Skaists slēpojiens pāri Ķīšezeram

  • 2 min lasīšanai
  • 1 foto
Šoziem vēl nebiju kāpis uz slēpēm. Gan aukstuma dēļ, gan tāpēc, ka labais celis jau labu laiku liek sevi manīt, kad skrienu vai kāpju pa kāpnēm. Vecums nenāk viens... Vakar bija tik saulains un tik labi-temperamentīgs laiciņš (nieka -8°C), ka dullums ņēma virsroku, un nolēmu, ka jābrauc, lai tur lūzt vai plīst (celis). Neko nesmērēju uz slēpēm, izvilku no kastes apakšas savus vecos čehu universālos (slidsolim+klasiskajam) slēpošanas zābakus, apsēju celi ar elastīgo saiti, uzvilku savu ziloņa kūša villas cepuri no Marokas un metos laukā. Uzreiz sapratu, ka slīdēs labi, slava aleluja! Gar Bābelīti un Jaunajiem žīdu kapiem devos uz Ķīšezeru. Paguvu arī vienreiz nožauties uz smagākās ķermeņa daļas - ja būtu apakšā ledus un līdzi bļitka, droši vien varētu izsistajā caurumā sākt bļitkot, konkurējot ar turpat netālu uz Ķīsīša sēdošajiem profiem. Ja mežā slīdēja tikai labi, tad uz ezera ledus - vienkārši izcili! Ne pirmo ziemu slēpoju pa šo trasi, bet nekad vēl nav bijuši tik ideāli apstākļi. Uz ledus bija sniedziņš kādu 2-3 cm biezumā, kas, slēpojot slidsolī, palīdzēja noturēt slēpes pareizajā leņķī (mazliet slīpi uz kantēm), un arī nebija pārāk dziļš, lai traucētu cilāt slēpes. Citus gadus sniegs bija saputināts un biezāks, kas radīja mainīgus slīdēšanas apstākļus, reizēm liekot arī klupt un krist. Tagad bija super! Varēja pilnīgi atslābināties un gandrīz bez piepūles slīdēt, baudot apkārtējās ainas no ezera vidus. Ienāca prātā, ka laikam tieši šis pats - slīdēšanas - moments man patīk arī riteņbraukšanā; varbūt iepriekšējā dzīvē esmu bijis kāds liels putns, kas, teiksim, Andu kalnos planēja virs kalnu virsotnēm, bez piepūles turēdamies augšupejošajās siltā gaisa plūsmās? :) Aizdomājos arī, kas būtu, ja notiktu neticamais un es ielūstu ezera vidū, kādus 2-3 km no krastiem... Ritmisko slidošanu ar slēpēm tikai laiku pa laikam bija jāpārtrauc ledus joslu dēļ - kur sniegs bija nopūsts nost, un uz pāris sekundēm vajadzēja pāriet uz vienkāršu slīdēšanu, jo padilušās slēpju kantes ledū neturējās. Pēc kādām minūtēm 40 biju no Juglas krasta pārslēpojis pāri ezeram uz Mežaparku. Aizslīdēju līdz vietai ezera krastā, kur vienā no pēdējiem rudens velobraucieniem kopā ar čomiem un čomienēm cepām desas; izrādās turpat blakus perpendikulāri ezera krastam slejas hokejista Ozoliņa golfa parka sēta - ar visām dzeloņdrātīm! Labi ka pamanīju laikus, citādi būtu uzdūries, jo iznāca spraukties gar to. Diez, vai tur ir ievēroti tie likumīgie tauvas joslas metri gar ūdenstilpnes krastu? 100 punkti ka nav. Tiku līdz Mangaļu šasliku ēstuvei, un apbalvoju sevi ar smaržīgu cūkas miesu. Arā ejot sajutu aukstumu, jo tomēr biju sasvīdis slapjš, un tad jau grādus jūt daudz labāk, arī vējiņu, kas izrādās tomēr pūš. Atpakaļ pa to pašu maršrutu, saulei šoreiz spīdot no labās puses. Pirms Juglas krasta iedomājos, ka varu aizslēpot gandrīz līdz savas mājas slieksnim - pa ezerā ietekošā Juglas kanāla ledu. Tā arī izdarīju, pa ceļam apbrīnojot savdabīgās ledus kārtas uz ezera niedrām(?) un krasta būvēm: ledus sasalst no krasta, un kad sasalst arī parējā ūdenstipnes daļa, ledus atkāpjas no krastiem, atstājot uz tā piesalušas daļas. Sk. bildi (inversās krāsās...):


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais