Slinkot rumāniski jeb Gadu mija Rumānijā III
|
Ilze Bruņeniece
|
Mani piedzīvojumi turpinās un nākamajā rītā ceļos pus 7os, lai drīz vien sēstos Eugena drauga Cristi mašīnā un dotos Azuga virzienā. Tur ir noīrēta mājiņa kalnu slēpošanas ciematiņā brīvdienām un jaunā, 2012. gada sagaidīšanai. Pa ceļam vēl iebraucam veikalā iegādāt piemirstas lietas un pēc 3 stundām jau esam apmēram 150 km no Bukarestes. Pa ceļam ainava visai dažāda, pie galvaspilsētas vienmuļa un padrūma, jo trūkst sniega, kas visu nogludinātu un “uzprišinātu” uz svētkiem. Jo tuvāk kalniem, jo vairāk klusējot veros apkārt, ik pa laikam tik izdvešot kādu skaņu, kas pārsvarā nozīmē – cik skaisti! Kalni man ir patikuši vienmēr un tas nepāriet! Un tur augšā IR sniegs! Neesmu pirms tam slēpošanas kūrortā dzīvojusi (tikai ciemojoties Norvēģijā, bet tas bija savādāk, jo ciemos), tādēļ man te viss jauns. Un vēl jo vairāk, Rumānijā tak arī esmu pirmo reizi. Mājiņa mums jauka, ērta un silta. Pie sniega esmu tikusi, vairāk gan tikai skatam, nekā reāli ziemas priekiem, jo pamaz vēl. Bet tas palīdz, mazliet! Mājiņā kopā esam 6 cilvēki, pārējie piebiedrosies uz jaungada svinībām. Nu man ir iespēja iepazīt rumāņus (vismaz dažus)vairāk, uzzināt par sadzīvi, tradīcijām, paražām, valodu, interesēm utt.. To arī izmantoju, cik spēju. No sākuma visi centīgi runā angliski, lai es varētu ko saprast, ar laiku tas aizmirstas un man par sevi jāatgādina, tomēr ne vienmēr to daru, jo pēc kādām 2-3 dienām jau pamatā varu saprast katras sarunas tēmu (izņemot jokus un rupjības), palīdz manas angļu, krievu un spāņu valodu zināšanas. Papildus esmu vēl šo to iemācījusies arī rumāniski. Pašai prieks. Lieta, kas mani sajūsmina, ir rumāņu ēdiens un ēšanas tradīcijas. Esmu priecīga uzzināt, ka katru dienu mums paredzēts gatavot barbeque jeb gatavot uz grila, kas parasti ir vakariņās. Tomēr brokastīs un pusdienās arī vienmēr ir gaļa ar dārzeņiem. Manā izpratnē ēd viņi ļoti veselīgi, ja neņem vērā, ka daudz dzer kolu un daudz kam piekož baltmaizi. Populārākie ēdieni, ko pamanījos iegaumēt bija sarmale (tie paši kāpostu tīteņi) un mitch (tāda kā desa, bet bez ādas, vienkārši maltā gaļa desiņas formā). Par piedevām runājot, mīl viņi sinepes. Un mīl kāpostu salātus (ne tādus kā skābētus, ne svaigus, kaut ko pa vidu), mīl zakusku, kas nozīmē dārzeņu biezeni, kurā var būt baklažāni, paprika, tomāti, burkāni utt.. Un vēl interesanti tas, ka pirms grilēšanas viņi gaļu pilnīgi nekā nemarinē, vienkārši sagriež šķēlēs un uz restēm virsū, un sanāk gardi vienalga! Pirmo brīvdienu pavadījuši, cik nu slinki spējam – vienkārši guļot dīvānā un nedarot neko, uzspēlējot video spēles, kādu galda spēli, paēdot un vēlreiz paguļot, otrajā gribas mazliet izkustēties. Tad nu pēc lēnām un kārtīgām brokastīm dodamies pastaigā pa Azuga pilsētiņu, aizstaigājam līdz slēpošanas trasei apskatīt, kā tad ar sniegu tur. Sniegs gan tikai tik, lai ar ragaviņām bērniem vizināties būtu prieks. Daži trakie mēģina ar dēli un slēpēm no puskalniņa braukt, tomēr sniegs ir slapjš, ciets un precīzāk – viņa nav.
Mēs par sportu vēl nedomājam, sakāpjam Telegondola vagoniņā (30 RON) un uzbraucam paskatīt apkārtni no apmēram 1300m augstuma. Mazliet gan neapdomīgi, jo ar savu lēno celšanos esam uzbraukuši augšā neilgi pirms slēgšanas (tas notiek 16.00). Bet skati labi, gaiss citāds nekā ielejā, iespaidi jauni. Apskatam, apstaigājam mazliet un dodamies atpakaļ lejā un palēnām mājup. Uz vakariņām..