Magučij BAIKAL!

  • 13 min lasīšanai
Kad es vēl pirms sešiem vai septiņiem gadiem mācījos LU vadības un ekonomikas fakultātē, mēs (dažu draudzīgu kursabiedru kompānija) pie alus kausa izspriedām šādi, - ja iegūsim bakalaura grādu, tad to vajadzētu nosvinēt ar kaut ko grandiozu. Domājot pie tā laika iespējām, kas tad būtu grandiozi, momentā iešāvās prātā spontāna doma, ka grandiozi būtu aizbraukt un apceļot lielāko pasaules ezeru Baikālu. Kāpēc tieši uz turieni, grūti pateikt, bet tobrīd katrs par to bija kaut ko dzirdējis, tā šķita vienīgā vieta pasaulē, ko nav skāris skarbais civilizācijas, urbanizācijas un industrializācijas pirksts, ka tur ir fantastiska daba, kā arī lāči un Amūras tīģeri, kas visam pasākumam piešķir zināmu adrenalīna, ekstrēmuma un grandiozuma devu. Ko mēs īsti tur darītu nezinājām, bet tas arī nešķita svarīgi. Galvenais bija aizbraukt. Bakalaura grādu ieguvām vieglāk, nekā šķita, un apņēmība lēnām noplaka, kaut arī ik pa laikam viens otram atgādinājām, ka vajadzētu tomēr, vajadzētu to izdarīt. Šajā gadā nu jau mazliet citādākā kompānijā, jo klāt piepulcējās arī citi interesenti, nospriedām – vai nu šogad, vai nekad, un, izpētījuši labākos iespējamos ceļojuma mēnešus, iesniedzām pases Krievijas vēstniecībā pēc vīzām. Jebkurš tāls un ilglaicīgs ceļojums prasa rūpīgu sagatavošanos un to vēlams neatstāt uz pēdējo brīdi. Mūsu organizēšanās sanāca mazliet sasteigta, jo pases turējās Krievijas vēstniecībā samērā ilgi un pērkot biļetes mēs cerējām, ka atteikums uz vīzām nebūs brīdī, kad biļetes jau ķešā. Par laimi nebija. Tomēr ievajadzējās pases datus – sēriju un numuru, un tad tos nācās meklēt pa dažādiem kopētiem papīriem, bet tiem, kam jaunas pases, vajadzēja doties uz imigrācijas departamentu un tos izlūgties. Ceļojums sākās ar izbraukšanu no Rīgas uz Maskavu autobusā. Mēs bijām sešu cilvēku kompānija, visi savstarpēji seni draugi. Divas lietas no šī pārbrauciena ir atstāstīšanas vērtas. Pirmā ir neizmērojami milzīgās autofurgonu rindas uz Latvijas Krievijas robežas, kas dzīvē izskatās daudz iespaidīgāk nekā Panorāmas sižetos. Godīgi sakot, žēl to šoferu, kam jādirn daudzas dienas tādos apstākļos valstisku nesakārtotību dēļ. Nedod Dievs, ja vēl trāpās karstums. Otrā lieta ir tā, ka ceļot un gulēt autobusos ir krietni neērtāk nekā vilcienā. Maskavā mēs visi izkāpām stīvi un līki un tad vēl apkrāvušies ar milzīgām mugursomām, plecu somām, rokas somām, visādiem pārtikas maisiņiem un iedami līkločiem un saliektām mugurām, meklējām mantu glabātuvi, lai vismaz turpmāko brīvo laiku pavadītu kā nenospiesti cilvēki. Pusi no dienas mēs pavadījām pastaigājoties pa pilsētu. Maskavā cilvēki uz ielām ir samērā drūmi un uz jautājumiem atbild ar izvairību, aizdomām un neuzticību. Maskava kā zināms ir arī dārga pilsēta. Necilā ēstuvītē paēdām pa 3 reizes lielākām cenām kā Rīgā. Lai vai kā, diezgan priecīgi iekāpām Maskavas-Ulan Ude vilcienā un sākās 4 dienu ilgais pārbrauciens pa sliedēm uz Krievijas otru pusi. Šīs četras dienas pretēji gaidītajām garlaicības un iesprostojuma mokām pagāja diezgan ātri, jo kompānijas dēļ netrūka jautrības. Apstākļu dēļ cilvēki sapazīstas savā starpā, satiekas restorānvagonā, attīstās sarunas, utt. Izkāpjot no vilciena mums šķita, ka jāšķiras bez maz vai no dažiem labiem iegūtiem draugiem. Starp citu, šajā vilcienā varēja neņemt savu pārtiku līdzi, jo garajās pieturās uz perona ir nopērkami visa veida krievu tantuku sagatavoti ēdieni - sākot ar kotletēm, kartupeļiem ar dillītēm, borščiem, salātiem, čeburekiem, pelmeņiem un beidzot ar vārītiem vēžiem, ciedru riekstiem un citām delikatesēm. Pie tam to visu var nopirkt par samērā lētu naudu, kaut arī Krievijā ārzemniekiem cenšas visu nopārdot krietni dārgāk. Bija pat atgadījums, kad veikalā mums pārdeva lietas dārgāk, nekā uz cenu zīmes uzrakstīts. Uz mūsu jautājumu - kāpēc tā, sekoja vien nešaubīgs un nesaprotams vārdu birums, pēc kā mēs sapratām, ka panākt kaut ko labāku tāpat ir neiespējami. Citās vietās cik vien iespējams, mūsu vietējais pavadonis pirka visu mūsu vietā. Ļoti labi paēst varēja arī vilciena restorānvagonā. Ēdieni sevišķi neatšķīrās no pie mums redzētajiem. Tomēr restorānvagons mūs visus fascinēja, radot izjūtas ar "atgriešanos Padomju Savienībā". Tas bija izdekorēts ar baloniem, skanēja tipiska filmu estrādes mūzika, apkalpojošais personāls turpat blakām pīpēja un ja vien klientūra vēlējās (un parasti tā vēlējās), tas varēja strādāt arī ilgāk par savu darbalaiku. Restorānvagonā mēs šad tad arī padzērām viņu nacionālo dzērienu no tipiskām padomju karafēm. Jautrība radās pati no sevis. Daži no mums ļoti intensīvi mēģināja iepazīties ar meitenēm un beidzās tas viss ar to, ka vilciena pavadones vispirms nāca pie mums bārties, ka skaļi uzvedamies, bet pēc tam arī pašas nāca uz mūsu kupeju saskandināt uz sapazīšanos. Braucot vilcienā, mēs ar interesi vērojām pa logu, kā tad mainīsies daba. Bet daba nemainījās it nemaz. Viss precīzi tāpat kā Latvijā – bērzi, pļavas, meži, noplukušas mājeles. Un tā tūkstošiem kilometru garumā. Vienīgi varēja izjust un apjaust milzīgās valsts leģendāro teritorijas plašumu. Vilcienā brauca arī viens angļu students, kam galamērķis bija tālā Krievija un Ķīna. Viņam nebija nekādas bagāžas. Tikai maiss ar gaiļa tērpu. Ietērpies dzeltenā gaiļa kostīmā, viņš no rītiem skraidīja ķērkdams pa vagoniem un uzjautrināja mazos krievu bērnus līdz pilnīgam neprātam tā, ka tie beigās no viņa neatstājās un katru dienu teica – "Petuh, skaži kikerigu!". Valodu zināšanu atšķirībā no mums, viņam arī nebija. Secinājām, ka piedzīvojumus var meklēt arī tā. Kaut arī, ja tā godīgi jāsaka, tad mēs pat pārspriedām vai, dzīvojot Anglijā, viņam galvā nav iestājies galīgs "ku kū". No vilciena mēs izkāpām trijos naktī Angarjskā (150 km no Baikāla), jo tur dzīvoja mūsu ceļojuma biedra ļoti attāli radinieki, kas uzņēmās to godu mūs sagaidīt, aprūpēt, izvadāt un visādi citādi lolot. Serjoža, viņa sieva, dēls Iļjičs, un vecāmāte pie 200 kg. Jāatzīmē, ka uzņēma mūs ļoti sirsnīgi, bet tas nav arī nekāds pārsteigums, jo tāda ir viņu – krievu - izdaudzinātā mentalitāte. Principā no sākuma nemaz nebija doma dzīvot pie paziņām, drīzāk gan īrēt mašīnas un visu ceļojuma laiku paļauties tikai uz sevi. Tomēr labi vien, ka viss izvērsās šādi, jo izīrēt auto uz saprātīgiem nosacījumiem tur praktiski nav iespējams. Un to var ļoti labi saprast šādu iemeslu dēļ: attālumi Krievijā ir milzīgi, ceļi pārsvarā ir ļoti sliktā stāvoklī un braukšanas kultūra ir nesaudzīga ne pret vienu. Tādējādi mašīnas tiek ātri nolietotas. Pirmās dienas busiņā mēs pavadījām, ieķērušies sēdekļos un ar stīvām kājām vērojot viņu braukšanas kultūru. Mašīnām stūres pārsvarā ir labajā pusē, jo cieņā ir japāņu mašīnas (pie tam pilnīgi savādāki un neredzēti modeļi nekā pie mums). Un ja šoferis, sēžot labajā pusē, cenšas apdzīt, tad ir bīstami, jo viņš neko tāpat neredz un sanāk ļoti daudz riskēt. Bet apdzen viņi tur viens otru pat tad, ja tam nav vajadzības. Tā viņi tur dara visi, brauc ņigu ņegu kā traki un avārijas situācijas ir ļoti daudz. Tā kā sapratām, ka mēs tur neko nevaram iespaidot un braukšanas kultūru neizmainīsim, nolēmām tam nepievērst uzmanību un atstāt visu likteņa rokās. Pie tam ātrumi ir diezgan lieli. Vienā vietā mūs par ātruma pārsniegšanu apstādināja milicis, tomēr Serjoža ar viņu ātri atrada kopēju valodu 50 rubļu apmērā. Respektīvi, atpirkās par vienu latu. Sekojoši var noprast naudas vērtību tālajā Krievijā. Arī ceļazīmes Krievijā ir maz un krustojumi bez tām nezinātājam var sagādāt pamatīgas galvassāpes. Tā kā ceļot bez kartes nav laba doma. Paradoksāli, ka viņi paši ne vienmēr un ne visur zina ceļus, tā kā vienu brīdi mums pat sanāca pamaldīties un orientēties pēc debespusēm. Kopumā, ja neskaita pārbraucienus, mēs pie Baikāla pavadījām laiku no 26.jūlija līdz 4.augustam. Sanāk nepilnas 10 dienas. Nav iespējams vienā rakstā pārstāstīt hronoloģiskā kārtībā visu dienu piedzīvojumus, tāpēc turpmākais stāsts būs vispārīgs. Lielu daļu laika mēs pavadījām, braucot no vienas vietas uz otru, pacietīgi kratoties grabošajā busikā pa turienes ceļiem, jo attālumi tur tiešām ir lieli. Pa vakariem mēs vienmēr cēlām teltis ūdeņu tuvumā, kūrām ugunskuru, taisījām ēst, pārspriedām plānus, piedzīvojumus, atgadījumus, atšķirīgo no Latvijas. Parasti iemalkojām kādu grādīgāku dzērienu un stāstījām stāstus, smējāmies un atpūtāmies. Ceļojuma pirmajā daļā braucām uz Sajānu kalniem. Sajānu kalni ir diezgan populāra tūrisma vieta Mongolijas tuvumā, kur iespējams kāpt kalnos pa tūrisma takām. Mēs bez nekāda alpīnisma inventāra kāpām arī vietās, kur takas vairs negāja un kopumā bija pietiekoši ekstrēmi, jo kalni vietām bija stāvi, bīstami un pats es neesmu pat alpīnists-amatieris. Diezgan asas izjūtas saķēru, kad kāpu cik vien augstu iespējams gar aizas malām un tad secināju, ka nemaz īsti nezinu kā aizkāpt atpakaļ, jo uzkāpt vienmēr ir vieglāk nekā nokāpt. Pie tam tur vietām bija slīdīgas smiltis. Pārdomāju visu dzīvi un solījos kļūt labāks cilvēks, ja vien veiksmīgi tikšu atpakaļ lejā. Kā par laimi viss beidzās labi un lejā jau tas viss vairs nešķita tik traki esam. Turpat mēs ēdām viņu nacionālo ēdienu – "pozas". Diezgan līdzīgi pelmeņiem – lieli mīklas pikuči ar gaļu un buljonu iekšā. Tur arī mēs sapirkāmies visādas tējas, kas dara cilvēku labāku un veselīgāku, kā arī nopirkām Krievijas brīnumzāli – Zolotoj Koreņ, kas pēc Serjožas teiktā, ārstē no pilnīgi visām kaitēm. Tā tūrisma vieta bija arī diezgan pilna ar cilvēkiem, pa vakariem notika pat diskotēkas. Pavadot pusotru dienu kalnos, mēs devāmies tālāk uz Baikāla ziemeļiem pa Rietumu krastu. Tomēr mums par lielu pārsteigumu ceļš diezgan ātri beidzās un sanāk, ka vismaz pusei no Baikāla Rietumu krasta nemaz nevar piebraukt. Tur ir diezgan palieli kalni, klintis, meži un diezin vai arī kāds cilvēks. Tomēr tajā vietā, kur ceļš gāja, cilvēki mēdz teltīs atpūsties. Daba tur ir piesārņota, atkritumi un drazas izmētātas pa krūmiem, un nevienam nerūp tās savākt. Sajūtas nav sevišķi patīkamas un tāpēc mēs ātri vien otrā dienā devāmies uz Baikāla apakšu, lai brauktu uz augšu gar Baikālu pa Austrumu krastu. Tā bija pareizā izvēle. Tur bija krietni vien mazāka civilizācija, mazāk tās piesārņojuma seku, kā arī ceļi bija labāki (jo Austrumu krasts skaitās autonomais Burjatijas apgabals, kas rūpējas paši par sevi un īsti neskaitās vairs Krievija). Interesants pārsteigums mūs sagaidīja šajā Austrumu krastā pirmajā vakarā. Mūsu pavadonis Serjoža teicās mūs aizvest uz viņam vien zināmu skaistu atpūtas vietu, kur neesot cilvēki un kur viņi ar sievu jaunībā pavadījuši skaistus mirkļus. Stūrējām cauri meža biezoknim, lauzāmies tuvāk ūdenim, tuvāk mieram un klusumam, un skaistajā vietā ar skatu uz Baikālu pēkšņi atklājām, ka tur notiek ikgadējais rokkoncerts Baihaļsk (kaut kāds liels rokmūzikas notikums, uz kuru sabrauc cilvēki pat no tālām valstīm, Ukrainas, piemēram). Milzīga varza ar cilvēkiem, iereibušiem rokeriem un riktīgi skaļu mūziku. Tā kā bija vien vēls un atrast pieejamas atpūtas vietas pie ezera nemaz nav tik viegli, nācās mums vakaru pavadīt metālistu un rokeru ielokā. Bet nebija slikti. Cilvēki pārsvarā bija pozitīvi ieinteresēti Eiropas ceļtāju stāstos, ja vien vispār bija kautkamā ieinteresēti. Daudzi nāca un diedelēja šnabi. Diezgan nepatīkami bija atteikt, jo iedod velnam tik mazo pirkstiņu… bet kaut kā mēs dzelžaini nedevām un nedevām to brandavīnu nevienam. Interesantas arī ir tālās Krievijas sādžu mājeles. Mājas visas ir ļoti maziņas, būvētas tikai un vienīgi no koka, šķības un līkas. Visām mājām, lai vai cik sagāzusies tā būtu, ir parādes daļa – trīs logi uz ielas pusi ar ļoti izdekorētiem, bez maz vai mākslinieciskiem slēģiem. Amizants skats. Kopumā ir vērojama relatīva nabadzība un nesakārtotība, ja salīdzina kaut vai mūsu valsti. Toties dzīves ritms izskatās mierīgāks. Man personīgi patīk, ka cilvēki nedzenās nepārtraukti pēc kaut kā iedomāta. Tā var nodzīties visu dzīvi. Tikpat interesanti ir paši fakti par Baikālu. Tas ir dziļākais ezers pasaulē. Tikai vidējais dziļums vien ir 730 m. Tajā atrodas 1/5 daļas pasaules saldūdens resursu, ja neskaita ledājus. Visi pasaules iedzīvotāji, lietojot 30 litru dienā, ar Baikālu vien varētu iztikt 40 gadus! Baikālā ietek 336 upes. Tas ir viens no tīrākajiem ezeriem pasaulē, jo tur ir īpaši augi, kas ūdeni pastāvīgi attīra. Baikāls tiešām ir ļoti dzidrs, kā mēs secinājām, un ūdeni var droši dzert. Mēs dzērām viņu spaiņiem vien. Skaitās, ka Melnajai jūrai labos apstākļos redzamība ir līdz 24 m dziļumā, bet Baikālam 40m. Baikālā ir ļoti daudz omuļi (vietējā Baikāla zivs, kuru mēs ēdām mazsālītu, mazliet līdzīgi kā lasis, tikai gaišā krāsā). Omuļi ir tik daudz, ka viņus nevarot izķert, tā kā par viņu izzušanu nevarot būt ne raizes. Vēl tur ir ronim vai jūras lauvai līdzīgs radījums, kas saucas Ņepra. Baikāls ir ļoti auksts, tāpēc, manuprāt, diez vai tur būs kādreiz attīstīta kūrortu atpūtas sistēma kā pie Vidusjūras. Siltākā ūdens temperatūra vasarā ir +17 C, bet parasti ir vēl aukstās. Mēs katru dienu uz īsu brīdi papeldējāmies, tomēr ne visās vietās tas bija iespējams. Brauciena kulminācijas punkts bija Svētā Deguna pussala Baikāla Austrumu krastā. Tas ir tālākais punkts, kur pa ceļiem mēs varējām aizbraukt Austrumu krastā. Šī pussala ir kalnains īpaši apsargāts dabas parks, kas iestiepjas ezerā un kur ir aizliegtas medības un pārlieku liels tūrisms. Šī vieta izcēlās ar fantastiskiem dabas skatiem. Pirmo reizi mēs jutāmies kā citā vidē, kā skaistākajās bildēs, ko pirms tam bijām redzējuši par Baikālu. Smilšaini Āfrikas safari skati mijās ar apaugušām kalnu grēdām. Mākoņaina noslēpumaina dūmaka vijās ap kalniem, garā un prērijām līdzīgā zāle klusi liecās salas mūžīgajā vējā. Mēs bijām aizgrābti vārda tiešā nozīmē, sevišķi vērojot visus tos smukos skatus, saulei lēnām rietot un slēpjoties aiz kalna. Pirmo vakaru šai pussalā mēs pavadījām zem uguns zīmes. Tur bija īpatnēji satrūdējuši koku krājumi, kuri deg labāk par papīru un acīmredzot pat lietū tie nesamirkst. Mums radās problēmas dēļ lielā vēja, jo iznēsātās dzirksteles ātri vien aizdedzināja guļošos sausos baļķus. Kad visu ugunskuru apdzēsām ar smiltīm, aizgājām gulēt diezgan nemierīgi. Nakts vidū no telts iekšpuses varēja manīt, ka kaut kas tuvumā atkal sārtojas gaišās krāsās. Izlecām no teltīm un turpinājām dzēst baļķus, ka paši bija aizdegušies kaut kādu iekšējas kūpēšanas rezultātā un draudēja aizdedzināt visu apkārtni. Starp citu, lielam vējam ir arī pozitīva loma Baikāla piekrastē – tas aizpūš prom odus. Odi tur ir briesmīgi. Vienu vakaru mums uzbruka milzīgs bars, es skraidīju apkārt sietiņcepurē, nomaskējies līdz pēdējam un vēl pūtu pretodu dihlafosu. Bet uznāca liels vējš un aizpūta visus odus nafig, par ko arī lielajam vējam liels paldies. Otrā dienā šajā Svētā Deguna pussalā mēs gājām pārgājienā pa pussalu. Nevar vārdos izstāstīt to skaisto dabas neskartumu, ko izbaudījām - līcīšus, kalnu takas, akmeņainās pludmales, meža biezokņus, mieru. Diena bija saulaina, mēs pat gribējām no karstuma nopeldēties, bet nekas nesanāca. Gar visu krastu ūdenī ir straujš 700 metru dziļums un sekojoši pat karstā laikā ūdens ir ledusauksts. Kājas rāva krampī un visi apņēmīgie peldēt gribētāji strauji klumburēja pa asajiem akmeņiem atpakaļ krastā. Pāris vietējie cilvēki, ko satikām (izskatījās pēc medniekiem) noskatījās uz mums ar lielu izbrīnu un diezgan lielā nopietnībā brīdināja no lāčiem. Par lāčiem mēs bijām runājuši daudz un nu bija tas brīdis, kas bija vislielākā varbūtība ar kādu no tiem satikties. Godīgi sakot, palika neomulīgi. Tomēr apbruņojāmies ar lielām koka nūjām, ja nu kas, un turpinājām ceļu. No vienas puses bija liela ziņkāre redzēt lāci kaut vai no tāluma, bet no otras puses, tajā situācija, kad tu apzinies, ka nezinātu ko darīt, nebija patīkami un varbūt labi vien ir, ka nevienu tā arī neredzējām. Par tīģeriem mūsu priekšstati bija kļūdaini. Neesot tur pie Baikāla tīģeri redzēti, tā vietējie stāsta. Nav tur arī tik silts klimats, lai būtu tīģeri. Vilku gan ir daudz. Smieklīgi vēl bija, ka šajā Svētā Deguna pussalā, aizgājuši līdz tālākajam punktam, mēs sēžam, pusdienojam, ķeram kaifu par dabu, mieru un to, ka nav cilvēki un pēkšņi no meža biezokņa turpat krastā iznāk divi drūma izskata vietējie un apņēmīgi nāk tieši klāt. Nodomājām, nu tā – ziepes ir. Sāks kašči, pasauks draugus, atņems kaut ko, aptīrīs. Neviena, kas palīdzētu, te simts vai divsimts kilometru rādiusā nav. Pie tam tie mužiki izskatījās gana iespaidīgi - ar rētām, zelta zobiem, dzīves nelutināti. Nu tad šie mums prasa, lai iedodam mobilo telefonu, piezvanīt vajag. Visi saka, ka nav, plāta rokas. Man, piemēram, reāli bija baterija beigusies jau kurā tur dienā, bet tāpat nedotu. Vienīgais, kurš reāli daudz sūtīja īsziņas un regulāri lādēja telefonu, bija Jevga. Un šie tieši Jevgam prasa – dai pazvaņiķ! Jevga saka – Un meņa ņetu telefona! Un precīzi tajā brīdī viņam bikšu kabatā iezvanās priecīgs īsziņas pienākšanas signāls. Šie saka – tak jest u tebja telefon! Un Jevga tur tā un šitā, ka vienalga viņš nedrīkstot dot. Tad nu šie, kā par brīnumu vairs netielējās, piesēdās, uzsākām sarunu, un kā jau varēja gaidīt – izrādījās pavisam lādzīgi cilvēki. Atpakaļceļā uz otra Irkutsku notika tas, no kā mēs visvairāk baidījāmies. Vispirms busiņš iestrēga vienā pludmalē, kur gribējām piebraukt uz nakšņošanu. Izkļūt ārā viņš nevarēja. Sadabūjuši visādus striķus un gan velkot, gan stumjot, ar pārcilvēcisku spēku, izvilkām to uz normāla ceļa. Pēc tam, acīmredzot intensīvās spolēšanas dēļ, sāka niķoties izjātā busiņa automātiskā pārnesumu kārba un pastāvēja risks nepaspēt uz lidmašīnu, jo priekšā vēl bija daudzi simti kilometri. Arī nopirkt automātiskās kārbas eļļu, tālajā Krievijas vidienē nav tik vienkārši. Purkščinādami ar pārkrauto busiņu lēnām pa ceļu un skatoties pulkstenī, pēc vairākiem nesekmīgiem "servisa" apmeklējumiem, tomēr atradām vienu veikalu, kur bija vajadzīgā eļļa un viss beidzās bez lidmašīnu nokavēšanas. Līdz Maskavai aizlidojām ar jauno lielo Airbus lidmašīnu. Komforts un apkalpošana tajā bija pat labāka nekā dažās Eiropas aviokompānijās. To es pieminu tikai tāpēc, ka pret Krievijas lidmašīnām parasti cilvēkiem ir tāda kā neuzticība. Krievija, protams, nebūtu Krievija, ja nebūtu kāds birokrātisks šķērslis un mums, lai komplekts būtu pilns, trāpījās arī tāds. Un proti, Krievijā jebkuram ārzemniekam ir jāreģistrējas. Mēs it kā tam bijām gatavi, taču neviens tur netaisījās mūs reģistrēt. Mūs sūtīja no pasu daļas uz pastu, no pasta uz citas pilsētas pastu, no tā savukārt uz pilsētas pārvaldi, no pārvaldes uz miliciju, no milicijas atkal uz pastu un visur mūs neviens negribēja ne redzēt, ne reģistrēt. Kad jau pēc diezgan daudz zaudēta laika, mūsu uzstājība kļuva nepieklājīga, lēnā tempā mūs vienā pastā bija gatavi reģistrēt. Taču izrādījās, ka jāaizpilda ļoti daudz papīru ar visādu nevajadzīgu informāciju un tur bija tādi lauki, kurus vienkārši nezinājām kā aizpildīt. Arī pasta darbinieki nezināja kā aizpildīt, bet neaizpildīt nedrīkstēja. Tad mums apnika un nolēmām nezaudēt tik daudz laika šai birokrātiskajai prasībai un atstājām visu kā ir. Lidostā mūs, protams, milicija aizturēja par nereģistrēšanos un uzlika katram 40 Ls lielu naudas sodu (pārrēķinot mūsu valūtā). Nepatīkami, bet tāds laikam ir tās reģistrācijas mērķis. Uzliekot sodu un izrakstot administratīvā pārkāpuma protokolu, skaitās, ka esi reģistrējies uz desmit dienām. Nobeigumā varu pateikt, ka šis ir viens no spilgtākajiem un tālākajiem maniem ceļojumiem. Neskatoties ne uz kādām grūtībām (patiesībā nekādu lielo grūtību nebija), pilnīgi viss divu nedēļu ceļojums mums visiem ļoti patika. Mēs negribējām komfortablo "Eiropas tipa" ceļojumu uz kādu populāru pārblīvētu tūrisma vietu. Mēs gribējām citu vidi, brīvību, nenoteiktību, piedzīvojumus. Ceļojumi ir vērti ar to, ka, tiekot pāri daudzām idejām, plāniem, domstarpībām, tie parasti satuvina cilvēkus (mēdz būt arī savādāk). Mums bija žēl, Rīgā izkāpjot no vilciena, šķirties un saprast, ka viss ir beidzies, un tas arī ir pats labākais. Novēlu arī jums līdzīgu ceļojumu, bet ja runā konkrēti par Baikālu, tad ir vērts apsvērt domu par kuterīša īrēšanu, ja ir tāda iespēja, jo tādējādi var piekļūt vietām, kur ar auto nevar piebraukt, kā arī ietaupās laiks, necīnoties ar slikto ceļu situāciju. Cheers visiem maniem šā ceļojuma biedriem, jūs visi bijāt fantastiski.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais