Madeira

  • 30 min lasīšanai
  • 61 foto
20. Jūnijs Šodien plānā galvenais ir tikt līdz Madeirai, kur tad arī tiks pavadīts viss ceļojums. Ceļojumā mēs esam nolēmuši ar kājām izblandīt visu salas austrumu pusi vidēji dienā veicot 15 kilometrus un apskatīt vietējo dabu. Katrs vakars mums būs jāpavada citā viesnīcā. Varētu šķist, ka piecpadsmit kilometri jau nekas daudz nav, bet mums jau nekur nav jāsteidzas. Lai nokļūtu līdz Madeirai mēs sākumā no Rīgas lidojam uz Londonu un tad no tās līdz Funchal lidostai. Lidojums līdz Londonai nekādas problēmas nesagādāja, tik cik pirmdienu garās iečekošanās rindas izstāvēt un pārliecināt iečekotāju, ka ir iespējams iečekot mūsu bagāžu līdz galam. Sakāpjam lidmašīnā un lidojam prom. Nonākuši Londonas lidostā, to mēs ar Maiju jau pārzinām kā savu kabatu, mēs plānojam divus galvenos mērķus. Nopirkt Crunchies šokolādītes un iegādāt kādu grāmatu, ko palasīties. Taču lai to veiktu, mums sākumā jāiziet cauri tranzīta zonai. Te nu briti nebeidz pārsteigt. Nē, saprotams, kādēļ atkal jāiziet drošības pārbaude, tomēr problēmas mums rada fakts, ka esam jau iečekojušies līdz gala mērķim. Drošības dienesta sievišķis sasauc veselu konsīliju, kuram ir jāatbild uz jautājumu, kā tas var būt, ka mēs jau esam saņēmuši biļetes līdz galamērķim, ja priekš tā te sēž speciāli cilvēki, kuri mums šīs biļetes varētu izsniegt. Beigās visi vienojamies, ka pasaule ir brīnumu pilna un, ka tā nebeigs mūs pārsteigt līdz pat mūža galam. Tad sākas drošības pārbaude. Maijai tā nekādas problēmas nesagādā, man gan esmu aizmirsis izņemt no kabatas telefonu un noņemt jostu. Telefons tiek konfiscēts tuvākai pārbaudei, kurpes arī. Ja ar kurpēm viss ir kārtībā, tad ar telefonu gan acīmredzot viss nav lāgā. Drošībnieks viņu noskenē ar parasto aparātu, tad paņem vēl citu agregātu un paskenē vēl, pajautā uz kurieni mēs dodamies, ar kādu aviolīniju un ko darīsim. Beigās šķiramies kā draugi, drošībnieks iesaka mums vienu vietējo ēdienu, kas obligāti jāpagaršo un viss, varam steidzīgi iepirkt grāmatas un končas. Tiekot līdz TAP Portugal iekāpšanas vārtiem ir skaidrs, šis ir pensionāru reiss, vidējais pasažieru vecums varētu būt ap septiņdesmit gadiem, un to samazinām tikai mēs ar Maiju un pāris bērni, un viņu vecāki. Sajūta tāda, ka dodamies pensionāru ekskursijā. Visu lidojuma laiku lasu grāmatu, aviolīnijas piedāvātā uzkoda ir tāda puscepta maizīte ar gaļas šķēlīti, sieru, burkānu un olīvi. Nolaišanās Funchal lidostā ir superīga, lidmašīna nolaišanos sāk jau virs okeāna un arī skrejceļš beidzas okeāna krastā. Piloti visu ir labi aprēķinājuši un mēs nolaižamies uz zemes. Pati lidosta ir miniatūra, vienīgais bagāžas saņemšanas punkts ir lielāks par Rīgas. Mūsu soma atnāk bezmaz pati pirmā, britu tantuki sajūsmā saka „lucky day” un smejas. Dodamies uz sagaidīšanas zāli, tur mūs būtu jāsagaida New Experience Holiday pārstāvim. Te nu mūsu lakī dei beidzas, neviens mūs negaida. Mēs pagaidām desmit minūtes un zvanām uz kontakttālruni. Īsumā: pāris iepriekšējie reisi kavējušies, un šoferis vienkārši nav paspējis atgriezties. Beidzot mūs savāc un aizved uz miestiņu ar nosaukumu Camacha, ceļi ir vieni vienīgi serpentīni un tuneļi, un no visiem redzams okeāns (no tuneļiem ne vienmēr). Apmetamies viesnīcā Residencial Relogio. Te mūs noinstruē, kur un kā mums katru dienu būtu jāiet, kur mūs savāks un kur zvanīt, ja esam nomaldījušies. Nomaldīties te gan nav iespējams, riņķī tak okeāns. Nobrīfoti sarunājam ar tūrisma firmas pārstāvi ekspedīciju uz supermārketu, kur iepērkam paiku un ūdeni rītdienai. Atpakaļ jau velkamies ar kājām, kādi divi kilometri nav slikti, ja visu dienu esi sēdējis lidmašīnā.

Tagad mums ir atlikušas tikai vakariņas. Teikšu uzreiz, uz vakariņām mums bija jāgaida ļoti ilgi. Tika pārspēti pilnīgi visi Gan Bei uzstādītie rekordi. Labi, ka mums bija jauks „progress bar”, kuru vērot, tas bija kāds prāmītis, kas brauca garām salai, tā lēni un pietika tikai pusstundai. Tad vērojām lidmašīnu nolaišanās manevru sākumu, tādi šovi mums bija veseli pieci. Tad skatījāmies, kā viesmīles kārto uz galda salvetes, tad skatījāmies, ko ēd kaimiņu galdiņi, tādi gan bija tikai divi. Pirmās divdesmit minūtes par tevi neliekas ne zinis, tad atnes maizīti un pasūtīto vīnu un atkal liek tevi mierā uz pusstundu. Tad atnes pirmos, un tad tu saproti, ka bija vērts gaidīt. Tik lielas porcijas manas acis vēl nevienā restorānā nebija redzējušas. Izēdot tikai zupu es jau biju paēdis, otrais arī mega porcija, to spēju pievārēt tikai līdz pusei un tad deserts. Pieliku māgu un gāju gulēt.

21. Jūnijs Šodienas plānā mums ir neliels pārgājiens, esam plānojuši izsekot Levada dos Tornos tecējumu. Arī es līdz šim rītam nemaz nezināju, kas tā levada ir par zvēru. Nu labi, uz bildēm bija redzēts un inženiertehniskais apraksts ar izlasīts, bet kā jau ar visām lietām, labāk ir vienreiz ieraudzīt. No rīta vēl neesam lāga aklimatizējušies vietējam laikam un pamostamies jau pulksten sešos. Tā kā brokastis mums ir tikai astoņos, tad sanāk diezgan pamatīgs laika sprīdis, ko noslaistīt. Es pat paspēju iepazīties ar šodienas plānu, izlemt kādus cukurūdeņus ņemšu līdzi, kādi tiks transfērēti uz nākamo viesnīcu, ko vilkt kājās un kur likt kabatas lukturīti. Uzcepu pat iepriekšēja dienā redzēto aprakstu, noskatos BBC ziņas un dodos brokastīs. Brokastis par bagātīgām nosaukt laikam nebūtu īsti pareizi. Izskatās, ka viss ir nolikts uz skaita mums ar Maiju. Lielāko daļu visas maizītes, siera šķēlītes ir pāra skaita, bet nekas, paēdām diezgan pamatīgi, un kafiju mums katram atnesa puslitra tasītē. Paēduši izčekojamies un dodamies pārgājienā. Tas plānojas būt deviņpadsmit kilometrus garš un lielāko ceļa daļu vedis tieši gar levadas malu. Sākums ir pavisam vienkāršs, izejam no viesnīcas apmetam loku ap vietējās baznīcas pakšķi, ceļš uz leju, ignorējam visas zīmes, kas norāda uz levadu, izdodamies cauri Camacha ciematam un, re, kur viņa ir – levada. Levada dabā izskatās pēc metru dziļa un metru plata betonēta grāvja ar ieslīpām malām. Izskatās, ka tagad nav lietus sezona un levadās ar ūdeni ir tā pašvakāk. Uzreiz kļūst arī skaidrs, kādēļ mums ieteica no levadām ūdeni nedzert, šito žampu būtu visai grūti dabūt iekšā. Te ir arī neliels bonuss, levadai pa augšu iet diezgan paresna vietējās santehnikas caurule, kas laiku pa laikam mijas ar savienojumu vietām, kurām ir vismaz trīsdesmit divas skrūves. Papildus sākumā ir arī simt metrus garš tunelis. Te nu mums būtu bijis jāizmanto lukturītis, bet skaidra lieta, kurš tad ies meklēt lukturi kaut kāda nieka tuneļa dēļ, bliežam tik cauri. Izrādās, ka man ar to nakts redzamību nemaz tik brangi nav un pamanos gan izbradāties pa peļķēm, gan nodauzīt roku. Vajāja mani tur redzes halucinācijas. Tikuši cauri tunelim, nonācām “neskartā dabā”, tas ir, levada kreisajā pusē, maza taciņa un vismaz desmit metru kritums labajā pusē. Vietām, lai turpinātu ceļu ir nepieciešams iet pa levadas betonēto maliņu, kas ir nedaudz šaurāka par botu. Pārliecinājos, ka iekāpt peļķē un tūlīt mēģināt šķērsot takas iztrūkumu pa plastmasas trubu arī nav īsti prāta darbs, tiku cauri ar vieglu izbīli, kad paslīdēja kāja. Patiesībā jau nemaz nav tik slikti, tai dabā to augstumu kaut kā nejūt un pēc desmit minūtēm tevi vairs nesatrauc fakts, ka līdz zemei kritiena gadījumā var būt pat simts metri. Sākumā soļojam diezgan sparīgi, laiku pa laikam salīdzināmies ar leģendu, lai saprastu vai spēsim iekļauties laikā, kas ir piecas ar pusi stundas. Runājam par šo un to, laiku pa laikam izlienam cauri kādam tunelim un pavērojam kādu ūdenskritumiņu. Ūdenskritumi te ir divi veidi, tādi, kas līst tev uz galvas, kad tu ej pa taciņu, tie parasti ir nelieli un izmirkt dabūjām tikai pie viena un tādi, kurus var dzirdēt pa lielu gabalu un kuru kritums var būt pat pārdesmit metri, tos mēdz redzam no augšas reizēm. Tā kā levada ved gar kalna malu, tad bieži vien pēc stundas gājiena varam redzēt vietu, kuru pirms stundas šķērsojām, praktiski noteiktā augstumā sanāk izstaigāt visas pie kalna pakājē esošo ieleju perimetrus. Skati gan ir ļoti jauki, laiku pa laikam var redzēt okeānu, kas pavīd starp sazaļojošam ielejām. Ir diezgan interesanti tiltiņi, kas ved pāri upītēm, tie paši ūdenskritumi un laiku pa laikam kāda vietējā mazpilsēta. Kas interesenti, savā maršrutā mēs nesastapām nevienu citu ceļotāju, neviens pats nenāca pretī. Vienīgais, ko pa ceļam sastapām, bija kādas piecas levadu atjaunotāju brigādes. Neskatoties uz to, ka šī skaitās viena no jaunākajām būvēm. Būvēta tikai 1940- tajos gados, tā izskatās diezgan padzīvojusi un vietējie tās atjauno pa posmiem. Brigādē parasti ir kādi pieci strādnieki, viens pie betona maisītāja, divi ved betonu, viens liek veidnes. Skaits var gan var variēties, vietām strādā tikai viens būvnieks. Visi pieklājīgi sveicinās, neviens pat īpaši neslaistās, visi rukā ar melnu muti. Pusdienas laikā gan redzēju superīgu lietu, ieklāj ķerrā jaku un liecies diendusā, mēs vienu tādu nejauši pamodinājām, jāsmejas bija visiem. Vietējie ciematiņi visi ir ar dakstiņu jumtiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem. Vismaz viņi bija tie aktīvie, kurus varēja redzēt rosāmies. Jā, te jaunie kartupeļi jau ir dabūjami, arī te izskatās kāpostus ēd kaut kādi kaitēkļi, jo smirdēja pēc kāpostu balteņu kāpuru izdalījumiem, arī te izravētās nezāles mazdārziņu īpašnieki met pāri žogam un kas pats galvenais, kumelīšu tēja te tiek gatavota industrializēti. No sākuma nevarēju saprast, ko tie ļautiņi sēž zem saules sargiem un lasa tādas dzeltenas puķītes no dobēm. Mana neziņa vilkās pāris kilometrus līdz viena no dobēm atradās blakus levadai un puķītes izrādījās kumelītes Man vienīgās problēmas sagādā orientēšanās pārgājiena leģendā. Nē, tur kur visu laiku ejam gar levadas malu nav problēmu. Ar Maiju nopietna diskusija radās vienā atpūtas pauzē, man šķita, ka esam pagājuši garām vajadzīgajai vietai, un mums jau sen bija jātinas prom no tās levadas. Maija apgalvoja, ka man nav tiesa un ka es kļūdos. Izrādījās, ka es tomēr kļūdījos un levada vēl turpinājās kādus divus kilometrus. Toties es tiku atalgots ar levadā noslīkušu žurku. Tad nu man gan bija ko Maijai pajautāt, kā ir skalot seju slīkušu žurku ūdenī. Pati iešana nebija apgrūtinoša, tādi nopietni kāpumi bija tikai pašās gājiena beigās, kad nācās vilkties gar šosejas malu. Bijām arī pamanījušies uz šosejas uzkulties pašā pusdienlaikā, asfalts reāli atstaroja siltumu un ūdens tika patērēts lielos daudzumos. Visus to četrus asfalta kilometrus neredzējām nevienu braucošu mašīnu, nevienu cilvēku, tikai divus kaķus un vienu niknu šuneli. Laikam viņiem būs bijusi tā siesta. Nonākuši Santo da Serra miestā, ne kā te nav; viena galvenā iela, uz kuras atrodami kādi četri kafūži, pilsētas parks (smuks un apmeklēšanas vērts) un mūsu viesnīca, kas saucas Hotel do Santo. Iečekojamies, fiksi nomazgājamies dušā un nedaudz atpūtinām kājas. Tad dodamies pablandīties pa pilsēteli. Pirmais pieturas punkts mums ir augstāk minētais pilsētas parks, pats parks tāds kopts ar voljēriem zirdziņiem, pāviem, briedīšiem un pāris ļautiņiem ar motorzāģi, kas retina eikaliptu audzi. Tomēr bez ēnas parkam ir arī papildus bonuss: skats uz Ponta da Sao Lourenco. Tas ir salas rags, un tur mākoņi no salas vienas puses cīnās ar karstumu salas otrā pusē. Smuks skats. Pilsētā ir veseli divi supermārketi, pie mums tos sauktu vienkārši par bodītēm. To mēs uzzinām no vietējās kafejnīcas strādnieka. Vienam mēs jau esam pagājuši garām un otrs pie tuvākas apskates mūs ar neko neiepriecina. Mums galvenais ir nopirkt ūdeni nākošai dienai un šo to iekožamu. Ar iekožamo gan ir pāris opcijas, to mēs varam nopirkt viesnīcā. Man ir palikusi pāri viena šodienai uzsmērētā mega maize, kas ir reducējams uz vienu latviešu baltmaizes kukuli, nolemju rīt to tomēr apēst nevis mest ārā. Ir taču labi zināms, ka maizi mest ārā nelon un nevar zināt kā dzīvē tas var atspēlēties. Cerēšu tikai, ka tā kā jau īsta cīruļmaize būs ne tikai ēdama, bet arī garšīga. Pēc pastaigas pa pilsētu atgriežamies viesnīcā. Atkal atpūtinām kājas un dodamies uz baseinu nopeldēties. Baseins ir labs, tikai ar to pārģērbšanos tur bija kā bija. Džakuzi arī mums neizdevās iedarbināt, vadības panelis bija nolokots un nu nekā neizdevās viņu dabūt pie dzīvības, skaidra lieta, ka tāda nieka dēļ ne es, ne Maija nebija gatavi iet uz recepciju. Nopeldējušies vilkāmies atpakaļ uz numuriņu, es nedaudz nosnaudos un bija klāt arī vakariņu laiks. Vakariņas bufetes tipa, rijamais daudz un cik lien, tikai jāpērk dzeramais. Man gan nejauši sanāca atrast funkcionējošu sulas automātu, kuru viesmīlis nolaidības dēļ nebija izslēdzis, tā nu tiku pie sulas, diemžēl par velti tas nebija. Nekas paņēmām vēl papildus vīnu un nopietni paēdām. Izskatās, ka arī brokastis nebūs sliktas. Tad atkal devāmies nelielā pastaigā uz golfa laukumu, tur uzspēlējām golfu, apmeklējām ari vietējo hipodromu, diemžēl nevienam no mums ar likmēm neveicās un nācās vien doties atpakaļ uz viesnīcu izgulēties jaunai dienai. Rīt mums plānā ir doties pārgājienā no Marocos uz Machino, tas būs tikai nieka sešpadsmit kilometru garš un pa ceļam būs pāris bāri, izskatās daudzsološi. Leģenda vien sastāv no pieciem paragrāfiem un prognozētais laiks četras stundas un četrdesmit minūtes.

22. Jūnijs Šodien uz brokastīm celties mēs vairs nemaz neesam tik naski kā vakar. Ja labi aizvelk logus, tad saulītes uzlēkšanu nemaz nevar pamanīt. Vienīgais motivējošais faktors ir tas, ka deviņos mums būs pakaļ transfēra busiņš, ka mūs vedīs uz nākamo levadu, gar kuru ejot tad mums arī būs jāpavada savas dienas. Pašas brokastis ir izcilas, kā jau visās viesnīcās, kuras iecienījuši vācieši. Te pamatīgi saēdos ceptas olas ar bekonu, tā, lai pietiek visai dienai. Sulu automāts tagad ir oficiāli izmantojams, izmantoju iespēju un sadzeros ābolu sulu. Paēduši, padzēruši sakravājam savas mantiņas pa somām un dodamies uz recepciju čeokoties ārā. Izrādās, ka par vakardien nosperto sulu man nekas nav jāmaksā, tas priecē, par vinčuku gan nokāš papildus naudu. Vēlāk dienā iegājis lielveikalā apskatījos tā vīna veikala cenu, nu piecsimt procentus peļņas viņi sev paņem. Dabūjam atpakaļ savas pases un sākam gaidīt savu autobusiņu. Kā par brīnumu un, sagraujot visas manas pesimistiskās domas, busiņš ierodas tieši laikā un pa serpentīniem un tuneļiem mūs aizved uz Marocos pilsētiņu, kur pie viena bāra stūra sākās levada ar nosaukumu Levada do Canical, tā gan skaitās no jaunajām – būvēta Otrā Pasaules kara sākumā. Arī gabarīti nav tādi, kādi bija vakardienējai, šodienas dimensijas ir apmēram pusmetru dziļa un pusmetru plata. Te tu vairs nevarēsi braukt ar pašgājēju ratiņiem, kādus mēs novērojām vakardien. Pats gājiens solās būt visai viegls, tikai sešpadsmit kilometrus garš. Viss ceļš lielākoties ved gar levadas malu, kāpumu un kritumu lielākajā ceļa daļā nav vispār. Leģendā izlasām arī, ka levadā ik pa puskilometram atrodas plāksnīte, kas norāda noietos kilometrus. Plāksnīti Maija pirmo reizi ierauga tikai pie trešā kilometra, es pie astotā. Tas man radīja hipotēzi, ka acīmredzot daļa no plāksnītēm ir nospertas. Diemžēl hipotēzi pārbaudot, atklājās, ka vienkārši esmu ļoti neuzmanīgs. No astotā līdz divpadsmitajam kilometram man izdevās atrast visas plāksnītes. Pati levada visu laiku ved gar ciematiņu nomalēm un, ja cilvēkam apnīk pārgājiens, viņam ir pietiekoši daudz iespējas notīties no takas un iet uz vietējo bāru atpūtināt kājas. Arī satiksme šeit ir daudz dzīvāka nekā vakardien. Laiku pa laikam sastopam kādu vietējo, kas ar sirpi pār plecu dodas ievākt jauno kukurūzu vai norakt kartupeļus. Viņiem te ir ļoti attīstīta terašu saimniecība un lielākoties katrs laukumiņš ar platību virs desmit kvadrātmetriem tiek apstrādāts. Izskatās, ka šeit viņiem ir kartupeļu ņemamais laiks. Kāposti un šabeļpupiņas vēl nav ienākušies. Šur tur redzam pa laukam, kurā iestādītas pāris kukurūzas stādiņi. Mēs ar Maiju nospriežam, ka gan jau ka saimnieks katram ir iedevis arī savu vārdu. Bez zemkopjiem uz takas ir sastopami arī vācu tūristi, visi kā viens īsteni nūjotāji, kad mēs viņus panākam, var redzēt, ka daļai jau tā nūjošana ir apnikusies un nūjas tiek vilktas nopakaļus vai nestas padusē. Pirmo reizi šo grupiņu panākam pie vienīgā tuneļa kādā ceturtajā kilometrā. Redzam, ka bez grūstīšanās viņus apdzīt nebūs reāli, nolemjam izraudzīt smuku vietu ar skatu uz Machico pilsētu – mūsu galamērķi un uzrīkot pikniku. Tas ir – iedzersim ūdeni un uzēdīsim šokolādītes. Pikniku rīkojam kādas desmit minūtes, tad sēdēšana saulītē mūs ir nedaudz nogurdinājusi un vācu tūristi atrāvušie, dodamies tālāk. Tālāk diezgan labi var redzēt dīvainu Madeirai raksturīgu dabas parādību, vienā salas pusē okeāns ražo mākoņus un vējš tos mēģina dabūt pāri kalniem, daļēji tas izdodas, bet saulīte tos tūdaļ izžāvē un mākonis nekur netiek. Ieraugām arī mūsu šodienas čekpointu uzkodu bāru. Tas izskatās tepat blakus tikai nedaudz pāri ielejai, tomēr, lai līdz tam nokļūtu nācās noslāt vēl pāris kilometrus. Uz beigām mūs sāka satraukt vācu tūristu jautājums, tie bija izgaisuši bez pēdām, ieleja jau protams locījās ne pa knapi, veidojama dažādas kabatiņas, kur tūristiem paslēpties, bet nekā atradām tos tikai pēdējā ielokā. Pusceļš noiets, atkal sākās agrārais sektors, skārda būdas, mijās ar nopietniem betonējumiem un puķudobēm. Vietām redzami arī vecāka gadagājuma zemkopji, uz takas sāk parādīties beigta peles un suņu sūdi, tas viss liecināja, ka šis nu nav nekāds pamests nostūris. Papildus tu nekad nevari zināt, kad no kādas necilas un pēc izskata pamestas bleķa būdas tev virsū sāks riet kāds suns. Ejot garām novāktam kartupeļu laukam nenociešos un nosperu divus cūkrāceņu lieluma kartupeļus, katru no savas zortes. Mājās iestādīšu un redzēs kādi izaugs tie portugāļu kartupeļi. Uz augusta sākumu gan vēl nekas joprojām nav izdīdzis. Kā jau visas labas lietas, arī levadām reiz pienāk beigas, tā pazūd ielas malā un vairs neparādās. Mums maršruts tālāk ved uz kalnu, no kura var redzēt visu Machico pilsētiņu, tur ir arī pilns ar sakaru torņiem, baložu apmīļotiem piknika soliņiem, kaķi arī tos kā tualetes nesmādē. Kāpiens augšā tos nieka simts metrus man šķiet diezgan pagrūts un augšā uzvelkos tāds nekāds. Karstumiņš arī ir tīri nopietns. Atrodam tīrāku galdu, paēdam, paskatāmies vietējās lidostas darbību un uzbūvi. Nopētām no augšas pilsētiņu, tā pamatīgi. Cenšamies atrast arī savu viesnīcu Residencia Perola. Adreses mums nav, tomēr pēc leģendas netieši izsecinām, ka tā atrodas iepretim supermārketam. Supermārkets no augšas pamanāms uzreiz un deduktīvi izsecinām viesnīcas iespējamo atrašanās vietu. Nodirnējuši kādu pusstundu nolemjam kāpt lejā uz pilsētu. Atrodam aprakstā minēto taku, kas sākas pie elektrības staba un brienam lejā. Stāvums ir iespaidīgs, kāpšanu lejā nedaudz apgrūtina arī fakts, ka nesen esmu salauzis pēdā kaulu un tas laiku pa laikam uzskata par vajadzīgu mani brīdināt, ka kaut kas nav lāgā. Lejā tiekam bez starpgadījumiem, tikai kāpšana no kalna lejā man izraisa patiesu riebumu. Tālāk dodos uz deduktīvi izsecināto viesnīcas vietu un aplauziens, viesnīcas tur nav, toties atrodam vēl vienu lielveikalu, tas rada secinājumu, tā pilsētele var būt pilna ar lielveikaliem kā suns ar blusām. Spītības pēc vēl pārdesmit minūtes pameklējam viesnīcu. Tad Maija uzprasa kāda veikala pārdevējai ceļu. Mums visai laipni parāda ceļu, izskatās ka tā viesnīca ir netālu no vietas kur mēs ienācām pilsētā. Lieki piebilst, ka pa šo laiku jau biju pārcepies saulē, nosvīdis kā suns un izdzēris litru ūdens. Supermārkets izrādījās lauku bodītes lieluma veikaliņš. Tā sakot melots jau nebija. Pati viesnīca, smuka un mājīga, sienas rotātas ar izšuvumiem. Iečekošanās gan aizņēma pamatīgu laika sprīdi, saimniece laikam pārrakstīja mūsu pases. Tad mums pajautāja ko ēdīsim vakariņās zivi vai gaļu. Es paņēmu gaļu, cerot uz kādu cūķi. Nedaudz atpūtušie un atjaunojuši šķidrumu līdzsvaru organismā, nolemjam iet uz pludmali un izblandīt vecpilsētu. Pludmale viņiem ir reāli pārblīvēti, cilvēki guļ kā reņģes mucā, ūdens uz peldēšanos ar nevelk, mani kaut kā nesaista peldvieta blakus jahtu ostai. Vietējiem izskatās viss ir vienalga, gandrīz kā man bērnībā. Sauļoties īpaši nevelk, pašam šķiet, ka ir saķerts karstuma dūriens, nedaudz sūdīga jušana sāp galva un visu laiku gribas dzert. Tā redz ir, ka dienvidos visu dienu blandās bez cepures galvā. Vecpilsētā ir atrodams arī forts, būve aptuveni kolhoza tipa skābbarības bedres lielumā, sienas dzeltenas, pāris lielgabali, tuvāk skatīties negāju. Izveicām arī nelielu šopingu, rīt ēdīšu pusdienās krekerus ar filadelfijas sieru un dzeršu fantu ar marakujas garšu. Nopērkam arī piecus litrus ūdeni, noderēs. Vakariņas mums ieplānotas septiņos, atlikušās divas stundas es pavadu lasot līdzpaņemtās grāmatas. Vakariņās mani puscūča vietā sagaida pāris vistas stilbiņi un tvaicēti rāceņi, super, ne vienu ne otru es pārāk labi iekšā dabūt nevaru. Situāciju glābj tomāti un maize. Lai vai kā vakariņas paēdu labi, klāt piedzērām vīnu, tam pa virsu iedzēru pāris pretsāpju tabletes un likos gulēt. Viesnīcai tāda dīvaina konstrukcija, kas rada caurvēju, gar logu visu laiku tā zēģelēja, ka šķita, ka ārā baisā vētra plosās, no rīta paskatos nekā prasts vējelis. Gulēju gan kā nosists no rīta knapi pamodos.

23. Jūnijs Šodien mums ir plānā doties uz Madeiras salas austrumu galu, tas šķiet saucas Sao Lorenzo rags. Šodien mums nebūs jāveic ļoti daudz kilometru pietiks ar astoņiem. Pamožamies daudz maz laicīgi uz brokastīm. Tur viss kā jau mazās viesnīcās pieņemts salikts pa galviņām. Tomēr jāatzīst ka pietiekoši daudz lai labi paēstu. Paēdam nododam bagāžu transfēram un dodamies uz autoostu. Autoosta Machico atrodas blakus lielākajam supermārketam un nieka kilometru attālumā no viesnīcas. Vakar ar Maiju mēģinājām uzminēt, ir Jāņi Portugālē svētku diena vai tomēr nav. No tā bija atkarīgs vai mēs izbraucam deviņos divdesmit vai deviņos piecdesmit. Ieradāmies nedaudz par agru deviņos un deduktīvi izsecinājām, ka vismaz Līgo diena ir svētki, jo autobusu gaidījām veselu stundu. Priecēja tas, ka vietējie paši nebija lietas kursā un pāris norūpējušies vietēji arī gaidīja autobusu. Ejot uz autoostu vēlreiz pārliecinājos pa trīs vīru likumu. Madeirā novēroju, ka pie katra bāra tā darba laikā ir jāsēž vismaz trīs vīriem un kaut kas svarīgs jāapspriež. Apspriede obligāti sevī ietver periodiskus smieklus un gadījuma uzsišanu ar roku pa galdu. Izrādās, ka šis likums strādā arī visagrākajās rīta stundās. Otra interesanta lieta ir maizes izvadājošā mašīnīte. Tā atšķirībā no kolhozlaika autoveikali vis nestāv pie kāda stūra, lai sagaidītu pircējus noteiktā laikā, šī dzenājas pa pilsēteles ieliņām, izdalot pretīgas taurīšu skaņas un laižot fonā reklāmas. Pirmo pusstundu man tas šķita jancīgi, pēcāk nodevos pārdomām kā te ir strādāt par maizes izvadātāju, nez vai kaimiņi tevi ienīst, kāds pa nakti nosper taurītes utt. Sēžot un gaidot autobusu laiku pavadīju lietderīgi lasīju grāmatu. Beidzot piebrauca autobuss un kādu piecpadsmit minūšu laikā pa serpentīniem aizrāva mūs līdz Sao Lorenzo raga stāvlaukumam. Atšķirībā no iepriekšējās dienas te cilvēku ir kā biezs. Te ir pat vācu nūjotāju grupiņa, kuru mēs satikām vakar uz levadas takas. Jā šodien te levadu nav vispār, jo šī salas daļa ir tāds pustuksnesis. Lietus te praktiski nelīst nekad, kaut kas ar valdošiem vējiem. Mūsu taka sākas autostāvietā un ar pamatīgu kāpienu uz leju. Sākumā kā jau īstam tūristam pienākas es pētu raga endēmiskos augus, novērtēju piecu miljonu gadu laikā radušos eroziju. Skatos kā bazalts mijas ar vieglākiem vulkāniskajiem materiāliem, izdaru aplēses par to cik ilgi te vēl viļņiem un vējam pietiks ko postīt un kātoju uz priekšu. Gājēji te ir visdažādākie no maziem bērniem līdz rūdītiem vācu tūristiem. Kopumā taka ir ļoti laba, ieteiktu iziet visiem, kuriem kājas vēl kustas. Šī ir pavisam savādāka Madeiras daļa, te nav koku, zaļas veģetācijas, te ir tikai vējš saule un vecuma saēstas klintis. Pa ceļam mēs apskatāmies, kā ūdens ir sadēdējis mīkstākas salas klintis, atstājot okeānā tik bazalta bluķus, izkāpelējušies pa neskaitāmām kāpnēm un redzējuši tiešām labus dabas skatus. Ja cilvēks no sākuma tiešām ir dabas skatu baudītājs, tad kā jau tas karstā laikā pierasts ar lielu ūdens patēriņu, cilvēkus beigās interesē vairs tikai viens jautājums, kur ir ateja? Es arī esmu tikai cilvēks un daba mani nav aplaimojusi ar dzelzs pūsli, tad mierinu sevi ar domu, ka pēc leģendas tualete ir atrodama vietējā informācijas centrā. Izskatās, ka tā domā visi gājēji, jo informācijas centrs izskatās ir reāli populārs, cilvēki tur iegriežas uzkavējas un dodas tālāk, lai iekarotu pussalas galveno virsotni. Mēs neesam izņēmums, arī aizejam uz informācijas centru, atrodam, ka tualetes durvis ir slēgtas un nolemjam uzrīkot nelielu pikniku. Ja parasti piknika laikā cilvēkus apsēž baloži, vai sliktākā gadījumā žurkas, tad te viss ir vēl skarbāk te tevi apsēž ķirzakas. Nemaz nezināju, ka šīs ir tik drošas. Apsēžos uz soliņa un sāku pakot ārā ēdamlietas un kur gadījies kur ne ķirzaka mēģina ielīs manā somā, otra jau šiverē ap manu siera bundžiņu, trešā iečeko naža kvalitāti. Padzenu nost un mēģinu paēst, tas gan tik raiti nevedas, jo ķirzakas ir jāgaiņā visu laiku. Ķeros pie pavisam radikāla soļa, sadrupinu uz galda vietējo cukurniedru keksu ķirzakām. Tagad visi mierīgi kopā turpinām ēšanu. Uzlienam arī pussalas augstākajā virsotnē, paskatāmies kā nūjotāji uzstiepj kalnā savas nūjas, paskatāmies arī uz skaisto ainavu un nolemjam doties lejā. Ja godīgi tad uzkāpt augšā nav diez ko viegls pasākums, man kā īstam ofisa planktonam nākas atelsties pie katra piecdesmitā pakāpiena, pat vietējais šunelis augšā ļepato jestrāk. Lejā iešana protams ir daudz vieglāka. Atkal aizejam uz infocentru un atklājam tualešu slēgšanas patiesos iemeslus. Neesot ūdens un tāpēc ciet. Neko daru kā citi izmantoju netālās piekalnītes smilgas un lieta darīta. Atpakaļceļš vairāk mijas ar jautājumiem – nevar būt ka mēs te arī gājām un kas tad tās par trepēm no kurienes tās te radās. Labu gabalu nogājuši nolemjam uzrīkot vēl vienu pikniku. Apsēžamies tam paredzētajā vietā, baudām skatu uz līci un lidostu. Es jau laicīgi izdalu vienu cepumu ķirzakām, tās tur plēšas savā starpā un liek mani mierā. Maija gan skopāka un viņai nākas pārdzīvot reālu ķirzaku uzbrukumu, viena pat nekautrējas pārlēkt no viņas pleca uz rupjmaizes šķēles, lieki teikt, ka es bij pārsmējies. Nonākuši atpakaļ stāvlaukumā secinām, ka mums vēl divas stundas jāgaida transfērs. Es laiku pavadu lietderīgi, iesmērējos ar pretiedeguma krēmu uz savām jau apdedzinātām ekstremitātēm, uzrakstu iepriekšējās dienas piedzīvojumus, izdzeru cukurūdeni, nelaižu balodi pie rozīnēm un vēroju apkārtni. Kopumā produktīvi pavadīts laiks. Beidzot ir klāt arī busiņš, kas mūs vedīs uz Santanas ciematiņa viesnīcu. Šī salas daļa šķiet atrodas mūžīgā miglā, vismaz sauli te vairs neredzam. Pati viesnīca izrādās ir slēgta, jo ir taču brīvdienas. Nekas saimnieks atrodas, mums tiek ierādīta istabiņa, vakariņas sākas septiņos bārā pretī viesnīcai. Līdz septiņiem vēl veselas divas stundas. Nolemjam iziet ārā iečekot kas un kā. Ātri atrodam vienu levadu un nolemjam paieties nedaudz gar to. Kādu laiku gājuši ieraugām nelielu alu klintī kurā ieved levadas atzarojums, kas izved mūs pie salas paša ziemeļu krasta, ļaujot apskatīt visu salas ziemeļu malu. Ar to tad arī nodarbojamies, skats tiešām smuks. Ap septiņiem velkamies uz vakariņām, te nu viss ir vislabākajā kartībā ir trīs ēdieni, klāt paņemam vinčuku un paēdam diezgan labi. Bez mums viesnīcā mitinās tikai vēl divi vācieši. Rītdien mums ir ieplānot pārgājiens uz vienu no salas lielākajiem ūdenskritumiem, tas visu laiku vedīs gar levadu un būs nieka trīspadsmit kilometrus garš.

24. Jūnijs Šodien mūsu ceļi vedīs uz Queimados miesu, kur sāksies mūsu kārtējais ceļš gar levadu. Iesākumā gan ieturam brokastis, tās ir diezgan vienkāršas, tā kā esam bezmaz vai viesnīcas vienīgie klienti tad viss tiek saservēts jau uz galda. Paēduši sakravājam mantas un dodamies izčekoties. Uz Queimados mūs vedīs ar transfēra busiņu. Kamēr es šo rakstu Boca da Corrida autobusa stacijā ar mani visu laiku vietējais bomārs mēģina uzsākt sarunu franču valodā. Šī nu ir reize, kad esmu priecīgs, ka neko lāga nesaprotu. Viss būtu kārtībā, ja vien viņš visu laiku nekūpētu kā skurstenis. Vīrs aizvilkās ar visu vīna pudeli un viņa dresētais maisiņš vēja pūsts velkas nopakaļus.

Pats brauciens sanāk visai pagarš, kādu pusstundu. Parunājamies ar vietējo taksometra šoferi. Viņš reiz strādājis Lielbritānijā, bet tad tomēr atgriezies atpakaļ uz Madeiru. Tagad strādā vietējā tūrisma industrijā. Viņam esot arī savs kartupeļu lauks, izrādās te varot ievākt pat trīs ražas gadā. Lielāko daļu mājas ciematos esot tukšas, visi aizdevušies strādāt uz ārzemēm. Atbraucot reizi gadā paviesoties un viss. Izkāpuši pie Caldeirao Verde levadas novērtējam situāciju. Takša šoferis apsola mūs savākt pusčetros, jo mums tāds agrs sākums sanācis un diez vai mēs līdz tam laikam neatvilkšoties. Sākums tiešām agrs, visi krūmi pilni ar miglmērkaķiem neko tālāk par desmit metriem redzēt nevar. Arī pati taka, kas ved gar levadu ir apsūnojusi un izskatās vairāk pēc pasaku meža. Visur aug lieli koki, papardes un sūnas. Maija apgalvo, ka taka izskatoties līdzīga tām, kuras var atrast Jaunzēlandē. Šis varētu būt lētais variants, ja negribas perties uz Jaunzēlandi. Var arī noprast, ka gar takas labo pusi ir diezgan nozīmīgs kritums redzēt gan neko lāga nevar. Šodien mums ir gaidāmi veseli četri tuneļi, no kuriem viens pat divsimt metrus garš. Taka ir absolūti tukša pirmie cilvēki mūs apdzen tikai pēc kādas stundas. Ejam lēnu garu, jāskrien mums nekur nav, pirms tūristiem pensionāriem esam paspējuši un nekas mūs netraucē. Laiku pa laikam apstājamies ievērtēt kādu ūdenskritumiņu, paskatāmies miglā, mēģinām saskatīt ielejas pretējo malu, pirmajā stundā nekas no tā neizdodas. Pirmais tunelis ir viegls pat bateriju nevajag, arī divsimt metrīgajam tieku cauri izmantojot vien sava mobilā telefona zibspuldzi. Toties simtmetrīgajā man reāli nenoveicas. Mierīgi klundurēju pieliecies pa tuneli, mēģinot saskatīt zemi zem kājām un aizdomājos. Aizdomāšanās gan ilgi nevelkas, pēc pāris sekundēs ar galvu tā ieliekos griestos, ka gandrīz izrubos. Sprandā kaut kas nokrakšķ, pats piesēžu un pārbaudu brūci galvā. Protams ar pirkstiem, liekas ka ne kā traka nav tikai diezgan sāp. Tad atnāk Maija ar bateriju un izrādās, ka esmu diezgan pamatīgi nosmērējies ar asinīm. Nekas izvelkos ārā apmazgājos levadā un klundurēju tālāk. Mūsu galamērķis ir Caldeirao Verde ūdenskritums. Pa priekšu mums ir aizsteigušies divi vācu tūristi. Ejot gar levadām var redzēt, ka cilvēkiem ir aktuāls tualešu jautājums, par nepārredzama līkuma tuvošanos liecina raksturīga smaka un izmētāti kabatas lakatiņi. Šad tad gadās pieķert kādu procesā. Tad labāk ir pagaidīt aiz līkuma, lai netraucētu cilvēkiem. Ūdenskritums tiešām ir visas tās iešanas vērts. Man šķiet, ka tas gāžas no kāda puskilometra augstuma, vieta ir piemērota nelielam piknikam. Safočējamies un ēdam līdzpaņemto paiku, iedzeram ūdeni un diezgan jauki pavadām kādas desmit minūtes. Tur tomēr ir nedaudz vēsi un mitri, nolemjam doties atpakaļ. Viss pārgājiena garums ieplānots uz četrām ar pus stundām. Nospriežam gājienu pa stundu pagarināt, esot viena taka, ka aizvedīs uz citu ūdenskritumu. Atpakaļ sanāk iet kādus divus kilometrus pa to pašu vietu pa kuru atnācām. Nu migla ir nedaudz izklīdusi un varam ievērtēt ielejas patiesos apmērus. Vietām skats diezgan iespaidīgs. Pa ceļam parādās arī pāris vācu tūristu nūjotāju grupas. Skaidra lieta, ka viņus nesatiekam uz takas, bet tuneļos. Tur vis bļauj, gegen verker, un stājas malā, mēs ar Maiju lienam garām. Pie pagrieziena uz Ilha (mūsu galamērķa) stāv vesels tūristu bariņš ar gidu. Gide cītīgi stāsta par levadu konstruēšanu un uzturēšanu. Es ar piesitos pulciņam un paklausos, kas un kā. Maija pa to laiku ir atklājusi, ka esam parāvuši stieni un mūsu papildus pārgājiens sākas nevis pie Ilha pagrieziena, bet mums bija jāturpina ceļš aiz ūdenskrituma. Neko darīt, kā ir tā jādzīvo, tos divus kilometrus atpakaļ vilkties nemaz negribas. Pie pagrieziena sākas neliela taciņa, kas ved diagonāli uz augšu. Bez tualetes funkcijas viņa sola aizvest arī uz svētā Jāņa kapelu, skaidra lieta man tā jāredz. No apraksta saprotu, ka tā pēc kāda laika atvedīs mani atpakaļ uz galvenās takas. No augšas nobļauju Maijai instrukciju virzīties tālāk bez manis un dodos tālāk. Novilcies kādu kilometru, pa diezgan nopietniem brikšņiem un taku, kurai krūmi pārkaras jau sēdoša suņa augstumā, mani sāk mākt šaubas, par izdarītās izvēles pareizību. Taka pietam sāk visai sparīgi vest uz augšu, nevis uz leju kā plānots. Pēc diviem kilometriem es jau apsveru domu vilkties atpakaļ. Lieki piebilst, ka nekādu kapelu redzējis joprojām neesmu. Beigu beigās izkuļos pie vietas, kas saucas Vale da Lapa, un netālu no tās redzu norādi Ilha. Zvanu Maijai un prasu, cik tālu viņa jau tikusi. Izrādās mani joprojām gaida pie pagrieziena sākuma un neviens nekur nav kustējis. Nekas tagad man kārta kādas padsmit minūtes pagaidīt, līdz mani atrod. Tālākais ceļš mūs veda pa mežiem bagātu ielejas malu, ar daudziem jo daudziem serpentīniem, kas visu laiku ved uz leju. No sākuma tas ir patīkami, bet pie divdesmitā pagrieziena, tas viss sāk nedaudz apriebties. Gribas reāli aiziet līdz tai Ilhai un pasēdēt un neko nedarīt. Gabaliņš man šķiet bija kādi seši kilometri. Uz beigām man kreisajai kājai sāka uzdot ceļgals, tas mani reāli izbrīnīja, redz ko nozīmē visu gadu sēdēt ofisā. Galvassāpes pārgāja, toties atklājās, ka kakls vairs negrib lāga grozīties visos virzienos. Lai vai kā beigās aizklundurēju līdz Ilha baznīcas laukumam un stundu priecīgs gaidu taksometru. Šoferis savā vietā atsūtījis savu sievu ar mikriņu, kraujam somas iekšā un braucam uz Cabanos ciematiņu, tur mums šovakar naktsmājas. Pa ceļam redzam vairākas kartupeļu talkas galvu reibinošā augstumā, te cilvēks talkā pat iedzert normāli nevar, ir risks novelties simts metrus zemāk uz kaimiņa zemes pleķīša. Vīnu dārzi arī ir diezgan lielā skaitā. Tiekam līdz viesnīcai un notiek, kas negaidīts. Pirmo reizi savā mūžā es nespēju atrast viesnīcas recepciju. Izvazājamies visur, gan pa bāru, gan suvenīru veikaliņu, gan pa restorāna, recepcijas nekur nav. Bārā bārmenis pārtrauc skatīties Keitas Perijas Bikini videoklipu un pasauc atbildīgo, recepcija ir noslēpta diezgan labi. Beigās mums tiek piešķirts pašiem savs vienistabas bungalo, ar sanitāro mezglu un varam divas stundas gaidīt vakariņas. Maija pie vietējā tirgotāja iepērk zemenes un banānus, tos daļēji apēdam. Noguris esmu tā, ka darīt neko negribas pagulšņāju, izvelkos ārā pabaudīt dabasskatus. Paskatāmies uz miestu, kas atrodas kādus pārsimts metrus zem Cabanos, papētām okeānu un salas krastu. Vakariņas ir brīnišķīgas, cūkgaļa ar aso mērcīti, pieēdos pamatīgi, iedzeram vinčuku un liekamies gulēt.

25. jūnijs No rīta pamostamies un dodamies pabrokastot, šodien pārbrauciens uz pārgājiena sākuma punktu mums paņems veselu pusotru stundu, būs jāapbrauc apkārt gandrīz pussalai. Gabaliņš gan ir tikai kādi septiņdesmit kilometri, bet, tā kā viss ceļš ir tikai serpentīns, serpentīns, tad laiks paiet. Šoferis mums šodien ar gadījies runīgs, pastāsta mums par savu bērnu dienu Madeiru, kad tūristi vēl nenesa tik daudz naudas, un cik tad te ir globāli slikti bijis. Elektrifikācija tuvu nullei, mājas ar klona grīdu un praktiski dzimtbūšana. Tas viss par laimi esot septiņdesmitajos beidzies, un tagad viss būtu vairāk vai mazāk kārtībā, ja vien krīzes dēļ valdība nepaceltu nodokļus. Atceras arī laikus, kad Madeira sacēlās pret Portugāļu diktatoru un kā daudzi emigrēja. Kas pārsteidz, viņam ir nojausma, kur atrodas Latvija. Tā kā mūsu operators ir New Experience Holidays, tad visi, kā likums, domā, ka mēs dzīvojam Lielbritānijā. Šodien mums plānā ir pārgājiens, kas nekādā veidā nebūs saistīts ar levadām. Šodien mēs blandīsimies pa Madeiras centrālo augstieni. Gājiens sāksies vietā, kas saucas Bocca da Corrida un, izmetot nelielu līkumu pa kalniem, nokāpsim līdz Curral das Freiras pilsētiņai. Šodien mums būs nedaudz grūtāk, plānotais pārgājiens ir slēgts zemes nogruvuma dēļ, tādēļ jāņem, kas ir. Leģendas arī mums nav, bet uz kartes noejamais attālums izskatās no divpadsmit līdz sešpadsmit kilometru garumā. Beigas solās būt varenas ar sešsimt metru kāpienu uz leju. Tikuši līdz sākuma punktam mēs ievērtējam mūsu galamērķi un starppunktu Curral das Freiras. Kādas desmit minūtes noslaistījušies sākumā, beidzot saņemamies un sākam līst augšā kalnā. Uzreiz ir jūtams nogurums, kas iekrājies no iepriekšējām dienām. Kājas tādas pastīvas un, kamēr neiesilst, iešana ir diezgan grūta. Sākumā mums ir nopietns kāpums kādus simt piecdesmit metrus uz augšu, bet dabas skati to pilnībā kompensē. Ir diezgan interesanti vērot, kā kalni un ielejas izskatās no dažādām perspektīvām. Šodien esam sākuši diezgan vēlu, tad tagad sanāk vilkties pa dienas vidu. Neesam vēl tikuši ne pusē, kad pirmā ūdens pudele jau ir izdzerta. Nekur īpaši nesteidzamies, laiku pa laikam ēnā piesēžam, pabaudām dabasskatus, skatāmies, cik mums pierāvušies citi nācēji. Neko jau daudz par šodienas pārgājienu pateikt nevar, tās ir vietas, kas ir jāredz katram pašam. Tiešām iesaku, ja sanāk, izmantojiet iespēju aizbraukt uz turieni un pastaigāt pa Pico Grande kalnu takām. Pa ceļam gadās satikt piecus vietējos, kas izpļauj pastaigu takas. Vietām jau ir tā, ka aiz zāles īsti nevar redzēt takas malu, nekas traks tikai līdz zemei ir vismaz simts metru brīva kritiena. Vīri ar trimmeriem sūdzas, ka šodien esot diezgan pretīga diena lai strādātu, karstums beidzot nost. Piesēžam lauru koku ēnā un uzrīkojam nelielu pikniku. Rijamo mums ir sagatavojuši hoteļa pavāri, sendvičs -maizīte ar sieru, apelsīns, snikers un kūciņa. Tālāk sākas reāls kāpiens uz leju, tāds serpentīns, gar klints malu uz leju, ka maz neliekas. Kas ir trakākais, izskatās, ka kāpiens nekad nebeigsies. Uz beigām es jau sāku ienīst taku, kas ieslīpi ved uz leju. Nokāpšana mums paņem kādu pusotru stundu līdz mēs sasniedzam Faja Escura ciematiņu, tomēr netālu no augšas satiekam 4 frančus, kas veica šo pašu pārgājienu pretējā virzienā, t.i., visu to pašu ceļu kāpuši kalnā. Šķiet, ka viss, esam klāt, bet pēc kartes sanāk, ka esam veikuši tikai pusi ceļa. Tālākais ar īpašu daudzveidību neizceļas, pa serpentīniem ejam no ciena ciematiņa uz otru, reizēm sanāk kāpiens uz augšu reizēm lejā. Reizēm mums pavadoņos piesitas kāds suns, tie te ir īsti cilvēku draugi. Ja tu ej cauri auto tunelim, tad skaidra lieta, ka pēkšņi nez no kurienes uzradīsies vesela kaudze ar mašīnām, kas apdzīs viena otru tieši tai vietā, kur tu ej. Beigās karstums mūs ir pamatīgi nomocījis, bet galamērķis sasniegts, varam gaidīt savu busiņu. Laiks vēl pusotra stunda, uzrakstu iepriekšējā dienā piedzīvoto un vēroju vietējos to dabīgajā dzīvesvietā. Večuks guļ savā piemājas dārzā un klausās vietējā šlāgera analogos. Pretējā bārā uz kurām ved trepes ar sešdesmit pakāpieniem, vietējā jaunatne sūc aliņus un spēlē galda futbolu. Nopietnākie vīri ir jau pamatīgi apsutuši, un laiku pa laikam kāda sieva atnāk savākt savu noklīdušo avi. Piebrauc bāra saimnieks un visiem sagādā darbu, pa trepēm cītīgi tiek stieptas augšā mēbeles. Furgoniņš izkrauts, nauda saņemta, jaunatne dodas dzert alu uz bāru. Piesitās vietējais bomža analogs, piedāvā iedzert vietējā ražojuma vinčuku, atsakos, vīrs uzpīpē un pēc kādām desmit minūtēm notinas. Pienāk busiņa noliktais laiks, busiņa nav. Aizdomājamies, ka iespējams šoferis ir sajaucis ciemus, tie te ir veseli četri ar kādiem divdesmit bāriem. Busiņš var gaidīt pie jebkura no tiem. Zvanām Oskaram, tas zvana šoferim, un pēc padsmit minūtēm esam busā. Buss mūs bija gaidījis kādu pusotru stundu pavisam citā ciemā un šoferis jau satraucies, ka esam apmaldījušies. Busiņš mūs aiztransportē uz Funchal hoteli, tam ir peldbaseins un veselas četras zvaigznes. Noskalojam dienas putekļus un laiku līdz vakariņām pavadām apskatot pilsētu. Pilsētā gan apskatām tikai promenādi un galveno tūristu ielu. Te notiek kaut kāds retro automašīnu saiets un Ferrari var redzēt biezā slānī, uzdarbojas arī vietējais pūtēju orķestris. Iegriežamies suvenīru veikaliņos, iepērku grāmatu par Madeiru. Viesnīcas aprakstā par pieejamajiem pakalpojumiem franču valodā kāds censonis ir salabojis stilu un gramatiku, apraksts izskatās kā tāda pašvaka skolnieka kontroldarbs. Visas ielas ir pilnas ar tūristiem, pirmo reizi sastopu arī Krievzemes pārstāvjus, ieraugām arī pirmo ubagu, viss kā pie cilvēkiem. Kopumā, pilsētiņa nekas īpašs, var pavazāties, pāris muzejiņi un smuki dārzi. Laikam esam atraduši no civilizācijas velkamies uz hoteļa restorānu vakariņot. Pēc vakariņām plāns ir aiziet apskatīties vietējās uguņošanas festivālu, šonedēļ pēdējā sacensību diena un izpaužas vietējā komanda. Neesam jau vienīgie, kas to zina, visa piekraste ir pilna ar cilvēkiem. Šovs risināsies divdesmit vienu minūti un uguņošana būšot pieskaņota mūzikai. Ja godīgi, tad pat Ventspilī tādu uguņošanu nebiju vēl redzējis, brīžiem izskatījās, ka vīri taisās piestātni uz kuras pasākums notika, vienkārši uzspert gaisā. Smuki bija, redzēju pāris veidus, kurus līdz tam nebiju manījis nekur citur. Mūzika gan bija ņemta no MTV Topa, bija gan Gaga, gan Keitija Perija. Tas nekas, vietējiem patika, tāda disenīte ar briesmīgi dārgu gaismas mūziku. Man ar patikās, beigās gan apkārtne bija tā piedūmota, ka lāga vairs uguņošanu caur dūmiem nevarēja redzēt. Reizēm nedaudz nojuka sinhronizācija, bet tie ir sīkumi. Ejot uz viesnīcu domāju, ka ja es no dzimšanas paņemtu pistungu ritulīti un klapētu to ar ar āmuru no rīta līdz vakaram, diez vai kopējais kumulatīvais efekts līdz šodienai būtu tikpat liels, kā šajās divdesmit minūtēs uzģenerētais. 26. jūnijs Šodien mums ir brīvdiena. Vienīgā šajā ceļojumā, nebūs nekur jāiet, vari kaut vai visu dienu sēdēt viesnīcā. Protams, ka tik izcili mūsu plāni nav. Tā kā Maija ir izlēmusi apmeklēt Monte kalna eksotiskos dārzus, bet es elektrības muzeju, jo dažādus botāniskos dārzus esmu redzējis pār pārēm, jāceļas tomēr ir diezgan agri. Pirmkārt, lai paspētu pirms pārējiem tūristiem un otrkārt, la karstums nenobeigtu. Paēdam brokastis viesnīcā un sākam virzīties uz Funšalas centru, vai, pareizāk sakot, funikuliera pusi. Pa ceļam apskatām visus potenciāli apmeklējamos veikalus. Diemžēl izskatās, ka lielākā daļa no tiem šodien nestrādās, bet tas jau nekas, iztiksim. Pa ceļam arī noskaidrojas, ka mans iecerētais elektrības muzeja apmeklējums ar izpaliks, jo svētdienās šamais nestrādā. Nu nekas atliek vien kātot uz funikulieri līdzi Maijai, apskatīšos tos vietējos eksotiskos dārzus, kas atrodas Monte kalnā. Monte kādreiz skaitījās biezo rajons. Ja Eiropā kāds no biezā gala saķēra tuberkulozi, tad Madeira bija tā vieta, uz kuru viņi brauca to ārstēt. Gaiss gan te nemaz nebija tik labs kā domāts, un parasti otrā vai trešā ziema vārguļotājiem pielika punktu. Bet tas nekas, pamats tūrisma industrijai bija ielikts. Biļete uz funikulieri ir neadekvāti dārga, uz diviem kopā ar visu eksotiskā dārza biļeti izmaksāja kaut kur pie četrdesmit eirām. Tas man šķita nedaudz par traku. Brauciena laikā var diezgan netraucēti novērot Funšalu apakšā, skats gan ir diezgan smuks. Pēc desmit minūtēm esam augšā un dodamies iekšā eksotiskajā dārzā. Nu smukāku eksotisko dārzu es esmu redzējis tikai Monako. Te katram kokam ir klāt šiltīte ar nosaukumu, un ir pat atrodams tik eksotisks koks kā apse. Tas mani sasmīdināja un iepriecināja. Dārzā ir taka, kas ved gar izflīzētu Portugāles vēsturi. Te varam vērot ainiņas, kā vietējie monarhi ar dunčiem kāvuši lecīgus hercogus vai dūruši savas mātes, diezgan interesanti. Arī skati ar mēri nebija slikti. Mums ir arī neizsakāmi paveicies, tagad dārzā ir izstādīta mūsdienu Zimbabves skulptoru darbi. Viņi ir atrodami speciālā muzejiņā, kur šīs skulptūriņas uzspraustas uz puļķiem ir simtiem. Dažas ir visai interesantas, dažās vispār nevar saprast, kas ar to domāts. Tomēr sevi disciplinēju un pieturos pie domas, ka ja kaut kas ir attēlots kā mazs melns četrstūrains bruņrupucis, tad acīmredzami tas arī ir mazs melns četrstūrains bruņrupucis. Vēl te ir apskatāms minerālu muzejs, nekā īpaša jau nav – pāris smaragdi, daudz pārzāģētu ģeodu, ģipša kristāli, pārakmeņojušies koki, nedaudz turmalīna un pavisam maz zelta. Var izstaigāt desmit minūtēs. Lielākā daļa no minerāliem nāk no Venecuēlas, Brazīlijas un Kolumbijas. Vēl nopērkot dārza biļeti tev vietējā kafūzī ir tiesības nodegustēt vietējo vinčuku. Degustējamais ir tāds šerija veidīgs padzeramais, šķiet, ka vakar tādu degustēju suvenīru bodē. Nekas padegustēju vēl, tad jautrāks prāts. Pašā dārzā man vislabāk patika japāņu dārza sekcija un centrālais dīķītis ar mākslīgu ūdenskritumu. Pavadījuši dārzā kādas divas stundas lecam iekšā funikulierī un braucam atpakaļ lejā. Mums ir plāns iepirkt suvenīrus un paēst. Suvenīrus iepirkt izdodas diezgan ātri, suvenīru bodes svētdienu te nesvētī, pie baznīcas ieraugu arī profesionālu bomāru kopu, kas sēž pūtina kājas un kaut ko savā starpā dala. Visiem ir ortopēdiskie kruķi, kas pieslieti pie soliņa. Tas gan netraucē viņiem savā starpā grūstīties un lamāties. Ar paēšanu gan mums nevedās, noskatītais ķīniešu restorāns mūs pasūtīja vienu māju tālāk, jo redz līdz pārtraukumam palikušas vien četrdesmit minūtes un viņi nespēs mūs apkalpot tik ātri. Neko, ejam vien prom, meklēt labāku vietu. Netālu no viesnīcas uzduramies kādam Īru krogam, tur ar apmetamies. Pa televizoru rāda F1 sacensības, pārtika ir izcila, vietējais alus gan man ne visai, apkalpošana izcila. Paēdam pamatīgi un dodamies slaistīties uz viesnīcas numuriņu. Nedaudz atpūties nolemju iemēģināt vietējo baseinu un nedaudz pasauļoties. Baseinā viņi pumpē okeāna ūdeni un man viņš šķiet pa sāļu, ķeros pie sauļošanās daļas, tā vedas labāk. Vakarā aizdodamies uz ķīniešu restorānu, porcijas tur ir labas, bet par kvalitāti gan varētu pasūdzēties. Dodamies uz viesnīcu, sapakojam somas un liekamies gulēt. Rīt no rīta mums jāceļas jau pusčetros pa nakti, lai paspētu uz lidmašīnas reisu. 27. jūnijs Šodien mēs braucam atpakaļ mājās. Mums ir ieplānoti veseli trīs lidojumi Funšala – Lisabona – Minhene – Rīga. No rīta mums atbrauc pakaļ transfēra busiņš, un jau pazīstamais šoferītis mūs aizvizina uz lidostu. Apspriežam redzēto salūtu un pēc piecpadsmit minūtēm esam klāt. Iečekošanās noris raiti, mēs dabūjam uzreiz visas biļetes līdz Rīgai, un vairs ar to nebūs jākrāmējas. Lidojums līdz Lisabonai ir ātrs, nedaudz pasnauduļoju, apēdu piedāvāto sviestmaizi un pasnaužu atkal. Reāli traucē tas, ka man ir beidzies lasāmais. Manam e-lasīklim ir beigusies baterija. Labi, ka vismaz nedēļu noturēja. Vakar mēģināju to uzlādēt no hoteļa televizora, diemžēl neizdevās. Tā nu maucu iPad spēlītes un lasu jaunāko Economist numuru. Lisabonā grāmatu piedāvājums ir tik nabadzīgs, ka nav pat vērts runāt, skaidrs, ka būs jāņem nost grāmata Maijai. Viņa lasa par stopotāju, kas ceļo pa Jaunzēlandi. Grāmatai ir viens mīnuss – tajā nav nekā par Vakatani, tā es no Maijas sapratu. Man gan šķiet, ka Vakatanes trūkums nemaz nav tik aktuāls un lasās diezgan labi. Tagad Maijai jāspēlē iPad spēlītes. Minhenē mums ir veselas divas stundas laika. Tās pavadām meklējot dāvanu savam dēlam, kas ir informēts, ka vecāki ir ceļojumā, bet viņam pienākas dāvana. Meklēšana ir diezgan ilga, visas mantas, kas interesē mani, nederēs divgadīgam puišelim. Vēl nedaudz uzēdam un dodamies uz savu geitu, lai lidotu mājās. Kopumā ceļojumu uzskatu par izdevušos, esmu nostaigājis lielus gabalus pa skaistām vietām. Saelpojies svaigu gaisu, kas ofisā ir diezgan liels deficīts. Esmu labi atpūties.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais