Ar airi pa Ziemeļkurzemi

  • 6 min lasīšanai
Sākumā es piedāvāju daudziem. Kārlim bija ļoti svarīgi darbi darāmi, bet, kāpēc atteicās pārējie, nesaprotu. Galu galā visu alkoholu nācās iznīcināt trijatā-Es, Gatiņš un Dana. Viņi mazliet kavējās, bet tas bija piedodami, jo viņiem līdz bija laiva, kuru kaut kur netā biju uzgājis un Gtz no nomas punkta Metropolē savācis. Satiekamies pie Rimi, viņi man seko uz pārventu, es atbrīvojos no savas mašīnas, sasēžamies vienā transportā un dodamies postīt veikala Top provianta krājumus. Izvēle balstīta uz uzkrāto pieredzi campojot un visu laiku augošo aknu kapacitāti-dažādi kārumiņi pie ugunskura, laivā, un no rīta-viss, lai spētu vertikālu stāvokli ieņemt. Kā arī neiztrūkstošie asie priekšmeti-šoreiz ne tik asi, jo vairāk spiežam uz kvantitāti, ne kvalitāti: mums ar Gtz katram četri lielie treneri un pa kompotam, Danai vinčiks un perfektie saideri (bet tas nenozīmē, ka viņa ir perfect bitch). Kaut kā visu savietojam ratos un vizinām. Pie stūres Danas brālis Juris, kurš apvidu nezina un ir atkarīgs no maniem norādījumiem. Es savukārt esmu vairāk pārņemts ar īstās kondīcijas sasniegšanu pirms ierašanās Lāgerī. Bet Juris brauca labi-galā nonācām un, kolīdz izkāpām no mašīnas, uzreiz sākām cīņu ar odiem. Viņi vēl turpināja sist tiem asinssūcējiem, es, savukārt ieraudzīju TO - Lāgers bija ne pa knapu. Liela pļava, kur braucēji sagrupējušies mazās grupiņās, viens liels ugunskurs, bet daudzas dūmu strēlītes, kas cēlās no daudzajām ūdens pīpēm. Kāds pa vidu bļāva, daži dziedāja. Es nosvilpos ar līdzpaņemto un pagājušogad ellišķīgu slavu iemantojušo futboltiesneša svilpīti-uzreiz sekoja atbildes svilpieni un publikas sajūsmas saucieni no sērijas "kaut tu to svilpīti norītu!". Pasākums varēja sākties. Gtz un Dana šeit nevienu nepazina, un man bij jāuzņemas vidutāja loma (vēlāk šo lomu pārņēma mr.Komandors un biedri). Atradām vietiņu teltij. Danai patika celt telti, es diezgan atkorķēju jau otro. Tad sākās socializēšanās un kaimiņu apzināšana. Veco cīņu biedru apskāvieni, sarunas un sarunu biedra dzēriena degustēšana. Sākās turku futbols. Tādi veterāni kā es ar tādām bērnu spēlītēm jau vairs nenodarbojas, nav tas vecums. Bet jaunie skrēja (un vēlāk krita) kā traki. Mēs savukārt sākām sildīt vietiņas pie ugunskura un apzināt blakus sēdošos (to izdarīt nemaz nebija tik viegli, ja ņem vērā, ka pasākumā, pēc mana vērtējuma, piedalījās ap 100 ķermeņi). Turku futbols bija beidzies un pie vienojošās draudzības uguns dzirksts nāca pulcēties arī izdzīvojušie fubolisti kā arī tie ķermeņi, kuru dvēseles jau gulēja teltīs. Sākās desu cepšana, kāpostu sadale un vēl intensīvāka dzērienu apmaiņa. To visu pavadīja visai paskaļa bļaustīšanās un dziesmas no repertuāra "reiz mežā bij' viens nams.." utt. Par tālāko man skaidras informācijas nav. Tas ir izskaidrojams vai nu ar lielo tumsu, vai nogurumu. Varbūt arī aizgāju gulēt.. īsti neatceros, kaut gan Gtz sacīja, ka es esot gulēt ap pieciem gājis. Lai nu paliek. Viens gan ir skaidrs-pa nakti kaut kādi meža zvēri (visticamāk, bebri) bij spēcīgi patukšojuši mūsu aso priekšmetu krājumus, nu vismaz es tik daudz izdzert nevaru! Rīts pienāca negaidot. Labi, ka Gtz jau bija atkorķējis. Laikam kaut ko apēdu. Kad beidzu ēst, kāds jau bija piepumpējis mūsu laivu un Dana pašapmierināti smaidīja. Man patīk, kad viņa smaida. Gāju socializēties. Nemaz nebiju paspējis kārtīgi bumbu ar draugiem paspārdīt un Erdmani uzmodināt, kad mani līdzbraucēji uzstājīgi pieprasīja laišanos ūdenī-nu ko tad es viens pret viņiem diviem. Iesēdāmies un atgrūdāmies no krasta. Tā kā mūsu "Kompoc racing" boat's bij ahūni ātrs un kompanjoniem bija jādod neliels handikaps, pirmie motivētie aira smēlieni bija vērsti pret straumi. Tad sagriezām laivu pa straumei un salējām kausā alu-laivu brauciens bij sācies. Pārmaiņus airējām, novērojām dažādās alus atšālēšanās pakāpes un apdzinām dažādus plostus. Dažreiz izkāpām krastā pavērot, kas tad īsti ir tā zaļā pietura, bet tikai uz īsu brīdi, jo visās plikajās vietās ar apskaužamu mērķtiecību centās iekost tie asinis sūcošie nezvēri. Es mēģināju muzicēt, citi - dziedāt. Pa ceļam vērojām dabu, putnus, kāpas upes krastā un Gats centās izzināt arīdzan ūdens dzīles, jo viņš bij labos draugos ar Žaku Īvu Kusto (Jacques Ives Cousteau). Org-koma tīms bij pamatīgi papostījis savu plostu, piestājis malā un lūdza mūsu palīdzību. Mēs piestājām, bet, šķiet, viņiem nepalīdzējām. Toties krastā satikām ārkārtīgi kolorītu rīdzinieku kompāniju no Tējas namiņa Strēlnieku ielā (kuram pretī vienmēr divi ričuki pie ceļazīmes pieslēgti). Viņi mūs pacienāja ar svaigu ceriņu tēju, interesantām sarunām un savu vizītkarti. Bija atnācis arī Zālamana labākais draugs Hash, viņš ir no Marokas. Draudzīgi padūmojām, pasmējām un ļāvāmies straumei. Ik pa laikam apdzenot kādu plostu tika diskutēts par dabu, dzērienu kvalitāti un "cik vēl tālu". Dana vienubrīd sagura un bikiņ iemiga. Es, lai viņai nebūtu garlaicīgi, nolēmu solidarizēties un atplīsu savā laivas galā, atstājot Gati par visgalvenāko mūsu laivā aiz Komandiera kunga. Pēc nostāstiem, viņam tas esot paticis. Es pamodos un ar Gati mainījos pienākumiem- es airēju un viņš atpūtās, jo bija traki saguris. Vēlāk airi rokās paņēma arī Dana. Necik tālu arī nebija starpfinišs, tas nozīmēja, ka varēs mierīgi malkot dzērienus kājās stāvot, bez bailēm, ka varētu apgāzt laivu. Krasts bij visai augsts, lai uzvilktu laivu, man bij nepieciešama Gatiņa palīdzība. Mēs viņu modinājām, viņš mums palīdzēja uzvilkt laivu, bet tā arī nepamodās. Kad telts bij uzcelta, malka sagādāta un makaroni uzvārīti, tad viņš pamodās un bij gatavs turpināt diskusijas ar Komandiera kungu. Toties man upes ūdenī vārot makaronus "po-flotski" bij jānoklausās piezīmēs "nu kur var izdomāt laivbraucienā ņemt makaronus līdz?" un "upes ūdenī?! Bet kā tad ar stafilokokiem?". Vēlāk komentētāji ar gudru ziņu savu statusu nomainīja uz degustatoriem un sacīja, ka ar vienu karoti neesot gana, lai dod vēl. Iedevu. Tad gājām uz jūru. Kopā ar ļoti skaistu laiku (suni). Viņš mums bij sekojis jau no iepriekšējā lāgera (un, kā izrādās, sekos arī nākamo dienu). Gatis pie Miķelbākas jūrmalas bija diezgan pirmo reizi. Mēs gājām uz jūru bāku vērot un suns nāca līdz bukus baidīt. Suni sauca Guntars, bet viņš to vēl nezināja. Kad atnācām no jūras, man sāka šķist, ka kaut ko esmu atstājis teltī-iegāju apskatīties. Ārā iznācu tikai nākamajā rītā. Lācīc vēderā prasīja savu rīta tiesu-atkorķēju no rītiem iekšā daudz labāk līstošo sidru un ar grāpīti devos pēc ūdens rīta kafijai, buljonzupai un auzenei. Viss bij dikti garšīgi. Mazliet sajutos samarietis un pabaroju arī vājākos, kas par kvalitatīvu ēdienu kaut kad sen bija sapņojuši un paši sev ēdienu nespēja pagatavot (geji). Atkal kādam plosts jau dziedāja gulbja dziesmu, vēlreiz sajutāmies samarieši un paņēmām daļu viņu bagāžu pie sevis. Atgrūdāmies no krasta ar dziesmu un ceļakāju. Atkorķējām pēdējo treneri. Bija vēl palikusi nedaudz kola un Gtz ieminējās, ka viņam vēl nedaudz esot atlicis galvenais kompota ingredients. Nav divu domu-uzjaucām pļāpūdeni Danai, lai visiem jautra smelšana. Sāka līt-smelšana patiesi bija jautra. Mēs Danai sadevām mugurā mūsu drēbes un paši uzvilkām glābšanas vestes-visapkārt tak ūdens, ka tik lietū nenoslīkst. Izrādās, ka pārējās ekipāžas bija citās domās un vairāki plosti bij piestājuši malās, tur it kā nelīstot. Paši vainīgi, tagad viņi bija pēdējie, kurus mēs tik lēni apdzinām. Vienubrīd Ziņģis rādija gudru seju. Pa ceļam tika noskaidrots arīdzan, kāpēc bebru alām ieeja ir zem ūdens-lai čigāni nevarētu salīst iekšā. Visādi citādi diezgan tika vērota daba un Gtz ik pa laikam norādīja uz interesantām koku sakņu sistēmām un piedāvāja to nosvinēt ar atspirdzinošu alus malku. Drīz alus beidzās. Bija palicis tikai jogurts. Bija arī viena ekipāža, kura mums to jogurtu pret Cēsu alus Džinu iemainīja. Dīvaini tādi jaunieši, viņiem laikam problēmas kompānijā, ka trešajā dienā vēl neatvērts pļāpūdens mētājas plostā. Tā nu cilājām kausu un cildinājām dzēriena darītājus un risinājām smalkas sarunas ar līdzcilvēkiem, piemēram: "eu, garā, parādi pupus!". Sasniedzām Irbes tiltu. Kaut kādi gudrinieki gribēja iztaisīties gudrāki, nekā patiesībā ir, un iestāstīt, ka šeit laivojums beidzas un ka ir jākāpj krastā. Gatis par to tik ļoti izbrīnījās, ka uz brīdi pat atrāva kakliņu no lūpām un nobļāvās: "Malā! Un paņemiet to tiltu arī nost no ceļa, mēs braucam uz jūru!" Pirmkursnieki rādija stulbas sejas, bet zinātāji mums uz atvadām pamāja-līdz nākamajam gadam. Arī mēs viņiem pamājām un jautri pēdējo reizi uzsvilpām - atvadījāmies no sabiedrības labākās daļas un īrāmies tālāk. Mūs panāca viena ekipāža no jau pieminētā Tējas namiņa kolektīva-sasējāmies kopā, braucām pa niedrēm, kokiem un visādi citādi taisījām jautrību un kopīgi pārliecinājāmies, ka visi trauki ir tukši. Īsi piestājām, lai pašūpotos uz iekārtā kājnieku tiltiņa pār upi, tālāk airējot, atvadījāmies no Tējas kompānijas un kārtīgāk iegūlāmies airos, jo jūra bija nolēmusi mūs pie sevis nelaist-pūta atpakaļ. Īrām, cik iekšā. Danai sametās neomulīgi, mēs viņu izklaidējām ar visādām sarunām un es ik pa laikam demonstrēju plecu/roku reljefu-viņa kļuva mierīgāka. Galu galā-pāris metri arīdzan pa sālsūdeni jūrā un tas arī viss. Galā mūs jau gaidīja krustmātes ūberākais džips, kurā ērti tika ievietota salocīta laiva (par kuras pirkuma nepieciešamību ar Gati jau bijām pārliecinājušies) un finālā uz 120 kā-em-hā pa granti braucām, lai manus ceļabiedrus-rīdziniekus iesēdinātu autobusā uz mājām. Viņi man no autobusa pamāja, es viņiem pretī un smaidīju. Vislabākais brauciens ever!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais