Tušetija. Gamarjoba - uzvari ienaidnieku

  • 4 min lasīšanai
  • 5 foto
Gamarjoba [gamardžoba] ir gruzīnu sveiciens, ko viņi izmanto ikdienā, tāpat kā mēs labdien, krievi dobrij ģeņ vai igauņi - tereh. Atšķirība tā, ka gruzīnu valodā šim sveicienam nav nekāda sakara ar labas dienas vai veselības vēlējumiem, bet gan ar aicinājumju uzvarēt ienaidnieku. [*] Tātad, kad sveicināt gruzīnu uz ielas, jūs patiesībā sakāt – uzvari ienaidnieku. Gruzija latviešiem šobrīd ir īpaši populārs ceļošanas mērķis. Iespējams pie vainas ir tiešais AirBaltic reiss no Rīgas uz Tbilisi, bet varbūt latviešiem ļoti patīk tā gruzīnu sejas izteiksme, kas novērojama pēc tam, kad viņi uzzina, no kurienes viesis ieradies. Gruzijā mūs mīl. Viesis ir svēts, lai arī kādas tautības tas būtu. Taču, ja dosiet zināt, ka esat latvieši, ikviens gruzīns sajutīs divtik lielas ilgas darīt jūs laimīgus cik nu vien tas iespējams. Tāpēc, pat nokļūstot salīdzinoši bīstamās vietās, latvietim nav pamata baidīties. Tušetija ir neliels Gruzijas kalnu rajons, kas atrodas uz austrumiem no Kazbegi un robežojas ar Čečeniju un Dagestānu. Šeit saglabājusies apbūve vēl no 15.gs, taču šādā stilā senie kartveļi (tā gruzīni paši sevi dēvē), ir dzīvojuši jau izsenis. Akmens mājokļi ar akmens jumtiem, torņi, kuros iedzīvotāji slēpušies no iebrucējiem – šīs būves ir redzamas joprojām, tajās dzīvo kalnieši un šādā stilā tiek būvētas pat tās, kas paredzētas tūristiem. Tušetijā ir dabas rezervāts. Valsts piešķir naudu gan ēku atjaunošanai gan arī tūrisma infrastruktūras izveidei. Ciematā Omalo ir izveidots muzejs vienā no senajiem torņiem. Šeit ir tik daudz īstas, dzīvas dabas, ka pat cilvēka darinātās lietas šķiet kā iznākušas tieši no klintīm. Sievietes ir mierīgas un laipnas, taču tumšais mirdzums acīs liek domāt, ka viņas var salauzt galvaskausu jebkuram kas iedrošinātos apdraudēt viņas mājokli. Eksistē vairāki veidi, kā nokļūt līdz Tušetijai. Ja steiga patiešām ir tik liela un naudas pietiekoši daudz, var doties kalnos ar helikopteru - www.airtusheti.ge. Taču ierindas cilvēki parasti rīkojas sekojoši - no Tbilisi ar maršruta taksometru dodas līdz Alvani. Tas aizņem turpat vai trīs stundas, jo pateicoties ciematiem, kas vairāk izvietojušies Kahetijas nevis Alvani virzienā, mikriņš brauc ar pamatīgu līkumu. Attālums no Alvani līdz Omalo Tušetijā ir 85km uz spidometra. Taču pat Mitsubishi džips šo ceļu veic trīs stundās. Šādu džipu te nav daudz, pārsvarā visi pārvietojas ar baltām Ņivām vai smagajām armijas automašīnām. Tātad, ja dosieties kājām, visticamāk nāksies nakšņot kaut kur uz kalnu pārejas turpat vai 3000 metru augstumā. Īsāk sakot – maršruts Tbilisi - Omalo aizņem turpat vai visu dienu pat tad ja ceļaties sešos no rīta. Šeit nav nekāda asfalta. Ceļš ir tāds, kāds tas ir. Oktobra beigās to slēdz, jo apledojums transportam var būt fatāli bīstams. Tad vairums Tušetijas iedzīvotāju dodas lejā uz Alvani vai citām vietām, kur pārlaiž ziemu. Taču daži, un mēs sastopam arī tādus, paliek augšā visu ziemu – noslēpti no civilizācijas kopā ar lopiem, suņiem un kandžu, kas gatavota pat no kartupeļiem. Vīnogas te, augšā, protams, neaug. Tāpēc vīns sastopams tikai vasarās, kad to atved no slavenās Kahetijas ciemiem. Omalo, tāpat kā vairums ciemati, sadalīti divās daļas augš- jeb kvemo un zem- jeb zemo. Senos laikos iedzīvotāji vasarās pārvācās uz augšējo ciemu, bet ziemās uz apakšējo, kur aizvēja dēļ bija siltāks. Dažās mājās ļaudis te iekārtojuši kaut ko līdzīgu viesnīcai. Ciemam pieguļ svētais mežs – tā ir vieta, kurā sievietes nedrīkst kāju spert. Ja vien tās nav jaunākas par 12 gadiem vai vecākas par 60. Vēl te ir vecā skola, kurā vairs nav neviena kam mācīties. Divus gadus atpakaļ tur bijis viens skolotājs un viena skolniece. Bet tad skolniece apprecējusies. Uz svētās zemes komunisti mēģinājuši uzbūvēt jaunu skolu, taču darbi kaut kā neesot vedušies. Stāsta, ka strādniekus naktī mocījuši murgi un nekāda būvēšana nav sanākusi. Tā arī palikušas pusuzbūvētas telpas, kuras visticamāk no svētās vietas tiks novāktas. Šajā ciemā mēs dzīvojam . Un jau no paša rīta dodamies uz tuvākajiem ciemiem Šinako un Diklo. Ceļš ved no kalna lejup, tad pāri upei un atkal augšup – standarta latvieša inteliģenta ķermeņa pārvietošanai tas prasa vismaz pāris stundas. Šinako dzīvo kāds vīrs vārdā Zauro. Viņš šeit ir galvenais. Viņš pārvalda nelielo baznīciņu, viņš drīkst kristīt, viņš izlemj būtiskākos jautājumus ciemā. Viņš te dzīvo arī ziemā un viņam pieder ātrākais zirgs Tušetijā. Tie nav tikai vārdi, jo zirgu sacīkstes notiek ik gadu un Zauro jau vairāk kārt paliek uzvarētājos. Zauro mājoklis ir neliela būdele, kuras dziļumā redzamas durvis, aiz kurām izveidota virtuve. Tajā divas sievietes gatavo ēdienu uz ugunskura. Nekādu dūmeņu te nav, dūmi veļas laukā pa atvērtajām durvīm un šķirbām būdas sienā. Sievietes viesiem nerādās. Nesen miris Zauro brālis un sēru laikā viņas nedrīkst pat pasmaidīt. Viesiem galdā tiek celta kafija un sapelējusi maize. - Kad uz maizes parādās šitā pūciņa – grūti saprotamā krievu valodā rūc Zauro – es zinu, ka atradīšu naudu. - Bet – brīdi smīnējis, viņš piebilst – šodien naudu atrast es negrasos. Un Zauro nomaina sapelējušo maizi pret jaunu. Drīz galdā ir arī ugunsdzira. Sanāk vēl ļaudis, kas Lejas Šinako nodarbojas ar kartupeļu vākšanu. Katrs, kurš nāk, uzskata par nepieciešamu uzsaukt tostu par latviešu viesiem, līdz latviešu viesi vairs īsti neturas kājās. Tosti tiek saukti arī kādā citā būdā, kur ejam garām jau mājupceļā. Garais Kemo, kā sevi dēvē kāds izbijis cietumnieks, neļauj paiet garām viņa apartamentiem – galdam, pāris dzelzs gultām un ikonām pie sienas. Mazais ceļojums beidzas ar viesošanos pie robežsargiem, kuri kopā ar mums pavadījuši savu darba dienu, vēlas to noslēgt ar glāzi ugunsdziras kopā ar latviešiem arī pie sava galda. Pa to laiku saule jau norietējusi un Omalo mājvietas saimnieki ar balto Ņivu sākuši braukāt gar aizas malu mūs saukdami. Viņi gan zina, ko kalni naktī var pastrādāt ar cilvēku. Šī nelielā epizode liecina par sekojošo. Pazust kalnos iespējams viens divi, jo latvieša smadzenes nespēj apstrādāt tās tapetes, kas paveras skatam. Tāpat ir skaidrs, ka baidīties te nav ko pat no rūdītiem kalniešiem, kas piedalījušies karā, nogalinājuši ienaidnieku un ir gatavi to izdarīt jebkurā brīdī. Vēlāk, jau pavisam citā Gruzijas malā, mēs uzzinām, ka vecais Zauro nav nekāds nevainīgais pasaku vecītis un dažs labs likuma vajāts kaujinieks, visticamāk ir jūtas droši viņa paspārnē. Pat tad, ja jums jāsēž pie viena galda ar recidīvistu, jūs vienalga esat viesis un nodarīt pāri ciemiņam ir vislielākais gruzīna negods. Visbeidzot – īsti, neskarti kalni - tas ir tas, kas nepieciešams civilizācijas un balto podu nogurdinātam cilvēkam. Ak jā, un vēl – tā nav Latvija, mīlīši un pat tad, kas spoži spīd saule un ir karsti, ejot kalnos, tomēr jāpaņem līdzi kāda jaciņa. Visbeidzot – ēdiet daudz vietējās, treknās gaļas. Tad tik ļoti nereibst. Pagaidām Tušetija ir neskarts, dzīvs un mežonīgs reģions. Un tas, ko es gribētu novēlēt – lai uz turieni nekad neved asfalts, lai tur nepaceļas neviena viesnīca ar baltiem podiem un lai tur vienmēr dzīvo īsti kalnieši, kuriem uz tūrisma attīstību pamatā ir nospļauties. PS * გამარჯობა (gamardžoba) – ir cēlies no vārda გამარჯვება (gamardžveba) - un nozīmē uzvara, bet atbilde გაგიმარჯოს (gagimardžos) nozīmē: uzvara tev. დილა მშვიდობისა (dila mšvidobisa - labrīt), დღე მშვიდობისა, (dGe mšvidobisa-labdien), საღამო მშვიდობისა (saGamo mšvidobisa-labvakar) - viesiem šiem pamatā ir jēdziens MIERĪGU DIENU. - Paldies Rutai Tetradzei par gruzīnu valodas jēdzienu skaidrojumu.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais