Princese un pils jeb Gadu mija Rumānijā IV
|
Ilze Bruņeniece
|
Trešajā dienā man par gidu piesakās viens no Eugena draugiem – Catalin (bet ne tas, kas Bukarestē). Pārējie paliek slinkot mājās, mēs dodamies apkārtnes izpētē ar mašīnu. Catalin man grib parādīt netālu esošo karaļpili Sinaiā. Pa ceļam uz to vērojam kā pretējā virzienā (uz kalniem) plūst mašīnu straumes, jo daudziem rumāņiem jaungada sagaidīšana kalnos ir tradīcija. Kādā brīdī satiksme tiek regulēta stingrāk un man rodas iespēja sastapties ar Rumānijas prezidentu Traian Băsescu, kas kolonnas pavadībā tieši mums pretī dodas uz jaungada sagaidīšanas vietu kalnos. Uztveram to kā labu zīmi, lai gan neko pozitīvi man zināmie jaunieši par prezidentu neizsakās. Pēc neliela brīža jau esam klāt – Castelul Peles (Peles Castle) mūs sveicina ar tornīšiem un aicina pēc kultūras un vēstures izslāpušos. Tā kā katrā ceļojumā vismaz pa vienam muzejam/kultūras pasākumam apmeklēju, šis ir tieši laikā. Un patiesībā izrādās pat vairāk nekā laikā – jau ieejot pilī mana mute paliek pusvirus no tur skatāmā greznuma, skaistuma un tiem laikiem pārsteidzošiem tehniskiem risinājumiem. Atverami jumta logi, centrālās apkures šahtas, lifts, spoguļi pa visu sienu, Bohēmijas kristāli, riekstkoka apdarinājumi.. Nu jau mazliet kauns atzīt, bet pirms tam neko īpašu no Rumānijas negaidīju, un varbūt tieši tādēļ tieku tā pārsteigta un sajūsmināta. Un ieinteresēta vairāk pastudēt vēsturi valstij, kam tā izrādās visai krāsaina un koša bijusi. Esmu iespaidota! Izejot no pils, uzzinājusi, ka netālu atrodas baznīciņa, vēlos apskatīt arī to. Manas vēlmes šodien ir likumi, tādēļ tiek dots uzdevums GPS, lai aizved mūs uz to. Rezultātā tiekam pie piedzīvojuma, jo tehnika mūs ieved strupceļā (kur šķērsām ielai pāri kāds žogu uzcēlis) un mums jārāpjas lejup pa šauru neoficiālu taciņu. Labi, ka esam izlēmuši šurp nākt kājām, jo esam jau noskaidrojuši, ka pastaigas patīk mums abiem. Redzam arī, ka neesam pirmie tādi noklīdušie šeit un neko daudz nepārdzīvojam par fiziskām aktivitātēm un mazu piedzīvojumu.
Tepat jau arī ir baznīca, kuru es ieeju apskatīt un tikmēr Catalin dodas aizdegt svecītes savu vecvecāku piemiņai, kas šajā pavasarī miruši. Šinī valstī baznīcām ir tāda īpaša aura (vai arī man tāds īpašs brauciens), brauciena laikā daudz un vairākas reizes par reliģiju, ticību un garīgām lietām diskutējam.
Kaut arī tuvojas novakare, vēl manu vēlmju sarakstā (un klausot Catalin ieteikumam) ir pabūšana tur augšā, kalnā. Papildus skatiem man tiek vēl viena atrakcija – Catalin braukšanas prasmju demonstrējums, jo ceļš augšup ir sasnidzis, ledains un slidens. Tomēr jūtos kā princese, nevienā brīdī pat nejūtu, ka vajadzētu baidīties. Jo augstāk braucam, jo vairāk pretimbraucēju, jo nāk tumsa, kas ceļu padara vēl bīstamāku. Ar vakaru Rumānijā ir saistīta vēl kāds man jauns fakts – lāči nāk no meža ārā. Tiešām. Jo esot pieraduši, ka ciematos var atrast ēdienu (miskastēs vai citur). Un parasti nevienam nav īpaša azarta un aicinājuma ar tiem sastapties uz ielas. Tad nu visi prātīgi dodas mājup. Mēs gan vēl nosmejam par principu „aitas pulcējas baros, ērgļi lido vienatnē” un turpinām savu lidojumu. Kad esam tikuši līdz 1400 m, ir jau stipra krēsla un ielejā nez no kurienes saradusies migla. Izbaudām būšanu mākoņos, izbaudām daudz un īstu sniegu zem kājām. Un sarunājam atgriezties te kādā skaidrākā dienā, lai uzbrauktu augšā uz 2200 m. Uzkāpšana augstākajā tornī/kalnā/vietā ir vēl viens no manu ceļojumu must do. Tā kā zinām, ka vēl joprojām ceļi ir pilni ar mašīnām, it sevišķi mums vajadzīgajā virzienā, mājup nesteidzamies un dodamies vakariņās tepat kalnos. Piestājam pie „Taverna Sarbului” jeb Serbu kroga. Menu protams, gaļa, gaļa un atkal gaļa. Šoreiz saprotu, ka ļoti gribu salātu lapas, gribu zaļumus un ļoti netipiski sev izvēlos internacionālu ēdienu – Cēzara salātus. Un esmu laimīga. Klāt tam vēl piedzeru vietējo alu, ko ražo Azugā. Mmm.. Kādreiz tak jāļauj sev arī padzīvot komfortā, ne tikai mācīties, apgūt un eksperimentēt. Kādreiz tak sevi jāmīl mazliet vairāk (šī vispār ir lieta, ko man Rumānija māca daudz, bieži un vēlreiz). Kad esam gardi paēduši, kājas atpūtinājuši un burvīgu viesmīļu servisu izbaudījuši, lēnā garā plānojam doties māju virzienā. Vēl tik aptiekā jāieskrien, saslimušajam Mihai (vēl viens no Eugena draugiem) zāles jānopērk un veikalā vēl mazliet no pārtikas. Iebraucam Sinaiā un noliekam mašīnu, lai dotos vēl īsā pastaigā pa pilsētu un tad jau dienu varētu uzskatīt par piepildītu. Ir tumšs un neko daudz vairs te apskatīt nevar, tādēļ lieki nekavējamies. Kad atgriežamies pie mašīnas, mūs tur sagaida pārsteigums – bloķēts ritenis un zīmīte ar vietējās policijas telefona numuru. Ko darīt – bez policijas tālāk netiekam, tā, ka Catalin ņemas kārtot sastrādātos nedarbus, jo esam mašīnu atstājuši neatļautā vietā. Viņam tas izdodas apbrīnojami labi, kad pēc pāris minūtēm atbraukušie policisti pat neliek maksāt sodu, tikai tik, cik par darbu klambura noņemšanai un braucienam pie mums. Izrādās, ka ārpus Bukarestes policisti ir visai draudzīgi, kaut gan kopumā tāds tēls viņiem Rumānijā neesot. Tad nu jūtamies veiksmīgi, pasakāmies, atvadāmies un dodamies ceļā. Ir galā viena gara un piepildīta diena, kas pagājusi nemanot. Un izbaudīta!