Sarajevo. Final.

  • 4 min lasīšanai
  • 16 foto
Ja nu galīgi nav ko darīt, te būs garš, pagarlaicīgs penteris par pēdējām stundām, ko pavadīju Sarajevā. Svētdienas rīta kārtējā agrā pastaiga. Tās pašas apnicīgās brokastis. Sanāksmes oficiālais noslēgums. Pirmās atvadīšanās ceremonijas, jo daži dodas prom jau ap pusdienlaiku. Pusdienas ir smagas kā vienmēr, bet esmu jau pieradusi. Mūsu izlidošana ir tikai pirmdienas pēcpusdienā, tātad mūsu rīcībā ir vēl 24 stundas. Izrādās, ka tās trīs tramvaja pieturas, kuras nolemjam noiet kājām, ir ļoti garas. Mūsu kontā jau ir pāris kilometri. Saule karsē, bet viss vēl tikai sākas. Par gājējiem gandrīz nekur nav domāts. Ejam pa šauru, šauru ietvīti, elpodami izplūdes gāzes. Tur, kur būtu jāatklājas lielveikala ēkai, redzami tikai kapi. Pēc dažu cilvēku aptaujāšanas paspējam iziet cauri briesmīgam tirgus placim. Saprotot, ka šis nu nebūs meklētais tirdzniecības centrs, mēģinām prasīt padomu. Pēc kāda trešā mēģinājuma ar savu sajūsmu par to, ka kāds te zina arī angļu valodu, apstulbinām kādu darbinieku, kurš paziņo, ka pats labākais lielveikals ROBOT atrodas dažu kilometru attālumā viņa norādītajā virzienā. Virziens gan ir diametrāli pretējs tam, ko, šķiet, bija rādījusi Nina, bet tomēr vietējiem noticam vairāk. Dodamies tālāk. Izplūdes gāzes ir briesmīgas, mūsu pārvietošanās pa automaģistrāles malu - viegli bīstama. Bet turpinām. Drīz vien sastaptie garāmgājēji viens pēc otra apliecina, ka dodamies pareizajā virzienā. Pa ceļam būšot vēl viens veikals, bet ne tik labs. Bet mums vajag vislabāko. Pēc kāda kilometra uzzinām, ka jāiet vēl 300 metri, pēc vēl viena kilometra - ka vēl 3km, pēc vēl pāris tūkstošiem metru - vēl 2 km, utt. Jā, šajā valstī attālumi starp dažādiem punktiem ir ievērojami, tāpēc nemaz nebrīnāmies, ka viņu attālumu izjūta ir tik atšķirīga no SI (starptautiskās mērvienību sistēmas). Bet kam lai tic? Taksi neņemam. Nu drīz taču jau jābūt. Kalnā augšā, no kalna lejā... Pelnīts ceļojums pēc šitādas izēšanās iepriekšējo dienu garumā. Vienvārdsakot, pāris stundu laikā esam pievarējuši vismaz kādus 8 kilometrus. Es kā garu pastaigu cienītāja esmu tīri apmierināta, bet nepamet vainas sajūta, raugoties uz piekusušo Māru un nedaudz izmisušo Fēliksu. Plakāts pirms veikala bļauj "Dobro došli!"... Tam gan īsti nevaram piekrist. Dodamies veikalā. O, durvis atveras pašas no sevis! Nu ko, šis vislabākais Sarajevas lielveikals izrādās normāls hipermārkets. Viena no retajām vietām, kur cenas nav noapaļotas līdz pusmarkai. Es sapērkos arī visparastākās garšvielas bosniešu iepakojumos. Jā, arī nacionālo kafiju, kas vēlāk izrādīsies visnotaļ interesanta. Interesanta, jā, tas būtu īstais vārds. Četros saskaņā ar apsarga sniegto informāciju atiet lielveikala "ROBOT" autobuss. Esam pārsteigti, kad pēc veikala darbinieku ieteikuma sniedzam šoferim katrs ap 2KM, bet šis smejoties saka, ka nekas mums nav jāmaksā. Ak! Sēžot autobusā, visi mūsu nostaigātie kilometri izrādās ātri pievarams posms. Cik zinām, autobuss nebrauc uz centru, bet uz kaut kurieni... Palūdzam, lai mūs izsēdina pie pazīstamas tramvaja pieturas. Sagaidām tramvaju un par zaķi aizbraucam mājās. T.i., uz viesnīcu. Viesnīcas personāls paziņo, ka viesnīcā šobrīd esam tikai kādi 7 viesi, un tikai mūsu dēļ viņi vakariņas negatavošot. Tāpēc mums ir jāizvēlas pica un jāpasaka, kad vēlamies, lai tā tiktu piegādāta. Zinu, ka vēlāk mums jābrauc uz centru izbaudīt pēdējo vakaru. Pica kavējas. Garšīga, bet ļoti, ļoti sāļa. Tas te raksturīgi - vai nu viss ir ļoti sāļš, vai arī pilnīgi bezgaršīgs. Dabūju arī pusi no Māras picas, jo viņa nejūtas pārāk labi un neriskē apēst visu. Nekad tā īsti nebiju ieskatījusies, bet pa logu paveras tīri ciešams skats. Uz parastām mājām, tiesa, bet tomēr - izglītojoši. Patiesībā nedaudz tālāk tiek celts ūdens atrakciju parks. Žēl, ka viss vēl tikai procesā, bet gala rezultāts būs iespaidīgs! Izdomāju, ka jāsāk kravāt somu. Pamanos arī tagad piestūķēt savu mugursomu tā, ka tās svars būtībā pārsniedz pieļaujamo NODODAMĀS bagāžas svaru, bet man uz muguras tā pārvēršas par parastu rokas bagāžu. Mugursomā tiek sastuķēti visi smagie saldumi (cepumi, šokolādītes, lokums utt.). Vieglās, bet palielu vietu aizņemošās drēbes ir jāsaliek jau laicīgi lidostā nočieptajos tax free iepirkumu maisiņos. Tātad man atļautās viengabalainās rokas bagāžas vietā ir trīs gab. – viens uz muguras un pa vienam katrā rokā. Bet tie, kas rokā, izskatās kā milzīgi iepirkumi lidostas veikalos, tāpēc vispārējā labuma dēļ neviens lidostas darbinieks man pat nemēģinās piesieties. Irlaiks doties uz centru. Galamērķis - āra kafejnīca. Kapučīno līdzīgs dzēriens par 4KM no apdauzītas Nescafe krūzītes. Redzu, ka pārējie ir līdzīgā situācijā. Ā, tomēr padodos mammas spiedienam un nosūtu viņai vienu pastkarti. Man stāsta, ka varot paiet nedēļas, līdz to saņems Rīgā. Nekā, vēlāk izrādīsies, ka četras dienas vien jāgaida! Vietējie saka, ka šī kafejnīca domāta tiem, kas vēlas izrādīties. Jā, apkārt sēž gandrīz vai tikai zelta jaunatne atbilstoša paskatā. Skaisti. Starp citu, te ir ļoti labi pasaulslavenu zīmolu modes aksesuāru viltojumi. Pat es uzreiz nepamanu atšķirības. Saldējuma kafejnīca. Visvairāk mani sajūsmina masāžas krēslu reklāma tualetē. Tāds vidējs krēsliņš par 400KM - KOMFORT, par 2000KM - MANAGER, bet par 8000KM - DIKTATOR. Atgādinu, 2KM~1EUR. Kaut kā tā. Tomēr jādodas mājup. Jau vēls. Ar labunakti. Nu labi, pāris vārdos par tām stundām, ko pavadu Sarajevā pirms izlidošanas... Klausīšanās viesmīļa paziņojumos, ka viņam ļoti žēl redzēt tos "BLUE BAGS" man zem acīm. Pēdējais skats uz pilsētas savrupmājām blokmāju skavās. Pastaigas pa mazajiem veikaliņiem un Māras izteiksmīgais, veikalniekiem viegli saprotamais "Mm?" tā vietā, lai jautātu cenu. Secinājums, ka priekšpilsētas mazie zelta veikaliņi gan nepārdod īstu zeltu. Skolēnu pūļi pusdienas pārtraukumā, skrienot uz tuvākajiem veikaliem, jo skolā acīmredzot nav kafejnīcas. Nogurums. Čevāb-čiči pusdienās. Pat tāda rīma kā es pievar šo garšīgo nacionālo ēdienu ar grūtībām. Bet esmu vienīgā varone. Aizkavēšanās pirms izbraukšanas uz lidostu, jo viena no mūsu mazajām zviedru meitenēm nevar beigt atvadīties no leģendārā viesmīļa Ļubača vai kā viņu tur... Zinu, ka vakarā jau būšu mājās. Zviedrijā, tiesa, bet nu tomēr - mājās. Bet kopumā par iespaidiem... Skaisti. Būtu interesanti pasekot līdzi, kā šī pilsēta attīstīsies. Potenciāls ir liels. Tiesa, piemēram, veikalos dominē horvātu preces, bet nu gan jau. Būs žēl šīs pilsētas, ja laicīgi netiks domāts par satiksmes organizēšanu, kad pieaugs automašīnu skaits jau tā šaurajās un pārblīvētajās ielās. Bet būs jau labi. Runā, ka bezvīzu režīms vasarā. Izmantojiet. Hvala! (Paldies!)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais