Costa Rica - Pura Vida! :)

24.01.2012
12 min lasīšanai
21 foto

Un TĀ! (kachok) Domājot, kur nu atkal abi(Dianka+Janka) varētu aizlaist un, kas vēl dzīvē nav redzēts, apstājāmies pie Centrāl- un Dienvidamerikas. Šim ceļojumam mums bija atvēlēts laiks 14 dienas (no 5.janvāra līdz 19.janvārim) līdz ar to Čīli + Peru atstājām vēlākam laikam. Karību jūras salas vecumdienām, jo bez saules tur vairāk ir maz ko baudīt. Izburoties internetā cauri Centrālamerikai sapratām - JĀ!!! Kostarika ir tas, kas mums tieši ir vajadzīgs!!! Pasūtam ebay Eyewitness sērijas grāmatu (pēc tās padomiem un norādēm mēs vienmēr ceļojam) Costa Rica, pasūtam pusgadu ātrāk caur www.skyscanner.net lidmašīnas biļetes Londona-San Hose-Londona ar Continental Airlines, nopērkam biļetes Rīga-Londona-Rīga ar Ryanair, norezervējam www.hostelbookers.com naktsmītnes, pasūtam caur www.travelsupermarket.com džipiņu un jūtamies gatavi ceļojumam! Nu tad ieskatam ļoti lielā īsumā 8) Ceļojuma pirmā diena: Lidojums no RIX uz Londonas Stanstedas lidostu, esam vakarā klāt, pārbraucam ar National Express autobusu uz Heatrow lidostu, atrodam vajadzīgo termināli un gaidām savu ļoti agro reisu uz Ņujorkas Newark lidostu. Ceļojuma otrā diena: Lidojums uz Ņujorku, tur piecas stundas gaidam reisu uz San Hose. Iekāpšana ir laicīga, bet noplenderējam 1,5h sēšot nekustīgā lidaparādā, jo ir kaut kādas neskaidrības ar pāris pasažieriem. Dēļ stundu maiņas(LV - Kostarika 8h starpība) sanāk, ka arī šo visu dienu esam lidojuši un drusku pirms pusnakts ielidojam San Hose. Aši uz Trifity dabūt savu Suzuki Jimmy un ap 1 naktī burtiski iekrītam 'Aldea hostel' gultā San Hose. Ceļojuma trešā diena: No rīta jau 7:00 esam mašīnā un laižam uz Puntarenas pludmali Klusā okeāna krastā. Pa ceļam piestājam vietējā tirgū, nopērkam vienu nelielu meloni, melones lieluma arbūziņu un 4 banānus un samaksājam 13 000 kolonus (13LVL jeb 26 dolārus, visur var brīvi norēķināties arī ar dolāriem) un saprotam, ka Kostarika ir dārga valsts, ja neskaita benzīna cenu (apmēram 0,60 sant./litrā). Pavadam pāris stundas godam pludmalē, nodegam sarkani(it sevišķi es :D) ar visiem sauļošanās krēmiem un laižam uz Santa Elena (lietusmeži, turpat arī Monteverde). Vakarā nonākam savā naktsmītnē 'Camino Verde', turpat izskatam visus atrakciju piedāvājumus un abi izlemjam par labu Extremo Canopy Tour, Hanging Bridges un Jānis izlemj pamēģināt arī Canyoning. Vēlāk pavakariņojam vienā no Santa Elena restorāniņiem, izmaļam suvenīru veikaliņus un nopērkam kaudzi ar slaveno Kostarikas kafiju radiņiem un citiem foršajiem, smuku T-kreklu dēlēnam un kleitu meitiņai ar Kostarikas simboliem. Ceļojuma ceturtā diena: Paēdam viesnīcā brokastis un drusku pēc septiņiem ar savu Jimmy laižam uz Monteverde lietusmežu. Nu skaisti - ko, lai saka! Dažādi neredzēti putni, tauriņi, augi, koki utt. Iztaigājam iekārto tiltu maršrutu Selvatura Park - iespaidīgi. Kopā pārvarējām 8 tiltus (garumā no 50 līdz 170 metriem, augstumā no 12 līdz 60 metriem). Aizbraucam atpakaļ uz viesnīcu, kur tūlīt jau ir klāt busiņš, kas savāc no viesnīcām Extremo Canopy izmēģināt gribētājus. WoooooW!!! Tas bija labi - trīs stundās kopā pārvarējām 15 trošu sistēmas, kas bija līdz pat 1km garas un no 75 līdz 180 metru augstumā. Ātrums līdz pat 70km/h! 60 metrus garais 'Tarzan Swing' ir jāpamēģina katram dzīvē un arī 'Rapel' iesaku! Vakarā ieturam vakariņas kādā no Santa Elena restorāniņiem un saldais miegs ir klāt! Ceļojuma piektā diena: Kamēr es no rīta vēl baudu brokastis viesnīcā, Janka jau ir prom ar pēc viņa atbraukušo busiņu uz Canyoning (6 ūdenskritumu pievarēšana, laižoties no tiem lejā ar trošu sistēmas palīdzību. Augstākais ūdenskritums 40m.). Es tikmēr pasēžu pie neta un aizsūtu sveicienus mājāspalicējiem :) Sagaidu pozitīvu emociju pārņemto Janku, un laižam no Santa Elena prom uz La Fortuna skatīties slaveno Arenal vulkānu. Serpentīniem vītais ceļš mums ar Jimmy un pieredzējošo braucēju Janku (kas kā vienmēr kalnos tēlo Kimi Raikonenu :D) aizņem 2,5 stundas. Serpentīnus, bedrainus un ļoti līkumotus ceļus nepieredzējušie braucēji var pieskaitīt līdz 1h klāt kopējam ceļa garumam. Puse no ceļa ir ļoti stiklā stāvoklī, braucam garām arī ceļa nogruvumiem, bet otra puse ir ideāls asfalts, kas līkumoto ceļu ātri brauktgribētājiem sagādās ļoti pozitīvas emocijas. :) Iebraucam La Fortuna, Atrodam savu 'Cerro Chato Eco Lodge', iekārtojamies uz 2 nakšu palikšanu, norezervējam turpat 'Baldi Hot Springs' un dodamies uz La Fortuna ūdenskritumu. Janka turpat pie ūdenskrituma nopeldas, es pamērcēju kājas :D un 17:30 jau esam Baldi atpūtas kompleksā. Ieturam pa priekšu tur vakariņas speciālā ēdamzālē Hot Springs apmeklētājiem (var ēst cik lien :D , Kostarikai neredzēti lēta maksa par ēdienreizi - 10 dolāri par personu). Jāāāā!!! Tas bija LABAIS!!! 25 karsto ūdeņu baseini ar 12 dažādām temperatūrām (karstākā, ko piefiksējām, bija +46 grādi), mega džakuzi, kaskādes, nobraucamās trubas utt. un tas viss palmu parka ielenkumā! Šito relaxu 4 stundu garumā (var baudīt kaut visu dienu, jo ieejas maksa viena uz visu dienu) mēs jau sen bijām pelnījuši!!! Ceļojuma sestā diena: Grūti ir piecelties, jeb pareizāk sakot, izlīst no gultas. Pēc vakardienas Baldi karstajiem ūdeņiem visas malas ir tik tālu relaksējušās, ka pagulšņājam pa gultu, paēdam brokastis un atkal pagulšņājam :D nolemjam, ka uz Arenal vulkāna parku nedosimies, jo vulkānu tāpat labi pa gabalu varam redzēt(un lava tuvumā jau ir redzēta kaut vai uz tā paša Etnas vulkāna), lietusmežus Arenal tuvumā arī neiepazīsim, jo vienreiz jau viss redzēts Santa Elena un vispār mēs taču esam pelnījuši vienu dienu darīt neko :D Beigās saņemamies un ap 11:00 braucam uz La Fortunas centru. Pa ceļam mums midžina aizmugurējais autiņš, pieturam. Džeki saka, ka mums mīksta riepa - ko nu??? Piestājam pie takšu rindas un tūdaļ jau vietējais taksists sniedz palīdzīgu padomu spāniski un aizripinam līdz servisam. Kas par ātrumu un kas par cenu! Par tikai 4 dolāriem (nespēju noticēt, jo dārgās pārtikas cenas ir mūs drusku apstulbinājušas) mūsu riepa, kurai cauri izgājusi liela nagla, 5 minūtēs ir cietējvietā sakausēta un varam doties uz galamērķi. Maļam suvenīrveikalus, nopērkam man kleitu ar Kostarikas simboliem (esmu tagad tipico-turisto :D), auskarus ar tukāniem (papagaiļveidīgi putni ar ļoti lielu, sarkanu knābi), Jankam arī kaut ko vajag - nopērk sev bumerangu. Atrodam saldējumbodi, kur var dabūt dažādu veidu saldējumu bumbiņas vafelē - pa dienu iegriežamies tur vairākkārt un sakraujam katrs maksimāli daudz bumbas! Sēžam un ēdam turpat centrālajā parciņā pie strūklakas un veramies uz milzīgo Arenal vulkānu. Aizejam līdz vienam no restorāniņiem un izdomājam pagaršot Hawaian picu kostarikāņu rokām taisītu. Protams, kā neiztrūkstošu dzērienu pasūtam mango tiko spiesto sulu. Ēdam picu un nesaprotam, kaut kas nav kā vajag - ē, tak īstie, nekonservētie ananāsi sagriezti pa virsu, līdz ar to nav ierastā salduma :) Ir jau pēc 16:00, aizlaižam pie Arenal ezera noskatīties saulrietu. Ceļojuma septītā diena: Sakravājam pekeles, paēdam brokastis un dodamies uz Poas vulkānu, vakarā mērķis ir sasniegt Karību jūras krastu, vislabāk, ja tiktu līdz tālajam mērķim - Puerto Vjiero. Ceļš ļoti līkumots, dažviet ne tās labākās kvalitātes. Visu dienu sanāk braukt caur apdzīvotām vietām/ciemiem/pilsētām, kur, ja arī kāda mums interesējoša zīme parādās, tā visbiežāk aizved pie krustojuma, kur ir divas iespējas :D - pa kreisi vai pa labi :D padaudz izmantojam vietējo palīdzību un ne reizi nenošaujam greizi. Braucot uz Poas vulkānu, gandrīz katrā ceļgalā kāds pārdod zemenes, mēs šo iespēju garām nelaižam un piestājam pie tirgotājiem vairākkārt, kamēr saprotam, ka zemenes līdz vasarai būsim atēdušies :D Esam galā! Skats uz Poas vulkāna krāteri vairāk kā iespaidīgs - mākoņiem līdzīga masa mutuļo nepārtraukti no krātera laukā un paceļoties savienojas ar turpat esošajiem mākoņiem! SKAISTI! Daba IR varena! Tālāk braucam vairākas stundas. Satiekam arī policiju :) Janka dzenoties garām smagajiem, kas kilometriem garās kolonnās dodas uz ostas pilsētu Limonu, atgriežoties savā joslā ir pārkāpis dubulto līniju. Ko nu??? :D Policists izsauc Janku doties viņam līdzi. Un saka, ka būs jāmaksā vai nu 27 000 koloni vai 800 dolāri (policists šo valūtas maiņas aprēķinu uzraksta uz papīra, zinādams, ka lielākai daļai tūristu ir maza nojēga par valūtas kursu, jo visi tāpat norēķinās dolāros). Janka saprot, ka tie čakarēts :D , jo māk rēķināt :D un zin 27 000 koloni ir 54 dolāri, nevis 800!!! Un sper laukā, ka atzīst savu kļūdu, ir gatavs maksāt, bet ne tik daudz :D Policists spicē ausis un saka: cik tad? Janka atbild: Jāaiziet paskatīties makā cik. Policists saka: Nu bet tad būs bez čeka. Ieliec pasē un nāc šurp. Tas ir tas, ko Janka ir gaidījis (jo nevar jau zināt, kā viņiem tur ar korupciju :D) un dodas uz autiņu. Izdomā, ka dos 20 dolārus un viss nostrādā. Braucam tālāk. Ir jau 18:00 un iestājusies piķa melna tumsa un braukt ar auto ir vairāk kā bailīgi, JO Kostarikā uz ielām/arī maģistrālajām, galvenie ir suņi, cilvēki un riteņbraucēji! Un viņu tur tumsā ir DAUDZ! Ietves ceļiem nav, riteņbraucējiem un riteņiem nav pilnīgi NEKĀDI atstarojošie elementi, nerunāsim nemaz par ko lukturveidīgu. Gājēji domājams, ka par atstarotājiem NEKAD neko nav dzirdējuši. Kur nu vēl 'nacionālais simbols' - suņi! Brīnumainā kārtā tiekam līdz Puerto Vjiero bez upuriem. Mums šai naktij nav rezervēta viesnīca, jo nebija paredzams, vai tiksim līdz mērķim. Ir jau vēla nakts, iepriekš esam atzīmējuši dažas naktsmītnes, dodamies uz Casa Verde, dabūjam numuriņu un iekrītam gultā! Ceļojuma astotā diena: Dēļ stundu maiņas, pieceļamies agri - kā jau katru rītu ap 5. Izejam klusajās Porto Vjiero ielās. Baigais, nu baigais :) šarms tai vietai. Uz reizi var redzēt, ka tā ir Karību jūras piekrastes pilsētiņa. Arhitektūra savādāka, nav pilnīgi katram logam, visu stāvu augstumā priekšā restes un mājai visapkārt dzelzs žogs augstāks par pašu māju un žogam pa augšpusi vēl dzeloņdrātis. Ja logiem arī ir priekšā restes, tas izskatās vairāk ar funkciju - logu stiklu vietā (saprotami, jo Kostarikā visu gadu ir silti laikaapstākļi). Brokastis šajā naktsmītnē mums par nožēlu nav. Iebraucam supermerkando jeb lielveikalā. Nopērkam ko ēdamu un dzeramu un laižam ieturēt brokastis uz Manzanillo pludmali. Paradīze zemes virsū - es zinu, kur tā atrodas!!! Pavadam lielāko daļu dienas pludmalē, palmu ēnā (ar visiem krēmiem baigi apdegam), lai nedabūjot karsoni vai saules dūrienu 'latvieties-ziemeļnieciskais' atklātā saulē janvāra vidū varētu vairākas stundas nogulēt. Paēdam vakariņas vienā no daudzajiem Porto Vjiero restorāniņiem. Es paņemu kalmārus, Janka zobenzivi un neiztrūkstošās svaigi spiestās mango sulas vietā (tās neesot), ananāsu un zemeņu spiestās sulas. Iečekojamies Agapi Hotel, sarunājam drusku par augstāku maksu ar administratori See Vue un laimīgi ejam pasēdēt uz sava balkoniņa un pabaudam Karību jūras šalkoņu, pameklējam turpat esošajos kokos sliņķus un atrodam arī, lido garām daudz un dažādi putni, redzam pie balkona kokā kolibri...viss ir supper! Vakarā pamaļam suvenīrveikalus, pabaudām jūras pilsētas naksnīgo atmosfēru, noēdam ikdienišķo Choko Biger saldējumu, dēļ kā katru dienu, kopš sākām ceļojumu, iegriežamies supermerkando. Ceļojuma devītā diena: Paēdam ekselentas brokastis viesnīcā un laižam uz Manzanillo. Noliekam mašīnu ēnā, kāpjam ārā, a džeks, kas piesakās pieskatīt auto (tādus var sastapt daudzos apskates objektos, kur apgrozās tūristi), saka, ka, lai neatstājam tur auto - nu, protams, esam aizmirsuši galveno likumu - vienmēr skatīties virs galvas un mažīnas un nekad neiet zem palnmas pilnas ar kokosriekstiem. Dabūjam atstāt mašīnu saulē, jo redzamā attālumā palmu bez kokosriektstiem nav!!! Izstaigājam kārtīgi pludmali. Redzam vairāk krabju, kalmāru, visādu citu jūras iemītnieku un putnu kā vakar. Pavadam dienu atkal palmu ēnā, baudot sauli, Karību jūru un fantastiski skaisto dabu - kas var būt labāks par to! Pēcpusdienā iegriežamies hotelī, uz balkoniņa notiesājam arbūzu, aizstaigājam līdz džakuzi un baseinam, aizejam līdz jūrai. Sāk prasīties atrakcijas :D Norezervējam viesnīcā raftingu Pacuare River rītdienai. Vakaru pavadam Porto Vjiero 'galvenajā tūristu ielā'. Janka restorāniņā pagaršo Pina Colada(jo taču jāpagaršo), bet atstāj glāzē vairāk kā pusi. Es tik dzeru mango spiestās sulas :) Ceļojuma desmitā diena: Esam 6:00 laukā pie viesnīcas, busiņš mums pakaļ atbrauc pēc pāris minūšu gaidīšanas. Iebraucam pēc vēl viena raftingotāju pāra, protams :D , tie vēl nav piecēlušies. Kamēr gaidām šamējos, gids mums jau tuvējos kokos paspējis sameklēt un parādīt tukānu, sliņķi un iguanu. Guļavas ir klāt un varam turpināt gandrīz 2h garo ceļu līdz bāzes vietai. Ierodamies bāzē, esam pirmie un mums jāgaida busiņi no La Fortuna un San Hose, kopumā vairāk kā 30 cilvēkus. Tiem pa ceļam ir bloķēts ceļš, jo notikusi kārtējā avārija (tās tur notiek ļoooti regulāri), līdz ar to viņus dabūjam gaidīt vairāk kā stundu. Mēs par to neskumstam, bet ieturam nesteidzīgas un bagātīgas brokastis uz pilnu klapi(tās un pusdienas ir iekļautas brauciena cenā). Ieraugam gan Kostarikas nacionālo putnu, gan kokā atkal iguanu, gan vēl visādus 'brīnumus' :D . Beidzot visi raftingotāji ir klāt, visi saģērbjamies, saliekam mantas lokeros un sasēžamies busos, lai dotos gandrīz stundu tālā ceļā uz raftinga sākuma vietu. Pa ceļam tiekam noinstruēti, galā uzvelkam ķiveres, glābšanas vestes, dabūjam katrs savu airi un pa sešiem+komandas vadītājs, sasēžam laivās. NU SUPPER!!! Pacuare upe ir Top 5 raftinga upe pasaulē un tas tiešām pierādījās - 3 stundās nolaivojām 30km un pieveicām 38 krāces! Pēdējo stundu lija kārtīgs tropu lietus - un tas bija tas, kas uzlika foršo punktu uz i!!! Emocijas FANTASTISKAS! Iesaku ikvienam, ar visu to, ka viena no mūsu komandas biedrenēm tika izmesta pārvarot krāces no laivas un ap dūšu sākumā, pārvarot pirmās krāces, tā bija kā bija :D Ceļojuma vienpadsmitā diena: No rīta līst un līdz ar to NEMAZ :D nav žēl pamest paradīzi zemes virsū! Paēdam brokastis, sakrāmējam pekeles savā Jimmy un laižam pāri kontinentam uz Klusā okeāna piekrasti. Nav ne jausmas, cik tas var paņemt, laiku, bet ceram pa dienu vēl apskatīt augstāko Kostarikas vulkānu Irazu un vakarā sasniegt savu naktsmītnes vietu Quepos. Braucam un braucam un vēlreiz braucam! Laiks paliek arvien nemīlīgāks, līņā un parādās ļoti bieza migla. Izlemjam uz Irazu nebraukt, jo tāpat neko tur šādā laikā saskatīt nevarēsim, tikai velti izšķērdēsim laiku. Braucam un braucam un vēlreiz braucam! Un sāk parādīties saule! Supper! 6 stundās esam sasnieguši Jaco Klusā okeāna krastā, braucam pa taisno uz pludmali! Laiks superīgs, paspējam vēl noķert saules starus pāris stundas. Sagaidam saulrietu un pa tumsu dodamies uz Quepos pusi. Braucam drusku vairāk par stundu. Ceļš ir ideāls, ar atstarotājiem asfaltā, bauda braukt! Protams, ja vien nebūtu uz ceļa tik daudz suņu, gar malām gājēju un riteņbraucēju (bet jāsaka, ka tomēr krietni mazāk kā uz ceļa San Hose - Limon) un katrs trešais kostarikānis neuzskatītu par goda lietu braukt tikai ar tālajām gaismām! Atrodam, konsultējoties ar vietējiem, savu naktsmītni, kas izrādās drusku ārpus Quepos, 5km no Manuel Antonio. Iekārtojamies un aizlaižam paēst uz Quepos. Nu kaut kā mūs Quepos neaizrāva! Labāk iesaku doties un naktsmītni pa taisno meklēt tuvāk Manuel Antonio. Ceļojuma divpadsmitā diena: Pieceļamies, paņemam līdzi visu nepieciešamo veselai dienai, jo esam nobrieduši visu dienu līdz par saulrietam izbaudīt pludmalē. Aizbraucam līdz Manuel Antonio dabas parkam un - tas ir CIET! Sargs saka: nāciet rīt! :) Nu, ja rīt, tad rīt. Dodamies uz publisko Manuel Antonio pludmali. Mums 'uzbrūk' vairāki atpūtas krēslu piedāvātāji. Iztaigājam pāris stundās visu garo krasta līniju turp un atpakaļ peldkostīmos un sākam just, ka esam atkal apdeguši :) . Ejam paēst kādā no piekrastes restorāniņiem, es paņemu pastu ar lasi, Janka lazanju (laikam īpašnieks ir itālis :) ), tradicionāli, protams, spiestās sulas ar smalko ledu un ēnā, zem lietussarga visu baudam nesteidzoties, jo saprotam, ka šī ir pēdējā pilnā diena pludmalē un nākamo tādu varēsim baudīt tikai vasarā savā mīļajā Latvijā, tikai diez vai tikai divatā :) . Nopērkam bumbiņsaldējumus. Janka kiwi+passion fruit, es mango+chokochips (atceros, jo ēdām šādu salikumu abi 2 reizes pēc kārtas). Nu pilnīgi sajutu garšu mutē...Mmmmm! Ceru, ka Jūs sakārdināju! Pastaigājam gar piekrastes suvenīrveikaliem, kafeinīciņām, ieraugām turpat blakus metra attālumā no mums iguānu ar mazuli, nevis kokā, bet uz asfalta pārvietojamies... Pavadam visu pēcpusdienu palmu ēnā vai okeānā, jo esam atkal apdeguši... Sagaidām saulrietu... Sēžam tumsā pie okeāna...virs galvām zvaigznes...skaisti... Ceļojuma trīspadsmitā diena: Pieceļamies un braucam uz Manuel Antonio dabas parku. Vairāk kā kilometru pirms nacionālā parka pēkšņi viens kostarikānis, pēc izskata kā armijnieks no galvas līdz kājām, svilpj un apstājas priekšā mūsu mašīnai! Nu pilnīgi bail sametas, kas tad nu??? Un riktīgā, stingrā tonī saka/pavēl: šeit ir oficiālā Manuel Antonio stāvvieta, brauciet iekšā! Un notirina sev kaklā kādu tur kartīti, kā parka darbinieks. Un vēl izvelk no kabatas pildspalvu un sāk rakstīt kvīti par stāvvietas samaksu. Mēs esam šokā!!! Janka pagriež mašīnu un aiztrauc viņam garām! Un cik ir tādu tūristu, kas uz šo uzķeras, samaksā (par stāvvietu pie manuel Antonio NAV jāmaksā) un vēl vairāk kā kilometru dabū iet līdz parkam un tikai tad saprot, ka apčakarēti! Normāls bizness vietā, kur vēl vakar, kad parks bija slēgts, nekas nebija jāmaksā, šodien jau klāt ir maituliju banda un iekasē naudu sev nepiederošā ielas gabalā. Pa ceļam līdz parkam šādus tipus sastapām vēl daudz. Galvenais vispār ar viņiem neiesaistīties sarunā un braukt tikt tālāk, sekojot parka norādēm. Labi, ka pārējās Kostarikas daļās ar šādu agresīvu uzbāzību nesaskārāmies, līdz ar to, šis viss mūsu prieku par ceļojumu nesašķobīja! :) Piebraucam maksimāli tuvu parka ieejai, lai ko iet ir tikai pāris metri un tur jau klāt nākamais 'bāleliņš'. Agresīvi tiek paziņots, ka viņš 'will be watching car', un, ka ir jāmaksā par stāvvietu viņam. Mēs tikpat stingri pasakam, ka mums viņa pakalpojumi nav vajadzīgi un tam seko, ka, lai mēs braucot tālāk, ka tur arī var stāvēt :D Nu vienkārši nekaunība! Izjaucām viņam visu biznesu (devil) Aizmirstam visu un ejam pastaigā cauri Manuel Antonio dabas parkam! Kapucīnpērtiķīši lec no koka uz koku, viss ir skaisti! Nonākam mazakajā no pludmalēm, tur arī pavadām vairākas stundas. Iekārtojamies zem toksiskā Manzanillo koka (tam nedrīkst plēst lapas, lauzt zarus, jo tad būs kā ar mūsu latvāni), jo tas met vislielāko ēnu. Noliekam mantas, klājam palagu, un klāt ir mazo zagļu banda un nosper maisiņu ar mūsu peldkostīmiem. Bļauju nelabi :D un šamējie savu guvumu pamet pusceļā. Apsēžamies, sākam ēst arbūzu un klāt ir kapucīnpērtiķi, kas kāro mums to atņemt. Pienāk pat mums klāt, pieceļas kājās un sāk vicināt dūres! Pret visiem šiem 'draugiem' labi palīdz smilšu sauju mešana. Kapucīni ir kā uzburti uz maisiņiem un vaktē kopā ar citu sugu zaglēniem. Viena sekunde un vari palikt pliks kā žurka Klusā okeāna piekrastē :D Tam labi palīdz pilnīgi visu salikt vienā lielākā somā un sataisīt to maksimāli smagu, lai tā nav aiznesama. Laiski izbaudām skaistā ceļojuma pēdējo dienu Klusā okeāna krastā...un pašā okeānā...nu TIK labiiiiiiiiiii!!! (test) (test) (test) Ir gandrīz trīs pēcpusdienā, nopērkam katrs pa bumbiņsaldējumam un dodamies uz San Hose... Sapakojam čemodānus un uzliekam modinātājus uz 3.30. Dzīve ir skaista un skaists bija šis ceļojums! (sun) (pool) (sun) Hrāāāāāāāā...pssssssssss... Ceļojuma četrpadsmitā diena: 4.20 nododam mašīnu, 7:00 jau sēžam lidmašīnā! Garš ceļš mājup. San Hosē - Ņujorka - Londona - Rīga! Esam noskatījušies daaaudz filmu! PURA VIDA! 8) 8) 8)

Costa Rica - Pura Vida! :)

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem