Mazliet Ķīnas VI -Šanhaja (noslēgums)
|
Dace Pastare (Talce)
|
Man lielpilsētas riebjas kā suga. Bet, īsu brīdi pastaigājot pa Šanhaju, pēkšņi sapratu tos, kas saka, ka Ņujorka ir īstā vieta kur dzīvot. Šanhaja fascinē. Tā ir dzīvespriecīga, jautra, darbīga un īsta.
kā jau tas biežu gadās, vienīgā diena, kad bija apmācies, lietus un migla, bija tieši tā, kad jāuzbrauc superīgajā tv tornī. un pat tad, caur miglu un mākoni, pavērās pasakains skats uz pilsētu.
šanhaja ir sadalīta divās daļās- vecajā un jaunajā. vecā daļa slavena ar franču koncesiju, pasaulē darbīgāko iepirkšanās ielu Nanjing road, bet jaunā daļa- bizness, bizness un bizness. pa vidu upe, kuras krastā ir gājēju promenāde , kam dots vācu vārds Bund. vakarā pat negribas projām iet- pa upi peld izgaismoti kuģi, ļaužu jūra krasmalā, sajūtas kā filmā par senajiem laikiem.
bundā stāv volstrītas vērsis (varbūt bullis?) to veidojis tas pats mākslinieks, kas slaveno volstrītas iemītnieku.
slavenā Nanjing mani izbrīnīja- ko tur var pirkt? visi tikai dārgie veikali, brendi, uz cenām paskatoties, nevar saprast, vai man dubultojas acīs, vai? cenas ārprātīgas. un tomēr- Ķīna ir lielākais brendoto lietu patērētājs pasaulē. laikam viņi nopērk kādu smalku lietu, nošpiko un laiž vaļā pakaļdarinājumu rūpnīcu. bet vispār jau smalkajpos veikalos vari būt drošs, ka krutku nenopirksi. padodos kārdinājumam un nopērku ipadu. īstu, apple veikalā. joprojām tas googlē saprot tikai ķīniski. žēl, ka es ne...
franču kvartāls ir vieta, kur atrodas arī mana viesnīca. smalka villa, kluss rajons, nekādu izklaižu un kriminālu subjektu.
vienīgajā brīvajā dienā ķeru taksi un dodos uz supermārketu iepirkt vietējo vīnu. man vīrs krāj vīnus no visām valstīm, kur esam bijuši. sākas ar to, ka viesnīcas darbiniece uzraksta uz papīrīša ķeburus ar veikala nosaukumu un es paņemu viesnīcas vizītkarti. braucot domāju- ja nu mani aizved nezin kur? labi, ka ķīnieši nav slaveni ar harēmiem , man mājas verdzenes statuss tā kā nevilina. labi, ka manos gados nav jābaidās kļūt par seksa verdzeni :)
taksi noķert nav pārāk grūti- to ir daudz un samērā lēti. parādu zīmīti un mani aizvizina kā lielmāti. atpakaļ gan vēlāk labu gabalu gāju kājām , lai izbaudītu šo pilsētu. virziens nezināms- tik ej, pēc tam jau uz viesnīcu tikšu.
veikals ir atrasts, sākas jauna problēma- uz visām pudelēm tikai ķeburi, neko nevar saprast, kas tur iekšā. prasu vienam baltam zēnam, vai tas runā ķiniski, atbilde ir pozitīva un es saku- man vajag rīsu vīnu. viņš man parāda plauktu, kur rindojas pudeles, bet - grādi tam dzeramajam ir 46! kas tas par vīnu ar tādu stiprumu. sāku visu operu no gala , beidzot dabūju pudeli, kas izksatās pēc normālas vīna pudeles, cena- apmēram 8 lati. domāju, jāpaņem arī kārtīgs rīsu vīns (šņabis) , tam cena- 70 santīmi. super!
šanhajas skaisto vietu sarakstā noteikti jāpiemin fantastisks dārzs, kas kādreiz bijis privāts, bet tagad atdots pašvaldībai. es apbrīnoju arhitektu kas to veidojis- katrā pagriezienā kaut kas jauns, dīķīši mijas ar koku stādījumiem, paviljoniem un kopumā rada sirreālu sajūtu. prasu gidei, vai mūsdienās arī ko tādu var dabūt gatavu- viņa groza galvu- tagad tas maksātu miljonus.
apciemoju kārtējo tējas namiņu, padzeros tēju, un diena ir galā.
kad gribu pašrocīgi aiziet paēst, izrādās, no manas dzīves vietras to nemaz nav tik viegli izdarīt- ar pūlēm atrodu kafejnīcu, kur ir ēdienkarte ar angliskiem nosaukumiem, tikai bēda viena- oficiants neko nesaprot. rādu uz bildēm, vicinos ar pirkstiem, bet kad man atnes pasūtīto, esmu šokā- esmu gan pasūtījusi pīli, ko gribēju, bet tā ir auksta. rīsi karsti, un dārzeņi nenosakāmi. kaut kā jau paēdu, un nopriecājos, ka nepasūtīju bezdelīgu ligzdu - kas to zin- atnestu mālu piku ar visām kakām, ko tad?
man piedāvā noskatīties kārtējo šovu- vingrotājus. esmu skeptiska, bet šaubas pāriet, kad sāku skatīties- reizēm šķiet, ka akrobātiem vispār nav kaulu, vai kādu citu miesu saturošu vielu- ķermenis tiek izgrozīts deviņos līkumos, tas viss notiek sinhroni un ar pāris kļūdām, esmu sajūsmā. tikai kā parasti- bildēt neko nedrīkst, tātad atmiņas tīri galvā, nevis kamerā.
mans laiks ķīnā pagājis. laiks doties mājās. priekšā garās lidojuma stundas, nīkšana amsterdamā, bet sirds priecīga- sapnis piepildīts.
bet, ja jāizdara secinājumi- to ir daudz. mazie dzeltenie cilvēciņi ir strādīga un laipna tauta. un pieticīga. un škiet, ka arī lētticīga. bet varbūt viņu dzīves filozofija ir tāda- nepsihot par niekiem, aizstāvēt savu identitāti un baudīt to dzīvi, ko iespējams.
kaut ko no tā visa derētu arī mums pamācīties- kā dzīvot dzīvi nevis skriet tai pa priekšu
to arī jums visiem novēlu!
tagad, kad pagājis laiks- gribu uz turieni vēlreiz. es noteikti sastādītu tādu maršrutu, kas aptvertu vairāk dabas, kalnus,jūru