Pretim pavasarim* uz Itāliju.

  • 5 min lasīšanai
Egils Johansons Pretim pavasarim* uz Itāliju. Beidzot tā diena ir klāt – ceļojums uz Itāliju var sākties. Vēl pēdējie atvadu sveicieni, un lielais “Neoplan” autobuss lēnām uzsāk braucienu. Dodamies uz dienvidiem, bet, šķiet, drīzāk ziemeļu virzienā. Lietuva, Polija – laiks drēgns, ik pa brīdim nāk slapjš sniegs. Gar logu slīd Polijas līdzenumi, retumis pie apvāršņa kāds paugurs. Nāk nakts. Pusmiegā, pussnaudā izbraucam cauri Varšavai. Reljefs pamazām kļūst kalnaināks, jo tuvojamies Karpatiem. Iebraucam Silēzijā, Katovicē – nozīmīgā Polijas smagās rūpniecības apgabalā. Un turpat arī poļu-čehu robeža. Iztiekam bez gaidīšanas un formalitātēm – jo tuvāk Itālijai, jo vienkāršāk. Apsteidzot laiku, pateikšu, ka, pārbraucot Austrijas-Itālijas robežu, arī uz Sanmarīno un atpakaļ, diezin vai attiecīgie dienesti vispār mūs pamanīja, jo šīs robežas tika šķērsotas bez jelkādas apstāšanās. Pēc diennakts nepārtraukta brauciena esam otrajā lielākajā Čehijas pilsētā, Morāvijas centrā – Brno. Austrija jau ar roku sasniedzama, nav tālu Vīne, kurā ceram nokļūt laikus, lai līdz tumsai, un satumst te strauji, vēl drusku to pagūtu apskatīt. Ar skatīšanu tā ir, kā ir. Kamēr iekārtojamies viesnīcā, kamēr “pārrokam” līdzpaņemto somu saturu, sāk krēslot. Ejam pa naksnīgo pilsētu. Laiks ir drēgns. Nedaudz Vīnes ugunīs raudzījušies un ar metro pabraukušies, naksnīgo pastaigu beidzam. Kaut gan parkos zied pavasara puķes, zied magnolijas, laiks arī dienā pavēss un vējains. Skatām Šēnbrunnas pili, Vīnes panorāmu. Skaisti parki un dārzi, greznas celtnes, pilis, pieminekļi. Uzkāpjam 339 pakāpienus uz riņķi vien, līdz, šķiet, šaurās akmens trepes pašas sāk griezties, Sv.Stefana katedrāles tornī. Parlamenta ēka. Mazliet fantāzijas pie Johana Štrausa pieminekļa, un iztēlē dzirdam, kā meistars uz vijoles spēlē kādu no saviem valšiem. Atliek tikai dejot un priecāties. Tālāk uz Grācu, Štīrijas administratīvo centru, populārā supermena Arnolda Švarcenēgera dzimteni. Tuvojoties Alpiem sāk snigt, sniegs ķepē ciet vējstiklu, redzamība ierobežota – apkārtne tinas baltā plīvurā. Cik ātri snigšana sākusies, tikpat pēkšņi pārstāj – par to tikai liecina uz asfalta saulē strauji žūstošās ūdens peļķītes, +9 grādi. Grācā kāpjam kalnā, lai pēdējos rietošās saules staros palūkotos uz pilsētu, kas plešas lejā. Atceļš kalnam pa otru pusi, lielākoties pa klintī cirstiem līkloču pakāpieniem. Saule slīgst aiz kalnainā horizonta – esam lejā. Un tumsa klāt. Turpinām “iekarot” Alpus pa maksas autobāņa daudzajiem, īsākiem un garākiem tuneļiem. Ja gids Edvīns nebūtu bildis, neapjaustu, ka ainavas ar naksnīgās ugunīs kalnu pakājēs snaudošām pilsētiņām, jau ir Itālija. Drīz pēc pusnakts esam Venēcijā. Gara tilta estakāde Ponte della Liberta, visapkārt ūdens klajums, tālāk uguņu joslas, to atspīdumi. Autobusa skrējiens pierimst auto stāvvietā, kura tobrīd pusdivos naktī cik plaša, tik tukša. 25.marta rīts ar spožu sauli mūs sveic Venēcijā. Garām suvenīru tirgum ātri vien kātojam uz kuģīšu piestātni, lai pa jūru sasniegtu pilsētas otru malu. Priecājamies, ka Itālija mūs sagaida ar sauli un siltumu, priecājamies, ka maz tūristu, jo sezona vēl nav sākusies. Visu var labāk apskatīt – nav drūzmas Sv.Marko laukumā, aplūkojam grezno Dodžu pili, brīvi nokļūstam uz slavenā Rialto tilta. Nav rindu veikaliņos un pie suvenīru tirgotājiem, kuriem lielā izvēlē visdažādākās karnevāla maskas. Venēcijas karnevāli – tiem sena vēsture, uz laiku piemirsti, tagad atjaunoti. Venēcijas stikls, rotaslietas, ielu mākslinieki un daudz, daudz baložu. Atpakaļ dodamies ar kuteri pa Canal Grande. Garām nesteidzīgi slīd pilsētas celtnes, to skaistā arhitektūra, gondolas ar gondoljeriem. Sveicienus viens otram māj gondolu un kuteru pasažieri. Esam savējie, esam tūristi, un, kas to zin, vai kādreiz vēl tiksimies. Dzirdēts, kanāli ne visai labi ožot, bet to nemanīju. Iespējams, vasarā, kad tveice, arī aromāti citādi. Mēs steidzamies, jo šajās dienās vēl daudz kas skatāms. Atšķirībā no venēciešiem – viņu dzīve plūst rāmi un ierasti. Garām Boloņai, pāri un cauri Apenīniem, un apkārt plešas Toskāna. Skaista daba, neaizmirstami kalnu skati, baltas mājiņas ar sarkanbrūniem jumtiem. Kāds brīnums, ka šī sajūsma pārņem un kāds jau sapņo te pirkt māju un pārcelties uz dzīvi, kā vācietis no TV seriāla. Vakarpusē esam Pizā. Tajā pašā ar to šķībo torni. Tiešām tik šķībs, kā bildēs redzams. Šķībāks nekļūs, jo veikti darbi, lai šo procesu apturētu pašreizējā stadijā. Rīts sākas ar pastaigu gar Ligūrijas jūras pludmali. Ir vēss. Nevienam, izņemot Sandru, nenāk prātā peldēties, bet apslapināt ūdenī kājas gan, lai būtu apziņa – es arī tajā jūrā esmu bridis. Massas pilsētas skolā mūs gaida. Uz ātru roku izkārtota jaunpiebaldzēnu tēlotājas mākslas darbu ekspozīcija. No zili tērptajiem itāļu bērniem dienvidnieku temperaments plūst aumaļām. Lai daudzmaz kaislības rimdinātu – ko dara vietējais pedagogs? Ieliek mutē divus pirkstus un kārtīgi nosvilpjas! Tas līdz. …vismaz uz laiku, lai apskaidrotu situāciju. Vieskoncertu uzņem ar ovācijām. Arī ciemiņi tiek iepriecināti ar dziedāšanu un spēlēšanu. Atkal autobusā un atkal ceļā. Šoreiz brauciens salīdzinoši neilgs, jo līdz Florencei nav tālu. Laiks patīkami silts, +18 grādi. Itāliski – Firenze, latviski – Florence. Šī pilsēta Arno upes krastos tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām pasaulē. Baptistērijs ar zeltaini mirdzošajiem vārtiem uz paradīzi, Sinjorijas laukums, Vecā pils, Ufici galerija. Florences Panteons Santa Croce – vieta, kur mūža māja ģēnijiem Mikelandželo, Galilejam, Rosīni. Vai to visu var apskatīt dažās stundās? Redzēt – jā, bet apskatīt – nē. Roma – mūžīgā pilsēta. Vatikāns. Gids brīdina – diena būs grūta. Bijām paredzējuši, ka pirmās piekusīs kājas, jo kopā noejami aptuveni 15 km, bet sanāk, ka no pārbagātās informācijas, no iespaidiem, no arhitektoniskās varenības pirmais gurst prāts, jo vairs nespēj aptvert visu stāstīto un rādīto. Altare della Patria, Panteons, Sv.Eņģeļa pils, Sv.Pētera laukums ar Sv.Pētera baziliku. Saskaņā ar leģendu Romu dibinājuši brāļi Romuls un Rems, kurus uzaudzinājusi vilku māte. Piestājam pie šī pilsētas simbola, lai paraudzītos uz dibinātāju bronzas tēliem un tepat pie pretim esošā minerālūdens avota veldzētu slāpes. Romas Forums un Kolizejs ar pseidogladiatoriem, kuri nadzīgi uz fotografēšanos ar jebkuru maksātspējīgo. Un Trevī greznā strūklaka. Šī nav vienīgā vieta, kurā metam monētu uz laimi, lai varbūt kādreiz vēl te atgrieztos. Romiešu un Romas viesu iecienītais Spānijas laukums ar plašajām kāpnēm, kur satikties, pastaigāties, parunāties vai klusēt, un padomāt, ka cilvēka fiziskais ķermenis ir nesalīdzināmi mazs pret cilvēka garu, talantu, ģenialitāti un titānisku darbu. Ļauties grimt domās traucē daudzie arābu izcelsmes tirgotāji, kuri piedāvā dažādus niekus, arī rozes, kuras ar vienu roku dāmām dāvinot, otra roka sniedzas pēc blakus stāvošā /viņuprāt potenciālā kavaliera/ eiro. “One eiro, one eiro” – tā vien dzird. Ielu muzikanti, ielu mākslinieki, ormaņi, kastaņu cepēji. Viens no visiem ceļiem, kuri ved uz Romu, arī mūs te atvedis. Viena nakts Romā un tad uz mazu valstiņu augstā kalnā – uz Sanmarīno. Iedzīvotāju skaits – 22 tūkstoši, kuri ievēl savas Valsts parlamentu 60 deputātu sastāvā. Armija – 150 karavīru. Pa ceļam dārzi, dārzi. Augļu koki vienos ziedos – sārtos un baltos. Vainags veidots plakans, lai ražu novāktu mehanizēti. Acij nepierasti – kociņš tāds nedabīgs, un īstenībā tā jau arī ir. No Sanmarīno cietokšņa torņa /ap 800 m virs jūras līmeņa, tas līmenis tepat netālu lejā/ paveras reizē pasakains un draudīgs skats. Stāva klints, no kuras paveras sirreāla aina – apakšā vesela valsts ar nelielām pilsētiņām, kas tinas dūmakā. Tā nav migla, bet daudz, daudz gaisa. Kalna galā Sanmarīno valsts galvaspilsēta ar tādu pat nosaukumu. To ar zemāk esošo pilsētiņu savieno unikāls un ātrs transporta līdzeklis – gaisa tramvajs. Ieliņas – te kalnā, te lejā. Abās pusēs veikali un veikaliņi. Te nu ir tā cenu paradīze. No kalna lejā un atpakaļ Itālijā. Uz Rimini Adrijas jūras krastā. Skatiens kavējas tālumā un viļņu rotaļā, kas izskalo pa kādam gliemežvākam. To lasīšana laikam ir aktuāla jebkurā vecumā. Smiltis tādas pašas kā mūsu Jūrmalā – smalkas un irstošas, kas, paņemtas saujā, izplūst cauri pirkstiem. Tāpat iztek šī brauciena laiks. Ir 29.marts, un pēc divām dienām jau būsim mājās. Netālu no Rimini atrakciju parks “Itālija miniatūrā”. Nosaukums visumā precīzi norāda, kas mūs tur sagaida. Ievērojamu celtņu maketi, pa “Venēcijas Lielo kanālu” atkal var pabraukties ar laivu, tikai šoreiz četrvietīgā laiva aizņem vai pusi kanāla platuma. Ir vienas sliedes dzelzceļš, straujš nobrauciens pa ūdensceļu un citas atrakcijas. Mājupceļš. Pārbraucam Itālijas lielāko upi – Po. Kalnu ainavas. Alpi. Esam atkal Austrijā. Kalni pamazām atkāpjas. Īsas pieturas. Dažas stundas Varšavas apskatei. Pēc visa redzētā tā nepārsteidz, arī vecpilsēta nē. Domās skaitām tās stundas un kilometrus, kas mūs vēl šķir no Latvijas. Šī vai cita iemesla dēļ poļu leijerkastnieka spēlētā melodija arī izskan tāda paskumja. Daudz redzētā, daudz spilgtu un neaizmirstamu iespaidu. Tur Itālijā esam sastapuši pavasari. *pretim pavasarim pirms 5 gadiem.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais