Sekundes Itālijā rit straujāk...

  • 3 min lasīšanai
Ja vēlies iemīlēties, tad dodies tieši turp- kur kaislības un romantika pastaigājas roku rokā... Itālijā es iemīlējos, patiesību sakot, sākot ar Venēciju beidzot ar Messinu... Tas bija sapņu cienīgs ceļojums- laikā, telpā un kultūrā. Venēcijas spožumā un postā, tu skaties pa labi un tev stāsta- "Te reiz mitinājies Marko Polo", Šī māja ir piederējusi Pikaso", arhitektūra, mazās grācijas un vēstures garšas piesātinātās ielas stāsta vairāk, nekā to spēj izdarīt vecākais gondoljērs Venēcijā... Iesēžoties Gondolā tā vien gribas, lai šis mazais ceļojums nebeidzas... "Un te tiešām nav nevienas mašīnas?" mani sašutušie līdzbraucēji ieinteresēti iztaujā šķietami atturīgo itāli... Autostāvvietu tur tiešām nebija... bet laivu un gondolu piestātnes un ūdenspilnās "garāžas" redzējām. Pie katra līkuma mūsu itālis iekliedzās- "Hoi!" Šādā veidā esot drošs, ka neviena gondola nebrāžas tieši šī līkuma virzienā. Gondoljēru airēšanas prasmes tik tiešām ir apbrīnojamas... Sastrēgumi šaurajās ieliņās bija pamatīgi. Taču gondolas viena otrai gāja garām pāris centimetru attālumā un nevienu pašu reizi mēs nesadūrāmies ar kādu citu... Staigājot pa Venēciju visu laiku bija iespēja vēlēties kādu vēlēšanos, jo mazie tiltiņi bija sastopami ik uz stūra. Sv. Marka laukumā nodevāmies baložu uzlidojumiem. Tūristi un vēlreiz tūristi ir tie, kuri liek šai vēsturiskajai pilsētai vēl turēties virs ūdens, kaut dažbrīd tomēr šķiet, ka tikpat labi viņi arī šo pilsētu gremdē... Sadzīve šeit ir, maigi izsakoties, savdabīga. Notiek būvdarbi un visas darbības noris virs ūdens. Sarežģīti, bet pie visa jau var pierast. Iemet tevi ar mazu prāmīti skaistajā vēstures idillē un jau pēc dažām stundām aizved atpakaļ... Tas viss nokļūšanas process man asociējas ar makšķerēšanu, kad agrā rīta stundā iemet tīklu ezerā un pēc kāda laika to tik pat ātri izvelk laukā-smagu, pilnu zivīm un ved projām. Atvadas no Venēcijas, no pilsētas, kur dzīvo vēsture, kur viss slēpjas aiz maskas, taču tajā pašā laikā viss ir tik ļoti atklāts un atkailināts. Aizrautība un vienaldzība...Serenādes un klaigas... Šarms un netiklības... Greznība un posts... Itālija ir kontrastu zeme. Mēs nedevāmies Dienvidu Itālijas virzienā, taču kontrastu bija gana. Verona- Romeo un Džuljetas pilsēta. Meklējot slaveno Kapuleti un Monteki atvašu centrālo slepeno tikšanās vietu- slaveno balkonu, apmaldījāmies. Tādu skaistu balkonu Veronā netrūka. Arī tūristi grupas bija redzamas, gandrīz vai pie katra otrā skaistāka balkona. Kā nesen uzzināju Šekspīra darbā “Romeo un Džuljeta” balkona ainas patiesībā neesot bijusi, tā tika izmantota kā mārketinga triks turpmākajos projektos, kuri saistīti ar šo ģeniālo darbu. Tā arī, iespējams, nav tāda viena konkrēta “īstā” balkona Veronā. Pēc ilgiem meklējumiem, tomēr atradām šķietami īsto balkonu un suvenīru veikaliņu ar nosaukumu– “Giulietta e Romeo”, Džuljetas bronzas statuju un pliekani nolīmēto sienu ar prastām zīmītēm- “I love you, Susan” un tamlīdzīgi, kuras tiek rakstītas gan uz tualetes papīra skrandas, gan uz izraustītām lapelēm, kuras pārsvarā pielīmētas ar košļājamo gumiju... Bet tā jau ir tikai šīs vietas mūsdienu piegarša un apliecinājums tam, ko mūsdienu cilvēkiem vispār nozīmē vārds- mīlestība un kā viņi māk to izrādīt. Viesojāmies arī Veronas arēnā- “Arena di Verona”, kur tā mūsdienās tiek izmantota kā amfiteātris, kurā notiek slavenas operas- Karmena, La Traviata, Aīda, Rigoletto, Madama Butterfly un citas. Agrāk šeit norisinājās gladiatoru cīņas. Akustika šeit tiešām bija iespaidīga! Stāvās kāpnes piespieda katru nākamo soli likt ļoti pārdomāti un apdomīgi. Akmens velves un tumšie koridori, viss tiešām bija kā filmās. Edinburgas kalnu pāreju šķērsojot, mēs pirmo reizi iebraucām Itālijā- noskrandušā un bezgala netīrā valstī. Visapkārt viss bija izžuvis, brūnās nokrāsas... Iebraucot tālāk un iepazīstot dažus no Itālijas skaistumiem guvu pierādījumu tam, cik šī valsts spēj būt daudzveidīga, gan dabas, gan cilvēku, gan arhitektūras ziņā. Es iedalīju divas Itālijas mīlestības. Viena- no pirmā acu uzmetiena- kā uzliekot rozā brilles, iemīlies skatienos, rožainajos vārdos, iemīlies pirmajās smaržās un parmežāna sierā, iemīlies gleznainajās kalnu ainavās un velnišķīgajos itāļos. Otra mīlestība- patiesā, kuru iepazīstam tuvāk, iepazīstam valodu, cilvēku raksturus- to, cik daudz itāļiem nozīmē ģimene, ka tās dēļ viņi ir gatavi ziedot savu mīlestību, īpaši karstasinīgie un temperamentīgie itāļi dēļ savām mammām ir gatavi darīt visu- pat pamest savu līgavu, ja māmiņai viņa neiekristu sirdī. Itāļi alkst kaislības, acis vilina, viņu valoda un runāšana apreibina-bet tad tev tieši jāatmostas... Saproti, ka viss bijis tikai un vienīgi skaista sapņa vērts. Bet viss jau ir atkarīgs no paša cilvēka un viņa mērķiem. Itālijā parasti iemīlas, daudz un dažādu iemeslu dēļ.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais