ROMA

  • 8 min lasīšanai
Pagājušais gads ceļošanas ziņā sanācis tāds kā atgriešanās gads. Vasaras vidū dalījos savos iespaidos Mocarta dzimtenē Zalcburgā, kur jau iepriekš biju viesojies, šoreiz īsi pirms Ziemassvētkiem sanāca vēl viena atgriešanās – Itālijas galvaspilsētā Romā, kur pirms tam biju bijis 2007. gada rudenī. Šoreiz gan ceļošanas iemeslu nenoteica nejaušība – jau vasarā noskatīju lētākās aviobiļetes uz konkrēto datumu, jo gribēju redzēt Itālijas čempionāta futbola spēli starp Romas “Lazio” un Udīnes “Udinese” komandām. Braucienā nedevos viens – kopā ar mani bija vēl pieci domubiedri, arī liepājnieki, kurus saistīja tas pats ceļojuma mērķis – futbols un atpūta, arī iepirkšanās. Romā nokļūt nav nemaz tik sarežģīti, kā kādam varētu šķist. Zemo cenu aviokompānija “Ryanair” piedāvā lidojumus pat vairākas reizes nedēļā. Arī cenas ir ikvienam pieņemamas, taču jāatceras, ka biļetes jāpērk laikus, proti, divus, trīs mēnešus pirms lidojuma. Vai jāizvēlas otrs variants – jāriskē un jāgaida pats pēdējais brīdis, bet tā ir laimes spēle. Šoreiz biļetes Rīga–Roma–Rīga vienai personai izmaksāja 39 latus (ieskaitot visus nodokļus un komisijas). Piekritīsit, tikpat, cik ar auto no Liepājas līdz Valmierai un atpakaļ.

Lidojumam jāsākas sestdienas vakarā pulksten 20.30 pēc Latvijas laika, bet gadās ķibele – Rīgas lidostā mums paziņo, ka reiss kavējas, un mūsu gaisa kuģī iekāpām divas stundas vēlāk nekā plānots. Taču, tā kā esam jautrā noskaņojumā un steigties arī nav kur, tas mūs īpaši neapbēdina. Par spīti tam, ka sinoptiķi tajā vakarā solīja kārtējo vētru, prognozes šoreiz nepiepildās un visa lidojuma laikā nekādu “kratīšanos” praktiski nejūt. Pēc trīs stundu būšanas gaisā veiksmīgi piezemējamies un izlemjam, ka nakti nepavadīsim lidostā, bet dosimies uz Romas centru. Rezervētajā hostelī mēs varējām tikt tikai nākamās dienas rītā. “Ciampiano” lidosta, lai gan nav galvenā Romas lidosta, atrodas tikai desmit kilometru attālumā no pilsētas vēsturiskā centra. Brauciens ar autobusu izmaksā četrus eiro. Tā kā ir jau pēc pusnakts, braucot cauri Romas guļamrajoniem, Itālijas galvaspilsētā nokļūstam ātri – pusstundas laikā. Lai gan satiksme ir tāda kā citviet dienā. Pirmā brīdī šķita, ka itāļi neguļ arī naktīs. Bijām plānojuši, ka pirmo nakti pavadīsim kādā krodziņā, bet ar tā sameklēšanu, mums par lielu brīnumu, tik labi neveicas. Lielākā daļa, pat praktiski visi ir slēgti. Tā nu klīstam pa Romas centra rajonu, protams, bez kartes. “Uz dullo” šādā veidā “uzejam” slaveno Kolizeju. Naktī šī vēsturiskā celtne ir izgaismota un izskatās pat labāk nekā gaišajās stundās. Kolizejs celts 75. – 80. gados pēc Kristus, tas ir 156 metrus plats un 187 metrus garš, augstums sasniedz 48,5 metrus. Amfiteātra centrālo daļu aizņēma arēna, kurā notika gladiatoru cīņas, bet ap to bija izvietotas ar marmoru apšūtās skatītāju sēdvietas. Protams, naktīs Kolizejs ir slēgts, fotografējam to no ārpuses. Pēc tam dodamies atpakaļ galvenās stacijas virzienā un gaidām, kad atvērsies kāds no pirmajiem veikaliem. Taču stacijā pat iekšā pūš ārprātīgs caurvējš, un, gaidot rītu, minūtes velkas kā stundas. Tas, ka stacijās var satikt visdažādākos sabiedrības slāņus, pilnībā apstiprinās arī šeit. No dažiem tipāžiem smird pat pēc urīna. Nepatīkami. Sagaidām rītu, tad kā nu kurš – cits “McDonaldā”, cits kādā vietējā bodītē – nopērkam pa bulciņai.

Bez greznības, bet labi Beidzot pienāk nākamās dienas rīts un varam tikt mūsu naktsmītnēs. Hosteļa vietu bijām izraudzījušies veiksmīgi – 10 minūšu gājienā no galvenās stacijas, proti, centra. Hostelis uz divām diennaktīm vienai personai izmaksāja 29 eiro, kas nav dārgi. Nekādu ekstru gan tur nav, bet gultas mūsu sešvietīgajā istabiņā ir labas, tapetes arī nav atlīmējušās, ir dušas telpa. Tāpat no rīta simboliskas brokastis – bulciņa, jogurtiņš, kafija un tēja. Ekonomiskam ceļojumam – pilnīgi pietiekami. Hosteļa saimnieks nav itālis, mēs paliekam pie viedokļa, ka indietis. Starp citu, tā ir visai izplatīta prakse, ka daudzi īpašumi pieder ļaudīm ar austrumniecisku izcelsmi. Tādēļ, izvēloties ekonomisko variantu, nevajag brīnīties, ka īpašnieks Tevi var sagaidīt, piemēram, ar zobubirsti mutē un rīta halātu. Ja grib “Hiltonu”, tad par to arī jāmaksā. Vēl viena svarīga nianse – no 2011. gada Romā ir ieviests tā saucamais “tūristu nodoklis” – jāmaksā papildu divi eiro par katru pavadīto naktī kādā viesnīcā. Turklāt naktsmītnēm šī summa obligāti nav jānorāda savā cenu lapā. Zināmā mērā tas bija nepatīkams pārsteigums. Tā kā esam kaislīgi futbola fani, gribējām apskatīt kādu Eiropas līmeņa futbola maču, un Itālijas čempionāts ir viens no spēcīgākajiem. Šajā dienā Romā spēlēja vietējais “Lazio” un Udīnes “Udinese”. Viens no mums gan ir cita Romas granda AS “Roma” liels piekritējs, bet nu šoreiz arī viņam bija jāvēro “Lazio” spēle. Mačs bija aizraujošs, vadībā bija gan vieni, gan otri, bet noslēdzās tas neizšķirti 2:2. “Lazio” sastāvā visu maču spēlēja viens no pasaules labākajiem uzbrucējiem – vācietis ar poļu izcelsmi Miroslavs Kloze, kurš jau paspējis iekarot līdzjutēju sirdis, lai gan komandai pievienojās pavisam nesen. Visērtākais veids, kā iegādāties biļetes uz sporta spēlēm ārvalstīs, ir pirkt tās internetā caur oficiāliem biļešu tirgotājiem (kompānijām). Mums gan tehnisku iemeslu dēļ izdevās nopirkt tikai divas, pārējās pirkām uz vietas, oficiālajā “Lazio” fanu veikalā netālu no stadiona. Lētākais variants – 16 eiro, bet stadionā pārskatāmība jebkurā gadījumā ir ļoti laba. Romas Olimpiskais stadions ir viens no lielākajiem stadioniem Eiropā ar ietilpību 82 tūkstoši. Tas celts vēl 1928. gadā, 1960. gadā te notika vasaras Olimpiskās spēles. Laika gaitā stadions ir modernizēts, te notiek ne tikai sporta sacensības, bet arī lieli koncerti ar pasaules zvaigžņu uzstāšanos. Gribēju futbolu izbaudīt vēl ilgāk, jo tas tā dēvētajā Vecajā Eiropā jau no pirmsākumiem nav tikai 90 minūšu spēle, bet gan dzīvesveids, par to raksta visu lielāko avīžu pirmās lapas, tā ir sarunu tēma mājās, krodziņos, cilvēki pakārto savus ikdienas darbus, lai vakarā apmeklētu mīļotās komandas spēli. Stadionu atstājām ar pārliecību, ka noteikti brauksim arī uz citām lielām spēlēm. Ja ne Itālijā, tad citur. Mūžīgā pilsēta Romas nozīme pasaules vēsturē, šķiet, zināma jebkuram. Bieži vien Roma tiek saukta par arī par “Mūžīgo pilsētu”. Roma ir Itālijas politiskais un nozīmīgs tautsaimniecības centrs. Regulāri no visas pasaules tūristi dodas uz Romu, lai to apskatītu. Roma ir viena no tūristu apmeklētākajām pilsētām pasaulē. Uz Romu dodas ne tikai tūristi, bet arī svētceļotāji, zinātnieki un mākslas mīļotāji, šeit apskatāma izcila arhitektūra. Tā kā Romā jau biju viesojies, šoreiz mūsu mazā kolektīva dēļ iejutos tādā kā gida lomā. Bez jau pieminētā Kolizeja noteikti jāapskata Vatikāns, visu katoļu pasaules centrs, bet oficiāli atsevišķa, suverēna valsts, Romas pāvesta rezidence. Taču nekādu robežu nav, vien sīkas norādes, ka te sākas Vatikāns, ieejot Svētā Pētera laukumā. Protams, uz turieni plūst tūristu straumes, gluži kā jebkurā citā pilsētas apskates objektā. Visvairāk acīs “iekrīt” tālo austrumu ļaudis, bet šur tur dzirdama arī krievu valoda. Ieejam slavenajā Svētā Pētera Bazilikā. Jāmaksā gan nav, bet pirms ieejas jāiziet drošības kontrole gluži kā lidostās. Dažreiz šeit ir garas rindas, bet tovakar mums palaimējās – tikām iekšā dažu minūšu laikā. Ēka uzcelta 1626. gadā, vēlās renesanses arhitektūras laikā. Nereti to dēvē par kristiešu vislielāko svētvietu pasaulē. Esot iekšā, pārņem tāda sajūta, ka esi kā varena un netaustāma priekšā. Jāpiebilst, ka ēkas sienas vien ir 138 metrus augstas. Burtiski pēc trim dienām, mājās pie TV ekrāna vērojot Romas pāvesta apsveikumu visām pasaules tautām Ziemassvētkos (ko skatās miljoni), atkal pārņem dīvaina sajūta – sak, es taču te tikko biju. Vatikāna muzejā gan šoreiz neiegājām, laikam negribējām šķirties no 16 eiro. Turklāt Romas apskate nav iespējama tikai dažās dienās, tam vajag ilgāku laiku. Kolizejā netikām arī otrajā ceļojuma dienā – kā jau Rietumeiropā ierasts, šeit pilsoņi aktīvi cīnās par savām tiesībām. Uz mazas norādes izlasām, ka ģenerālstreika dēļ 19. decembrī vēsturiskā ēka slēgta. Neko darīt, Kolizejā tiekam dienu vēlāk, ceļojuma pēdējā dienā. Un atkal bez rindas un arī bez papildu samaksas, jo uz ceļojuma laiku iegādājāmies “Roma Pass” – ceļojuma komplektu, kurā ietilpst 25 braucieni sabiedriskajā transportā un ieeja vairākās apskates vietās bez maksas pēc pašu izvēles. Ērti. Tāds komplekts maksā 25 eiro. Salīdzinājumam – par ieeju Kolizejā vien būtu jāšķiras no 15 eiro. Daži no ceļojuma biedriem ieminas, ka gaidījuši ko iespaidīgāku no vēsturiskās ēkas, bet daži tam oponē. Arī es. Tālāk par otro stāvu mūs gan nelaiž, teorētiski iespējams uzkāpt stāvu augstāk, no kurienes pavērtos vēl jaukāks skats, bet tas jāpiesaka kā atsevišķa ekskursija. Vienu metro staciju tālāk izkāpjam “Spāņu laukumā” (Piazza di Spagna) – 18. gadsimta meistardarbs. Atrodas Pinicio kalna pakājē, kur atrodas franču baznīca “Trinita del Monti”. Uz to ved slavenās Spāņu trepes, kuras reizi gadā tiek izmantotas arī kā mēle modes šoviem. Laukumā atrodas arī “Bacaccia” strūklaka. No šā laukuma ved vairākas mazas ieliņas ar dažādiem modes veikaliem. Galvenās sezonas ir no Lieldienām līdz jūlijam un no septembra līdz oktobrim. Augustā ir liela tveice, kad daudzi uzņēmumi tiek pat slēgti. Taču tā ir tikai maza daļa no Romas. Pus pa jokam, pa pusei nopietni, bet Romā grūtāk atrast vietu, kas nav vēsturiska, nevis otrādi. Mēs izpildījām tikai savu obligāto programmu. Ja neesi bijis Kolizejā un Vatikānā un apēdis picu, neesi bijis Romā. Gardēžu zeme Itāļu virtuve tiek uzskatīta par vienu no labākajām pasaulē. Mums plaši pazīstamie makaroni, ko itāļi apzīmē kā pastu, picas, lazanja, olīvas, kaltēti tomāti, auksti kūpināts šķiņķis – tās ir klasiskas itāļu virtuves sastāvdaļas. Un, protams, dažāda veida vīni. Pat tie, ko veikalā par eiro nopirku tetrapakās, šķiet gardāki par dažu labu “vīnu”, kas nopērkams pie mums lielveikalos. No pamatēdieniem nobaudīju gan lazanju, gan pastu. “Sātīgi” – tas ir pirmais vārds, kas nāk prātā pēc pusdienām. Taču ne asi, asuma sajūtu katrs var dabūt, papildu pievienojot dažādas garšvielas. Un zaļumi – itāļi mīl ēdienu ar dabas veltēm. Arī picas pieejamas neskaitāmos veidos – pamēģinājām tradicionālo “Margaritu”. Garšīgi. Starp citu, nereti saka, ka pēc “Margaritas” cenas var pateikt, vai ēstuve ir par itāļu cenām vai “tūristu cenām”. Ja maksā ap pieci eiro, tad viss ir kārtībā, ja dārgāk – tad tā ir tipiska tūristu ēstuve. Mēs pagājām nostāk no centra un atradām mājīgu, nelielu ēstuvi, kur nebija dārgas cenas, bet ēdiens garšīgs. Ja meklē, tad atrod. Tāpat stadiona tuvumā bija labs pašapkalpošanās restorāns ar garšīgiem ēdieniem un pieņemamām cenām. Turklāt viena no pārdevējām runāja visā labā krievu valodā, bet nebija krieviete. Tā arī nepavaicājām, no kurienes. Atteicos no vīna, izmēģināju citu tradicionālo vietējo dzērienu – limončellu: salds un stiprs citronu mizu liķieris, ko darina Dienviditālijā. Labs – kā aperitīvs. Tā kā neesmu saldumu cienītājs, šie vēdera prieki man gāja garām, bet saldummīļi Itālijā notiks nepaliks neēduši – sākot jau no plaši pazīstamā tiramisū līdz citāda veida mazākiem našķiem. Taču neatteicos no gardā saldējuma, arī tie mazās bodītēs ir visdažādākajos veidos, un pārdevējam nemaz neienāk prātā pircēju apkrāpt – uz vafelēm uzliek tādu kārtu, ka knapi var apēst. Ja tas neizkustu, labprāt aizvestu kā dāvanu kādam. Un, protams, jāatceras nobaudīt kafiju – vienalga, kāda veida. Garšas visām ir izsmalcinātas, tās gatavošanu itāļi pieprot. Kopumā kompleksas pusdienas izmaksās apmēram 15 eiro, ja ņem arī dzērienu. Bet par šo summu pilnīgi droši var apmierināt vēderu. Lai gan Itālija nebūt neasociējas ar zemi, kurā brūvētu garšīgu alu, tā vis nav – jebkura no izmēģinātajām četrām markām bija teju vai izcila. Turklāt itāļiem ir populāras 0,33 un 0,66 litru tilpuma pudeles, nevis 0,5, kā pie mums. Vēl Romas viesiem noteikti jāliek aiz auss, ka ļoti izdevīgi ir izmantot metro. Romā ir divas metro līnijas – A un B –, kur izkāpjot, attiecīgajās pieturās var apskatīt praktiski visas ievērojamās vietas. Taču, var izmantot arī tramvaju, autobusus. Viens brauciens maksās tikpat eiro, bet tūristiem tiešām ir izdevīgāk nopirkt jau pieminēto “Roma Pass”. Kam maciņš biezāks, var braukt arī ar takšiem (tie ir baltā krāsā), bet “standarta tūristam” tas absolūti nav vajadzīgs. Jāatceras gan, ka satiksme Romā ir ļoti intensīva, nereti ielās veidojās “korķi”, kas vēl jo vairāk nosver kausus par labu metro, jo citādi vienmēr jāparedz laiks ar rezervi. Gadījumā, ja, piemēram, esat nolēmis braukt ar autobusu uz lidostu. 20. decembra dienas vidū saulīte sildīja tika spoži, varbūt pat ap +15 grādiem pašā epicentrā, bet bija jāsteidz uz lidostu. Vēl pēdējie suvenīru pirkumi, un mūsu gaisa kuģis atkal aizvizina atpakaļ uz dzimteni. Bet Romā es atgriezīšos vēl. Jo teiciens “Visi ceļi ved uz Romu!” nav tukša pļāpāšana. Arrivederci! (Uz redzēšanos.) FAKTI PAR ROMU * Itālijas galvaspilsēta, politiskais un ekonomiskais centrs * Dibināta: Pēc leģendas Romu 753. gadā p.m.ē. dibinājis Romuls - viens no dvīņubrāļiem. Romuls pēc tradīcijas tiek uzskatīts par pirmo Romas karali. * Atrodas Apenīnu pussalas centrālajā daļā, Tibras upes krastos, aptuveni 24 kilometru attālumā no Tirēnu jūras. * Iedzīvotāju skaits: 2,7 miljoni. * 11. tūristu apmeklētākā pilsēta pasaulē, trešā apmeklētākā Eiropā, ik gadu apmeklē 10 miljoni tūristu (pirmā vietā gan pasaulē, gan Eiropā – Parīze). * Vēsturiskais centrs iekļauts UNESCO mantojumā.

* Kandidē uz 2020. gada vasaras Olimpisko spēļu rīkošanu. * Gaisa temperatūra vidēji: 7,3 C (janvārī), 23,9 C (jūlijā).



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais