Nīderlande tulpju laikā 2011.gada aprīlis.
|
Ingrīda Briede
|
Nīderlande tulpju laikā
Kā dāvanu dzimšanas dienā no firmas „Balt-go” es saņemu braucienu uz Nīderlandi. Latvijā pavasaris rāda tikai pirmās dzīvības pazīmes, bet Holandē jau ziedot tulpes un narcises. Pretī gājputniem, kas atgriežas mājās, dodamies pāri Polijai un Vācijai uz Nīderlandi. Pirmā diena, kā parasti ir kā ievads braucienam un iepazīšanās ar grupu. Šoreiz tie ir vairāk cēsnieki , valmierieši un citi vidzemnieki. Vairāki cilvēki atzīst, ka tas viņiem ir bijis sens sapnis doties skatīt krāsainos Holandes ziedu laukus. Mani interesē Nīderlande pati – tālāk par pirmo pilsētiņu otrpus Vācijas robežai neesmu bijusi. Kādi tad ir tie Nīderlandes kanāli, dambji, tulpju lauki un siera kalni?
Pirmā nakšņošana mums ir kaut kur pusceļā starp Varšavu un Poznaņu, hotelītī, kas viltīgi ieslēpies kaut kur mežiņā netālu no lielā autobāņa. Brokastīs ģimeniska atmosfēra, jo maltīte mums klāta visiem pie viena gara galda. Pēc pāris stundām iebraucam Vācijā. Ceļmalas kļūst arvien zaļākas. Mūsu pirmā nopietnākā pietura ir Potsdama Vācijā, kur iesim skatīt slaveno Sansusī dārzu( tulkojumā no franču valodas „Bez rūpēm”). Un te mūs jau gaida pirmie sveicieni no Nīderlandes- Holandes tipa vējdzirnavas, kurās iekārtota neliela ekspozīcija par ceļu no graudiem līdz maizei. Dārzs pats vēl guļ ziemas miegā, bet acis jau priecē narcises un tulpes. Vīģes koki gan vēl slēpjas aiz stikla vērtņiem un ūdenstrūklakas vēl nedarbojas. Kā te izskatās vasarā var redzēt bukletos suvenīru veikaliņā. Vispār visa Potsdama ir viens vienīgs dārzs, Sansusī ir tikai viena daliņa. Vasarā te ir ko redzēt! Vienā dārza malā atrodama kapa plāksne Fridriham II- Vecajam Fricim, Vācijas valdniekam, kas šīs pils bijušais iemītnieks un dārza ierīkotājs. Viņam tikusi mūzika un māksla, un viss, kas daiļš. Uz viņa kapu plāksnes atrodami ne vien ziedi, bet arī kartupeļi, jo tieši viņš bijis tas, kas šos bumbuļus Vācijā ieviesis. Tad nu dodamies tālāk un vakarpusē esam Lineburgas virsājos( Luneburger Heide). Šajā Vācijas novadā reiz iegūta sāls, tā sālsūdens veidā sūknēta no zemes un tad karsēta uz lielām pannām. Šādiem nolūkiem bija jāizcērt arvien vairāk mežu un vide mainījās, nu te rudeņos zied rozā un violeti viršu lauki. Vēl iegriežamies Ulcenes dzelzceļa stacijā, bet nevis lai kāptu vilcienā, bet dotos ceļojumā ap un pa pašu staciju. Jo tās pārbūves projekta autors, gatavojoties Expo 2000 izstādei Hannoverē ir bijis pats Hundertvasers. Tā nu stacija ir viņa stila- viļņainas līnijas, krāsainas keramikas, zīmes un simboli. Nakšņojam Krelingenas jauniešu mītnē, kur mūs viesmīlīgi sagaida ar tik tipiskajiem vācu kartupeļu salātiem vakariņās.
Nākošajā, ceļojuma trešā dienā uzkavējamies Vācijā un dodamies skatīt Valsrodes putnu dārzu. Es esmu gan skeptiska- vai tas būs kas interesants? Taču te ir ko redzēt un priecāties par Dieva pasaules daudzveidību – lieli un mazi mīlīgi pelikāni, pingvīniņi, putnu mazuļi, plēsējputnu šovs un tas viss pastaigājoties pa skaistu dārzu. Stundas paiet nemanot. Tad gan dodamies Nīderlandes virzienā, vien izlokot kājas Lēres (Lehr) pilsētiņā, kas gan ir vēl Vācijā, bet savā noskaņā jau itin holandiska. Šis Vācijas novads ir Frīzija, kas pazīstams ar tējas dzeršanas tradīcijām un īpatnu dialektu. Arī es atļaujos būt nepieklājīga un valodnieciskas intereses dēļ ieklausos ko runā pāris vecu cilvēciņu uz soliņa kanāla malā – un jāatzīst nesaprotu viss, ko viņi tur apspriež.
Un tad jau arī klāt Nīderlande, un tiešām, netrūkst ne kanālu, ne dambju, ne gludu tīrumu. Šīs pleķītis zem saules ir cilvēku roku raksts, uzraksts, pārrakts un pārveidots. Mūsu pirmais apskates punkts Holandē – Groningena. Tiekam izlaisti kanāla malā un ejam izstaigāties pa pilsētu. Šī pilsēta nekādu spilgto iespaidu neatstāj. Vakarā ierodamies mūsu nakšņošanas vietā kaut kur Holandes laukos. Māja kanāla malā. Tulpju dobes gan neredzam. Vispār arī vēlāk man izskatās, ka latvieši ir lielāki puķu dobju cienītāji un Holandē tulpes tiešām vairāk sastopamas lielajos laukos, kur tie audzētas sīpolražas iegūšanai.
Ceturtajā dienā dodamies uz Keukenhofas dārzu. Laiks ir skaists un baudām Holandes ainavas gar logu. Kanāls tik tuvu viesnīcai gan izskatās draudīgs- īpaši tad, kad mūsu veiklais šoferis taisa apgriešanās manevrus un šķiet, ka autobuss tūlīt, tūlīt iebrauks kanālā. Bet tā, protams, nenotiek. Keukenhofā pārsteidz autobusu pārpilnais stāvlaukums- tik daudz autobusu vienviet man vēl nebija gadījies redzēt! Labi jāiegaumē, kāds izskatās mūsējais un kurā rindā tas stāv. Tad jau dodamies iekšā pašā slavenajā pavasara ziedu dārzā. Tiešām, ik centimetrs te izpucēts, un glīti apstādīts. Milzu hiacintes, narcises un tulpes dažādos toņos. Ziedu dobes, pļavas un upes. Visās malās fotogrāfi, kas tver skaistos ziedus, un daudz vācu pensionāru. Interesants ir šovs vienā no hallēm, kur kāda francūziete veikli mainot valodas demonstrē dažādu pušķu gatavošanu. Staigāju pa dārzu, bet vienā brīdī jūtu- iestājusies informācijas pārbagātība. Tad tikai atsēsties uz kāda no soliņiem un baudīt pēcpusdienas saulīti.
Tomēr arī šim krāsu priekam pienāk galds un dodamies uz Amsterdamu. Kanāli, mājas, smaržas un smakas, lukturu ielas. Kaut kā šai pilsētai pietrūkst krāsas. Toties tās ir atrodamas lielajos tulpju laukos, kas kā koši deķi izgrezno Nīderlandi.
Nākošajā dienā dodamies pāri dambim uz brīvdabas dzirnavu muzeju. Braukšana pāri dambim kļūst par veselu piedzīvojumu – abās pusēs ūdens un pa vidu šoseja. To holandieši paveikuši 30jos gados. Nesusi un bēruši akmeņus. Piemineklim šim veikumam ir skatu tornis un piemineklis dambja vienā galā. Fascinējoša ir vecmodīgā stilā ieturētais kafejnīcas interjers. Zaanse Schansdzirnavu muzejā no aplūkojamas deviņpadsmit dažādu funkciju dzirnavas- zāģētava, krāsu malšanai, graudu malšanai utt. Vēl muzejā ir siera darītava, maizes ceptuve un citas amatu darbnīcas. Mani iepriecina alvas lietuve, kur kundzīte rāda savu amatu. Tur nopērku arī sev rotaslietu. Pēcpusdienā braucam skatīt slaveno ziedu parādi. Lai gan esam īstajā laikā norādītajā vietā, brauciens kavējas un mums atliek sildīties ar līdzpaņemto upeņu balzāmu. Tad arī parādās mašīnas, kas greznotas ar ziedu kalniem un no mazajām hiacinšu , tulpju un narcišu galviņām izveidotajām ziedu skulptūrām. To par laikam īsti nevar iedomāties, kāds darbs ieguldīts, lai izveidotu šīs skulptūras. Ceļa malā par lētākām naudām nopērkami sīpoli. Arī es nopērku amariļļa sīpolu. Tas tiek kā Lieldienu dāvana kādam mīļam cilvēkam, un zied brīnumaini, pie tam vairākas reizes pēc kārtas.
Svētdienā pienācis laiks posties mājupceļam, bet vēl izstaigājam vietējo ciematu ar vecām mājām un iegriežamies brīvdabas muzejā diemžēl neatceros ciemata nosaukumu, kur šis muzejs bija), kur redzamas mājas, baznīca un pat cietums. Ēkas celtas dažādos gadsimtos un tādēļ te netrūkst ne mazu būdiņu, nedz ķieģeļu ēku. Skolas ēkā nīderlandiešu puisis mums izstāsta leģendu par diviem laupītājbrāļiem, kas te dzīvojuši un reiz nozaguši kādu daiļu ciema meteni, lai tā būtu viņiem pa kalponi. Viens no puišiem i meitenes tuvumā gribēja uzposties un lūdza viņai noskūt matus un garo bārdu, bet meitene pārgrieza viņam rīkli. Tāds drūms stāsts.
Vācijā izkustinām kājas Reinē ( Rheine), kur atrodama interesanta koka konstrukcija. Uz tās tiek uzpumpēts sālsūdens, kas tek lejup pa žagariņiem un tā gaiss ap šo koka konstrukcija ir sāls piesātināts un ļoti veselīgs. Vakarā esam Magdeburgā pie Elbas upes. Kara laikos ši pilsēta krietni izpostīta, bet tomēr tās tagadējie iedzīvotāji gādājuši, lai te būtu tīkami pastaigāt – visur izvietotas interesantas skulptūras, un jā- arī šeit ir Hundertvasera veidota ēka viņam raksturīgajā stilā. Nakšņojam jauniešu viesnīcā pašā pilsētas centrā un pie brokastīm satiekam tautiešus- bērnu kori no Rīgas. Atpakaļceļā nakšņojam Varšavā jezuītu rekolekciju centrā un ceļojuma pēdējā dienā vēl paspējam iegriezties vietējā stādaudzētavā.