mali

ivars āboliņš 08.02.2012 7 min lasīšanai

Virsū gāžas dārdoša afrikāņu deju mūzika, apkārt lēkā krāsainas gaismiņas, bet man cieši blakus sēž simpātiska melnādaina meitene. Viņa ik pa laikam pabužina manus ļoti īsos matus, paglāsta divu nedēļu bārdas rugājiem klātos, saulē apdegušos vaigus, tur savu roku uz manas kājas un gandrīz visu laiku smaida. Mēs savā starpā nevaram pārmīt pat dažas pieklājības frāzes, jo daiļā būtne ne vārda nerunā angliski, savukārt manas franču valodas zināšanas nepārsniedz trīs vārdu robežas. Visu vakaru viņa neatkāpjas no manis ne soli un aptuveni ik pēc pusstundas pieceļas kājās, lai tieši manā priekšā pavedinoši uzdejotu. Sākumā no šādām rūpēm neslēpti mulstu, taču nu jau esmu pieradis, sapratis, ka konkrētajā vakarā tā tas vienkārši ir, un, atlaidies krēslā, dīki vēroju cilvēkus. Nedaudz nost no Mali galvaspilsētas Bamako centra esošais naktsklubs (kura nosaukumu diemžēl vairs nespēju atcerēties) ir stāvgrūdām pilns, pie maziem galdiņiem sasēduši cilvēki emocionāli diskutē, bet bariņš puišu zāles vidū atraktīvi dejo.

Uz šo vietu mani atvedis Rauls, kamerūniešu izcelsmes vietējais, kuru pazīstu un kura dzīvoklī mitinos nu jau trešo dienu. Viņam ir ļoti dziļas un ļoti tumšas, gandrīz ogļu melnas acis, viņš ir neticami emocionāls, jūtīgs un strādā par fizkultūras skolotāju Bamako starptautiskajā skolā, trenē bērnus futbolā un kopā ar māsu Viviju īrē trīsistabu dzīvokli pilsētas tālajā centrā. Kopumā Raulam dzīvē klājas labi, viņam ir aptuveni 120 latu alga, 18 no tiem viņš atdod par savu dzīvokli, vēl 10 maksā mājkalpotājai (un mājkalpotāji ir VISIEM Āfrikas pilsētu vidusslāņu pārstāvjiem, viņi dara pilnīgi visus mājas darbus un bieži strādā pat par vēdera tiesu), kaut ko ieliek savā mocītī, bet pārējais paliek ikdienas tēriņiem. Cenas tādā Mali ir zemas, un, ja vērtējam salīdzinošos lielumos, domāju, Rauls nav nabadzīgāks par jebkuru amata brāli lielākajā daļā Eiropas valstu.

Ar Raulu esmu iepazinies internetā, portālā couchsurfing.org, kurā reģistrējušies cilvēki no visas pasaules, kuri labprāt bez maksas dod naktsmājas ārzemniekiem, tādā veidā labāk ļaujot iepazīt vietējās valsts paražas un tradīcijas (tur atradu arī beninieti Hortensi). Un tās es izbaudu pilnībā – bagātīga Bamako naktsklubu notestēšana ir tikai odziņa. Rauls mani iepazīstina ar teju visiem saviem draugiem, izvadā pa vismaz divdesmit visdažādāko sociālo slāņu afrikāņu mājām un pilnībā ļauj izjust vietējo viesmīlību. Un tā, lai gan ir brīnišķīga, man tomēr šķiet nedaudz par intensīvu. Kā spilgtu piemēru te varu minēt gājienu uz restorānu kopā ar Raula priekšnieku – īstu Bamako švītu zīmolotās brillēs un buktētās biksēs. Brīdī, kad atnests ēdiens, viņš paņem manu šķīvi un ar rokām sāk atkaulot vistu (ka tas tiek darīts ar rokām, ir normāli, jo, cik nu novēroju, mājās gandrīz visi ēd ar rokām; ārpus mājām – kā nu kuro reizi), akurāti tiek atdalīta baltā gaļa, visi labākie kumosiņi salikti man pa rokai, un process turpinās aptuveni desmit minūtes. Esmu ļoti pārsteigts, taču īsti iebilst neuzdrošinos. Kad vakarā jautāju Raulam, kāpēc viņš tā darīja, mans draugs īsti nesaprot jautājumu, ilgi skatās uz mani un saka, ka tas taču bija tikai pieklājīgi. Esmu svešinieks, un, šādā veidā man nedaudz pakalpojot, viņa priekšnieks esot tikai vēlējies izrādīt cieņu un savu patiku...

Taču tās visas ir atkāpes, mēs esam naktsklubā, šoreiz mums nav jāmaksā aptuveni latu lielā ieejas maksa (un tas tiešām ir labi, jo, vērtējot pēc pirktspējas, tā ir diezgan liela nauda), un drīz pēc ienākšanas klubā pie mums pienāk slaida auguma puisis. Tālākie notikumi jau līdzinās Holivudas filmām par narkodīleriem, reperiem un šaubīgām vietām – vispirms veicis vārdos neaprakstāmu sasveicināšanās rituālu ar Raulu, slaidais puisis sniedz roku man. Viņa vārds ir Long John (turpmāk saukšu viņu vienkārši par Garo Džonu), un viņa izskatā ir kaut kas vienlaikus pirmatnēji biedējošs un skaists. Viņš ir ģērbies apspīlētos, taču nedaudz nošļukušos džinsos, baltā, miesai pieguļošā T kreklā un grūti definējamā žaketē – pusmētelī. Kaklā Garajam Džonam sakārti dažāda lieluma un spīdīguma karekļi, pirkstus rotā gredzeni, bet aiz muguras trinas klusējoša, taču nenoliedzami draudīga un izskatā kolorīti raiba pavadoņu kompānija. Mēs sarokojamies, un Garais Džons, cieši pieliecies klāt un dziļi ieskatījies acīs, saka, ka esot šīs zāles pārzinis un šovakar esmu viņa draugs un viesis. Es varu šeit atpūsties līdz pat rīta gaismai, un kā dāvanu viņš man pasniedz jau pieminēto simpātisko meiteni (te gan jāpiebilst, ka Bamako visos vairāk vai mazāk sakarīgos naktsklubos meitene, kas bez kādas papildu maksas dažādi apčubina vientuļu puisi, ir ikdiena, taču, tā kā puišu ir daudz, parasti viena būtnē savā aizgādībā ņem vairākus klientus, vakara gaitā pasēžot klēpī un pabužinot matus katram no tiem). Viņa visu vakaru izklaidēs tikai mani, turklāt, ja vien man ir vēlēšanās, varu nodoties arī mīlas priekiem. Saku Garajam Džonam, ka nekādu seksu negribu un nav jau arī obligāti meitenei visu laiku sēdēt man blakus. Taču viņš mani pārprot, izdomā, ka esmu neapmierināts ar konkrēto meiteni, un ir gatavs to nekavējoties nomainīt pret citu. Sapratis, ka manis dēļ ne pie kā nevainīgā būtne iekulsies pamatīgās nepatikšanās, metos viņu aizstāvēt. Saku Garajam Džonam, ka viņa ir glīta, citu man nevajag, taču esmu precējies. Tas nostrādā, un galu galā paliekam pie tā, ka meitene visu laiku būs man blakus un, ja nu es tomēr sagribēšu seksu, vienkārši to viņai pateikšu.

Dzīve klubā sit augstu vilni, cilvēku sanāk aizvien vairāk un vairāk, un brīžiem ir visai komiski skatīties, kā četru stilīgi ģērbušos puišu kompānija visu vakaru malko bezalkoholiskos dzērienus. Taču Mali ir musulmaņu valsts, aptuveni 98 procenti tās iedzīvotāju ir šīs ticības pārstāvji, un, atklāti sakot, šajā ārprātīgajā karstumā iedzert kaut ko stiprāku par alu šķiet vienkārši pašnāvība. Meiteņu apmeklētāju vidū ir mazāk (tāpēc droši vien arī ieviesta izklaidētāju institūcija), un atšķirībā no, piemēram, Latvijas, kur pirmās parasti dejot dodas meitenes, šeit vispirms izdejojas puiši. Turklāt nav nekas neparasts, ja viens draugs uzlūdz padejot otru – šejieniešiem vienkārši patīk dejot, un arī Garais Džons, stāvot nomaļus un vērojot zāli, ik pa laikam nododas vientulīgai, taču izjustai un atraktīvai dejai. Dejā meties arī Rauls, taču pieklājīgi atsaku viņa aicinājumam pievienoties, jo no aptuveni 150 kluba apmeklētājiem esmu vienīgais ar acīmredzami eiropeisku izcelsmi un nevēlos sev pievērst lieku uzmanību (lai gan, ja esmu godīgs, to man šeit sevišķi lielos apmēros neviens nepievērš).

Līdz mūsu promiešanai neviens no apmeklētājiem nav piedzēries, un izskatās, ka arī narkotikas šeit nav modē. Cilvēki vienkārši atpūšas, viņi ir atnākuši padejot (jo uz klubiem nāk dejot, nevis iepazīties, tā man saka Rauls). Mēs dodamies prom, šķiet, īsi pēc vakara kulminācijas. Par diviem samaksājam kādus sešus latus, lai gan neesam sev žēlojuši faktiski neko. Taču jau minūtes desmit pēc iznākšanas no kluba iekuļos lielākajās nepatikšanās visa sava divarpus nedēļu ilgā brauciena laikā. Uzsēdušies uz Raula mocīša, dodamies naksnīgajās ielās, taču kādā krustojumā mūs aptur policijas patruļa. Viņi pārbauda Raula spēkrata reģistrācijas apliecību, bet man lūdz uzrādīt pasi. Taču tā kopā ar lielāko daļu atlikušās naudas, ir palikusi Raula dzīvesvietā, un es pilnīgi likumīgi tieku aizturēts – ārzemniekiem diennakts tumšajās stundās atrasties uz ielas bez dokumentiem esot liegts. Tieku iesēdināts tādā kā pikapā, bez manis tur ir vēl divi vietējās izcelsmes aizturētie, un Rauls uzsāk skaļu manis atbrīvošanas operāciju. Sākumā viņš kliedz uz policistu, tad policists uz viņu, un beigu beigās kliegšanās iesaistās arī abi man pikapā blakussēdošie aizturētie, kuri aktīvi nostājušies manā pusē. Tā kā no notiekošā nesaprotu ne vārda, kņadā iejaucos arī es, taču kā atbildi saņemu uz rokām uzliktus rokudzelžus, un tas man liek apklust. Galu galā skaidrošanās beidzas ar vienošanos, ka man par brīvību jāmaksā desmit lati. Taču nauda ir mājās, mēs nākam no kluba un pa diviem sagrabinām tikai septiņus. Tas policistā izraisa jaunu dusmu lēkmi, viņš skaidrojas ar Raulu, bet es, klausot biedra ieteikumam, vienkārši eju prom no notikuma vietas – viens pats naktī un nezinot, kur. Viss gan beidzas labi, pēc brīža satieku arī Raulu, kurš veiksmīgi atpircies, un mēs dodamies mājās. Vēlāk viņš man teiks, ka visu atlikušo nakti nav aizvēris ne aci, jo domājis, cik sliktu iespaidu par Mali uz mani atstās notikušais. Saku, ka viss ir kārtībā, kas līdzīgi var atgadīties jebkur, taču Raulu tas sevišķi nenomierina, un viņš šķiet patiesi norūpējies un satriekts.

Bamako ir gandrīz divu miljonu pilsēta, īsta Āfrikas metropole, un, pat nebraucot tālāk valstī, tajā ir pietiekami daudz ko darīt. Vienlaikus tā ir visai relaksēta, un, ja iepriekš nav būts citās Melnā kontinenta lielpilsētās, var rasties mānīgs priekšstats par tajās valdošo gaisotni. Cilvēki ir mierīgi, kņadas pamaz, un pat satiksme prognozējama un paciešama. No otras puses skatoties, varbūt tā arī vajag, jo labāk pie Āfrikas pierast pamazām un patiešām īstu jezgu, piemēram, tādu kā Kotonu, pietaupīt kādam vēlākam braucienam.

Bamako pavadu četras dienas, pirms tam divas arī valsts vidienes pilsētā, bijušajā galvaspilsētā Segu, un diemžēl tas nav tas, ko biju plānojis pirms ceļojuma. Taču visus plānus sagrauj tuaregu teroristu grupējums, kurš tieši mana brauciena laikā leģendārajā Timbuktu valsts ziemeļos nogalina vienu tūristu un vēl dažus saņem gūstā. Tas Mali ziemeļus uz laiku padara par vietu, uz kuru tūristiem labāk nedoties (Latvijas Republikas Ārlietu ministrijai par to gan ir maza bēda, un izmaiņas konsulārā reģistra informācijas bāzē tiek veiktas tikai gandrīz nedēļu pēc notikušā un nepilnīgā veidā). Protams, Timbuktu ir tūristu apmeklēta vieta, no izslavētās noslēpumainās burvības tur patiesībā ir maz, turklāt tā atrodas ļoti tālu ziemeļos, un uz to, ļoti iespējams, tāpat nebūtu braucis, taču vismaz seno Nigēras upes ostas pilsētu Mopti biju nolēmis apmeklēt. Šoreiz nesanāca, vajadzēja samierināties ar Segu un kārtīgi ļauties Bamako un Raula viesmīlībai. Un tā tiešām ir ko vērta. Tieku izvadāts pa visu pilsētu un redzu daudz ko tādu, ko parasts tūrists nekad neredzēs. Šajās dienās Rauls kļūst par manu otru es, viņš mani ved uz muzejiem, botānisko dārzu, apmeklējam divas valsts kausa izcīņas futbola spēles, nonākam pasākumā, kurā uzrunu saka valsts prezidents, noskatos arī viņa trenēto bērnu maču, apmeklēju tirdziņu, kurā medicīniskām vajadzībām tiek tirgotas pūstošas pērtiķu un gandrīz visu citu man zināmo un nezināmo dzīvnieku galvas un citas ķermeņa daļas (tas viss tiek lietots veselības uzlabošanai, un, cik novēroju, par klientu trūkumu tirdziņš nudien nevar sūdzēties), kā arī daru daudz ko citu. Es nokļūstu vietās un rajonos, kur, pēc Raula vārdiem, neviens eiropietis nav spēris kāju vismaz pēdējos divdesmit gadus, un par emocionāli spēcīgāko pārdzīvojumu kļūst brauciens ar mocīti pāri Nigēras upei (trešā lielākā upe Āfrikā). Tas ilgst krietnas piecas minūtes, man sejā sitas vējš, un, skatoties no tilta lejā varenajā ūdens tecējumā, es nudien pieķeru sevi pie domas, ka gribas, lai apstājas laiks un šis mirklis – tik tālu no mājām – turpinās vēl un vēl. Tās pašas dienas vakarā, stāvot uz Raula mājas jumta un skatoties tālumā, tumsā es viņam saku: Eiropa ir pazaudējusi to pirmatnējo sirsnību, kas ir Āfrikā. Esi uzmanīgs, nepazaudē to, kas ir tevī, to, kas ir Āfrikā!

Un es tiešām gribu, lai Āfrika mainoties patur to īpašo, kas tajā ir. Patur to, kāpēc atkal un atkal gribas uz turieni braukt, to, kas tajā ir tik vārdos neizsakāmi skaists.

copyright - Playboy Latvija