Austrijā – kur kalni ezeros un leknās Alpu pļavās spoguļojas.
|
Normunds Gailis
|
Austrijā – kur kalni ezeros un leknās Alpu pļavās spoguļojas
”Ekskursiju sāku plānot jau ziemā, laikus varētu gan pasūtīt kempingus, gan arī saplānot visu maršrutu, jo bijām ieplānojuši braukt visa ģimene, tas ir, divi pieaugušie, divi studenti, viens lielāks un viens mazāks skolnieks. Jau ziemā no Austrijas pasūtīju dažādus bukletus par vietām, uz kurieni brauksim. Braucām seši cilvēk – es, sieva Iveta, mūsu meitas Kitija, Laura un Paula, kā arī Kitijas draugs Rinalds – ar septiņvietīgo mašīnu «Honda Odyssey»,” tā stāstu par savu pērnās vasaras ceļojumu uz Austriju, aizsāk tukumnieks Normunds Gailis. Šīs vasaras ceļojuma mērķis ir Zalcburgas federālā zeme Austrijā. Tur ir tik daudz interesantu vietu, ka diez vai, pa nedēļu apskatīsim. Dzīvošana paredzēta kempingos, teltī. Šim nolūkam speciāli tika iegādāta liela telts ar divām guļamtelpām un lielu priekštelpu.
24 stundas, un Austrijaklāt
1.diena 27.06.
Izbraucām 6.00 no rīta, lai nākamās dienas rīta pusē jau būtu Austrijā un dotos uz pirmo apskates punktu – Melkas klosteri. Pa ceļam braucam bez apstājas, šķērsojām Lietuvu, tad lielo Poliju,kur kā vienmēr notiek remonti un aiz Katovices nokļūstam sastrēgumā. Braucam Brno virzienā un lai nebūtu jāpērk vinjete dažām stundām kamēr braucam cauri Čehijai līkumojam pa šauriem celiņiem ar daudzām apdzīvotām vietā. Uz priekšu virzamies diezgan lēni. Nakts vidū, kad bijām kaut kur Čehijā, organisms tomēr prasīja savu un nolemjam pagulēt. Trāpam kaut kādā benzīntankā, bet nekāda baigā gulēšana nesanāk. Blakus ir dzelceļa sliedes un vilcieni visu laiku kursē. Ar visu to kādas 4 stundas nosnaudām. Pamostoties izbijušies konstatējām, ka nav viena līdzbraucēja, bet tomēr nē, mūsu visgarākais pasažieris bija veiksmīgi ielocījies uz grīdas starp krēsliem.
Dieva kalpi dzīvo diezgan glauni.
2.diena 28.06.
Vēl pirms Austrijas uz robežas nopirkām ceļu karti (vinjeti) – 250 CZK (čehu kronas) uz 10 dienām, ar kuru varam braukt gandrīz pa visiem ceļiem, vairs neko papildus nemaksājot. Izņemot dažus ceļus un tuneļus Austrijā, par kuriem tomēr ir jāmaksā vēl papildus.
Melkas klosteris ir pats lielākais baroka klosteris Austrijā. Klosteris atrodas uz klins pašā Donavas krastā. Dievnama interjers tik pārsteidzoši košs, ka tādu nav atļāvušies pat ievērojamākie sakrālās dekoratīvās mākslas meistari, būvējot dievnamus Romā. Kur vien paveries augšup, itin visur mākoņu gubas. Uz tām satupuši bazūņu pūšanā aizņemti eņģeļi. Pie ieejas tiek piedāvātas ekskursijas pa baznīcu, kā arī pa klosteri. Nekādas biļetes nepērkam, tikai pastaigājamies paklostera pagalmu. Lai nokļūtu pašā baznīcā, ir jāpērk atsevišķi biļetes, pretējā gadījumā visu baznīcas krāšņumu ir jāskatās caur stikla sienu. Caur stikla sienu arī pietiekami labi var apskatīt. Visa baznīca ir bagātīgi rotāta ar zeltu un ir ļoti krāšņa.
Tālāk ejam apskatīt abatijas parku un dārzu. Biļetes abatijas parkā un dārzā bērniem 1 eiro, pieaugušajiem 4 eiro, studentiem 3 eiro. Tur audzē dažādas puķes, dārzeņus, ogas. Ejot tālāk no dārza uz parku, bija iespēja apskatīt dažādus kokus, dīķi ar lielām zivīm.
Pēc parka apskates izstaigājamies pa pilsētas šaurajām ieliņām un noejam pie Donavas kur visā pilnībā apskatāms klosteris no ārpuses.
Tā kā pēc lielā pārbrauciena bijām diezgan saguruši, tad jau laikus devāmies uz iepriekšpieteikto kempingu «Huberbauer» Kopplas ciematā (www.camping-salzburg.at ) , kurā nodzīvojām divas naktis. Kas aizbraucām uz kempingu, konstatējām, ka tur neviena nav. Uz durvīm uzraksts, ka drīkstam paši izvēlēties vietu, kur uzcelt telti, un tad, kad kāds no saimniekiem atnāks, tad varēsim samaksāt, pierakstīties. Kempings bija labs un nebija arī ļoti dārgs. Cena par kempingu bija 25 eiro pa nakti. Atsevišķi vienīgi bija jāpērk žetoni dušai (1 eiro), bet par elektrību atsevišķi nevajadzēja maksāt un bija visas labierīcības.
Tā kā mums līdzi bija sava plītiņa, tad uztaisījām un paēdām vakariņas, un devāmies apskatīt vietējo ciematiņu. Ievērojām, ka vietējiem pie mājām bija ne tikai mazie veikaliņi, darbnīciņas, bet arī kūtis un, lai cik dīvaini nebūtu, nekādu smaku nejutām. Netālu bija arī automodeļu trase, kur pieauguši cilvēki izklaidējās, braucot ar radiovadāmajām mašīnītēm.
Uzreiz jāsaka, ka visas Austrijas mazpilsētas ir ļoti skaistas, sakoptas, visas rotā pasakaini dabas skati. Un, ja kaut kur ir pļaviņa ar zāli, tad viss ir skaisti nopļauts. Redzējām arī turpat ciematiņā kur starp mājām žāvējās siens.
Dažas obligātas gudrības
3.diena 29.06.
Plānojot nākamās dienas ceļojumu, apjautājāmies kempinga īpašniecei un viņa iedeva mums vairākas kartes, kā arī izstāstīja, kā un kur var aizbraukt un vislabāk nolikt mašīnu stāvvietā. Uzlikām globālās pozicionēšanās iekārtu TomTom» un devāmies ceļā. Viss bija labi līdz brīdim, kad vajadzēja doties cauri tunelim. Tur, protams, TomToms vienkārši izslēdzās, jo viņam nepienācasignāls no kosmosa, bet, kad izbraucam ārā no tuneļa, izrādījās, ka ceļš sadalās. Kur īsti braukt – pa labi vai pa kreisi?! TomToms joprojām klusēja, bet mēs taču nevarējām stāvēt uz vietas krustojumā, tāpēc pēc mirklīgām pārdomām pagriezāmies pa kreisi... Tikko bijām to izdarījuši, TomToms ieslēdzās un sapratām, ka jābrauc tomēr pa labi!.. Apstājāmies, papētījām karti, un, kaut arī tas bija vienvirziena ceļš, griezām mašīnu riņķī un braucām ”pret straumi”. Protams, pretimbraucēji midžina ar uguņiem, māja ar rokām, bet mūs palaiž un varam pagriezties uz vajadzīgā ceļa.
Aizbraucām līdz Zalcburgas stāvvietai un tur ieraudzījām, ka iebraukšanas augstums stāvvietā ir 2,05 m, bet man ar visu jumta kasti augstums ir 2,30 m.Mēs iekšānetiekam! Izsēdinu visus no auto, skrūvējām kasti nost, bāžam to salonā un braucu parkoties. Bet pie iebrauktuves pogu vesels lērums un īsti nesaprotu, kura jāspiež! Bet austrieši ir ļoti atsaucīgi, kāda autobraucēja gados man visu laipni ieskaidroja. Novietojis auto stāvvietā skatos mana austrieši tante nāk klāt. Viņa stāsta, ka iespējams saņemt 40% atlaidi stāvvietai ja vecpilsētā kādā veikalā kaut ko nopērku un parādu stāvvietas biļeti pārdevējai kura biļetē iekniebs caurumu. Šis caurums būs kā atlaide.
Kad veiksmīgi bijām nolikuši mašīnu, vispirms devāmies uz Tūrisma informācijas centru, kur nopirkām Zalcburgas zemes kartes. (http://www.salzburgerland.com/de/salzburgerlandcard/index.html)
Pieaugušajiem tā maksā 46 eiro, bērniem 23 eiro sešām dienām. Kartes iegādāties ir ļoti izdevīgi. Urādot karti iespējas apmeklē dažādus apskates objektus, akvaparkus, saņemt pacēlāja biļetes. Nopērkot kartes, līdzi nāca arī grāmatiņa, kurā bija norādīti visi objekti, kurus var apmeklēt ar šo karti, pavisam tādi bija 196. Uzrādot karti ieeja ir bez maksas, dažos objektos tikai vienu reizi, citos neskaitāmas reizes. Pirmajā dienā šī karte papildus darbojas pašā Zalcburgas pilsētā gan apskates objektos, gan sabiedriskajā transportā.
Saņēmuši kartes dodamies apskatīt Zalcburgas cietoksni, uz kuru ved vagoniņš. (www.salzburg-burgen.at )
Ar audiogidu izstaigājām pa cietoksni un telpām, kur katrā bija kāda ekspozīcija, bija arī iespēja paskatīties video. Vienā no ekspozīcijām beidzot atrodu savu pazudušo zobenu ar iegravētiem maniem iniciāļiem uz roktura.
Tāpat no augšas pavērās ļoti skaists skats uz Zalcburgu. No augšas bija redzami arī vecie nocietinājuma mūri.
No cietokšņa dodoties prom, pārgājām pāri Donavai un aizgājām uz Mirabellas pils dārzs. Šajā vietā ir uzņemti arī fragmenti filmai «Mūzikas skaņas». Šī diena bija īpaši karsta, tādēļ, staigājot pa Morabellas dārzu, tāpat kā visi pārējie apmeklētāji, meklējām ēnu, kur paslēpties. Lai kā gribējām nofotografēties skaistajā dārzā, tas nebija iespējams spiedīgās saules dēļ.
Skatoties pāri pils dārzam, ļoti skaists skats pavērās uz Zalcburgas cietoksni.
Izstaigājām parku, bet pilī gan negājām, jo par parku ieejas maksa nav jāmaksā. Dārza galā bija pieejamas arī dažādas kafejnīcas, bet tajā dārza pusē, kur bija pieejama ēna, visas vietiņas jau bija aizņemtas. Tad nu krustu šķērsu izstaigājām vecpilsētu, kur ik vieta ir kāds īpašs objekts (klintī iekalts par senāko Eiropā dēvētais krodziņš, turpat – kapsētas dārzs ar apbedījumiem klintīs, klintī daļēji izkaltā slavenā Zalcburgas mūzikas festivāla halle, zvanu spēles un Mocarta vārdā iezīmētas vietas.
Bet Zalcburgas apmeklējums beidzās ar vēl kādu pamācošu atrakciju: Ejam pēc auto uz stāvvietu un atklāju, ka nezinu kurā vietā stāv mūsu auto, kurā stāvā noliku – nezinu, kāds numurs stāvvietai bija – nepaskatījos. Tā kā stāvvieta bija ļoti milzīga, tad sadalījāmies un meklējām krietnu pusstundu.
Toties, maksājot par stāvvietu, mūs sagaidīja patīkams pārsteigums, par 4 līdz 5 stundām samaksāju aptuveni 3 eiro (jo stāvvietas kartei dabūju atlaidi).
Braucām tālāk uz Helbrunnas pili (www.hellbrunn.at ), kas no Zalcburgas ir tikai kādu pārdesmit kilometriattālumā. Helbrunnas pils celta ap 1615. gadu nevis kā arhibīskapa Markus Sittikus rezidence, bet vienīgi izklaidei, tādēļ galvenais apskates objekts ir dārzs ar strūklakām un kustīgām figūrām. Tur tiek organizētas ekskursijas un tikai gida pavadībā. Visi tiek nosēdināti tādā kā amfiteātrī, kam pretī ir galds ar krēsliem, un tad gids stāsta par vēsturi, par to, kā cēlusies pils. Arī par to, ka pie visiem redzamā galda saimnieks ir cienājis savus viesus ar vīnu un tad, kad viesi jau bija par daudz iereibuši, viņus atsvaidzināja. Un lai sanākušie varētu izmēģināt, kā tad tas bija, gids aicināja drosminiekus apsēsties uz krēsliem apkārt galdam. Un tanī mirklī – no apakšas, no soliņiem nāca ūdens, izņemot vietu, kur sēdējā pats saimnieks.
Tālāk gids veda pa parku, kur bija dažādas strūklakas ar kustīgām figūrām, kuras darbina ūdens. Viss pils dārzs ir tā ierīkots, ka jebkurā vietā pēkšņi var izšļākties ūdens. Bija, piemēram, telpa, kurā gids piedāvāja kādam no klātesošajiem atvērt aizvērtās durvis un tanī mirklī viņš tika apšļākts. Dārzā bija vesela siena ar mazām lellītēm, kas izrādīja veselu izrādi. Tāpat bija liels parks ar dīķiem, kuros redzējām daudz zivju – stores un karpas.
Ekskursija ilga aptuveni vienu stundu, ar Zalcburgas karti mums visiem ieeja bija bez maksas.
Bet, protams, šajā dienā tie nebija pēdējie piedzīvojumi, jo tad, kad atgriezāmies mašīnā, konstatējām, ka «TomToms» saulē tā uzkarsis, ka karti vairs īsti neatpazīst. Labi, ka telefonā arī ir kartes un uz kempingu ceļu atradām. Vakarā kad tomtoms atdzisas vis nostājās savās vietās.
Pusdienas mums vienmēr jau bija sagatavotas līdzi, bet vakariņām sapirkām produktus lielveikalā un gatavojām visu kempingā uz vietas. Izrādījās, ka Austrijā var nopirkt ļoti gardas gulašzupas un labus sausos maisījumus, kuras gatavojām kopā ar makaroniem vai kartupeļiem. Pēc vakariņām bija gardās uzkodas, ko nu kurš gribēja – kam alus, kam vīns, kam sula un čipši.
Lietus laikā – ūdenskritums un ledus alas.
4.diena 30.06.
Nākamais rīt sagaidīja mūs ar lietu. Tagad varējām izmantot mūsu lielās telts priekšrocības. Nebaidoties no lietus priekšnamā visiem pietiek vietas brokastošanai un mantu kārtošanai. Uz kādu brīdi it kā lietus pierimst un visi pa fikso krāmējam mantas auto. Visu nepaspējam un telti vācam nost pa lietu.
Todien bija paredzēts doties uz Abtenauas rodeļu trasi (www.karkogel.com), taču, kad pie tās piebraucām, joprojām lija un trasē mūs nelaida. Tad nu braucām tālāk uz Golinga ūdenskritumu(www.golling.info ) . Visu ceļu līst un nav diez ko silti. Iebraucam stāvvietā un esam vienīgie drosmīgie kas nebaidās no slapjuma. Lietus arī nedaudz pierimis, savelkam slapjam laikam paredzētas drēbes un dodamiesskatīt ūdenskritumu. Pie ieejas kasē neviena nav, daudz nedomājot ejam tik tālāk. Ūdenskritums bija ļoti skaits. Jāiet, patiesībā jākāpj augšā, pa skaistiem meža celiņiem. Ūdenskritumam var pieiet diezgan tuvu klāt un ir divi metāla tilti, pa kuriem var pāriet pāri. Lietus nepārstāj līt un vēl mitrums nāk no mutuļojošā ūdenskrituma, tā esam diezgan izmirkuši. Bukletos lasīju, ka apkārt esot skaistas pastaigu takas, bet šoreiz mums tās neredzēt. Uztaisam nelielu fotosesiju un kāpjam lejā.
Tad nu mašīnā pārģērbāmies un braucam uz pasaules lielākajām ledus alām Eisriesenwelt (www.eisriesenwelt.at ). To kopējais garums ir 40 km.
Kalnā veda diezgan stāvs ceļš, un līkumos auto izbuksē. Auto bija ko nopūlēties, kamēr uzvizināja mūs kalnā, pat gumijas smaka parādījās. Kasē nopirkām biļetes (jāmaksā gan par pacēlāju, gan par alām). Kopā samaksājām 93 eiro, jo šis objekts nebija iekļautas atlaižu kartē. Labi, ka beidzot lietus pārstāja, jo līdz alām vēl labs gabals ko iet. Tālāk jau gājām kājām 20 minūtes līdz pacēlājam, tad ar pacēlāju augšā un tad vēl 20 minūtes kājām līdz alām. Protams, tie, kuriem ir bailes no pacēlājiem, var no tiem izvairīties un kāpt tikai kājām, rēķinoties ar aptuveni divu stundu gājienu. Par pacēlāju varu, ka tas bija visai ekstrēms vagoniņš, jo brauc augšā vienā trosē un pamatīgi šūpojās.
Alas atrodas 1641 m augstumā un temperatūra iekšā tajās visu laiku ir ap 0°C grādiem. Apmēram vienu km alās jākāpj pa trepītēm augšup un to pašu vienu km jārāpjas lejā, nākot ārā. Visa alu apskate aizņem aptuveni divas stundas.
Pirms ieiešanas alās ārā jāatstāj lielās somas, lietussargi. Fotografēt alās ir aizliegts un par pārkāpumu ir sods. Ejot iekšā, dažiem iedeva tādas kā karbīda lampiņas . Ik pa laikam pieveda pie ledus gabaliem un gids iededzināja tādas īpatnējas krāsainas lampas, lai izgaismotu apskates objektus. Apskatīt alās var tikai viena km garumā, kur ceļa galā stāv urna ar tā cilvēka pelniem, kas alu atklāja. Vienu var teikt, ka jāsaģērbjas ir kārtīgi, jo kaut gan staigā pa koka laipām, tomēr aukstums velk klāt. Un kā teica gids, ledus alas visu laiku aug klāt. Ja ir iespēja apskatīt šo alu noteikti iesaku, tas ir vesels piedzīvojums. Atgriežoties pie auto esam gana nosaluši, tamdēļ vāram ūdeni siltai tēja un ieturam pusdienas.
Nolēmām, ka šai dienai pietiek un devāmies uz kempingu Bad Hofgasteinā«Bertahof» (www.camping-bertahof.at). Pa ceļam iebraucam veikalā iepirkties vakariņām un pie viena siltumam paņēmu austriešu balzāmu. Aizbraucām uz kempingu, bet – reģistrācija ciet. Izrādās, ka turpat pie reģistrācijas ir tāds aparāts, pa kuru jāpiezvana, nospiežot pogu, jo tas, kas ir atbildīgais kempingā, ir blakus krogus pavārs. Atbrauca puisis ar riteni, sarunājām par cenu un šajā kempingā mēs palikām piecas naktis. Maksājām par visiem 30eur par nakti.Izvēlamies vietu netālu no jau citām teltīm un stutējam augšā savu slapjo māju. Kempings bija ļoti labs, dušas un labierīcības augstā līmenī. Brīvi var izmantot ledusskapi, veļasmašīnu, drēbju žāvētāju un trauku mazgājamo mašīnu. Sēžot pie vakariņu galda atbrauc arī mūsu kaimiņu telšu īpašnieki. Izrādās tie arī ir no Latvijas un pie tam ar vienu dāmu pirms tam biju sarakstījies draugos, kas arī ieteica šo kempingu. Aprunājamies parplāniem tuvākajām dienām un uzklausam padomus, jo viņi šeit nav pirmo reizi. Vakars ir diezgan drēgns un līdz ar tumsu visi salienam teltī.
Kalni, ūdenskritumi un baseins.
5.diena 1.07.
No rīta ceļamie tā agrāk lai var ar pirmo pacēlāju no Badgasteinas uzbraukt kalnā.(www.skigastein.com ).Ar karti pacēlājs vienu reizi par brīvu, tā būtu jāmaksā 21eur. Uzbraucām aptuveni 2km augstumā. Kalnā paveras burvīgi skati, žēl tikai, ka nomācies un bija ļoti auksti, aptuveni 0°C. Brīžiem nokļuvām kā miglā(mākonī). Mēs, protams, nebijām īsti pareizi ģērbušies, drēbes par plānu un apavi mirkstoši. Nākamo ceļojumu budžetā jāiekļauj labi kalnu kāpšanas zābaki. Domājām, ka varēsim apiet kalnam, bet tā kā bija jārāpjas pa klints malu, tādu kā spicu kori un jāturas pie troses, lai varētu droši pārvietoties. Bija slapjš un ļoti slidens, tad nu nolēmām tomēr doties atpakaļ. Kalnā izrakām skaistu kalna puķi un atvedām mājās, iestādījām un izdzīvoja. Vēl aizstaigājām līdz trosu tiltam pāri gravai.
Braucam lejā, turpar stāvvietā uzēdam pusdienas un ejam izstaigāt pašu pilsētu – Badgasteinu. Tā izvietojusies kalnu piekājē amfiteātra veidā. Cauri pilsētai tek upe, kas visas pilsētas garumā veido daudz un dažādus ūdenskritumus. Skats bija ļoti skaists.
Pēc apskates nolēmām doties uz terminālo baseinu atpūsties. (www.felsentherme.com) Maksa par baseinu ar Zalcburgas karti vienu reizi četras stundas bija par brīvu (ja nebūtu kartes, mums katram būtu bijis jāmaksā 21,5 eiro). Tur pieejami vairāki iekšējie un ārējie baseini un dažādas ūdens masāžas un burbuļvannas. Pāris trubas un vairākas pirtis. Galvenais, ka tur nav nekādas burzmas.
Ūdens varenība, aizas un ala.
6.diena 2.07.
Nākamajā rītā braucām uz Krimlas ūdenskritumu (www.krimmler-wasserfaelle.at ). Ieeja uz ūdenskritumu ar karti vienu reizi – bez maksas (bez kartes katram būtu jāmaksā 2,50 eiro). Milzīgs ūdenskritumam ar trīs lielām kaskādēm. Ja grib uzkāpt līdz ūdenskrituma augšai tad ir jārēķinās ar kādām četrām stundā. Mēs gan līdz augšai tā arī neuzkāpām, jo visu laiku lija. Pie paša ūdenskrituma gan pieiet nevar, jo ceļš iet visu laiku tā kā blakus. Šei ūdens varenība ir jūtama.
Ūdenskrituma pakājē netālu no autostāvvietas ir Ūdens muzejs (www.wasserwunderwelt.at ), kurā varēja pārliecināties par dažādo ūdens spēku un izmēģināt dažādas atrakcijas, ko darbina ar ūdeni.
No ūdenskrituma tālāk devāmies uz Kicloklammas (Kitzlochklamm) aizu (www.kitzlochklamm.at ). Ar karti aizu apmeklēt varēja neskaitāmas reizes par brīvu, bez kartes katram būtu jāmaksā 4 eiro. Šī bija skaistākā no mūsu redzētajām aizām. Tāda nedaudz mežonīga.
Viss vienkopus rodeļi, aizas un ala
7.diena 3.07.
Tā kā nākamais rīts bija jauks un nelija, tad no rīta braucām uz Abtenau rodeļu trasi (www.karkogel.com) . Ar karti vienu reizi varējām braukt bez maksas, bez kartes jāmaksā 10,30 eiro. Trase ir 2 km gara ar daudziem līkumiem un pāris tuneļiem. Žēl, ka par brīvu tikai viens brauciens. Ir bišķi jāpiešaujas lai varētu nobraukt tā ātri.
Pēc rodeļiem braucām uz Lammerklammas aizu (www.lammerklamm.at ). Ar karti to neskaitāmas reizes varēja apmeklēt par brīvu, bez kartes katram būtu bijis jāmaksā 3 eiro. Par šo aizu grūti kaut ko izcelt tā vienkārši ir jāizstaigā.
Tad devāmies uz Lamprechtholes alu (www.naturgewalten.at ).Ar karti neskaitāmas reizes par brīvu, bez – 4 eiro. Šo alu iespējams apmeklēt bez gida. Alai cauri tek upīte ar ūdenskritumu. Ala bija diezgan augsta un, lai to redzētu, jākāpj augšā pa trepītēm. Ala ir interesanti izgaismota.
Netālu no alas atrodas Seisenbergklamm aiza (www.naturgewalten.at). Ar karti neskaitāmas reizes par brīvu, bez kartes – 3,7 eiro. Šai aizai blakus bija veca kokzāģētava un varēja apskatīt, kā upe savulaik bija to darbinājusi. Pa ceļam bija apskatāmas daudzas interesantas koka skulptūras. Bērniem bija iespējams piedalīties spēlē, pelnīt punktus, bet mēs gan nepiedalījāmies.
Kalnu skaistums.
8.diena 4.07.
No rīta devāmies kalnā no Dorfgasteinas uz Fulseku. (www.skigastein.com). Ar karti vienu reizi augšā un lejā par brīvu, bez kartes jāmaksā 21 eiro katram. Šī diena bija ļoti skaista un beidzot pēc vairākām lietainajām dienām uzspīdēja saulīte. Ar vienu pacēlāju uzbraucām līdz pusei un pēc tam ar otru augstāk. Un tad pastaigas pēc nācām lejā, līdz ar to izstaigājām kalnu takas, pļavas, devāmies apskatīties kalnu ezeru, kam ūdens pieplūst kaut kur no apakšas, jo viss ezers visu laiku viļņojās pats no sevis. Tā kā šī ziemā te ir slēpošanas trase, tad bija iespēja tuvumā apskatīt, ar kādiem sniega pūtējiem tiek laistīta trase un pūsts sniegs. Pa ceļam apskatījām arī krogus, kas ir visas trases garumā, bet darbojas tikai ziemā. Iegājām arī apskatīt vienu no krogiem, kur iekšā bija dažādas senas mantas, viss no koka. Ļoti skaisti!
Tālāk devāmies uz Lihtenšteinas aizu (www.liechtensteinklamm.at ), kas tiek uzskatīts par dabas brīnumu. Ar karti vienu reizi par brīvu, bez – 4 eiro.Aiza interesanta, daudzveidīga un beigās sagaida ar augstu ūdenskritumu. Šo aizu noteikti ir vērts izstaigāt.
Nākamais apskates objekts bija Hohenwerfenas pils (www.salzburg-burgen.at) ar karti vienu reizi par brīvu, bez – 10,5 eiro. Pie pils stāvlaukumā nolēmām ieturēt pusdienas, jo līdz pilij augšā kalnā vēl bija labs gabals jāiet ar kājām. Ieturējāmies ar no rīta sagatavotajām maizītēm un tajā brīdī, kad vecākā meita gatavojās ēst savu maizīti, nez no kurienes parādījās piekūns un izrāva viņai maizi no rokām, bet arī viņš pats nenoturēja maizi nagos un sviestmaize ar visu mīksto sieru nokrita blakus mašīnai uz priekšējā stikla! Izrādījās, ka šajā pilī tiek audzēti un dresēti piekūni, jo pēc svilpiena piekūns aizlidoja pie sava saimnieka.
Kad uzkāpām līdz pilij, mūs gaidīja vilšanās, jo todien bija bruņinieku pasākums un brīvbiļete nedarbojas, tāpēc mums katram tas maksātu tad aptuveni 10 eiro. Tādēļ nolēmām, ka mēs iekšā neiesim, tikai apskatījām pili no ārpuses un devāmies lejā.
Vakarā devāmies uz Bad Hof Gasteinas terminālajiem baseiniem, lai atpūtinātu pa dienu nogurušās kājas (www.alpentherme.com). Ieeja ar karti uz 4 stundām par brīvu, tā 22.50eur. Šis bija lielāks par iepriekšējo. Ļoti daudz dažādu baseinu, masāžu iespēju un ļoti daudz dažādas pirtis. Bija speciāli pirts seansi ar pirtnieka piedalīšanos.
Pēdējie skati uz kalnu burvīgumu un garais mājupceļš.
9.diena 5.07.
Vācām visas mantas, krāmējam autiņā un braucam uz Grosglockner panorāmas ceļu. (www.goldeck-panoramastrasse.at ) Šis ir maksas ceļš, tas neietilpst kartē un mūsu sešu dienu kartes termiņš arī bija beidzies.Vienas dienas biļete vieglajam autiņam 28eiro neatkarīgi no cilvēku skaita tajā. Grosglockner ir Austrijas augstākais kalns, tā augstums 3798 m. Panorāmas ceļš ir izbūvēts no 1930. līdz 1935. gadam un ir valsts kultūras piemineklis. 48 km garumā tam ir 36 līkumi, kas uzved 2504 m augstumā. Braucot augšā, iespējams ieraudzīt ne tikai skaistas ainavas, ūdenskritumus, bet arī vientuļus skrējējus, riteņbraucējus. Uz ceļa visās skaistākajās vietās ir stāvlaukumi kur var apstāties. Augšā stāvlaukumā noliekam auto un kāpjam Edelvaisa virsotnē (2571 m). Labā laikā no tās varot redzēt kalna augstāko virsotni, pašu spici, bet diemžēl mums nepaveicās, jo visu laiku virsotnei priekšā bija kāds mākonis.
Bet pēc tam aizbraucām uz Pasterces šļūdoni (atrodas uz Grosglockner ceļa atzara), kur varēja pavērot vietējos zvēriņus – murkšķus, kas skraida brīvā dabā un pozē apmeklētājiem. (Ja vien ir iespēja būt Austrijā, noteikti vajag nopirkt murkšķu smēri, jo tā ļoti labi palīdz pret dažādām muskuļu sāpēm.) Mēs šļūdoniskatījām noaugšas, bet bija iespēja pa trepītēm nokāpt arī līdz pašam šļūdonim, kas sastāv no smiltīm un ledus.
Braucot lejā no kalna lai pasaudzētu bremzes apstājāmies ceļa malā kur ir izlikti galdiņi un ieturējām pusdienas. Šādas atpūtas vietas ir ik pa gabalam. Tālāk caur tuneli Zalcburgas virzienā (maksa par šo braucienu caur tuneli 14 eiro), taisnā ceļā uz mājām vairs neapstājoties. Vienīgi Vācijā naktī benzīntankā neliela atpūta un kafijas pauze.
Kopējie tēriņi:
Degvielai – Ls 494,53
Kempingiem – 212,60 eiro
Zalcburgas kartēm – 161 eiro
Ledus alu apmeklējumam – 92 eiro
Pārtikai – 287 eiro
Maksas ceļiem –52eiro
Kopā nobraukti – 4 864 km.