Pēterburgu lūkot
|
Ingrīda Briede
|
Bildes: http://fotki.lv/lv/noskumusi/815590/
Manu vecāku paaudzei ceļojumi uz Pēterburgu, toreiz Ļeņingradu, bija pašsaprotami, kā arī komandējumi un studijas. Cik nav dzirdēts par studentiem, kas nobastojuši lekcijas, vakarā sēdušies Ļeņingradas vilcienā, lai nākošo dienu veltītu Ermitāžas, Pēterhofas un citu neskaitāmo muzeju un piļu apskatei un vakarā atkal atgrieztos Latvijā. Manai paaudzei Pēterburga bieži vien ir vēl neiepazīta. Traucē tas, ka jāiegūst nemaz tik lētā (ap 50 dolāru) vīza un jākārto dokumenti. Vieglāk ir kāpt lidmašīnā un doties Rietumeiropas vai Skandināvijas virzienā.
18.-22. jūnijā kopā ar vēl dažiem limbažniekiem atsaucamies tūrisma firmas „Balt- go„ piedāvājumam un dodamies iepazīt vēl nepazīstamo Ziemeļu Venēciju, kā vēl citā vārdā tiek dēvēta Pēterburga. Krievijas robežu šķērsojam ātri. Esam vienīgie tūristi, kas agrajā rīta stundā vēlamies šķērsot šo robežu. Mūsu pirmais pieturas punkts - Pečoru klosteris. Sievietes noslēpj matu rotu zem lakatiem, mugurā jāvelk svārki. Bet ja kādai tūristei to nav, tad turpat pie ieejas šos apģērba gabalus var aizņemties. Pečoru klosteris dibināts ļoti sen un neskārts palicis arī padomju laikos. Svētceļnieku straumes plūst palūgties baznīcā un līdzpaņemtās pudeles un kannas piepildīt ar ūdeni no akas klostera teritorijā. Klosteris ir arī nozīmīgs darba devējs Pečoru iedzīvotājiem. Ceļā uz nākamo apstāšanās punktu- Pleskavu vērojam ainas aiz loga. Daba tāda pat kā pie mums, varbūt vairāk bērzu un zāļainu pļavu, bet ceļa malās parādās arvien vairāk senu koka mājiņu ar greznām logu apmalēm. Līdzīgas mājiņas ir arī otrpus Peipusa ezeram – Igaunijas vecticībnieku ciematos. Uz ceļiem redzami arī žiguļi un moskviči, kādi pie mums vairs nav sastopami. Pleskavas ievērojamākais tūrisma objekts ir nocietinājums- kremlis un tā baznīca. Senajā pareizticīgo dievnamā ieejot elpa aizraujas, cik augsta ir ikonu siena. Vakarpusē sasniedzam Pēterburgu, ielas kļūst arvien platākas un varenas ir celtnes ielu malās. Kā nekā Pēterburga ir lielpilsēta, kurā dzīvo ap deviņi miljoni iedzīvotāju. Mūsu naktsmītne ir viesnīca igauņu luterāņu baznīca gandrīz vai pašā Pēterburgas centrā. 2010.gadā atjaunotā baznīca tiek izmantota gan dievkalpojumiem gan „Igaunijas koncertu” piedāvātajiem koncertiem. Esam Pēterburgā iebraukuši 18. Jūnija vakarā, kad te tradicionāli notiek festivāls „Sārtās buras’- pilsētas dāvinājums skolu absolventiem. Uz vairākām skatuvēm notiek koncerti, bet festivāls noslēdzas ar grandiozu uguņošanu un lāzeršovu abos Ņevas krastos. Upē iebrauc burenieks ar koši sārtām, gandrīz sarkanām burām. Mēs gan šovu noskatāmies tiešraidē pa televizoru, jo neviens uz tilta dežūrējošais milicis mums nemāk pateikt cikos uguņošana sāksies. Vispār laikā ap Jāņiem, kad Pēterburgā ir baltās naktis, Pēterburgā mūzikas dzīve kūsāt kūsā, nepārtraukti notiek koncerti, baleta izrādes un dažādi sarīkojumi.
Nākošajā rītā pilsēta ir klusa un mierīga, un mēs dodamies uz svētdienas dievkalpojumu vienā no luterāņu baznīcām. Bet pa ceļam vēl izbraucam pa grezno Ņevas un iegriežamies Aleksandra Ņevska lavrā. Šķiet laiks te apstājies it īpaši klusajos kapos, kur kāds mūks lasa lūgšanu grāmatu. Ārā dodoties noklausāmies zvanu spēli. Zvaniķis dimdina zvanus gan ar abām rokām, gan abām kājām. Daudzi no mums pirmo reizi piedalās luterāņu dievkalpojumā krievu valodā. Luteriskā liturģija krieviski skan cēli un skaisti. Pēcpusdienā dodamies uz slaveno Pēterhofas strūklaku parku, ko daudzi no mūsu līdzbraucējiem atceras no jaunības pastaigām. Strūklaku būvētājiem ir bijusi fantāzija, izdomājot visdažādākās strūklakas. Aizkustinoša ir brīvā dabā izvietotā fotoizstāde par logiem Krievijas ciematiņos un muižās. Parks stiepjas līdz par Somijas līča malai, pa kuru kursē lielāki un mazāki kuģi. Ārup ejot laikam neviens nepaliek neļāvies suvenīru tirdziņa vilinājumam. Jāaizved mājiniekiem pa raibai koka karotei vai kalendāram ar Pēterburgas fotogrāfijām. Mājupceļā izkāpjam pilsētas laukumā, lai tālāk dotos ar metro. Jāredz taču greznās stacijas un tas cik dziļi metro trases ir izbūvētas zem pilsētas.
Pirmdiena veltīta varenās Īzaka katedrāles apskatei un Pētera un Pāvila cietoksnim. Visa Pēterburga ir būvēta jau no paša sākuma kā mākslas darbs, te pieaicināti labākie arhitekti, būvētāji un mākslinieki. Unikāla ir pilsētas daudzo kanālu un ūdensvadu sistēma. Pēterburgā esot nāk prātā atmiņas no bērnības. Tā pilsētas reklāmas un mājas sauc atmiņā kāda reiz bija Ļeņina iela iebraucot Rīgā uz Dailes teātra izrādēm, vai arī veikala plauktos esošais atgādina par bērnības kārumiem. Kamēr citi no mums dodas apskatīt cietokšņa cietumu vai baznīcu, citi izmet līkumi līdz slavenajam kreiserim „Aurora” vai iebāž galvu muzejā, kas ir ķieģeļu māja, kas kā pārjume uzcelta virs vēsturiskā Pētera I koka namiņa. Bet vēl dažs no mums ir pat uztrāpījis tādai eksotikai kā īstai skolas ēdnīcai, kas saglabājusies vēl no padomju laikiem, kur jāiet garām dežurantei, kas sēž savā postenī, kur nobaudāmi ēdieni, kādi pie mums reiz bija kolhozu ēdnīcās, un baltos ķiteļos ceptas sievas cep pīrādziņus. No sirds pasmaidīt liek tāds asprātīgs izgudrojums, kā mobilās tualetes, par ko ir pārvērsti autobusi. Viens autobuss sievietēm, viens vīriešiem, pie durvīm sēdeklis kasierim, novades trupas pa taisno tiek ievadītas pilsētas kanalizācijā. Pirmdienas pēcpusdienā dodamies skatīt uz „Carskoje selo” skatīt slaveno atjaunoto Dzintara istabu. Īstā pazudusi nezinmā pasaules malā, kara laikos evakuējot. Tā kā ir visaktīvākā tūrisma sezona, tad jāstāv garā dzīvajā rindā, vispirms pēc biļetēm, un kad tās iegūtas, vēl stunda jāstāv lai tiktu iekšā greznajā pilī. Daudziem tā atgādina Rundāli, kā nekā tas pats arhitekts Rastrelli, vien Pēterburgas pils ir plašāka un lielāka un te spožāk spīd zelts. Viedokļi dalās par Dzintara istabu. Citiem tā šķiet maza un nekas īpašs, jo fantāzijās iztēlota par milzu zāli, bet citus priecē dzintara medainie toņi un filigrānais roku darbs. Kā ceļojuma kulminācija ir brauciens par Ziemeļu Venēcijas kanāliem, apskatot izgaismoto pilsētu un vērojot kā pēc pusnakts cits pēc cita paceļas tilti, lai Ņevas upē varētu ienākt lielie kuģi. Tā pilsētas centrs līdz pat rītam paliek noslēgts no apkārtējās pasaules, un kas palicis otrā krastā tam jāmēro liels apkārtceļš.
Ceļojuma noslēguma diena atstāta katra paša izvēlei, kurp doties. Citi dodas skatīt slaveno Ermitāžu, bet citi, arī es izvēlamies doties uz Smoļenskas kapiem lūkot svētās Ksenijas atdusas vietu. Tas ir reliģisks fenomens. Svētā Ksenija aprecējusies agros gados un drīz zaudējusi vīru. Viņa nav bijusi pārliecināta vai vīrs mantos mūžīgo dzīvību, un saņēmusi no Dieva aicinājumu doties ielās. Ģērbusies mirušā vīra drēbēs viņa klejojusi pa Pēterburgu un drōiz tikusi uzskatīta par svēto. Ksenijas kapavieta Smoļenskas kapos kļuvusi par vietu, kur cilvēki nāk lūgties par ģimenēm un dažādām personiskām vajadzībām. Pie kapličas stiepjas gara lūdzēju rinda. Cilvēki lūdzas piespieduši pieres kapličiņas mūriem un lūgšanās iegrimuši staigā ap ēku, ar Ksenijai atnestajiem ziediem noklātas tuvākās kapu kopiņas jo visiem kapličā vietas nepietiek.
Arī mājupceļš mums ir veiksmīgs un robežā tiek šķērsota ātri. Atriežamies Latvijā gada īsākajā naktī, gandarīti par ceļojumu un ar vēlmi atgriezties vēl, jo šis bija tikai pirmais ieskats.
Arī šogad paredzēti braucienu uz Pēterburgu, meklējiet Balt go mājaslapā