Mazliet Ķīnas V- Gvilina
|
Dace Pastare (Talce)
|
Gvilinas apkārtne ir dīvainas formas kalnu pārpilna. Paši vietējie lepojas ar to, ka tur atrodas 70% no pasaules kaļkakmens krājumiem. Vai nu tā ir vai nav, bet kaļkakmens tur tiešām ir galvenais un vienīgais derīgais izraktenis. Pa vidu masīviem tek vairākas upes. Viena no tām- Lī, par kuru iepzīstos no kuģīša klāja. Kruīzs pa šo upi ir tikpat slavens kā kruīzs pa Jangzi, tikai mani pāņem vienmuļība- 4 stundas braucot gliemeža gaitā, ainava mainās tik minimāli, ka paspēj apnikt. Un, lai izbaudītu dabu no klāja, jāstāv kājās vai jāriskē apsēsties tāpat un klāja, jo sēžamo ārpus segtās daļas nav.
Laiks ir jauks, saule spīd, braucam ļoti lēni un prātīgi, jo ūdens līmenis ir katastrofāli zems, gandrīz pie kritiskās atzīmes. Ja tas nokritīsies vēl zemāk, tad puse no maršruta tiks nogriezta. Man veicas...!
Ķīnieši ir dabas bērni. Dīvaini izklausās, vai ne? Bet katrā dabas veidojumā viņi saskata kādas bildes, attēlus utt. Un piedēvē leģendu, protams.Ja man parāda kalnu, kurā redzami 7 zirgi, tad nākas piepūlēt visu iztēli, smadzenes un melu centrus, lai tos saskatītu.
Brauciens pa upi beidzas mazā pilsētiņā- Jangšou, kurā pavadīšu pāris dienas. Ieliņa no kuģīšu piestātnes līdz manai viesnīcai ir tirdzniecības artērija. Ne jau vietējiem, protams. Tūristu te čum un mudž, tirgotāju arī, līdz vēlam vakaram notiek bizness. Bet no rīta visa dzīve ir pavisam kaut kur citur- blakus kvartālā ir vietējais pārtikas tirgus, uz kurieni mūs iepazīstināt ar izejvielām ved pavārkursu pasniedzēja. Līdzās pazīstamiem augiem, dzirdētiem augiem un nojaušamiem augiem, uz letēm kaudzes ar pilnīgi nepazīstamām dabas veltēm, par kurām jādomā, kā tās ēd un kāpēc vispār tās ēd. Piemēram gliemeži- spirālītes, kurām, manuprāt, vispār ēdamās tiesas ir pāris gramu, krupji. vardes, un pats sāpīgākais- suņi. Esmu redzējusi filmās, kā Taizemē turpat pircēja acu priekšā nokauj un sagatavo dzīvniekus. Te tik barbariski tas nenotika, slaktiņa vieta bija nedaudz aizmugurē, tā ka kaušanas process acīs nedūrās, bet suņus, kas būros gaidīja savu likteni, redzēju gan. Kad vēlējos uzbildēt kautķermeņus tuvumā, pārdevēji apmētāja mani ar iekšām, tāpēc pabēgu tālāk un bildi tik un tā dabūju. Šī bilde vēlāk izraisīja smagas emocijas manos draugos, kam to parādīju, bet tāda ir dzīves patiesība. Kā ķīnieši saka- viņi ēd visu, kam ir 4 kājas. Laikam vistām pie kājām tiek pieskaitīti spārni.
Pēc tirgus izpētes dodamies uz skolu. Te nu skola kā skola- ar aprīkojumu katram studentam, ar pamācībām un konkrētu rīcību- no iepriekšējās improvizācijas ne vēsts. Un beigās galvenais pārbaudījums- viss pagatavotais pašiem jāapēd. Tā kā dzīva vēl esmu, tad jau būs sanācis tā neko...
Mazā pilsētiņa nemaz tik maza nav- kad nu tieku pie braukšanas ar riteni pa tās ielām, man tā liekas vismaz Rīgas lielumā. Es jau minēju par haotisko satiksmi, tagad pašai ar to jātiek galā. Un dīvaini- nemaz tik traki nav. Ar sesto prātu jūtu, vai taurē man, vai kādam citam. Sastrēgumus neizraisīju, masveida sadursmes arī nē, dažas sīkas katastrofiņas , protams, gadījās, bet iztiku bez asinsizliešanas. Bet man tā braukšana iepatīkas un es neapdomīgi vakarā pa telefonu pasaku vīram, ka derētu nopirkt riteni...
Pa ceļam iegāžu kanalizācijas notekgrāvī savu jaku un tad notiek glābšanas operācija, kurā iesaistās ne tikai mans gids, bet arī bariņš garāmbraucēju. Grāvis dziļš, ar betonētām malām, iekāpt tajā neiespējami, tāpēc tiek izmantoti visi iespējamie rīki, ko redz turpat tuvumā. Te nu man atkal un atkal jābrīnās par vīriešiem- kāpēc jāmēģina uzķert slīkstošo jaku uz lāpstas gludā kāta, ja var uzķert uz pašas lāpstas? Bet beidzas viss ar jakas veiksmīgu izvilkšanu un labākais visā ir tas, ka tā pat nesmird!!
Mana riteņbraukšanas maršruta galamērķis ir bambusa raftinga sākuma punkts. Dīvainas bambusa laivas (nosacīti laivas) ar sēdekli tiek laistas pa straumi, bet galvenais piedzīvojums šjā pasākumā būtu krāces un laišanās tām pāri. Diemžēl ūdens līmenis ir tik zems, ka krācēm pāri laivas jāvelk ar vilkšanu. Bet upe skaista, ar ēnām uz ūdens, ūdensbifeļiem krastos, putniem utt. Brīnišķīga atpūta. Gids ar stūmēju nepārtraukti kaut ko apspriež, bet man nesaprotamās valodas skaņas tikai papildina fonu un visai nereālu sajūtu.
Brauciens beidzas un atpakaļ jādodas ar riteni, kurš jau nogādāts uz turieni pa krastu. Nonāku galā sveika un vesela,bez lauztiem kauliem un saprotu, ka jādodas atpakaļ uz Gvilinu.
Gvilinā ir pasakainas alas, kurās vietējā pašvaldība ievilina miljoniem tūristu, ar dažādu krāsainu gaismu palīdzību radot tādu efektu, kādu nekur citur neesmu redzējusi. Alas ir vairākus kilometrus garas, ar konstantu temperatūru- 20 grādi cauru gadu. Atkal daudziem stalaktītiem ir dots vārds, to formā saskatot dabas veidojumus. Un- ja tā ieskatās, to tiešām tā var arī saskatīt.
Slavenais kalns, kurā arī noteikti jānokļūst, tinas dūmakā. Pamatīgākā nekā uz Lielā mūra. tik vien redzu, kā trosu ceļu un pašu kalna galu. Skaistie skati izpaliek
Lieliskais parks, kurš ir pašā pilsētas centrā, ar ezeru vidū, saliņām, tiltiņiem un gājēju taciņām, ir iecienīta pilsētnieku atpūtas vieta. Te satieku savu kontaktpersonu Sarinu, kas visu manu ceļojumu noorganizējusi- mazu sīciņu ķīiešu meiteni. Kopējā bilde atgādina Štepseli ar Tarapuņķu...
Vēl tikai svinīgās vakariņas ar manas tūrfirmas pārstāvjiem, tad jau jāpošas ceļā uz pēdējo pieturvietu- Šanhaju.