), likās, ka pat pašā pierobežā nav tik daudz rietumļaužu. Pērle ne tik augsta un prestiža, taču cenšas. Tiek slīpēta un pulēta.
Mūsu ceļš, gan diezgan vijoties un līkumojoties, taču veda ārpus pilsētas.. Līdz bānim, kur stopēt.
Ap pustrijiem esam labā vietā, taču nu mums ir daudz biedru, kas pie lielceļa maksas punktiem gaida tālsatiksmes autobusus, lai uz svētkiem tiktu mājās. Un mūs gandrīz neviens neuzskata par stopētājiem. Mēģinam lapiņas, mīmikas, žestus un uzmanību piesaistošas aktivitātes. Galu galā noķēruši mašīnīti, kāpām iekšā, nekas, ka uz otru pusi tā ved. Vismaz ved, un tas nozīmē, ka kustība notiek.
Šoferis Frederiks mūs izlaida vienu nobrauktuvi uz nepareizo pusi, kur gandrīz vispār nav mašīnas un mākoņi lēnām savilkās drūmos toņos. Vienvārdsakot, likās, ka ir galīgā tūtā. Drīz jau tumšs un ja vel līs...
Paldies Dievam, Budam, Jāzepam vai kas nu tur piegādā stopētājiem labos šoferīšus. Nostopējām vienu no retajām mašīnām, kas brauca. Gavins, kas pāris gadus studējis UK, mūs saprata, pozitīvi sapļāpājām un nu vismaz devāmie sīstajā virzienā. Šoreiz izdevās šoferi pārliecināt, lai mūs izlaiž „šausmīgi” bīstamājā bāņa malā, lai nav jāpiņākerājas ar maksas punkta drabiniekiem, kas it kā grib palīdzēt, bet paratsi jauc gaisu un ļaunākāis, ka neļauj iet augšā uz bāņa stopēt mašīnas.
Līdz ar krēslu nostopējam perfektu mašīnīti, kas mūs vedīs turpmākās pāris stundas un nogādās 300 km attālājā Dienbai mazpērlē.
Šoferis A Liangs ar savu stāstu. Tagad 29gadīgais vīrs, pastarīts no 7 brāļu saimes, 17 gadu vecumā, nepabeidzis visdusskolu, devās uz Honkonkgu strādāt celtniecībā. Pēc paša teiktā, tur viņš pelnīja 100reiz vairāk kā uz vietas savā ciemā. Tagad atpakaļ Ķīnā ir ģimene, savs remontdarbu kantorīts un ar dzīvi šķita priecīgs.
Pēc desmitiem esam Dienbai mazciemā.
Dienbai - maza, nedaudz novārtīta, saviem apmēriem pārpildīta, krāsaina, bet blāva pērle. Pērle mudž, nedaudz atgādina skaļu pulsteni, kur zobrati krikšķ un krakšķ, taču laiku rāda un uz priekšu iet.
Atteikušies un šofera piedāvātajām uzkodām – suņa gaļas, pavakariņojām pieklājīgas nūdeles, Atradām saprātīgu viesnīciņu. Vakarduša, nedaudz Ķīniešu TV un miegs.
21.01
Nu jau pierasti ilgais miegs, nesteidzīgas brokastis un lēns sabiedriskais autobusiņš mūs nogādā līdz 6 km attālajam bānim tikai ap pus vieniem. Mūs beidzot ir sasniedzis lielais ļaunais jaungada ciklons, ar kuru mūs ļaudis baidīja jau trīs dienas. Jāsaka, ka ir tā drēgni, labi, ka vēl nelīst. Stopējas pa bišķiņam, taču samērā veikli. Paveicas arī ar laika brīžiem, jo tumšākās lietus strīpas pārlaižam mašīnu siltajos skāvienos.
Spītējot viltīgajam laikapstāklim, mums šodien lielā veiksme , jo pēdejos 130 km Guandun provincē mūs ved Sjuvenas vicemērs, Džana kuns. Prātīgas sarunas mijās, līdz mums apsola, ka mūs bez maksas uzsēdinās un prāmja, kas ved uz Haikou. Perfekti! Kungs tiešām bij svarīgs, vismaz vietējā mērogā, jo sasniedzot ostu, mums visi apkalpojošie personāži klanījās kā Karaļpārim. Nu forši jau esam :)
Esam uz kuģa. Ērti iekārtojamies, lai škērsotu jūras šaurumu, kas atdala Hainan salu no kontinetālās Ķīnas. Jūra rāma. Pēdejo reiz te braucot, Hainantrips 2010 ietvaros, man bij pavisam čābīgi ap dūšu, tam gan savi iemesli :) Lai vai kā, šoreiz brauciens patīkams, jūra rāma.
Sasniedzot Haikou, ir jau tumšs. Labā ziņa, ka laiks palicis jauks un vakars priecē ar siltumu. Sazināmies ar Robertu – labs tēls no Kalifornijas, kas aizpērn pāris dienas paballējās letiņu mītnē Šanhajā. Šoreiz mēs būsim viesi.
Haikou - Šoreiz šī perlē bija grūtāk saprotama, laiks tāds. Pērle kļūst lielāka, apkārt gaiša, pat spoža, bet tai vidus bojājas. Vecpilsēta, kur arī manāmas koloniālā tipa ēkas, šķiet, pēc pāris gadiem būs gruveši. Ceļot jaunos pilsētas rajonus, vecie drūp un neviens par to, šķiet, neliekas ne zinis.
Īstie autobusi, vakarpica, duša, pļāpa, mazais loks pa rajonu, iesmiņš, aliņš un miegs. :) Rīt domāsim, ko darīt tālāk.
22.01
Rīts nepatīkami pārsteidz, jo nakts aizsegā mūs ir noķēris ļaunais ciklons. Tā pa nopietnam līst. Uz balkona vakar izžautās drēbes, šķiet, kļuvušas nedaudz slapjākas, kā pēc veļsmašīnas seansa. Laika ziņas arī nesola neko labu. Gandrīz visā salā līst un turpinās līt vēl 5 dienas. Laiks arī nav tā, ka varam baigi gaidīt kaut ko. Vienīgais sausais zemes pleķīts ir dienvidos ap Sanya dižpilsētu.
Šodien tieši vecgada vakars, tamdēļ izlemjam palikt te vēl dienu, paballēties šodien un tad jau rīts gudrāks par vakaru.
Izstaigājam lietaino pilsētu. Smuka, taču piertūkst superīgi saulainā laika, ko bijām cerējuši te satikt. Ēkas , kas celtas pagājušā gadsimta sākumā, ieturētas smuki koloniālā stilā, nu manāmi nolietojušās, varbūt dēļ mitruma, ļoti drūmi pelēkas. Laikam neviens arī neceļ ausi, un pēc skata, kad pienāks brīdis, tad sabruks. Pamalē jau manāmas lielās daudzstāvu kastītes, kur pārvākties.
Vakarā, kopā ar Robertu, un viņa draudzeni Kelsiju dodamies svinēt Jauno gadu pie ķīniešu paziņām. Ļaužu loks ap galdu sanācis visai raibs.
- - Tēvs – maziņš, omulīgs un visu laiku uztraucies ķīniešu vīrelis.
- - Māte –budiste, veģetāriete ar labām kulinārijas prasmēm, taču nedaudz par daudz fano par jaungada tv pārraidi. :)
- - Dēls, kurš saaicinājis visādus ārzemniekus uz ģimenes svētkiem, tā ka māsām un brālim jāsēž uz dīvāna, ne pie svētku galda.
- - Meita – ļoti stūrgalvīga jaunkundze ar milions jautājumiem un nebeidzamu runāšanu.
- -Dēls2, Meita2,3 – sēdēja uz dīvāna.
- - Armando – Puertorikāņu izcelsmes amerikānis, kurš māca angļu valodu Makao. Ļoti pieklājīgs, taču pieturās un mēdz atsaukties uz Bahaisma mācībām. (Bahaisms radies 1863. gadā Irānā. Bahaji uzskata, ka Dievs ir vienots un iestājas par vienotību pasaulē. Bahaisma atšķirība no citām ticībām ir tā, ka tai nav garīdzniecības institūcijas. Viņi esot arī Latvijā). Bija interesanti pavērot mūsdienu misionāru. :)
- - Meitene iz Japānas – klusa, pieklājīga un ļoti izpalīdzīga personība. Daudz gan nerunāja.
- - Un mēs četri.
Paēdām labi. Pati svētku sajūta gan līdz mums neatnāca, bet bija tā izzinoši un interesanti pabūt vietējo mājās šai vakarā.
Pa nakti Roberta mītnē piesēdām ar aliņiem un Xcilvēku pēdejo filmu. Miegs.
Turpinājums sekos...
braaleens.blogspot.com
Turās!