Parīze bez Eifeļa torņa

  • 5 min lasīšanai
  • 33 foto
„Lietū Parīze uzplaukst kā pelēka roze”, šos Gijoma Apolinēra vārdus sevis iedvesmai nu cenšos atkārtot es, caur pelēkajiem lietus mākoņiem nolaižoties Šarla de Golla lidostā. Vilšanās ir kā mazai meitenei, kurai ananāsa vietā iesmērējuši citronu: te tev nu bija – no Latvijas nebeidzamā lietus atkal ielidot sīkā, apnicīgā Parīzes lietū! Apolinērs, protams, zināja, ko saka, bet acīmredzot viņam tomēr nebija tik izteikta saskare ar šo dabas fenomenu kā man šovasar. Pasu kontrole. Votre passport, s’il vous plait! Merci! Eju tālāk. Soma kā liels pelēks akmens izgūlusies uz transportiera lentes. Kāds tai ir pielipinājis lielu, dzeltenu smailiņu. Un tur jau arī nesas Marsels – viss baltā, trūkst tikai rožu pumpura pogcaurumā. Nē, patiesībā tāds mazs laškrāsas pumpuriņš ir viņam rokā un to, pēc tradicionālajām franču bučām, viņš ar plašu žestu iesprauž mana krekliņa izgriezumā: „Pour toi, ma cherie!” Pasaule iegūst paātrinājumu, kuru droši vien nevarētu izskaidrot nekādi fizikas likumi. Pie vainas droši vien ir salijusī apziņa ,kas nu jau krietni mundrāka atgriežas pie manis brīdī, kad ierodamies „Nirvānā”. Šis Matiņona avēnijas iestādījums sagaida ar piektdienas vakara izklaižu izslāpušu ļaužu pūli un īsteni psihodēlisku interjeru. Nu iedomājieties –hi-tech lete, violetas un rozā sienas rotātas ar Budas statujām, vīraka trauciņiem un rokoko stila nieciņiem. Toties bārmeņi ir vienkārši fantastiski un zemeņu daikiri - nepārspējams! Ir ap pusnakti, kad dodamies projām, Parīze ir iedegusi savas laternu miriādes, auto gaismā atspīd slapjais asfalts un Monso parkā tvanīgi smaržo pēc liepziediem. Kāds pārītis, uz soliņa sēžot, skūpstās, un mēs ar Marselu smaidot saskatāmies. „Bienvenue a Paris!”, viņš smejas. * * * * * Rīta agrumā mani pamodina gardā svaigi cepto kruasānu smarža, kas uzvējo no pirmajā stāvā esošās kafejnīcas. Dzirdu kā Marsels dungodams ņemas pa vannas istabu, no virtuves jūtams kafijas aromāts. Ielas vēl ir samērā klusas, tikai suņu saimnieki dodas ar saviem četrkājainajiem mīluļiem rīta pastaigā, rūpēdamies par to, lai sētniekiem būtu darbs un „apmīnēdami” vai katru otro koku. Parīze slinki mostas brīvdienām. Un patiesībā nav jau arī kurp steigties: Parīzē ir 15 000 ēstuvju, vairāk nekā 1800 slavenu objektu un pieminekļu, 170 muzeju, 145 teātri – saki, viens cilvēk, kā lai visu to iespēj? Kinoteātru vien ir vairāk nekā gadā dienu... Tāpēc vasarā vislabāk ir doties uz Paris Plage un ērti iekārtoties pludmales krēslā, lai vērotu Sēnas krastmalas pārvērtības: palmas, smiltis un volejbola spēlētājus. Vakarā var aiziet uz La Villette parku, lai uz gigantiskā ekrāna izbaudītu kādu labu filmu vai koncertu un pēcāk, malkojot vieglo Chablis, uzsmaidītu garām skrejošam gavrošam ar garu sarkanu šalli ap kaklu un baguette padusē. Nu, protams, protams, tūristu „slazdi” vilināt vilina, apelējot pie ceļotāja godaprāta – pamēģini tik kādam pateikt, ka patiesībā tevi ne pārāk sajūsmina perspektīva stāvēt bezgalgarā rindā, lai tikai tiktu graciozajā Gustava Eifeļa projektētajā metāla konstrukcijā vai stundām maldīties pa Luvru starp faraonu mūmijām un franču glezniecības zālēm. Atzīstos, arī es pirmajā Parīzes apmeklējuma laikā jutos satriekta par to „obligātā minimuma” neaptveramību, kas šajā „mūžīgo svētku” pilsētā būtu jāapskata. Bet nu jau labu laiku tā nav. Es lobu Parīzi kā sīpolu, lēnītēm atklājot pilsētas garšu, un tā mani atalgo ar vārdos neaprakstāmu tuvības izjūtu. ***** Ko dara sieviete, kas atbraukusi uz Parīzi relaksēties, salāpīt sirdi un sevi iepriecināt? Pareizi- viņa dodas pastaigā pa veikaliem! Īpaši noderīgi šai gadījumā ir tādi lieli tirdzniecības centri kā “Galerie Lafayette” un “Printemps”, kas atrodas samērā netālu viens no otra un piedāvā pircējiem visu, ko vien sirds vēlas. Starp citu, šeit gluži par velti var dabūt labas Parīzes kartes ar pilsētas plānu, metro shēmu un atlaižu kuponu pirkumiem tirdzniecības centrā. Mans veikalu “psihoanalīzes seanss” nobeidzas smaržu hipermārketā “Sephora”. Pie kasēm saskrienos ar Marselu, kas atnācis nedaudz ātrāk par norunāto laiku un nopircis man dāvanu (ak, saldumiņš!) no Issey Miyake kolekcijas. Uz manu Escada “Magnetisme” viņš pat nepaskatās un atcērt, ka visi slavenie smaržu testēšanas “deguni” esot bijuši vīrieši, tā kā viņš jau nu zinot labāk, kas man piestāv un kas ne. Pusdienojam uz baržas pie Marsela drauga Īva, kuram šī ir vasaras perioda dzīvesvieta. Cepeti Īvs ir uzmeistarojis pats, mēs savukārt esam parūpējušies par sieriem un augļiem. Našķojamies un vērojam Parīzes panorāmu. Garām slīd tūristus izvadājošie ekskursiju kuģīši jeb bateau-mouches, daudzi no pasažieriem mums māj un mēs tiem atmājam pretī. Naktī skats būs vēl skaistāks: krastmalā jaunu melnādaino puišu grupiņas spēlēs kaut ko no Boba Mārlija, turpat netālu žonglēs ugunsrijēji, uz sedziņām sasēdušies parīzieši baudīs līdzpaņemto vīnu un augļus, bet pa Sēnu slīdēs kuģīši – viens par otru skaistāk ar ziediem un spožām spuldzītēm izrotāti… ***** Izkāpiet svētdien metro pieturā Chateau – Rouge un būsiet īstā Āfrikā, nu labi, īstā Āfrikas tirdziņā, kur kaudzēs un grēdās sakrauti eksotiski augļi un dārzeņi, dažādas pilnīgi neatpazīstamas zivis. Aiz letēm stāv dūšīgas afrikāņu mammas spilgti puķainās kleitās, mirdzina baltos zobus un triec ar kaimiņu pārdevējām, kamēr rokas veikli darbojas savā ritmā – iesver preci, iesaiņo to, sakārto augļus. Visi skaļi sasaucas, pūlis liels, spiešanās ļoti mīļa un nedaudz atgādina padomju laika veikalu šturmēšanu, kad tur atveda desu. Atšķirība ir tā, ka te visiem ir laimīgas sejas un pilnas rokas ar gardumiem. Arī mēs draudzīgi paburzījušies tiekam pie maisiņa ar spalvainiem rambutāniem, pāŗis laima augļiem un čerimojas, kas gan neizskatās visai labā kondīcijā, taču pēcāk izrādās, ka risks attaisnojas un varu mieloties ar savu iecienīto augli, kura krēmīgā masa garšo kā zemenes sajaukums ar ananāsu. ***** Kas japāņiem akmens dārzs, tas parīziešiem Jardin des Plantes, smejoties Marsels skaidro savu piedāvājumu pāris stundas paklejot pa botānisko dārzu. Apskatām oranžēriju ar eksotiskiem augiem, kas atvesti no tuvienes un tālienes, pat no Austrālijas un Dienvidamerikas. Tā kā dārziem – vienalga vai japāņu vai eiropiešu – tīri labi piestāv nesteidzīga tējas baudīšana, tādu arī noturam netālu esošajā Arābu pasaules institūtā. Uzkāpjam tā devītā stāva tējnīcas terasē un, dzerot tēju marokāņu gaumē, vērojam kā saule lēni nogrimst aiz Parīzes jumtiem. Smaidīgs arābu puisis oficiants atnes ūdens pīpi un ābolu šišu. Pie blakus galdiņa ierodas bariņš arābu meiteņu, visas ģērbtas tradicionālajās drēbēs, taču sejas ir atklātas, visu laiku viņām zvana mobilie, meitenes par kaut ko skaļi spiedz un smejas, galīgi samulsina jauniņo apkalpotāju un pasūta veselu kaudzi ar kūkām. Pie cita galdiņa kāds vāciski runājošs tūrists cītīgi konspektē daudzos ceļvežus, ar zīmuli pasvītrodams svarīgākās vietas. Divi biznesa uzvalkos tērpti austrumnieki skata kaut kādus papīrus. Bet pāri visam skan smeldzīga arābu mūzika, un ja nedaudz piever acis, tad liekas, ka sēdi tuksneša oāzē, tepat kuras ugunskurs un krēslā aizslīd kamieļu ēnas. ***** Nakts mūs noķer Marē (Le Marais) kvartālā, kas ir slavens ar aristokrātiskām villām, smalkiem dizaineru veikaliņiem, izsmalcinātiem restorāniem un arī ar “karstākajām” geju tikšanās vietām. Nu ja, les marais tulkojumā uz latviešu valodu nozīmē purvs, tas kaut kā nedaudz sasaucas ar kādu Rīgas klubiņa nosaukumu un raisa smaidu. Patiesi, dažos bāros ir uzkrītoši daudz skaistu un koptu vīriešu. Kamēr Marsels pļāpā ar kādu savu paziņu, es mieloju acis, vērojot slaidos un muskuļotos, bet man diemžēl nepieejamos. Tā kā Parīzē nosēdēt visu vakaru vienā bārā skaitās slikts tonis, arī mēs izvēlamies pārcelties uz citu rajonu un izvēlamies klubu “Cithea”, kur par 7 eiro visu nakti var ļauties ugunīgiem latino ritmiem īsta Dienvidamerikas orķestra pavadībā. Dejotāju vidū ievēroju dažus ārkārtīgi plastiskus melnīgsnējus puišus (jau atkal!). Marsels stāsta, ka tie klubā darbojoties gan kā iesildītāji, gan “skolotāji”, kas labprāt ierādot meitenēm deju soļus. Uzreiz atceros, ka kādreiz es taču gribēju iemācīties dejot visādas salsas un rumbas. Blakus Remī (tā sauc puisi, kuram palūdzu parādīt, kā jādejo salsa) droši vien izskatos pēc rožainas slotas, taču neviens ne pat ar mazāko vaibstu neliek manīt savas svētās šausmas par manu dejotprasmi. Atvadoties Remī iedod savu vizītkarti un saka, lai nāku uz “La Coupole” bāru, kur otrdienās notiek regulāras salsas nodarbības. ***** Rīta vējš dzen sejā pēdējās vakardienas avīžu driskas un nedaudz tvanīgu rīta migliņu. Suņi atkal apzinīgi “apmīnē” ielas, mums garām aizsteidz divi avīžu iznēsātāji zēni un no ceptuvēm atplūst pirmo svaigi cepto kruasānu smarža. Manas Parīzes smarža.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais