Bukareste 1 dienā jeb Gadu mija Rumānijā II

  • 7 min lasīšanai
RUMĀNIJA. Bukareste. Vēl neesmu ielidojusi, kad jau jūtos ļoti gaidīta. Vēl Prāgas lidostā sūtu sms gan savam paziņam Eugenam, gan maniem CoucshSurfing hostiem Cristi&Ada, lai lemtu, kuram tad būs tā lieliskā iespēja mani sagaidīt lidostā. Grib visi. Sarunājam, ka Eugens mani sagaidīs un aizvedīs līdz Cristi & Adas dzīvoklim. Ielidoju 00.30 un kamēr tieku ārā no lidostas, ir jau 1 naktī. Pie Cristi&Adas ierodos ap 2iem, jo pa ceļam vēl braucot mašīnā uz ielas satiekam Eugena draugus, protams, ka jāpiestāj parunāties! Tajā vakarā sarunas un tējas dzeršana izpaliek, ir tikai ātra duša, lai noskalotu ceļa putekļus un salds miegs kopā ar Cristi&Adas kaķiem. Rīts arī sākas vēlu, guļam līdz 12.00. Klājot brokastgaldu vēl pasmejam, ka ne vairs gluži brokastis, ne arī jau pusdienas. Nolemjam, ka būs mums brunch, kaut kas pa vidu. Ēdienus arī Ada ceļ galdā visādus, gan no pusdienu, gan brokastu ēdienkartes, bet vispār, to kas iekrājies un no vecākiem saņemts pēc Ziemassvētku galda. Tāpat, kā mums pēcsvētku laikā. Nu man ir iespēja nogaršot sarmale (kāpostu tīteņi, tikai mazāki nekā mums pierastie), dažādas desas (kas viņiem ir ļoooti populāras), Adas gatavotas gaļas bumbiņas, vistas ruleti, vecmāmiņas salātiņus (līdzīgs mūsējam rosolam, sastāvdaļas gan neizpētīju sīki un smalki, bet arī viņiem salāti skaitās tikai tie, kas ar majonēzi sajaukti) un svaigo sieru (tas gan ne ar ko citu nesalīdzināms, ne gluži biezpiena, tāds kā sāļāks, būs jāgaršo pašiem!). Kārtīgi paēduši gatavojamies dienas darbiem – man priekšā pilsētas apskate, jo šī ir vienīgā diena, ko pavadīšu Bukarestē, Cristi&Ada savukārt dodas ciemos. Vakarā tiksimies. Ērtākai saziņai hosti man vēl piešķir mobilo telefonu ar Rumānijas numuru, lai naudu komunicējot lieki netērētu ne es, ne viņi. Nu var doties dzīvē! Līdz centram mani hosti aizvizina ar mašīnu, pirms tam gan izstāstot, kā līdz mājām varu nokļūt ar autobusu. Karte man somā, gan jau nepazudīšu! Pa ceļam vēl piestājam bankā samainīt naudu (labāk to darīt bankā, jo drošāk, ka neapšmauks, kaut gan kurss mazliet augstāks. Un pasi paņemiet līdzi, vajadzēs!) Saulīte pa zemes virsu staigā, diena dzestra, bet ne auksta. Un sniega, protams, nav arī te! Apbraucam apkārt milzīgajai parlamenta ēkai (Palatul Parlamentului, Casa Poporului), kurā tagad atrodas muzejs, lai man nav jātērē laiks tā apstaigāšanai. Iespaidīgi. Milzīgi. Beidzot dodos pastaigā, lai izbaudītu Bukarestes atmosfēru. Izvēlos ielu, kas iet vecpilsētas virzienā un soļoju pa saulaino pusi. Priecājos par saulīti un skatiem visapkārt. Nav gan nekā „tāāda”, tomēr ik pa laikam pamanu ko interesantu (aptieka vārdā „Belladonna”), zīmīgu (tirdziņi ar rokdarbiem, saulespuķu sēklām, banāniem utt. uz katra stūra un laukumiņa), atšķirīgu no pierastā vai tieši pretēji – kopīgu ar Latviju (atmosfēra pilsētā un cilvēku skatieni tādi paši, mazliet skumji, rūpju mākti, sevī vērsti). Esmu nonākusi līdz Piata Unirii (Vienības laukums), kur vasarā varētu būt ļooti skaisti – laukuma vidū starp ielām strūklakas, puķu dobes, iespaids tāds, ka mašīnām jālīkumo starp un ap tām! Tagad tur izvietoti Ziemassvētku rotājumi, kas dienas gaismā vēl svētku noskaņu īsti nerada, vismaz man. Nu esmu tikusi līdz vecpilsētai un droši griežu iekšā mazajās ieliņās, lai pazaudētos un atkal atrastos, lai izjustu un redzētu. Pirmās manu uzmanību pievērš romu sievietes, kas netālu no baznīcas vārtiem ķer klientus, kam pazīlēt vai vienkārši tāpat pajautāt naudu, “uzspiežot” uz svētku laiku un sirdsapziņu. Te vietā būtu maza atkāpe par romu kultūru Rumānijā. Arī es vēl pāris gadus atpakaļ maldīgi domāju, ka rumāņi tie paši romi vien ir. Tomēr ne, nepavisam. Kopš esmu iepazinusies ar vismaz 15 rumāņiem, kas pārsvarā visi ir ar gaišu ādu, blondiem matiem un runā rumāņu, nevis čigānu valodā, zinu, cik ļoti rumāņiem nepatīk šāds stereotips par viņu valsti. Un, cik ļoti viņi cieš no čigānu sagādātās „slavas” par viņiem. Katrai tautai sava bēda, sava vēsture un tās liecības tagadnē. Pēc pārdomām par romu kultūru izlemju ieiet baznīcā, kas atvērta kādam svētku pasākumam, lai kaut uz mirkli ieskatītos rumāņu reliģijas tradīcijās. Valstī galvenā ir pareizticība (tā, kas grieķu), baznīciņas mazas, mīlīgas, siltas un tumšas. Lai gan parasti man baznīcas nepatīk, te jūtos labi. Sf.Anton baznīcā šodien notiek svētīšana, pie priestera sastājusies gara rinda. Man šis ir jaunums, tomēr pati nesaņemos to izmēģināt, mana cieņa pret nezināmām tradīcijām liek palikt novērotājos. Izjūtu tikai baznīcas sagādāto mieru un ar to arī dodos iepazīt pārējo vecpilsētu. Līdzīgi kā Rīgā, daļa ielu ir uzraktas un notiek būvniecības darbi. Diemžēl arhitektūras stilos neorientējos tik labi, lai aprakstītu ēkas. Redzams, ka senas un pietiekoši iespaidīgas, cēlas un ar rumāņu „rozīnīti”, nav te nekādas būdiņas. Lai gan vēl neko daudz nezinu par Rumānijas vēsturi, tās rada iespaidu, ka tā ir bagāta (un vēlāk ceļojumā man ir vēl daudz atklājumu par šo tēmu). Atrodu savu mīļāko ielu un skatu, iepazīstu daļu kultūras arī Ziemassvētku tirdziņā, pabrīnos par muzikantiem bungotājiem pie kādas mājas logiem, no kuriem tie acīmredzami cenšas panākt kādu reakciju. Krāsaini te.

Klīstot pa pilsētu sazinos ar Eugenu un sarunājam satikties vismaz uz kādu tēju, jo tomēr ārā ziema un arī man kļūst vēsi tā lēnā garā klīstot. Meklējot kādu patīkamu vietu pasēdēšanai uzeju restorānu/kafejnīcu/bāru „Oriental Express”, kas veltīts dzelzceļam, kas šobrīd savieno Londonu un Stambulu, tomēr ir tapis vairāku gadu simtu laikā. Restorānā pie sienām skati no pilsētām, caur kurām vilciens brauc, vieta mājīga un ērta, nevarētu gan teikt, ka lēta. Tomēr iesaku, man tas bija atklājums! Ir pagājis jau labs laiks kopš manām pamatīgajām brokastīm, tāpēc Eugens ved mani pusdien-vakariņās. Uz senu un tipisku rumāņu restorānu turpat vecpilsētā. „Caru cu bere”, tādu kā mūsu lidiņš, tomēr restorāna līmenī. Tur nobaudu vistu ar sautētiem dārzeņiem, kuru atnes vēl verdošu ar visu pannu, pagaršoju uz vietas gatavotu limonādi. Sarunās kavējamies atmiņās par jauniešu projektu, kurā mums bija tas prieks iepazīties un plānos par turpmāko nedēļu, jaunā gada sagaidīšanu. Pēc brīža mums pievienojas Catalin, Eugena draugs, kas pie tam vēl arī šefpavārs. Nu jau ir visai dabiski, ka vairāk pievēršamies virtuves jautājumiem. Kad esam ieturējušies, Eugenam jādodas vēl kārtot kādas pirmssvētku lietas, mani viņš uztic Catalin, kuram ir lieka stunda, lai parādītu man Bukaresti vakarā, izrādās viņš arī no CSerferu ģimenes. Catalin mani aizved uz pilsētas daļu, ko vēl nebiju paspējusi apskatīt – Parcul Cismigiu. Tajā uzejam Ziemassvētku tirdziņu, ģimenes ar bērniem un bez, visi bauda svētku atmosfēru kā nu prot un kā patīk – pastaigās, iepirkumos, slidošanā vai karstvīna garšošanā. Mēs izvēlamies mūsu virtuves un ēdienu sarunas papildināt ar pēdējo un es tieku sacienāta ar tiešām gardu karstvīnu Bukarestes parkā. Piesēžam uz soliņa, jo vīns silda, un paspējam izrunāt gan filosofiskas, gan pavisam praktiskas tēmas. Tad nu arī vīns jau atdzisis, rokas nosalušas un ir laiks doties. Man jau sarunāts nākamais randiņš ar Alīnu, meiteni, kuru arī jau pazīstu iepriekš no tā paša projekta. Catalin mani aizved uz visai mājīgu bāriņu vecpilsētā „1974 Niste domni si Fii”(tulkojums apmēram tāds: 1974 Kungi un viņu bērni). Kamēr gaidam Alīnu, tiekam pie rum-kolas, kas silda dvēseli un atkausē smaidus mūsu sejās. Drīz vien Alīna ir klāt un pievienojas mums ar tēju „eņģeļa skūpsts”. Vakars turpinās ar atmiņām, jokiem, plāniem. Pēc brīža bārā pazūd elektrība. Mums paveicies, jo galdiņš netālu no loga. Vienīgi – otrajā stāvā. Laiks rit, nu jau tumsā. Parādās kādas mobilo telefonu gaismiņas, kādas sveces. Nolemjam mainīt vietu, Catalin arī ir pienācis laiks doties, mēs atvadamies. Alīna mani aizvilina apciemot viņas draugus, kas strādā grāmatnīcā. Mazliet jokaini jau ir, pulkstens ap 9 vakarā, bet mēs uz grāmatnīcu sataisījušās. Bet zini, ir to vērts. Atrodi „Libraria Bastilia”. Ēka grezna, pirmais iespaids it kā dotos kādā viesnīcā, tomēr ai durvīm sagaida vairākas telpas, pilnas ar grāmatām, lasītāji būs sajūsmā! Bet ne gluži grāmatas pirkt esam atnākušas, tādēļ kāpjam uz 3. stāvu, kur atrodama pavisam jauka un mīlīga kafejnīca un tur nobaudam pa gardai tējai (par 5 RON), turpinam kavēties sarunās.

Nonākam līdz tēmai par galda spēlēm un man rodas ideja tādu pārvest no Rumānijas, kā suvenīru. Alīnai divreiz nav jāsaka, mēs jau esam tramvajā un ceļā uz citu fantastisku vietu Bukarestē – „Ceainaria Tabiet“. Tā savukārt ir paradīze galda spēļu mīļotājiem. Viss, ko te vari darīt ir – spēlēties, iemēģināt roku vai iegādāt sev spēli īpašumā. Nu un vēl ko iemalkot. Diemžēl tieši mana iekārotā spēle viņiem bija beigusies.. Tomēr atklātā vieta bija apmeklēšanas vērta. Nu jau klāt pavisam vēls vakars, tādēļ dodamies iepazīt kādu vietējo klubiņu. Izvēli atstāju Alīnas ziņā un dodamies uz „Control”, baudīt mūziku, kādu dzērienu un apskatīt Bukarestes hipsterus. Mūzika nepierasta, it kā „veca”, bet tik labi samiksēta un tik labās versijās, ka man tiešām patīk. Padzeramies alu, jo prāts uz garu deju vakaru īsti nenesas. Hipsteri, kā jau hipsteri. Bet vispār man top viens svarīgāks novērojums – cilvēki, jaunieši, puiši un meitenes Rumānijā ir smuki. Pārsvarā tiešām. Un jā, tepat mēs satiekam vēlreiz Catalin, kas mani pa parku vadāja un Cristi – grāmatu pārdevēju no burvīgās grāmatnīcas. Mazliet chill līdz pirmajam nakts autobusam un pa mājām. Rītdien man jau 7os Bukareste jāpamet. Padejot sarunājam, kad atgriezīšos Bukarestē, pēdējā vakarā. Nakts autobuss man ir vēl viens piedzīvojums. Varēju jau it kā braukt ar taksi, bet bail bija, ka neapšmauc un mežā neieved. Tad nu Plata Unirii atrodam pieturu, kur visi nakts autobusi savācas vienkopus, atrodam katrs savējo, pēdējās bučas un dodamies ceļā. Es mazliet apjukusi, jo, kaut gan karte man rokās un ceļu uz centru no rīta ievēroju, naktī viss izskatās savādāk. Zinu, ka jābrauc gabaliņš. Patiesībā – līdz pilsētas robežai. Tad nu braucu ar (biļeti nekur nenopērku, jo tā kioskā jāiegādā un naktī viss ciet. Viņiem ar tādi kā e-taloni). Kad autobusā esmu palikusi tikai es un viens pavecs kungs, kas arī gatavojas izkāpt, saņemos drosmi un jautāju viņam rādot hostu adresi, vai līdz turienei vēl tālu. Viņš angliski nerunā, krieviski arī ne, par spāņu valodu aizmirsu.. Bet palīdzēja man kungs tā kā tā – sasauca šoferīti un lika mani nogādāt pēc iespējas tuvāk adresei. Vēl gan kājām man bij jānostaigā kādas 5 minūtes pa visai baisu rajonu, tomēr viss beidzās mierīgi. Paldies atsaucīgajiem rumāņiem! Tajā pašā vakarā ar maniem hostiem Cristi&Adu vēl nopļāpājam līdz pat pus 4iem, kad atjēdzos, ka man tak pēc 3 stundām jau jāceļas. Rumāņu pāris interesants – datorgrafiķis un viņa sieviņa, kas sapņo par pasaules apceļošanu un pašlaik plāno braucienu uz Indiju. Naudiņas nav daudz, bet viss tiek taupīts šim pasākumam ar apbrīnojamu mērķtiecību. Pēc tam būšot austrumeiropas tūre un pēc mana apciemojuma un stāstiem par „wild” Latviju, arī mana valsts tiek iekļauta sarakstā. Patiesībā man trūkst labo vārdu, kā raksturot savus jaunos paziņas, viņu viesmīlību, pacietību (jo neko labs viesis šoreiz nebiju un daudz laika viņiem veltīt nevarēju) un sapratni (jo pēdējā vakarā pie viņiem atgriezos piedzīvojumu un iespaidu stipri ietekmēta – par to lasi tālāk!). Paldies viņiem milzīgs!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais