Indijas Ziemeļi, Sikkima. Himalaji. Ceļojums uz pasaules jumtu

Lāsma Kraule 22.01.2012 11 min lasīšanai 119 foto

Himalaji. Ceļojums uz pasaules jumtu (Sikkima)

2009. gads 16. aprīlis – 8. maijs

Rīga – Helsinki – Deli – Agra – Siliguri NJP – Dardžilinga – Yuksoma – Gangtoka – Bogdagra – Deli – Helsinki – Rīga

Ja reiz esi bijis Himalajos, atgriezīsies vēl un vēl...

Kādu ziemas vakaru sēžot pie kamīna mēs ar Sintiju izlemjam, ka atkal jādodas uz Himalajiem. Nepālā un Tibetā esam bijušas, brauksim uz Indiju. Izvērtējot politisko situāciju Ziemeļindijā, mūsu izvēle krīt uz Sikkimu, pasakaini krāšņu ziemeļindijas štatu, kas relatīvi nesen (no 1975. gada) ir Indijas pārvaldībā, agrāk bija neatkarīga karaļvalsts ar savu karali un kultūru.

Izvēlamies trekingu – palūkoties uz vienu no pasaules astoņtūkstošniekiem – Kančendžangu, trešo pasaules augstāko kalnu – 8586 m virs jūras līmeņa.

Un beidzot viss ir kārtībā – maršruts gatavs, somas sakravātas un varam doties ceļā! Esam trīs braucēji – es, Sintija un Artūrs. Rīgā auksts, bet mēs dodamies uz karsto un karsti ilgoto Indiju!

Agri no rīta ielidojam Deli un lai pastiprinātu kultūršoka iespaidu uz Artūru, paņemam tuk-tuku (motorikša uz 3 riteņiem). Mēs ar Sintiju esam bijušas Austrumos, Artūrs nē, tāpēc gaidam reakciju.

IR! Artūrs saka:

– Lai tie, kas domā, ka Latvijā ir krīze, brauc šurp un paskatās kā te dzīvo! J

Pie stacijas, kā jau lielās pilsētās, ir redzams daudz no tā, kas par Indiju ir lasīts – cilvēki netīri guļ vienkārši ceļa malā, ir agrs rīts, bet ielas ir ļoti ļoti netīras, klaiņojoši kārni suņi, cilvēki ar neko neizsakošu skatienu klīst bez mērķa, ubagi – nožēlojami un pārlieku uzbāzīgi, jūtamies kā izmesti uz Marsa vai kaut kā tamlīdzīgi. Atšujam pāris ubagus un dažus hiperaktīvus tirgotājus un ātri iejūtamies šajā haosā. Galvenais skats pāri pūlim J Ja nu galīgi nekā, tad uzliekam melnas saulesbrilles un runājam savā starpā latviski, viņiem ātri pielec, ka tas ir pilnīgs ignore J

Vēl ļoti labi strādā vietējo uzrunāšana latviešu valodā J To mēs ar Sintiju jau Tibetā atklājām. Sēdējām Lhasā ielas malā, malkojām alu un vērojām dzīvi uz ielas, bet kas tev deva - protams klāt viens, kas grib pucēt mūsu baltās botas ar melnām kurpju birstēm, vēl viens stāv un gaida, kad izdzersim alu lai dabūtu pudeles, vēl viens kaut ko mēģina mums ietirgot un vēl divi apstājušies vienkārši paskatīties kas te notiek J Situācija uz nerva krītoša. Angliski šie cilvēki nesaprot. Pēkšņi Sintija vēršas pie visiem ļautiņiem un sāk latviski stāstīt par sevi, par savu dzīvi... J Man, protams, bija ļoti grūti noturēties nesmejoties, bet situācija prasīja nopietnību. Cilvēku reakcija bija interesanta – no sākuma ieinteresēta, tad apjukums, jo viņi taču nesaprot ko viņiem tik aizrautīgi stāsta un beigās visi samulsuši klusiņām aizlavījās.

Šo metodi veiksmīgi izmantojām arī dažas reizes Indijā, gan jāteic, tādā dusmīgākā variantā, jo ubagi Indijā, dzelzceļa stacijās... tas ir vienkārši briesmīgi nepatīkami un ļoti ļoti neatlaidīgi.

Pirms brauciena noskatījāmies filmu „Graustu miljonārs”. Nu nobāl tā filma, ja runa ir par ubagiem. Interesanti novērojām, ka vietējie ubagiem naudu nedod, bet, kad dzelzceļa stacijās pie loga nāca klāt veci, slimi cilvēki – tiem vietējie deva naudu, bet sakropļotajiem bērniem nē. Secinājām, ka speciālā bērnu kropļošana nav mīts, tā ir Indijas realitāte. Jāsaka arī mēs neatbalstījām šo ienesīgo rūpalu un ubagiem naudu nedevām (ar atsevišķiem izņēmumiem).

Tātad pirmkārt dodamies uz dzelzceļa staciju iepirkt biļetes tālākam braucienam. Mūsu plānā ir brauciens ar vilcienu cauri pus Indijai ar nolūku labāk iepazīt šo dīvaino zemi un cilvēkus.

Pēc samērā lielas kaulēšanās un vairāku kantoru piedāvājumu izskatīšanas iegādājamies kompleksu braucienu no Deli uz Agru ar taksi, viesnīca Agrā, tad Agra – Siliguri NJP vilciens.

Metam mantas taksī un braucam uz Agru (5h). Esam samērā saguruši un lielu ceļa daļu vienkārši noguļam, taksī kondicionieris, ir ok. Izkāpjam pusdienot, ārā +42... oh jē, labi, ka mums ir taksis.. J

Agrā iekārtojamies viesnīcā, pārbaudam – ūdens ir, kondicionieris strādā un ejam skatīt pilsētu. Ņamam mūsu iemīļoto transportu tuk-tuku un braucam skatīt Tadžmahalu, bet, diemžēl, tieši šodien tas ir apmeklētājiem slēgts. Tuk-tuk vadītājs mūs aizved uz kādu mājas jumtu no kura redzam skaisto celtni un vismaz uztaisam dažas fotogrāfijas ar skaisto pasaulsslaveno mauzoleju.

Mūs šokē vietējo attieksme pret suņiem. Suņi noplukuši, izbadējušies, netīri un cilvēki tos dzen prom, met ar akmeņiem... Mums kā suņumīļiem sāpīgi uz to skatīties.

Vakarā centrā vērojam Indiešu kāzas vai saderināšanos. Lai kas tas arī būtu, tas bija skaļi, krāšņi, krāsaini, emocionāli, un noteikti priekš mums ziemeļniekiem par košu un par skaļu J

Naktī iedomājamies, ka nav ko kurināt kondicionieri, labāk atvērsim logu un gulēsim svaigā gaisā. Kā tad, tāda kļūda! – Te taču ir kaut kādi moskito! Tā niez... Citreiz būsim gudrāki J

Nākošā rītā viesnīcā siltais ūdens beidzies, no dušas knapi tek vēss ūdens, labi, ka pietiek visiem ko nomazgāties ..un vannasistabā – tarakāns! Fū.. Nu nekas, laiks pierast - esam taču Indijā un ceļojam „pa lēto”.

Dodamies uz staciju lai sēstos vilcienā uz Siliguri, ceļā būs jāpavada 27 h, tā, ka labu gabaliņu Indijas redzēsim caur vilciena logu.

Ierodamies Tundla stacijā – skraida netīra saraina cūka ar sivēniem, turpat viens vīrs dzen četras kazas, ubagi briesmīgāki kā līdz šim redzēti, karstums.. Gaidam, neko nesaprotam, vilcieni izskatās dīvaini, lai neteiktu neko vairāk J Mierinam sevi ar to, ka mūsējais vilciena vagons būšot ar kondicionieri.

Pēc brīža pieripo mūsu vilciens, kamēr skriešus ar lielajām somām atrodam vagonu uz kura ir saraksts arī ar mūsu uzvārdiem, kamēr ieraušmies vagonā kopā ar lielu pūli vietējo, atrodam mūsu vietas, bet... mūs jau māca aizdomas, ka tā tas varētu būt – mūsu vietās sēž indieši – katrā sēdvietā pa divi gabali, uz bagāžas plaukta ērti iekārtojusies indiešu ģimenīte – tētis (kurš bez bēdu un kauna vēlāk vilka kāsīti turpat uz plaukta), mamma un trīs viņu ne visai tīrie bērneļi. Lēnu garu pamazām izkarojam daļu savu vietu, ģimenīti atstājam, jo vienkārši sametas viņu žēl, iekārtojamies ne visai ērti un brauciens uz Ziemeļiem turpinās. Kondicionieris! Izrādās, ka indieši ar šo vārdu saprot vecus, nopetējušus, neglītus ventilatorus pie vagona griestiem J Vagona logi ir bez stikliem, tikai restes. Tātad 27h nebūs vieglas, tas nu kļūst skaidrs uzreiz, bet, mēs jau neesam nekādi vieglā ceļa gājēji J

Par braucienu vilcienā varētu rakstīt vēl un vēl, bet īsumā teikšu tā – tik milzīgus tarakānus kā Indijas vilcienā nebijām redzējuši nekur, tik daudz ziņkārīgu skatu tik ilgstoši nebijām izjutuši nekad, visu ceļu neko neēdām, jo stacijās nopērkamā pārtika mūsos uzticību neizraisīja, jau vilcienā stingri izlēmām atpakaļceļā izmantot avio pakalpojumus J

Bet ikvienam somainim tomēr ieteiktu vienreiz izbaudīt braucienu indiešu vilcienā, tas bija jautri, iespaidīgi un interesanti, lai arī nebija viegli.

Nākošā dienā ap pusdienas laiku iebraucam Siliguri NJP. Netīrība, ubagi vēl atbaidošāki kā iepriekš (laikam jau pie izkropļotiem ubagiem pierast nevar), esam badā, ātri atrodam veģetāro restorānu un pieliekam pilnus vēderus. Nākošais uzdevums – atrast taksi uz Dardžilingu. Tas nav viegli, jo taksisti kā sarunājuši, prasa pārmērīgu cenu. Mēs neesam ar pliku roku ņemami, pagriežam muguru un ejam prom – nestrādā! Neviens mums mazāku cenu nesola, esam dusmīgi, noguruši, ņemam tuk-tuku un dodamies uz citu vietu meklēt taksi. Par nedaudz zemāku cenu taksi tomēr sarunājam un laimīgi kraujamies iekšā lai beidzot brauktu uz kalniem!

Pēc 4 h brauciena esam Rietumbengālijā, Dardžilingā (2400 m virs jūras līmeņa), Indijas tējas galvaspilsētā. Jā, beidzot esam vietā, kas mums patīk, kas mazliet atgādina Nepālu, te nav ubagu, te ir kalni... tējas plantācijas, beidzot ir kalnu fīlings kura dēļ arī mērots tālais ceļš.

Iekārtojamies viesnīcā, paēdam vakariņas, klaiņojam pa pilsētu..

Nākošā diena paiet apskatot pilsētu un kārtojot Sikkimas dabas parka atļaujas. Viss te esot „tepat aiz stūra”, atļaujas par velti, bet tomēr paiet visa diena kamēr šīs formalitātes nokārtojam. Vakarā sameklējam aviokompānijas kantori un iegādājamies biļetes atpakaļceļam (Bogdagra – Deli), jo otrreiz ar vilcienu braukt negribas nemaz J vakarā iedzeram vietējo alu, jāteic – ļoti garšīgs un baudam pilsētas salīdzinoši mierīgo dzīvi.

Nākošā rītā dodamies uz Sikkimas bijušo galvaspilsētu Yuksomu (apt. 5000 iedz.). Savulaik tā bijusi Sikimas galvaspilsēta, un viena no skaistākajām kādreizējās karaļvalsts leģendām ir par tās izcelsmi - Yuksom tulkojumā nozīmē "satikšanās vieta" - te 1642. gadā satikās trīs lamas, lai atrastu un kronētu pirmo Sikimas karali.

Beidzot apkārt kalni, skaisti dabasskati! Ierodamies Yuksomā, meklējam kur palikt un kaulējamies par trekinga paketi. Sikkimā nevar iet kalnos pats, jāņem jaks, kuks un gids L Beigu beigās vienojamies par cenu un mums atļauj celt telti skaistā zaļā pļaviņā aiz viesnīcas. Yuksoma tāds mazs miests vien ir, ļoti vienkāršs, cilvēki sirsnīgi, kā jau kalnos. Paēdam garšīgas vakariņas, izstaigājam ciemu un lienam teltī. Naktī mūs pamodina dēles, kas, izrādās, salīdušas teltī, kamēr krāmējāmies.. tās lien pa telts griestiem un pa laikam krīt uz sejas. Jautri! Nākošā dienā nopērkam kilogramu sāli, apberam ap telti – tas pasargā no dēlēm un čūskām, jo, izrādās, ka te, kā reizi, esot čūsku sezona sākusies J Nu ļoti omulīgi gulēt J

Nākošā diena paiet apmeklējot budistu klosterīti, iededzam svecītes, noziedojam mūkam naudiņu, mazliet parunājam ar veco mūku, ļoti jauks un sirsnīgs cilvēks, (viņš zin kur ir Latvija, tas gan mūs neizbrīna, jo arī Tibetā sastaptie mūki zināja par Latviju).

Staigājam, ēdam, dzeram un atpūšamies, rīt beidzot dodamies kalnos!

9.30 izejam uz kalniem. Šodien jāpaceļas par 1 augstuma kilometru, karsts, iet grūti. Dabas skati fantastiski, pilnīgi atšķirīgi kā Nepālā un Tibetā. Tāds pasaku mežs, zied magnolijas, simtgadīgi milzu rododendri, fantastika... Apkārtne smaržo pēc Austrumiem un pasakām. Pusdienlaikā kuks mums pagatavo garšīgas pusdienas, atpūšamies, paēdam un atkal ceļš uz augšu, caur tibetiešu bēgļu ciematam Čokai (3006 m), kurš ir vairāk kā 100 gadus vecs, līdz pat mūsu naktsmītnei turpat aiz ciemata. Vakarā uznāk milzu migla, kļūst drēgns un drīz arī tumšs. Esam noguruši, garšīgi paēdam un liekamies uz auss. Naktī man sāk sāpēt galva, iedzeru divus citramonus un ceru, ka rīt viss būs kārtībā.

Nākošā dienā turpinam ceļu uz augšu, atkal ir jāpaceļas par kilometru. Šodien kāpiens liekas kā pastaiga, ir vēsāks, iet viegli, redzam daudz skaistus putnus – gan lidojošus, gan skrejošus, arī brūnu surikātu, kurš mūsos pa gabalu ar interesi nolūkojas.

Esam klāt Džongri (3950 m), uzceļam telti, pastaigājamies pa nometnes apkārtni, rīt brīva diena aklimatizācijai un atpūtai Vakarā atkal mākoņi ir klāt, tā laikam te vietējā klimata īpatnība.. Vietējie kuki ir meistari – baro mūs kā uz kaušanu – katrās vakariņas vismaz pieci ēdieni. Pie tam, lejā mums uzjautāja vai esam veģetārieši vai gaļēdāji, uz ko atbildējām, ka gaļēdāji, bet baroja mūs tikai ar veģetāru ēdienu. Bet grēks būtu sūdzēties – patiešām ļoti, ļoti garšīgi. Nekad nevaram visu apēst, par ko paliek kauns, jo cilvēki uz plikas dēļu grīdas un parasta prīmusa ir mums pagatavojuši tādu gardu un daudzveidīgu maltīti.

Pašā vakarā atkal sāp galva, rīt brīva diena un tam nepievēršu uzmanību.

Ceļamies 4.00 lai dotos skatīties kā saulīte pār Himalaju milžiem lec. Ārā mīnuss, viss apsarmojis, rīts dzestrs un skaidrs. Uzkāpjam kādā vietējā virsotnītē, apkārt plīvo budistu karodziņi, tālumā slejas lepnā Kanča (Kančendžanga 8586 m) un tuvāk skaistulis Pandims (6591 m), skats aizrauj elpu un liek sirdij straujāk sisties.

Ēdam, mazgājamies, staigājam, guļam. Gulšņājot atrodu līdzpaņemtajos papīros informāciju, ka netālu no šīs vietas ir svētā ala, kurā lama meditējis par mīlestību. Ala tā arī saucas Mīlestības ala. Prasam gidam, citiem gidiem – neviens neko tādu nav dzirdējis... Jau nokaram degunu, kad viens vietējais sakās esot kaut ko tādu dzirdējis un pastāsta kur aptuveni alu meklēt. Tad nu dodamies Mīlestības alas meklējumos un nepaiet nemaz tik daudz laika, kad tiešām alu atrodam. Akmentiņš no šīs vietas, kur laikam nav nozīmes, vēl joprojām stāv virs kamīna J

Vakarā, tumsā tik daudz spožu zvaigžņu, liekas, ar roku var aizsniegt.. Atstāju savus ceļabiedrus un eju nelielā pastaigā, gribas pabūt vienai ar zvaigznēm. Bet – kas tev deva? Klāt ir Sundims, mūsu gids. Nesaprotu kā viņš mani pamanīja, kā novaktēja, bet vieni mēs iet nekur laikam nevaram. Nācās vien doties atpakaļ pie telts un īsināt laiku ar Sintiju un Artūru.

Visu nakti neguļu, krata drebulis, ir augsta temperatūra, sauss klepuss, liekas, ka zarnas izklepošu, sāp galva – skaidrs – kalnu slimība! Sintija iet pie gida, stāsta par situāciju, bet Sundims tikai smaida un saka: - don`t worry, eat garlic soup! (neuztraucies, ēd ķiploku zupu!).

Beidzot visiem ir skaidrs, ka vienīgais variants ir doties lejā un jo ātrāk jo labāk. Neko darīt, Kanča ir redzēta, atvados no draugiem un klunkurēju lejā uz Čoku, pašsajūta briesmīga, pusnemaņā ar trīcošām kājām pēc 3 h esam lejā. Ļaunākais tas, ka nav līdzi zāles pret augstuma slimību, parasti ņemu līdzi, bet vienmēr viss ir bijis kārtībā un šoreiz likās, ka te jau tāds nieks vien ir, priekš kam zāles. Guļu, miegs ir vienīgais, kas ļauj justies labi, pareizāk – ļauj nejust sāpes. Tikko iemiegu, tā klāt ir Sundims ar tēju vai kafiju vai ēdienu. Mēģinu viņam iestāstīt, ka nevēlos neko un jūtos slikti, bet liekas, ka viņam tas neaiziet. Vakarā viņš man piedāvā alu!!!!

Vēlu vakarā manā istabā ienāk divi liela auguma cilvēki, šveiciešu pāris, jautā vai esmu tā meitene no Latvijas ar kalnu slimību. Esmu glābta! Šveicieši iedod diakarbu vairākām dienām.

Vēlāk jautāju gidam, Sintijai, Artūram – vai kāds ir stāstījis par mani šveiciešiem vai kādam citam – nekā, neviens nevienam neko nav teicis. Tai situācijā, slimajos murgos, šis pāris man likās kā eņģeli dzīvībasglābēji J

Nākošā dienā, urrrā, esmu lejā, iekārtojos smukā viesnīcā, beidzot duša, tīras drēbes, gulta. Nomazgājos un secinu, ka mūsu vienīgā ķemme ir augšā pie Sintijas J Mati ir vienkārši fantastiski, neviena ragana nestāvētu man blakus J tādā izskatā dodos ārā uz ielas pirkt jaunu ķemmi J

Pašsajūta pamazām atgriežas, turpinu dzert diakarbu, gaidu atgriežamies ceļabiedrus.

Pēc divām dienām atgriežas Sintija ar Artūru, svinam atkalredzēšanos, dzeram vietējo rumu, Sintija mazgā drēbes, ēdam svētku vakariņas vietējā restorānā, pasakaini garšīgi mo-mo ar vistu un asām mērcītēm. Klausos stāstu par pāreju Gochala La Pass (Gočala) augstums – 5040 m, no kuras redzama skaistā Kanča, par ceļu starp Himalaju milžiem...

Nākošā dienā apmeklējam Sikkimā vecāko klosteri, celts 1701. gadā, kāpt ir ļoti grūti, vēljoprojām Kalnene mani vēl tur. Apmeklējam zivju audzētavu, pasauļojamies, rīt jau dodamies prom no šīs viesmīlīgās vietas un jaukajiem dzīvespriecīgajiem cilvēkiem.

Gangtoka, Sikkimas galvaspilsēta, skaista, sakopta pilsēta, ubagu nav (tāpat kā citur Sikkimā), laba viesnīca, tikai laiks mūs mazliet pieviļ – līst. Staigājam pa pilsētu, ēdam, dzeram, baudam pilsētu Šeit, Gangtokā, vēl viena brīva diena un tad ceļš uz Bogdagru, militāristu pilsētu, kurā atrodas lidosta.

Pilsētele reti neglīta, nabadzīga un arī netīra. Tūristi te nav bieži viesi, jo redzēt te nav ko. Atrodam kaut cik pieņemamu viesnīcu un ejam meklēt kur paēst, izrādās, šai pilsētā tā ir problēma – vai nu apķepuši ielas ēstūži, bet nu tādi, kur tiešām kāju negribas spert iekšā, kur nu vēl ēst, vai nu otrs variants – tirgus. Pērkam baltmaizi, tomātus, majonēzi, augļus un ēdam viesnīcā. Nākošā dienā gan aizstaigājam gana tālu un atrodas restorānu, kas atbilst mūsu higienas prasībām un pieliekam pilnus vēderus ar ceptu vistu un kartupeļiem J

Vakarā sauļojamies uz viesnīcas jumta, rīt braucam uz Deli.

P.S. Bildes manā galerijā - Indijas Himalaji; Dīvainā zeme Indija; Dardžilinga; Ceļojums uz Sikkimu.