Kāzu updeits (turpinājums iesākumam), jeb kā izklaidējas monogoļi

  • 4 min lasīšanai
Jūs mani ar tām kāzām nobeigsiet! :) Pēc lasītāju vēlēšanās mazliet updeitoju ceļojuma aprakstu ar kāzām. Lūdzu lasīt šo kontekstā ar iepriekšējo ierakstu. Kad draugiem stāstīju par braucienu uz Mongoliju un piedalīšanos kāzās, visi teica – tas būs noteikti ļoti interesanti! Dīvainas tradīcijas, neparasti ēdieni utt. Jāsaka, ka es piedzīvoju vilšanos. Kad pēc tam izprašņāju vairākus vietējos, visi kā viens man apgalvoja, ka tās esot tipiskas kāzas. Pieņemu gan, ka cilvēki laukos precas savādāk, taču galvaspilsētā kāzas vairāk atgādina lielu koncertu. No rīta gan budistu templī notika aptuveni 15 minūšu gara ceremonija, kurā mūki svaidīja rīsus un skaitīja lūgšanas. Mani jau izbrīnīja tas, ka kāzas notika otrdienā, tātad darbdienā. Pasākums iesākās pulksten 19 un beidzās 23. Vispār jau oficiālās beigas bija 22.30, bet kāzu viesiem izdevās izlūgties 30 minūšu pagarinājumu. Kad vaicāju, kāpēc tad tik īss pasākums? Mūsu tulcene atbildēja: „A mums parasti tusiņi ir tik īsi!” „Un kāpēc?”, es neatlaidīgi izprašņāju. Konkrēta atbilde nesekoja, taču no viņas teiktā izlobīju sekojošu esenci – parasti cilvēki ļoti ātri apdzeras, tad sākas dažādu domstarpību un problēmu risināšana ar spēcīgākiem argumentiem kā vārdiem. Vispār jau pāris nedēļu laikā ir diezgan grūti atklāt daudzus tūristu ceļvežos nerakstītus sīkumus, taču viens no šiem sīkumiem varētu būt diezgan lielais alkoholisms, kas ir pārņēmis gan pilsētu, gan stepi. Mongoļiem ir vairākas alus šķirnes un neskaitāmas degvīna šķirnes. Mazie lauku veikaliņi ir ļoti līdzīgi mūsējiem Latvijā, taču vēl pārspīlētākā formā – puse no piedāvājuma ir stiprais alkohols un otrajā pusē ir pāris maizes kukulīšu, kola, fanta, sprite, vafeles, cepumi, krievu konfektes, ķīniešu zupiņas. Atgriežoties pie kāzām. Cik varēja noprast – lai izvairītos no nepatikšanām un nesmukumiem, kāzām, kā jau minēju, bija atvēlēts pietiekami neilgs laiks. Pasākums notika ļoti smalkā zālē, kas atgādināja mazliet uzlabotu padomju laiku kultūras namu. Centrā garš galds, pie kura sēž jaunais pāris, vecāki, kā arī daži tuvākie radi. Pārējie viesi ir nosēdināti zālē pie apaļiem galdiem. Kopumā ieradušies ap 200 viesu. Galds ir pieklājīgi uzklāts, uz tā atrodas tradicionālie mongoļu pārtikas produkti – cieta baltmaize, kaltēts jogurts, sviests, un, protams, airags. Tad vēl krievu konfektes – medvežonok, krasnij oktjabrj utt. Alkohola frakciju pārstāvēja šņabis, šņabis, šņabis un šampanietis. Tad vēl bija kāds padzēriens, kas atgādināja morsu. Vedēju nebija, toties bija konferansjē, kas saģērbies bija melni svītrainā uzvalkā un mazliet atgādināja vaboli. Ar svētsvinīgu balsi viņš sagatavo publiku. Es nesaprotu ne vārda, taču, paveroties cilvēku sejās, skaidrs, ka viņš saka kaut ko ļoti svarīgu. Balss tembrs ir mazliet satraukts. Tas kļūst aizvien skaļāks. Nu jau liekas, ka viņš kliedz mikrofonā. Tajā brīdī skaļruņos ieskanas Šūberta kāzu maršs un zālē ienāk jaunais pāris. Jaunais vīrs, tērpts mongoļu tradicionālajā tērpā, ar dežūrsmaidu uz sejas, izskatās mazliet apstulbis. Jaunā sieva visu laiku smaida. Jaunais pāris apsēžas pie garā galda, un koncerts var sākties. Uzstājas gan tradicionāli tautas mūzikas izpildītāji, gan operdziedoņi, gan dažādu mongoļu šlāgeru izpildītāji. Publikai patīk. Daži dzied līdz. Pa vidu konferansjē izklaidē publiku ar dažādiem jokiem, tad brīžiem gandrīz vai raudošā balss tembrā citē kādu dzejoli. Tad pienāk kārta apsveikumiem. Katrs sveicējs uzskata par savu pienākumu jaunajam pārim kaut ko nodziedāt. Tā pie mikrofona mainās viens vecais onka pēc otra, un visi dzied sirdi plosošas balādes. Vēlākais tagad saprotu, ka visus aziātus vieno kopīgs kareoke gēns. Oficianti nes ēdienu, mēs salejam glāzes šņabi. Jo vairāk alkohola, jo pasākums kļūst aizvien jautrāks. Daži vietējie jau ir manāmi iereibuši. Nāk ar mums runāties. Mēs vāciski, viņi mongoliski. Jaunais pāris visu laiku sēž pie galda un uzklausa sveicējus. Man šķiet, ka visa pasākuma laikā tā viņi arī nemaz nepiecēlās no savām sēdvietām. Ak nē, vienreiz gan piecēlās. Viņi svinīgi grieza piecstāvīgu putukrējuma torti, kuras galā rēgojās cukura līgava un līgavainis. Mazliet stīvo atmosfēru beidzot lauž kāds jūtami iereibis mongolis, kurš nolemj, ka jāiesāk ir dejas. Viņš uzlūdz savu kundzi, un mēs varam baudīt pilnīgi nemākulīgu valsi, kas tiek miksēts ar pāris iedzērušiem cilvēkiem tipiskām izdarībām un kustībām. Taču ledus ir lauzts. Dejotāju pulks kļūst aizvien lielāks. Pulkstenis rāda 22.30, un zālē ir nodzēstas visas gaismas, kas rada kādreiz skolas laikā tipisku klases vakaru intīmo atmosfēru. Pēkšņi pie mūsu galda pienāk aptuveni 50 gadu veca kundze un uzlūdz….. dāmu. Kādu vācu kundzi, viņas vienaudzi. Vāciete uz mums izmisusi skatās, tad paskatās zālē un redz, ka kaut arī pāru skaits uz deju plača ir diezgan liels, dzimumu sadalījums ir galīgi nevienmērīgs, par labu sieviešu dzimtes pārstāvjiem. Viņa pieceļas, un kopā ar mongoļu kundzi iejaucas liegā valša ritmā starp citiem tikpat seksuāli vienpusīgi sadalītiem pāriem. Scēna kā vecā krievu filmā par pēckara laikiem, kad vīriešu nav, un dāmas izklaidējas, dejodamas viena ar otru. Viss pasākums izbeidzas precīzi pulksten 23. Kā vecajos klases vakara laikos, kad telpā ienāk klases audzinātāja, pēkšņi iedzēš gaismu, un pārsteidz dažus biklus un galīgi jaunus vīriešus, kas beidzot ir uzdrošinājušies uzlikt rokas uz partneres muguras un pamazām tās slidināt uz leju, citi jau aptuveni stundu ir brieduši, lai iedotu meitenei pirmo skūpstu un meitenes apgarotām sējām un nelielu viltīgu smaidu saskatās savā starpā un bez vārdiem apmainās savām izjūtām. Par iedzēsto gaismu visi kāzu viesi ir jūtami neapmierināti. Taču, ja mēs uz to visu skatāmies no cita redzes leņķa, tad saprotam, ka pasākums ir izbeidzies vispatīkamākajā brīdī un visiem atmiņā paliks tikai pozitīvas un pacilājošas emocijas. Mums, viesiem no Eiropas, kāzas beidzās par agru. Tāpēc tika nolemts tās turpināt. Aizgājām uz kādu korejiešu restorānu, kas atradās netālu no pasākuma vietas. Mūsu ienākšana gan ar aplausiem netika sagaidīta. Ne tikai pasākumi, bet arī restorāni neizceļas ar īpaši garu darba laiku. Mēs vēl varam „izspiest” no oficiantiem mazliet vairāk kā vienu stundu. Te gan paldies ir jāsaka zaļajiem ASV prezidentiem. ;)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais