Ziema kalnos Lake district national park
|
Uģis Dātavs
|
Ja es piedalītos konkursā par titulu gada lielākais tizlenis, tad es dabūtu pašu prestižāko – 2. vietu! Kad atpakaļcelā bija jakāpj no kalniem lejā, es gāju pretējā virzienā nekā vajadzēja un atgriezos citā ielejā un biju spiests izmantot angļus, kuri mani aizveda ar mašīnu no kalna līdz dzelzceļa stacijai 35 km samaksu pat neprasot. Tagad viss loģiskā secībā.
Tā kā janvāra beigās dienā gaišs ir tikai nepilnas 10 stundas, devos ceļā ar vilcienu uz Lake district jau 6 no rīta pirms gaismas ausmas. Brauc Kirkham – Preston – Oklaholme district – Windemere. Tālāk ar velosipēdu no Windemere pa A 591 līdz Ambleside, tad pa A 593 līdz Skelwith Bridge, tad pa B 5343 līdz galapunktam, kur ceļš beidzās – Great Langdale. Lai ar cik mazs būtu miestiņš Anglijā, esmu pamanījis, ka uz to vienmēr ved perfektas kvalitātes asfalts. Tādus grants ceļus es gada laikā Anglijā vēl neesmu pamanījis, var jau būt ka Skotijā.
Šī ainava pirms nedēļas bija bez sniega.
Un protams angļi arī te bija, daži desmiti, kā negribējās atkal dzirdēt to angļu sveicienu “I m sorry”, bet kā otrajā dienā izrādījās izrādījās, man nācās vien pie viņiem griezties pēc palīdzības. Viens anglis man piezīmēja, ka mana velosipēda mirkšķa baterijai ir zems līmenis. Protams, sevi cienošām anglim vienmēr būs līdzi rezerves baterijas mirkšķim, jo citādi citi angļi nodomās, ka viņš nav perfekts J
Sniegs kalnos 10…20 cm bet šur tur arī līdz celim.
Ar šādu skatuuz Keswich tikai 200 m zemāk es izvēlējos sev teltsvietu.
Gribēdams iet atpakaļceļu pa citu maršrutu, esmu nokļūdījies un aizgājis pa taku pretējā virzienā. Svētdiena, pustrīs pēcpusdienā, rīt no rīta jābūt 6 darbā, ko nu? Pa dienu jau 6 h iets, jūtos pārpūlējies ar izrietošām sekām, lai labotu kļūdu jāiet vismaz 7 h pa tumsu. Citu variantu nebija kā stopēt mašīnas, lai mani aizved līdz tuvakajam sabiedriskajam transportam. Man tas izdevās uzreiz, kaut gan zināju, ka attīstītās valstīs ir maz izredžu nostopēt kādu, “bagātība aizslēdz durvis” tā sakot.
Tālāk viss atrisinājās neparasti viegli, kaut gan situācija izskatījās nopietna. Biju jau noguris un aktīvas rīcības vieta gribējās tikai kaut kur “atlūzt” ar trulu skatienu. Un to man arī izdevās darīt, jo angļi man izpalīdzēja no a – z nemaz naudu pretīm neņemot. Angļu pāris bija vecumā starp 40 un 50 gadiem. Viņi internetā sameklēja tuvāko dzelzcelzceļa staciju un laiku, kad atiet vilciens. Jutos aizkustināts par šādu izpalīdzību. Tuvākā stacija bija Whitehaven, mani aizveda uz vilciena staciju dažas minutes pirms pēdējā vilciena atiešanas tajā dienā. Iesēdos vilcienā, tad pārsēdos citā un tad vēl citā un pēc 2,5 h vizināšanās ar vilcieniem biju mājās Kirkhamā. Tikai bez velosipēda, kuram nu būs jābrauc speciāli pakaļ. Bet vai varbūt to var apvienot ar nākamo piedzīvojumu?
Lielākas bildes varat apskatīt manā galerijā ar tādu pašu nosaukumu!