Ceļojums Taškenta - Samarkanda

  • 3 min lasīšanai
Tā kā par šo valsti aprakstu ir pavisam maz, izlēmu pievienot šo to no mūsu nesenā ceļojuma. Pastāv daudz dažādu mītu par šo un citām Uzbekistānas kaimiņvalstīm, tāpēc jācenšās kliedēt neskaidība. Vīzu noformē nedeļas laikā, var iet pa tiešo uz Uzbekistānas vēstniecību Elizabetes ielā. Tūristu vīzai vispār nav nekādas problēmas - 60$ un viss un 1 pases formāta forogrāfija. Potes īpašas nav vajadzīgas. Jāpaņem līdzi normāls dzeramais ūdens un dažādas zāles vēderam,lai gan tur arī ir aptiekas.. 10.09.2007. 11.15 - izlidošanas diena. Reiss kavējās 2h, bet lidmašīna un personāls ļoti jauki,lidojums patīkams. Taškentas lidosta bija pirmais pārsteigums. Es īsti neatceros padomuju laikus, bet droši vien,ka nekas nav mainījies. Uzreiz pēc izkāpšanas visi sāka pīpēt un biaj jāstāv vismaz 1h rindā pie pasu kontroles- jāatceras,ka jāstāv rindā - citi pilsoņi, citādi var gadīties stāvēt rindā 2x. Vislabākais laikam ir kādam iemaksāt-tikai vajag saprast kam. Tu viss ir nopērkams-pilnīgi viss (tā mums teica vēlāk). Pēc pasu rindas ir nebeidzama rinda uz bagāžu un pēc tam vēl nebeidzama rinda uz bagāžas kontroli-jāaizpilda deklarācija -naudu obligāti jādeklarē-galvenais- jāsaglabā deklarācija un atpakaļbraucot jādeklarē,ka ir mazāk naudas. Vairāk par 2 400$ nedrīkst skaidrā izvest. Pēc 2,5h esam beidzot ārā no lidostas... fuu.. karstums ap +25 - jau ap 12.00 naktī. Taksometra šoferis maksā 60$ līdz Samarkandai, mūs jau sagaidīja. Bez pavadoņiem labāk laikam nepārvietoties. Nakts paiet ceļā. 11.09.2007. - 15.09.2007. Samarkanda. Pārsteidzošākais fakts - oficiāli naudas maiņa nenotiek. Nacionālo valūtu (sumus) var samainīt nelegāli,bet labāk,ka to dara vietējais,jo citādi var notikt ļoti negodīga maiņa. 1200 sumi ~ 1$, bet tur ir ļoooti liela inflācija (ap 100-200% gadā), tāpēc nākotnes $ vērtību nav iespējams paredzēt. Taksis pa pilsētu maksāja 1000 - 1500- 2000 sumus, mikroautobus 300 sumus, bet ar mikroautobusu var braukt,ja ir kāds, kas zin maršrutus. Braukšanas kultūra ir neiedomājāma- sarkanais luksafors neko nenozīmē un gājēju pāreja ne tik. Katrs brauc, kad ir brīvs ceļš un skaļi pīpinot. Ja gāze ir, bremzes ir un signāls ir,tas nozmīmē, auto strādā. skats uz automašīnām ir nozēlojams,jo braukā galīgi sagrabējuši padomju laiku žiguļi, moskviči... veitējā marka - Daewo ir pieejama. pērkot auto ārzemēs, jāmaksā 150% nodeva no auto vērtības, tikai retais to var atļauties, bet bija redzami arī S klases mersedesi. Ielas pilsētā ļoti plašas, sastrēgumu nekad neesot-tā arī bija, bet automašinu ļoti daudz. Samarkandā dzīvo 500 000 iedzīvotāju un uz katru iedzīvotāju esot 3 mikroautobusiņi (sabiedriskie)-ar tiem arī visi pārsvarā pārvietojas. Uz ielām nekur nav bērnu ratiņu,jo sievietes ārā nekad no mājas neiet. Lai gan maldīgs uzskats par viņu visu svētumu. visas stradīcijas ievēro tikai ļoti ticīgie, lielākais vairākums ir līdzīgi kā rietumnieciskie- sex pirms kāzām ir pieļaujams un arī ģērbties var kā gribās. Senās celtnes un arhitektūra ir apbrīnojamas un elpu aizraujošas. Dīvai ir tas,ka sieviete,pie kuras mājās dzīvojam, neko nezin par šim ēkām un daudzās pat nav nekad bijusi (vietējā Samarkandiete), viņas dēls (18g.v.) nekad nebija bijis pasaules pirmajā observatorijā - Ulukbeka. Man tas likās ļoti dīvaini,lai gan mēs Latvijā arī daudzās vietās neesam bijuši. Svarīgākais ir deklarēties kaut kur,ja ir turista vīza,tad viesnīcā. Laba viesnīca maksāja 25-35$ par dubulto numuriņu. Tad viņi arī kārto pierakstu,lai gan mums izbraucot neviens pierakstu nepārbaudīja. Laiks karsts, bet patīkams. Iedegt vispār neizdevās, pludmales nav, vai mums neizdevās atrast. Par ēšanu. Augļi kā jau izslavēts super garšīgi. Melones par 20 santīmiem pārdodās uz katra stūra. Visi augļi Latvijā nekad tā nevar garšot. Uz ielas neko nedrīkt ēst, krāna ūdeni nevārītu nekādā gadījumā nedrīkt dzert. Ēst var restorānos vai ēdnīcās (stalovaja). Vēderam līdz 3.dienas pusdienai nekas nekaitēja, laikam treknais ēdiens tomēr iedarbojās. Viss tiešām ir ļoti taukains un sātīgs. Ja melonei uzdzer pienu, caureja garantēta. Par cilvēkiem. visi nežēlīgi atsaucīgi, laipni un jauki. Ir tādi,kas prasa naudu. Iepirkšanās kā jau austrumos-par visu ir jākaulējas, viss pārdodās tirgū. Vietējai precei ir ļoti zemas cenas, bet ievestās preces (no Turcijas, ķīnas) maksā kā pie mums. Ja ņem vērā,ka minimālā alga ir 9$, tad cenas ir neiedomājami augstas. Vienas 4 cilvēku ģimenes iztikas minimums esot ap 300$ mēnesī (tikai ēdiens un komunālie maksājumi), ja algas vidēji ir ap 60-100$, tad nevar iedomāties kā cilvēki izdzīvo. Mēs sapratām, tur notiek liela zagšana, katrs "kruķās" kā māk. Par doršību ir kā, ka maldinošs ir fakts,ka Uzbekistānā ir kaut kas bīstams. Tur mafija ir pati valsts, tad nu viss patiesībā ir pavisam droši tiešām. Tikai no zagšanas gan jāuzmanās -maks jāsargā. Būtībā skats ir bēdīgs- liels (75%) bezdarbs, visi cenšās aizbrauks peļnā, jo perspektīvas mazas. Ja arī ir izglītība, ar darbu ir ļoti grūti,ja nav labi paziņas. Tiešibas tiek dāvinātas uz 18g.v. pa 100$. Satiksmes negadījumā arī sods būs jāmaksā tam,kurma nav paziņas policijā. Ārpus pilsētas vēl interesantāk- pa ceļu staigā govis, bērni spēlējas. Mājupbraucot Taškentas lidosta atgādināja ļoti senus laikus ar linoleju uz grīdāmun 2 tax free veikaliem,no kuriem 1 nestrādāja, bet otrajā bija pustukši plaukti... Kopumā bija ļoti izsmeļoši-katrā ziņā netradicionāla pieredze. :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais