Kāpēc nevajadzētu dzert airagu Mongolijā.

  • 9 min lasīšanai
Kā ikkatrs kārtīgs latvietis, saņēmu vasarā uzaicinājumu uz kāzām. Mongolijā. Kāds mans ļoti labs vācu draugs, studējot vienu viessemestri Pekinā, noskatījis ļoti jauku mongoļu meiteni, kura tieši tajā laikā arī studēja Ķīnā, un pēc 5 gadu ilgām un sarežģītām attiecībām pa pastu, e-pastu, īsziņām kā arī klātienes tikšanām, abi nolēmuši apprecēties un kopīgi dzīvot Vācijā. Taču, vispirms kāzas Mongolijas galvaspilsētā Ulanbatorā. Nokļūšana Eksistē dažādas iespējas kā nokļūt Mongolijā. Viena no interesantākajām ir brauciens ar Transsibīrijas ekspresi no Maskavas, pavadot ceļā aptuveni nedēļu. Kaut arī šis ceļojuma veids pilnībā atbilstu budistu teicienam „Mērķis ir ceļš”, nolēmu tomēr vērtīgo nedēļu ceļā nezaudēt un vairāk laika pavadīt pašā valstī. Ļoti labs un arī finansiāli izdevīgs ir lidojums no Berlīnes ar mongoļu aviosabiedrību MIAT. Šis ir tiešais reiss ar piezemēšanos Maskavā. Tiesa gan, lidojums notiek vienu reizi nedēļā, svētdienās. Nolēmu lidot no Berlīnes. Man nepaveicās. Tā kā MIAT ir tikai divas tālo reisu lidmašīnas, un tieši šajā dienā viena no tām tehnisku iemeslu dēļ nevarēja lidot, lidojums tika pārlikts ar Aeroflot caur Maskavu. Šis ir otrs iespējamais lidojuma veids – ar Aeroflot no Maskavas uz Ulanbatoru. Trešais iespējamais variants ir lidojums ar Air China caur Pekinu. Principā, vairāk variantu arī nav. Katrā gadījumā, 6 stundu lidojums no Maskavas ar TU-154 bija pietiekami interesants, lai izvēlētos šo kā alternatīvu Transsibīrijas ekspresim. Stjuarti un stjuartes, kas ļoti, ļoti slikti vai arī nemaz nerunā svešvalodās, platīnblondas un sakasītas frizūras – viss pēc pilnas programmas. „Ķī, or kofī?”, korpulenta un stalta stjuarte labākajos gados man noprasa stundu pirms piezemēšanās Ulanbatoras lidostā. „Ķī viz milk”, es atbildu mazliet kariķējot viņu. ”A?”, viņa neizprotoši manī paskatījās, izrādot, ka viņas svešvalodu zināšanu līmenis ir sasniedzis robežas. „Čai s malakom.”, es paskaidroju. „Aa, tak srazu bi i skazaļi!” „Spasibo”, es pieklājīgi atsaku un pa logu vēroju plašo Mongolijas stepi bez jebkādas dzīvības pazīmes. Ceļošana Kopumā uzturējos divas nedēļas, tāpēc izveidojās savs priekšstats pa to, kā pārvietoties šajā valstī. Mongolija ir ļoti liela valsts, aptuveni 25 reižu lielāka par Latviju, taču tajā dzīvo tikai 2,7 miljoni iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka infrastruktūra ir slikta, jo visa dzīve tik un tā norisinās Ulanbatorā. Viens no ceļojuma veidiem ir iekšējie lidojumi ar MIAT un Antonov lidmašīnām. Tos neizmēģināju, taču jārēķinās, ka kārtīgs asfaltēts skrejceļš ir tikai Ulanbatorā. Citādi redzēju vienu lauku lidostu, kur skrejceļš bija vienkārši ar žogu nodalīts stepes posms. Valstī ir praktiski tikai viens dzelzsceļa posms, kas ved no Krievijas uz Ķīnu, tāpēc arī ar vilcienu nav iespējams nokļūt uz nomaļākām vietām kā Gobi tuksnesi dienvidos vai Altaja kalniem rietumos. Atliek vienīgi braucieni ar automašīnām, jo regulāras autobusu līnijas arī nepastāv. Par daudzmaz asfaltētiem var nosaukt ceļus 100 kilometru rādiusā ap Ulanbatoru, citādi eksistē dažas maģistrāles kā arī notiek diezgan aktīva galveno ceļu izbūve, taču principā, braucot uz Mongoliju, ir jārēķinās, ka 95% pārvietošanās notiks pa neasfaltētiem ceļiem caur stepi, tuksnesi vai kalniem. Un, kad viens ceļš vairs nav izbraucams, tad blakus tiek iebraukts otrs. Kā rezultātā vietām man izdevās saskaitīt pat 12 ceļus, kas iet paralēli. Svarīgi ir zināt, ka nekur nav arī nekādu ceļa zīmju, attālumu norāžu, un Mongolijas ceļu karti varētu uzzīmēt uz viena alus glāzes palikņa. Ja brauc viens, GPS ir obligāts nosacījums. Eksistē vairākas ceļojumu grāmatas par Mongoliju, kur apmeklējamie mērķi ir norādīti GPS koordināciju sistēmā. Visdrošākais ir ceļojums ar vietējo šoferīti, kurš vienlaicīgi arī šo to var patulkot un zina, un kurieni braukt un uz kurieni labāk nē. Ja nu vienīgi, protams, ir neierobežotas laika rezerves un viena nedēļa vairāk vai mazāk nespēlē lielu lomu. Degviela Mongolijā ir dārga. 95. benzīns maksā 1 dolāru litrā (1100 tugruki). Automašīnu īre ir ļoti dārga. Ja sanāk braukt pa valsti, tad ieteicama ir tikai un vienīgi apvidus automašīna vai arī par apvidus automašīnu pārveidots neliels busiņš, kuru Mongolijā ir diezgan daudz. Manu empīrisku vērojumu rezultātā neiesaku krievu automašīnas – bobikus un co, kurus šeit var sastapt ļoti, ļoti bieži, un parasti šīs automašīnas bija tās, kas mēdza stāvēt ceļmalā un zem kurām kaut kādu iemeslu dēļ darbojās cilvēki. Japāņu džipa īre dienā maksā ap 70 dolāriem. Bet pieņemu, ja meklē, var atrast arī lētākus piedāvājumus. Taču neskatoties uz visām ceļošanas grūtībām, neaprakstāma ir sajūta braukt stundām ilgi pa stepi, nesastapt nevienu pretībraucošu automašīnu un vērot plašumus un dzīvniekus, kas ganās stepēs. Pirmajā brīdī uzkrītoši liksies arī daudzie beigtie dzīvnieki vai arī dzīvnieku skeleti, kurus īpaši daudz var sastapt ziemas beigās, kas sāk nokust sniegs. Jurtas Kā izlasīju nelielā žurnāliņā, mongoļiem pašiem vārds jurta nepatīkot, jo tas neesot mongoļu vārds. Mongolijā tiek lietots apzīmējums gira. Kaut arī varētu likties, ka šī valsts tūrisma plūdus vēlo nav pieredzējusi, jāatzīst, ka tūristiem domātas apmešanās vietas it sevišķi ap Ulanbatoru, var sastapt ļoti bieži. Nedrīkst sacerēties, ka braucot uz Mongoliju, būsiet viens no pirmajiem eiropiešiem, kas nonāk šajā valstī. Eiropieši, amerikāņi un, protams, japāņi un korejieši, šajā valstī ir regulāri sastopami. Tūristu nometnēs var sastapt gan vāciešus, britus, bet arī skandināvus un poļus. Tūristu nometnes var pazīt pēc cieši vienas pie otras uzceltajām girām. Vasarā dzīvošana girās ir ļoti patīkama. Tās no ārpuses ir baltas, tāpēc iekšpusē tās nesakarst, taču, jo vēsāks kļūst, jo nepatīkamāka ierindas eiropietim ir uzturēšanās šajos mājokļos. Man nācās piedzīvot 30 grādu karstumu pa dienu un nulle grādus pa nakti. Šīs temperatūru svārstības ir normāla parādība stepē. Jurtas īpašā konstrukcija paredz, ka pati augšpuse ir nosegta tikai ziemas laikā. Vasarā un pavasarī pa aptuveni 50 centimetru diametra atvērumu lieliski var vērot zvaigznes. Taču, arī vējš un lietus zēģelē iekšā telpā pa to pašu atvērumu. Un, kad ārpusē ir traka vētra ar negaisu un lietu, tad nekas cits neatliek kā paslēpties zem 5 segām un cerēt, ka vētra neaiznesīs šo konstrukciju pa gaisu. Bet neaiznes, jo, kaut arī tikai no filca un koka, šī ēka iztur jebkurus laika apstākļus. Giras centrā ir krāsniņa, kuru iespējams ļoti īsā laikā uzkurināt līdz pirts cienīgiem grādiem, taču, tā kā dūmi tiek pa tiešo izvadīti ārpusē pa skursteni, tad arī viss siltums tikpat ātri pazūd. Dažās tūristu nometnēs tiek piedāvātas akmeņogles, kuras, gan mazliet smird, taču tās gruzd lēnām, un tā ir garantija, ka arī ap četriem no rīta būs vismaz neliels siltums. Neskatoties uz akmeņoglēm, biezas guļamās drēbes un vilnas zeķes ir lielisks atbalsts no dzimtenes. Nakšņošana tūristu nometnēs maksā ļoti dažādi. Tie var būt gan 5 dolāri, kad nometnes teritorijā ir tikai gaiši zilas krāsas būdiņa ar caurumu grīdā, kur nokārtot dabiskās vajadzības, un tie var būt arī 30 dolāri ar normālu tualeti, dušu un trīsreizēju ēdināšanu. Vasaras periodos jārēķinās ar to, ka tūristu iecienītajos apgabalos naktsmājas neizdosies atrast uzreiz, jo nometnes var būt aizņemtas. Bet pēc nelielas meklēšanas kādu nakšņošanas vietu noteikti izdosies atrast. Giras ir dažāda lieluma, taču optimālas man šķiet ar četrām guļvietām. Tā ir arī ideāla grupa ceļošanai pa Mongoliju. Ēšana Mongoļi jau nu noteikti nav nekādi gardēži. Bet tas mūs, latviešus, nepārsteigs. Ziemas periodā mongoļi galvenokārt ēd gaļu, vasaras periodā piena produktus. Bet, ja esiet tūrists, tad gaļu dabūsiet arī vasarā. Galvenokārt jēra, kazas un liellopu gaļu. Šad tad arī zirga gaļu un pa visam reti vistas gaļu. Vistas Mongolijā nav populāras, jo tās ir par švakām, lai pārdzīvotu ziemu. Tā kā mongoļu nomadi gada laikā pārceļas līdz pat 6 reizēm, viņi nevar atļauties kūtis vai tamlīdzīgas celtnes. Dzīvnieki pa vasaru ēd zāli un pa ziemu viņi ir spiesti dzīvot līdz pat mīnus 50 grādu temperatūrā zem klajas debess un meklēt zāli zem sniega. Diezgan daudzi neizdzīvo. Kādā sarunā ar vienu nomadu, uzzināju, ka no viņa 800 dzīvnieku ganāmpulka 300 pagājušajā ziemā aizgāja bojā, jo ziema bija ļoti auksta. Vispopulārākais mongoļu pārtikas produkts ir airags, jeb pie mums labāk zināms ar nosaukumu kumiss. Tas ir raudzēts ķēves piens, kam ir aptuveni 2 grādi alkohola. Vasarā ķēves tiek slauktas vairākas reizes dienā, kopumā no vienas ķēves iegūstot 3 litri piena dienā. Piens tiek saliets mucā, kurā jau atrodas ieraugs, un jaucot ar koku, tas tiek fermentēts. Kā paši mongoļi mēdz teikt, tas ir padzēriens, kas nav pa spēkam arī dažiem pilsētā dzīvojošajiem mongoļiem. Vajag iedomāties ļoti treknu un mazliet uzrūgušu pienu, kas pēc garšas ir skābens un pēc smakas saldeni taukains. Katrā gadījumā, caureja ir garantēta. Taču, mongoļi arī mēdz teikt, ka caureja ir ļoti laba lieta, jo tā attīra organismu, tāpēc airags it sevišķi laukos, tiek dzerts ļoti bieži. Ja esiet ciemos pie nomadiem, no tā dzeršanas nemaz izvairīties nevar. Mums bija tas gods arī piedalīties jēra kaušanā un tā pagatavošanā piena kannā. Jērs tiek nokauts, tad sadalīts un pamīšus ar karstiem akmeņiem ielikts piena kannā. Tā kā stepē nav pat vienas žagaru buntes, ar kuru iekurt uguni, lai pagatavotu ēdienu vai iekurinātu krāsni, tad kurināšanai tiek izmantoti sakaltēti dzīvnieku mēsli. Galvenokārt govs un zirgu. Tie satur daudz celulozes, un, kad ir izžuvuši, diezgan labi deg. Tā nu arī akmeņi, kas pēc tam tika likti kannā, vispirms tika ielikti degošajā mēslu čupā. Kad tie bija karsti, salikti kopā ar gaļu piena kannā un kanna ar visu saturu novietota uz degošās mēslu čupas. Pēc divām stundām ēdamais gatavs. Tieši mūsu uzturēšanās laikā, nomadu ģimene, pie kuriem ciemojāmies, nodarbojās ar zirgu kastrēšanu. Tā nu uz mēslu čupas blakus kannai tika virsū samesti arī zirgu pauti. Jāsaka, ka garšoja tīri normāli. Īpaši daudz šīs mantas gan es neatļāvos ēst, jo, kā vietējie stāstīja, pietiekot jau pa visam nedaudz, lai iegūtu zirga cienīgu enerģiju un potenci. Galu galā, kas par daudz, tas par skādi! Ulanbatora Mongolijas galvaspilsēta Ulanbatora ir stāsts par sevi. Šajā pilsētā mitinās aptuveni 1 miljons iedzīvotāju. Kaut arī pilsēta šajā vietā jau atradusies 17. gadsimtā, reāli no tā laika pilsētā saglabājies nav nekas. Vēl 20. gadsimta sākumā Ulanbatora sastāvēja ir viena liela tempļa, pāris ķieģeļu ēkām un ļoti daudzām girām. Līdz ar sociālisma ienākšanu valstī, tika iesākts būvēt šo pilsētu. Līdz ar to, tā izskatās pēc tipiskas sociālisma laikā celtas pilsētas. Nu līdzīgi kā Aizkraukle vai Rīgas guļamrajoni. Celtnes ir apdrupušas, ielas ir sabrukušas. Viss ir netīrs un nekārtīgs. Izņemot dažus tempļus, šajā pilsētā reāli nav nevienas vēsturiskas celtnes. Taču, ir vesela virkne modernu celtņu, kas ir ļoti tipiskas Āzijas pilsētām, tāpēc pieņemu, ka pēc daudziem gadiem šī pilsēta izskatīsies pēc tipiskas Āzijas metropoles, taču pašlaik tur dominē 70to gadu sociālisma arhitektūra ļoti sliktā izpildījumā. Toties Ulanbatorā ir ļoti daudz vietu, kur izklaidēties. Cenas ir augstas. Ja gribas „pa smuko” kaut kur iziet, tad jārēķinās, ka tas maksās tikpat cik Rīgā. Ir vesela rinda ļoti interesantu restorānu un klubu, kuriem piemīt tāds pats aziātiskais šarms un vēriens kā Bankokā vai Šanhajā. Taču ir arī mazas ieskrietuves bez ūdensvada un tualetēm, kur cenas ir ļoti zemas, taču pieņemu, ka kvalitāte arī. Es neriskēju un šādas vietas neizmēģināju. Ielu apgaismojums praktiski ir tikai lielajās ielās. Un, tā kā Mongolijā pašlaik valda metālu zādzību bums, tad bieži viens kanalizācijas akām vāki vienkārši ir pazuduši. Protams, lai lieki nepievērstu pilsoņu uzmanību, akas nav nekādi ierobežotas. Ir trotuārs un pēkšņs caurums. Un, ja laicīgi šo caurumu nepamani, tad uzturēšanās Ulanbatoras slimnīcā ir garantēta, un, tā kā redzēju Ulanbatoras centrālo slimnīcu gan tikai no ārpuses un pēc mūsu mongoļu pavadoņu tēlainā stāstījuma sapratu, kā šī ēka izskatās no iekšpuses, tad droši varu ieteikt ņemt līdzi kabatas bateriju, jo pieņemu, ka šī ir visdrošākā prevencija pret uzturēšanos slimnīcā. Tāpat arī vecās labās aktīvās ogles tabletes un paraceptamols lieliski noderēs šādā braucienā. Ulanbatora atrodas aptuveni 1300 metru virs jūras līmeņa. Gaiss ir ļoti sauss, un vidēja gada gaisa temperatūra pilsētā esot -2 grādi. Tā esot visaukstākā galvaspilsēta pasaulē. Turklāt, pilsētā valda nepārtraukts haoss uz ielām. Tās ir pārbāztas ar automašīnām, luksofori mūžīgi nestrādā, tāpēc policija regulē satiksmi. Smirdoņa ir neaprakstāma, un pēc vienas dienas pastaigas pa pilsētu man gribējās pēc iespējas ātrāk prom, jo vienkārši trūka gaisa, ko elpot. Man nekad tā vēl nebija bijis. Nevienā pilsētā. Izšņaucot degunu, mutautiņš izskatījās kā tikko no zemes izrakts. Smogs ir ļoti liels. Kā mēdza teikt vietējie, daudzi cilvēki šeit slimojot ar elpošanas ceļu iekaisumiem. Ziemā cilvēkiem piemetoties akūta vemšana, jo no ļoti sausā un aukstā gaisa, kas ir pilns ar automašīnas izdedžu dūmiem, daudziem kļūstot slikti. Vēl nevienā pilsētā nebiju redzējis tik daudz džipu. Neesmu nekad bijis Krievijā, taču zinātāji stāstīja, ka pat Maskavā neesot tik daudz Hummeru kā šeit. Jāsaka, ka tāda apvidus automašīna ir vienīgais pareizais pārvietošanās līdzeklis gan pilsētā, gan valstī. Un to daudzi ir sapratuši, tāpēc visu izmēru, gadagājumu un valstu džipi bija sastopami Ulanbatoras ielās. Braukšanas kultūra? Kas tā tāda? Situācijas kā Rīgā 90tajos gados – džips brauc pa ielas vidu milzonīgā ātrumā, un visi lec malā. Gājēju pārejas ir, laikam, vienīgās drošās vietas, kur nešķērsot ielu. Taksis ir ļoti lēts. Taču, par braukšanas cenu ir jāvienojas iepriekš, un kaut arī mongoļi manā skatījumā vēl nav īsta tirgotāju tauta, jākaulējas ir tāpat. Arī pērkot suvenīrus, parasti cena ir puse no tā, ko nosauc pārdevējs. Par suvenīriem runājot. Kašmirs ir eksporta prece numur 1. Vidēji 100% kašmira džemperi iespējams nopirkt par 35 USD. Ir, protams, arī dārgāki. Kas attiecas par izmaksām, tad jau vairākkārt minēju, ka nekāds lētais brauciens tas nebūs. Man divas nedēļas Mongolijā izmaksāja 2000 USD. Tipiskam mugursomas tūristam izdosies, varbūt, kādus 500 USD ietaupīt, taču lētus piedāvājumus uz Mongoliju būs grūti atrast. Bet arī labi. Šī nav tipiska tūristu zeme ar skaļiem britu, krievu vai skandināvu tūristiem. Mongolija ir ideāla vieta cilvēkiem kā mums – ar zināmu sociālisma pieredzi, ar nelielām krievu valodas zināšanām, ar vēlmi nonākt vēl neskartos reģionos, sastapt draudzīgus un patiesus cilvēkus un būt pret visu atvērtiem. (Ja kādu interesē bildes, dažas ir manā galerijā. Ja kādu interesē garāks un detalizētāks apraksts, dodiet ziņu.)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais