burkina

ivars āboliņš 07.02.2012 7 min lasīšanai

Burkina Faso iebraucu ar autobusu no Beninas. Esmu pieļāvis kļūdu, kuru vairs nekad nākotnē neatkārtošu, proti, izvēlējies uz šīs valsts galvaspilsētu Vagadugu doties ar autobusu, braucot gandrīz diennakti no vietas. Tas ir nogurdinoši, un, lai gan dabu un garām slīdošo rosību iespējams vērot visā krāšņumā, labāk tomēr šādu ceļojumu sadalīt kādos trijos mazākos. Turklāt dabas kontrasti starp abām valstīm ir ļoti būtiski – Benina ir zaļa un krāsaina, bet Burkina Faso izdegusi un dzeltenīgi pelēka. Brīžiem, paskatoties uz visām četrām debespusēm, var redzēt tikai izdegušu zemi un nokaltušus krūmus. Sajūta tāda, ka tūlīt no kaut kurienes iznāks lauva plīvojošām krēpēm, lai gan patiesībā jau tas nemaz nav iespējams, jo savvaļas dzīvnieki tāpat vien te apkārt nestaigā un tos ieraudzīt, nedodoties uz īpašām vietām, ir teju nereāli.

Lai nu kā arī būtu, esmu kļūdījies, turklāt Vagadugu ieradīšos melnā naktī, iepriekš nerezervējis viesnīcu. Tas mani biedē, taču esmu tik pārguris un apātisks, ka pat sevišķi neuztraucos. Uz robežas mūsu autobusā iekāpj divi automātisti, viņi mūs pavadīs līdz Fada Ngourma pilsētai, jo šajā divu stundu garajā ceļa posmā nakts laikā iespējamas laupīšanas un bandītisms. Jau galapunktā iepazīstos ar kādu burkinieti (Burkina Faso iedzīvotājus sauc tieši tā, turklāt piedēkli Faso sarunvalodā tikpat kā nelieto, jo tulkojumā tas nozīmē – zeme, un tas būtu apmēram tāpat kā teikt Latvija Faso vai Francija Faso), vārdā Armands. Viņš piezvana savas māsas vīram, kurš ierodas kopā ar draugu un ātri izdomā, uz kuru viesnīcu mani aizvest (tas viss notiek melnā naktī!!!). Sēžos uz mocīša un dodos tumsā. Lai gan ir nelielas bažas par to, uz kurieni mani aizvedīs divi nepazīstami, melnādaini puiši, daudz iespēju jau man nav, tāpēc atliek vien uzticēties.

Nekas slikts, protams, nenotiek, es tieku nogādāts sakarīgā (tiesa, visai dārgā) viesnīcā un no rīta dodos ielās. Un Vagadugu neliek vilties. Tā neapšaubāmi ir labākā Āfrikas pilsēta, kurā esmu bijis (esmu pabijis septiņās kontinenta valstīs un padsmit pilsētās). Gaisotne beidzot ir tieši tāda, kādai tai, manuprāt, Āfrikā vajadzētu būt, cilvēki ir laipni un draudzīgi, sievietes skaistas, ēdiens garšīgs, un vienīgais, kas sagādā diskomfortu, ir nepanesami karstais laiks. It kā konstanti plus 37 grādi pēc Celsija nav nekas traģisks, taču Burkinā klimats ir vienkārši nospiedošs. Un par to, ka tās nav tikai manas, eiropieša, iedomas liecina arī tas, ka vietējo darba laiks ir no septiņiem līdz 12, tad seko trīs stundu atpūta un atkal jāstrādā no 15 līdz 18. Sanāk tā pati astoņu stundu darba diena, taču ar atpūtu dienas vidū, kad strādāt patiešām ir grūti. Divas dienas es vienkārši klīstu pa pilsētu, nositot laiku un baudot apkārt notiekošo, es pēc kartes skrupulozi izstaigāju visas tūristiem paredzētās vietas un gūstu grūti izskaidrojamu baudu no apkārt notiekošā.

Es ēdu uz ielas kopā ar vietējiem – Vagadugu ļoti populāras ir vietas, kur ap pusdienas laiku parādās sievietes ar lieliem ēdiena katliem. Viņas ēdamo tirgo par pārdesmit santīmiem. Cilvēki apsēžas uz koka soliem un ēd ar rokām. Sākumā mani nedaudz mulsina pēdējais apstāklis, taču brīdī, kad saprotu, ka ar rokām ēd visi, pārvaru kautrīgumu un ķeros klāt. Taču izgāžos. Pamatīgi izgāžos. Turklāt tieku sodīts par savu augstprātību. Nopircis ar zemesriekstiem sajauktus rīsus kopā ar liellopu gaļas mērci un vēl kaut ko man īsti nesaprotamu, apsēžos un sāku ēst. Kaut kur dziļi sirdī, protams, kņud mazais augstprātības velniņš, kas liek justies pārākam par šiem ar rokām ēdošajiem mežoņiem, un šajā brīdī pie manis pienāk solīdi ģērbies gadus piecdesmit vecs vīrs. Viņš labā angļu valodā jautā, kāpēc pirms ēšanas neesmu nomazgājis rokas, un saka, ka ēst ar netīrām rokām ir nepieklājīgi. Viņš norāda uz turpat zemē stāvošo trauku ar ūdeni, un saprotu, ka to pirms ēšanas izmanto visi. Vēlāk man stāstīs: ja reiz man pienāca klāt, lai aizrādītu, tad esmu uzvedies patiešām nepieklājīgi, un vispār – tas, ko es izdarīju, ir apmēram tas pats, kas afrikānim ienākt kādā Eiropas restorānā un bez kompleksiem sākt ēst ar rokām (turklāt burkinieši ir ļoti ieturēti, korekti un pieklājīgi – ja reiz kāds man pienāca klāt, lai aizrādītu, es tiešām uzvedos vienkārši drausmīgi)... Turpmāk rokas mazgāju sevišķi rūpīgi. Lai vai kā, ēdiens uz ielas ir labs. Turklāt tas ir reizes divdesmit lētāks nekā restorānos dabūjamais un arī kvalitatīvāks. Uz restorāniem daudz cilvēku neiet, un ēdiens var būt vecs. Savukārt uz ielas ēd daudzi, un pārtika pilnīgi noteikti ir svaiga.

Tā, klīstot pa ielām, piedzīvoju notikumu, kurš joprojām liekas gluži vienkārši neticams. Iegājis vietējā lielveikalā nopirkt pudelīti kolas, ieraugu raidījuma Nekā personīgi žurnālistu Sandiju Semjonovu. Lieki teikt, ka iepriekš neko neesam sarunājuši, un varbūtība, ka divi latvieši nejauši satiksies 1,4 miljonus iedzīvotāju lielā Rietumāfrikas pilsētā man joprojām šķiet grūti aptverama. Taču tas notiek, sākumā esam tik apstulbuši, ka pat īpaši nebrīnāmies, izstaigājam veikalu, pļāpājam par kaut ko nenozīmīgu, sapērkamies tirgū augļus (Sandija videokameras dēļ saceļot tur pamatīgu jezgu) un nolemjam aizbraukt uz pieczvaigžņu viesnīcu Lybia, kurā apmeties Sandijs (viņš uz dažām dienām ir ieradies līdzi eirokomisāram Andrim Piebalgam, un abi mitinās vienā vietā).

Viesnīcu Burkina Faso uzdāvinājis pirms dažiem mēnešiem bandītu zvērīgi noslepkavotais Lībijas vadītājs pulkvedis Muamars Kadāfi, un burkinieši apsver iespēju to pārdēvēt viņa vārdā. Gan Burkina Faso, gan Mali lauvas tiesu ievērības cienīgo ēku, pieminekļu, ceļu (tie daudzviet ir labāki nekā Latvijā), slimnīcu un skolu ir celtas tieši par Lībijas un Kadāfi naudu, un ir grūti iedomāties, kas ar Rietumāfriku notiks tālāk. Par to lielas bažas ir arī vietējiem, kuri stāsta, ka no Lībijas nākušas arī stipendijas studentiem un uz turieni milzīgā skaitā devušies viesstrādnieki. Nu tas viss diemžēl ir beidzies un jaunā – «bandītu franču» – vara (kā tā konsekventi tiek saukta) nekādu palīdzību vairs nesniegs. Viesojos patiešām daudzās rietumafrikāņu dzīvesvietās, un procentiem astoņdesmit pie sienas redzama Kadāfi fotogrāfija, viņa portreti tiek tirgoti pat futbola spēļu laikā, un vietējie stāsta, ka dienā, kad Āfrikas savienība neiebilda pret ANO sankcionēto Lībijas noslaucīšanu no zemes virsas, Mali prezidents ar asarām acīs teicis uzruna tautai, norādot, ka citas iespējas nav – ir jāpiekrīt. Pretējā gadījumā Eiropa, ar Franciju priekšgalā, piedraudējusi pārtraukt palīdzības sniegšanu Āfrikai, un tādā gadījumā ciestu ļoti daudz cilvēku (nav ko noliegt, ka Eiropas Savienība, tāpat kā visas pasaules lielās valstis, Āfrikā ir ļoti dziļi iekšā un ne tikai ņem tās bagātīgos resursus, bet vienlaikus arī sniedz diezgan lielu finansiālo palīdzību, kuru pārsvarā saņem nabadzīgākie cilvēki). Tas viss, protams, rada pārdomas, un, kad jautāju, kāpēc, Rietumu žurnālistiem intervējot lībiešus un afrikāņus, atbildes parasti ir citas, no visiem, pilnīgi visiem, saņemu mulsinošu skaidrojumu: tāpēc, ka viņi ir žurnālisti, ja tu būtu žurnālists, mēs tev teiktu to pašu, jo negribam problēmas. Lībijā par līdzīgu atklāsmi tagad pie varas nākušie bandīti bez ceremonēšanās noslepkavotu visu konkrētā cilvēka dzimtu, un arī reģiona citās valstīs neviens īpaši riskēt negrib...

Taču šobrīd mēs par to visu nedomājam, sēžam Sandija luksusa viesnīcā un ēdam ananasus, mango, banānus un marakujas. Vēlāk gan uzzinu, ka gandrīz visi augļi Burkinā un arī Mali tiek importēti no reģiona centra Kotdivuāras. Uz vietas aug vienīgi arbūzi, šur tur arī banāni un mango. Interesanti, ka daudzi Burkinas ziemeļos dzīvojošie savā dzīvē, piemēram, banānu tā arī nekad nav ēduši, jo tie tur gluži vienkārši neaug, un tas, domājot par Āfriku, man joprojām šķiet nedaudz jocīgi...

Tikai šajā brīdī tā pa īstam sākam aptvert tikšanās neticamību, no sirds izsmejamies un galu galā vienojamies, ka nākamajā dienā «uzsēdīšos Sandijam uz astes» un aizbraukšu līdz uz Burkina Faso ziemeļu ciemiem. Tas ir viens no nabadzīgākajiem reģioniem valstī (Burkina ir viena no nabadzīgākajām valstīm kontinentā, līdz ar to arī Āfrikā), un tūristi pie šiem lauku iedzīvotājiem nemaz nevar piekļūt. Braucam kopā ar organizācijas Oxfam cilvēkiem, kuriem ir piekļuve ciemiem, un redzētais ir visai iespaidīgs un pirmatnējs. Cilvēki uz mums skatās ar tikpat lielu interesi, kā mēs uz viņiem. Runājam ar kādu sievieti, kura stāsta, ka viņas astoņu cilvēku lielās ģimenes budžets ir 28 dolāri gadā (tos viņi nopelna, audzējot sīpolus), un ar to esot pilnīgi pietiekami – daļu viņa iegulda ciema kopējā katlā, bet daļu iztērē pēc saviem ieskatiem. Ļaudis, lai gan acīmredzami ļoti, ļoti nabadzīgi, izskatās laimīgi un pašpietiekami, neviens, pilnīgi neviens neprasa naudu (vispār jau Āfrikā naudu prasa un uzmācīgi kaut ko mēģina pārdot tikai tūristu apmeklētās vietās. Kā man stāsta tās pašas Oxfam pārstāve, ja ciemā kāds kaut ko mēģina pārdot vai ubagot, tas nav nekāds īsts ciems. Tas nozīmē tikai to, ka šie cilvēki jau sen nedzīvo ierasto dzīvi, pārtiek no tūristu iedotā un kļuvuši par industrijas sastāvdaļu), un daudzi vēlas sasveicināties. Pa visu dienu redzam tikai vienu bērnu ar uzpūtušos vēderu, un kārtējo reizi kļūst skaidrs, ka stāsti par totāli badā mirstošajiem Āfrikas laukiem ir tikai iespaidīgs mārketinga triks, kuru labi pārdot komfortā sēdošam eiropietim.

Kopumā Burkina Faso ir tūristiem ļoti draudzīga vieta, un, ja man būtu jādod padoms, kuru Āfrikas valsti izvēlēties par savu pirmo apmeklējamo, es, visticamāk, ieteiktu tieši Burkinu. Tāda pilsēta kā Bobo Dialaso vispār ir vieta, kur ir sakoncentrēts teju viss: unikāls Āfrikas tirgus, reta sudāniešu jeb Sahela reģiona stila Lielā mošeja (tas tiešām ir kaut kas), sena, bet pilnībā saglabāta afrikāņu pilsētiņa, netālu esošas pērtiķu skatīšanās vietas un vietējais kolorīts. Izmantoju arī iespēju par dažiem latiem uz dienu noalgot vietējo gidu, kurš mani izvadā pa visurieni, kur vien vēlos, un šī pastaiga ir katra izdotā santīma vērta. Izvēloties gidu, vienīgi jāpārliecinās par viņa angļu valodas zināšanu līmeni, jo daudzi runā tikai franciski, un tas var sagādāt pamatīgas problēmas un vilšanos.

Burkina ir viena no drošākajām reģiona valstīm, un tajā dzīvojošie cilvēki ir ļoti pieklājīgi un draudzīgi (to vēsta arī visi tūristu ceļveži). Kad tikko ierados valstī, nekādi nesapratu, kāpēc man piesienas cilvēki, kas visi kā viens uzdod jautājumu: ca va? Vēlāk sapratu, ka jāatbild ar tādu pašu: ca va! Jo viņi man kā svešiniekam tikai apjautājas, vai viss kārtībā. Neatbildēt ir nepieklājīgi, un, saņēmuši apstiprinošu atbildi, jautātāji dodas tālāk savās ikdienas gaitās. Arī tūristu ar baltu ādas krāsu te ir salīdzinoši daudz (dienas laikā iespējams redzēt kādus desmit), viesnīcas sakarīgas, cenas smieklīgi, smieklīgi zemas (sava ceļojuma laikā, teju trijās nedēļās, iztērēju 325 latus, no tiem 100 samaksājot par viesnīcām un kādus 60 par transportu), vispārējais kultūras līmenis ļoti augsts (Burkina ir reģiona filozofijas centrs) un tiešām ļoti, ļoti daudz ko redzēt. Galu gala Burkina Faso tulkojumā nozīmē – Godīgo cilvēku zeme, un tāda tā nedaudz pārsteidzošā kārtā arī ir. Brīnišķīga, pirmatnēja, skaista un godīga.

copyright - Playboy Latvija