2,500 km caur Dienvidāfriku

Zane Corlett 29.01.2012 7 min lasīšanai

Mēs tikām domājuši braukt uz Dienvidāfriku jau kādus pāris gadus. Mans vīrs tur uzauga un nav atpakaļ bijis kopš 16 gadu vecuma. Bet nez kāpēc iepriekš atlikām – citur doties bija lētāk un vieglāk. Bet kā vienmēr es meklēju labus ceļojumu piedāvājumus un atradu biļetes ar aviokompāniju „Lufthansa” par diezgan labu cenu. Līdz ar to pasūtījām biļetes un drīz vien devāmies ceļā.

Ceļojot Kanādā, mēs noīrējām treileri, kas bija, ja arī ne lētākais, tad pilnīgi noteikti ērtākais veids kā apceļot mūsu izvēlēto maršrutu. To pašu nolēmām darīt arī Dienvidāfrikā.

Ar pārsēšanos Mančesterā un Frankfurtē ceļā pavadījām apmēram 36 stundas, bet tas ir tā vērts, kad no mīnus grādiem 10 stundās nokļūsti +25 grādos. Kā nekā, tur decembris ir vasaras sākums.

Pirmā ieraššanās diena pagāja dabūjot treileri un strīdoties ar īres kompānijas menedžeriem, jo gluži tāpat kā citur Āfrikāne viss šeit iet tā kā plānots. Droši vien tāpēc ka cilvēki ir daudz relaksētāki un, diemžēl, pēc mūsu pieredzes par tādām lietām kā bērnu sēdeklīši un drošības jostas īpaši neuztraucas.

Kad treileris un sēdeklis tika beidzot nokārtoti devāmies uz Hermanus, apmēram 100km no Cape Town. Šī pilsēta ir vislabāk zināma par labāko vietu pasaulē, kur vērot vaļus no krasta malas. No augusta līdz decembrim šie milži šeit atceļo no Antraktīdas, lai dzemdētu drošos ūdeņos. Visvairāk tos var redzēt septembrī un oktobrī, bet mēs bijām diezgan laimīgi un ieraudzījām vienu izlecot no ūdens ne īpaši tālu no krasta. Diemžēl viņa izleca tikai vienu reizi un es nepaspēju nofotogrāfēt.

Mēs gan devāmies uz Hermanus cita iemesla dēļ – lai satiktu mana vīra tēvu, kas vēl joprojām tur dzīvo. Man jāsaka, ja varētu, es arī labrāt tur pārvāktos uz dzīvi. Un Hermanus it īpaši ir ļoti pievilcīga, lai arī ļoti eiropeiska pilsētiņa.

Nākamajā dienā nobraucām kādus 500km līdz Wilderness, kur palikām pa nakti. Tik liela braukšana mums nedeva īpaši daudz iespējas apstāties, bet mēs tomēr izlēmām nogriezties nedaudz no maršruta un apmeklēt ĪSTO Āfrikas dienvidu punktu un vietu, kur Indijas un Atlantijas okeāni satiekas – Cape Agulhas. Nez kāpēc Cape Point ir piesavinājies šo titulu, iespējams,jo tas atrodas tuvu Cape Town, un piestāstot šādus maldus, var dabūt vairāk tūristu. Cape Agulhas savukārt ir kādi 200km attālumā, bet ir pilnīgi noteikti vērts apmeklēt. Jau tuvojoties tam, var redzēt baltas smilšu pludmales un okēānu fantastiskā zilganzaļā krāsā. Krass kontrasts starp šo vietu un klinšaino Hermanus. Pats Cape Agulhas gan nav baltu smilsu pludmale, bet ir diezgan akmeņains, un vienīgais norādījums, ka tas ir pats Āfrikas dienvidu punkts, ir neliels piemineklis. Es labrāt būtu šeit pavadījusi vairakas dienas...nedēļas...visu dzīvi. Bet ātri, pārāk atri ir laiks doties tālāk.

Nākošajā dienā mūs atkal gaida 500km maršruts, šoreiz ar nedaudz ilgāku pieturu slavenajā Tistikamma parkā. Jau brauciens turp ir diezgan iespaidīgs – pāri vairākiem augstiem kanjoniem, caur mežiem un gar kalniem, un sastrēguma vietā mūs aptur bariņš mērkaķu, viens no viņiem bija dabūjis plastmasas kafijas krūzi un apmierināts dzēra ceļa malā. Viņs paša labā, es ceru, ka krūze bija tukša.

Titsikamma mūs sagaida ar karstu sauli,lielu vēju un augstiem viļņiem. Visapmeklētākā vieta šajā parkā ir Storms River Mouth, vieta kur „Vētru upe” ietek Indijas okeānā. Skats ir skaists – augsti kalni slejas pāri mežonīgam klintīm pie kurām plosās viļņi, un tam pa vidu, ik pa laiciņam, ir maza pludmalīte, kur var apsēsties unizbaudīt dzīvi. Pēc neliela kāpiena gar upes krastu, nonākam pie piekaramajiem tiltiem, pār kuriem var šķēsrot upi un, ja ir vēlēšanās, kāpt nakošajā kalnā priekš vēl vienas nežēlīgi skaistas ainavas.

Mēs izlēmām paēst pusdienas vietejā restorānā, kur var nobaudīt Kudu – antelopes paveids un arī strausu, kas Dienvidāfrikā ir populāra un ļoti veselīga gaļa. Šeit jāpiebilst, ka ēsšana restorānos Dienvidāfrikā ir lēta, it īpaši pēc Lielbritānijas standartiem, pie kā es esmu pieradusi. Līdz ar to, mēs izmantojām izdevību.

Šo un nākošo nakti pavadījām Addo Elephant National Park, kas kā jau vārds saka, ir pazīstams ar savu lielo ziloņu daudzumu. Ziloņi, lai arī šeit ir simtiem, nav vienīgais dzīvnieks te atrodams. Mēs redzējām dažāda veida antelopes, ieskautot Kudu, mežacūku, dažnedažādus putnus, zebras, bruņurupučus un vēl vienu šī parka slavētu un ļoti augstu vērtētu dzīvnieku – mēslvaboli. Caur parku jābrauc ļoti uzmanīgi un jāizvairās braukt pāri ziloņu un bufeļu mēsliem, ja nu gadījumā tur kāda vabole ir noslēpusies. Tas tāpēc, ka šīs vaboles tagad ir reti sastopamas un ir aizsargājamas.

Salīdzinot ar Keniju, kur esmu bijusi, un ar Kruger National Park Dienvidāfrikas ziemeļos, par ko esmu dzirdējusi, Addo ir diezgan mazs parks ar samērā nelielu dzīvnieku sastāvu un, mūsuprāt, tur nebija vērts pavadīt vairāk kā vienu dienu, līdz ar to 5.tajā dienā izlēmām no rīta pagriezties atpakaļ un apskatīt pāris no tām vietām, kurām pabraucam steigā garām. Pēc mūsu draugu – Ritas un Yoav, kas pirmās dienas ceļoja kopā ar mums, aizvesšanas uz Port Elizabeth lidostu, pavadījām pāris stundas staigājot pa šīs pilsētas pludmali. Un kamēr ēdām brokastis vietējā restorānā, pamanījām bariņu delfīnu netālu no krasta – kas var būt labāks par šo? Atlikušo dienu pavadījam pa pludmalēm: Jeffrey’s Bay, kas ir slavena sērfošanas vieta; Paradise Beach, ārkārtīgi skaista pludmale starp okeānu un palielu lagūnu; un Plettenberg Beach, kas ir izklaides vieta bagātajiem un slavenajiem. Nakti pavadījam atpakaļ Tsitsikamma – tik liels bij tās vilinājums.

7 .tajā decembrī mēs lēnā gaitā apskatījām nedaudz no pilsētiņas Knysna, kas ir izslavēta ar tās austerēm. Knysna ir novietota apkārt lagūnai, kas savukārt savienojas ar okeānu starp divām sarkanām klintīm – Knysna Heads, tā ir vieta, kur mēs pavadījam lielu dienas daļu, vienkārši staigājot un kāpelējot apkārt, iepērkot suvenīrus no vietējiem māksliniekiem un ēdot saldējumus, līdz piemetās zosāda. Šajā vakarā devāmies kalnos cauri fantastiskām ielejām uz strausu galvaspilsētu – Oudtshoorn, ko var izmantot, kā apmesšanās vietu izpētot vietējas alas – Cango Caves, daudz un dažādās strausu audzētavas un citas atrakcijas.

Nākošajā rītā agri devāmies uz Cango Caves – vienas no labāk saglabātajām pasaulē. Tūristi gan ir atļauti apskatīt tikai mazmazītiņu daļiņu no tām. Ir pieejamas divas pastaigas: īsā, priekš ģimenēm un visa izmēra un fitnesa cilvekiem; un garā, kas ir priekš tievajiem un atlētiskajiem. Tievajiem tāpēc, ka vietām šī taka kļūst ļoti, ļoti šaura. Mēs devāmies īsajā takā, bet manā galerijā ir fotogrāfija ar attēlu, kas parāda tieši cik šaura tā garā taka kļūst. Mūsu gids izstāstīja, ka vienreiz sieviete, kas nebijusi no tām tievākajām un bijusi kādi 5 mēneši stāvoklī , izlēmusi, ka viņa grib izstaigāt garo taku un neviens viņu nespēja atrunāt. Savas „gudrības” dēļ viņa iestrēga vienā no šaurākajām vietām, un viņu nevarēja izdabūt laukā veselas 12 stundas, kaut gan mēģināja visādus līdzekļūs, ieskaiitot ziepes, eļļu utt. Bet diemžēl viņa ne tikai pati iestrēga, bet arī iesprostoja visus cilvēkus kas gāja pirms viņas.

Ceļš pa kuru mēs gājām bija gan daudz vieglāks, bet iespaidīgs tik un tā. Alas ir ļoti labi apgaismotas un tur redzamie stalktīti un stalagmīti ir tūsktošiem gadu veci. Diemžēl man neļāva alās ņemt līdzi trīskāji, līdz ar to fotogrājas no turienēm nav tik labas, cik varētu būt. Bet, salīdzinot ar alām, ko redzēju Maljorkā, šīs bija daudz, daudz iespaidīgākas.

Tālāk apmeklējām strausu fermu, kur nobaudijām pusdienas ar strausa gaļu, paglaudījām un pabarojām strausu, vīrieši varēja arī „nobučot” strausu uz knābja, drosmīgākie, un tie kas sver zem 75kg, varēja jāt ar strausu, samīļojām mazus strausēnus un staigājām uz strausu olām, kas ir ārkārtīgi izturīgas, kā arī viena ola var uztaisīt omleti 20 cilvēkiem. Šī diena bija tiešām jautra un pieredzēm bagāta. Un lai īpaši netērētu laiku, pēcpusdienā izlēmām doties tālāk un atrast naktsmājas kaut kur pa ceļam, kā nekā lidz šim mēs redzējām zīmes priekš treileru parkiem ik uz soļa. Līdz ar to braucām tālāk cauri pustuksnesim Little Karoo.

Kad pienāca laiks atrast naktsmājas, mēs vēljoprojām nebijām pamanījuši nevienu zīmi. Vienā no grāmatām atradu, ka netālu esot treileru parks, līdz ar to devamies to meklēt – ceļš, ja to var nosaukt par ceļu, veda cauri vīnogulājiem un augļu dārziem, bet kad nonācām galapunktā, tur neviena nebija – viss tukšs un saule jau iet zem horizonta. Neko darīt, naksmājas vajag, braucām līdz tuvakajai fermai un prasījām vai ir tuvumā kur palikt. Izrādās pāris mēnešus atpakaļ šeit bijuši lieli plūdi, kas izpostījuši mājas, augulājus un vietējās naktsmītnes. Bet saimnieki, kā jau visi cilvēki Dienvidāfrikā- laipni būdami , mums atļāva palikt savā dārzā, pieslēdza mums elektrību un atteicās ņemt no mums samaksu, kā arī nākošajā rītā mums atnesa kasti ar pašu audzētām plūmēm un persikiem. Šim saimniekam piederēja riekstu ražotava „Nuts about you” līdz ar to, kā pateicibu, mēs sapirkām kaudzi ar riekstiem.

Nākošās pāris dienas pavadījām braucot atpakaļ uz Cape Town un pa ceļam nedaudz apmeklējot Bontebok antelopju nacionālo parku un pāris vīna darītavas. 12.decembrī atbraucām atpakaļ uz Cape Peninsula un par naktsmītni izvēlējāmies parku Simons Town – pilsētiņa, kas ir zināma ar pingvīniem un Boulders – lieli granīta akmeņi, kas ir izbārstīti ik pa laiciņam citādi smilšainā pludmalē. Šie pingvīni (Jackass penguins) ir diezgan maza izmēra un viņiem var pieiet pavisam blakus, bet aiztikt viņus gan nav ieteicams.

Augstu pāri Cape Town slejas viens no pazīstamākajiem kalniem pasaulē. Tam ir neparasts veidols – stāvas klintis ar gandrīz pilnīgi plakanu virsotni. Šī virsotne ir arī iemesls neparastajam nosaukumam – Table Mountain. Bieži vien „galda” virsotni noklāj mākoņi, kas savukārt tiek pielīdzināti galdautam. Table Mountain ir 1,086m augsts, gribētāji var uzbraukt līdz pašai augšai ar gaisa tramvaju, bet tie drosmīgākie un spēcīgakie var arī uzrāpties lidz pašai augšai uz kurieni ved vairākas takas.

Diemžēl Cape Town mūs nesagaidīja īpaši viesmīlīgi – debesis bija apmākušās, lija lietus un slaveno Table Mountain apklāja mākoņu galdauts. Prāmji uz Robben Island – salu, kur tika turēti politiskie cietumnieku, ieskaitot Nelsonu Mandelu, kas tur pavadīja 27 gadus – tika atcelti. Bet par spīti laikapstākļiem mēs mēģinājām apskatīt pēc iespējas vairāk no jaukās Cape Town un tās apkārtnes. Visvairāk mums iepatikās Chapmans Peak – nervus kutinošs, ainavām bagāts ceļs, kas uztaisīts klinšu sienas vidu un vietām iet līdz 160m augstumam ar stāvām klintīm ceļa malā un virpuļojošu jūru zem tā.

Vēl vienu mūsu iecienīta vieta bija V&A Waterfront, kas gan vairākas liek justies, ka esam Eiropā nevis Āfrikā. Šī ir multimiljonu atrakcija – dizaineru veikali, suvenīru veikali, augstas klases restorāni, viesnīcas un dzīvā mūzika. Bet nav jābūt miljonāram, lai šo vietu izbaudītu – te ir pietiekami daudz soliņu no kuriem var vērot apkārt esošo burzmu,kā arī prāmjus un laivas ostā.

Pārāk drīz pienāca laiks braukt atpakaļ mājās, bet atbraucot mēs uzreiz jau sākām plānot mūsu nākošo ceļojumu atpakaļ uz varavīksnes nāciju, mēs neapšaubami tur atgriezīsimies.