Ofšoru lielvalsts - Beliza.

  • 6 min lasīšanai
  • 13 foto
Info par valsti. Galvaspilsēta: Belmopāna Teritorija: 22 960 km² Iedzīvotāji (2001.gads): 256 062 Valodas: Angļu, spāņu, maiju, kreolu Valsts iekārta: parlamentāra demokrātija Valūta: Belizas dolārs Audzē un ražo: banāni, kokosi, cukurniedres, citrusi, kokmateriāli, zivjrūpniecība Aramzeme: 10% Dabas resursi: mežs, zivis, hidroenerģija Brauciena uz Belizu pamatā bija lasītā literatūra. Ideja par šo mazpazīstamo valsti, Meksikas pakājē, kas ir mazāka par Latviju, radās pavisam nejauši. Visi šķiet esam dzirdējuši par ofšoriem. Tad, lūk, šī ir viena no tām vietā, kur to reģistrēts ļoti daudz, jo tam ir labvēlīgi priekšnosacījumi. Vēlāk arī kādā interneta mājas lapā atradu informāciju, ka tāpat kā virs zemes, tāpat arī zem ūdens ir Septiņi Pasaules brīnumi. Šinī rakstā tika pieminētas sekojošas vietas, un tātad: 1. Sarkanā jūra. Gandrīz katrs, kas sācis nodarboties ar niršanu ir redzējis Sarkano jūru un tur niris. Tāpēc es jūs visus apsveicu, vienu no brīnumiem jūs esiet redzējuši. Domāju, ka visi man piekritīs, ka tas tiešām ir brīnums. Nekur neesmu redzējis tādus koraļļus, kādi tie ir tur. 2. Baikāla ezers. Jā, šeit ne katrs būs bijis. Patiesībā es domāju – niris. Ūdens temperatūra cauru gadu ir tikai nedaudz virs nulles. Toties tas interesants ar savu unikālo floru un faunu. 3. Protams , ka Austrālijas Lielais Barjerrifs, kas stiepjas vairāk kā 2000 kilometrus gar Austrālijas piekrasti. 4. Zemūdens vulkāni Klusajā Okeānā. Tie gan ir diezgan dziļi un vienkāršs nirējs tiem piekļūt, neņemot talkā palīglīdzekļus (batiskafi, zemūdenes) piekļūt nevar. Cik esam redzējuši televīzijā, tad skats, protams, ir fantastisks. 5. Palau arhipelāgs. Tie, kas tur bijuši man piekritīs, ka vieta tiešām nav zemē metama. Runājot par Palau bieži tiek pieminēts tieši „BLUE Corner”, lai gan man šķiet, ka arī pārējās vietas (German chanel, Pelileu Yellow wall un citas) arī nav zemē metamas. 6. Galapāgu salas, kuru vienreizību būtu grēks apšaubīt. Savu klimatisko īpatnību un atrašanās vietas dēļ, tās tiešām ir unikālas. Tikai šeit sastapsiet tādu sugu rāpuļus un zivis, kādas citās zemes malās nemājo. 7. Un visbeidzot jau sākumā, manis pieminētā Beliza. Par pasaules brīnumu šeit tiek uzskatīts regulāras formas apļveida rifs Karību jūrā, trīs stundu braucienā ar motorlaivu no Belizas krastiem. Fotogrāfijās, kas uzņemtas no „putna lidojuma, tas atgādina vulkāna krāteri. Motorlaiva, kad tā atrodas apļa vidū, tad izskatās vien kā mazs balts punktiņš. Pati par sevi šī vieta ir interesanta, bet patiesībā, par brīnumu tiek uzskatīti milzīgie zemūdens stalaktīti, kas atrodas apļa vidū, bet par to mazliet vēlāk. Tātad mūsu ceļojuma mērķis atbraukt un pašiem ieraudzīt vēl vienu no Pasaules brīnumiem. Kā ierasts, ceļojums tika organizēts oktobrī. Trīsdesmit ceļotāju grupa no Latvijas un Igaunijas devās ceļā. Tā kā Beliza ir mājvieta ne tikai vienam no brīnumiem, bet arī Maiju piramīdām, tad arī tās neaizmirsām iekļaut savā programmā. Ceļojumu sākām Rīgā, tad devāmies uz Ņujorku, tad Hjūstonu, kam sekoja lidojums uz ceļojuma galamērķi – Belizu. Pirms izlidošanas gan bažījāmies par laika apstākļiem. Vēl tikai pirms nedēļas Meksikas līcī bija plosījusies viesuļvētra „Vilma”. Tomēr kad tur ieradāmies laiks bija ļoti labs. Pirmās piecas mūsu ceļojuma dienas tika veltītas Maiju piramīdu apskatei. Lai pie tām nokļūtu bija jābrauc ar motorlaivu pa purvainiem apvidiem. Šis brauciens tiešām bija aizraujošs. Neticami likās, kā laivas stūrmaņi braucot lielā ātrumā ar jaudīgajām motorlaivām, pamanījās izņemt visus līkumus tik ļoti līkumotajā džungļu upē. Patiesībā to pat grūti nosaukt par upi. Tas drīzāk atgādināja lielu purvu, kas aizaudzis ar krūmiem un kokiem. Upes aprises iezīmē vien niecīga strīpa starp tiem. Braucot pa to vērojām putnus, krokodilus, kas nesteidzīgi peldēja „savās darīšanās”. „Laivinieki”, ieraugot kādu no tiem, piebremzēja, lai varam tuvāk tos aplūkot. Kad ieradāmies „Lamanai”(tā sauc vienu no vietām, kur atrodas Maiju piramīdas Belizas teritorijā), nokļuvām īstos džungļos. Par tūristiem gan ir padomāts, ierīkojot taciņas, tomēr atmosfēra kā džungļos. Sākumā, izdzirdot spalgus kliedzienus, domājām kā kāds tīšām atskaņo eksotisko dzīvnieku balsis. Vēlāk paši redzējām šīs jezgas vaininiekus. Tie bija pērtiķi, kas pārvietojoties pa koku zariem, mēģināja mūs aizbaidīt ar savām spalgajām balsīm. Jāteic, ka Maiju piramīdas Belizas teritorijā sastopamas visai bieži. Liela daļa šo piramīdu atrodas arī Gvatemalas teritorijā. Tomēr Belizieši par savējām ir rūpējušies daudz vairāk, tas redzams uzreiz. Līdz pat mūsu dienām Belizā dzīvo šīs senās civilizācijas pēcteči. Procentuāli to palicis gan visai nedaudz, tomēr. Gandrīz katrā no piramīdām drīkst kāpt. Lielākā daļa no grupas arī šo izdevību nelaiž garām. Tā kā piecu dienu laikā apskatījām vismaz 15 no tām, turklāt kāpšana notika pa ļoti stāviem pakāpieniem, vismaz 20 metrus augstu, tad variet iedomātie, kāda sporta nometne tā bija. Tomēr, kad esi uzrāpies tās virsotnē, skatam paveras neiedomājams skats. Pie tavām kājām ir visa pasaule un šķiet, ka atrodies pasaules virsotnē. Nevajag nemaz Everestā kāpt! Kad kādu dienu dodamies uz tuvējo Belizas robežvalsti – Gvatemalu, tad secinām, ka šeit piramīdas ir gan augstākas, gan arī varenākas, tomēr lielāka burvība piemīt aiz robežas palikušajām. Tas protams ir tikai mūsu subjektīvais viedoklis. Ja salīdzinām abas šīs vietas, tad jāteic, ka lielu daļu Gvatemalas piramīdu ir „aprijuši” džungļi. Gandrīz zem katra ar kokiem apaugušā paugura, var saskatīt šīs unikālās celtnes iezīmes. Kā teica kāds no grupas, tad piramīdas šeit ir kā dubļi. Gvatemalā apmeklējām lielāko no piramīdu kompleksiem – Tikal. Lēnā garā ejot dienas tā tikai vien pietiek. Ar šo vareno kompleksu, tad arī noslēdzam savu kultūrvēsturiski izglītojošo nedēļu un pārejam pie nākošās daļas – daivinga. Šīs nedēļas laikā paspējām redzēt lielākās un visiem zināmākās piramīdas, pabijām Gvatemalā, nakšņojām vienā no skaistākajām Belizas pilsētām San Ignasio. Otrā nedēļa bija paredzēta niršanai. Vis labāk to darīt dzīvojot uz kādas no nedaudzajām Belizai piederošajām salām. Mēs izvēlējāmies salu ar skanīgo nosaukumu - San Pedro. Šī ir viena no lielākajām, tāpēc arī interesantāka.. Kāpēc? Tāpēc, ka ir daudz vairāk iesēju, kur pavakariņot, izklaidēties. Tas, protams, atkarīgs no jūsu vēlmēm. Uz mazajām salām ir vien dažas, vai pat viena viesnīca. Mūsu izvēlētā sala bija unikāla ar to, ka uz tās, izņemot „Golf kārus”(automašīnas, ko golferi izmanto lai pārvietotos pa spēles laukumu), „normālu” mašīnu gandrīz nebija. Arī mēs kādu vakaru tos iznomājām un kārtīgi izpētījām salu. Lai salā pavakariņotu galva īpaši nav jālauza. Ja vēlaties baudīt jūras veltes, tad problēmu nebūs. Gandrīz katrā restorāniņā var dabūt omārus, garneles, mahi-mahi. Parastā beliziešu garnele atbilst pie mums dabūjamām tīģergarnelēm. Īpaši garšīgas ir viņu gatavotās garneļu zupas. Tās gan mēdz „kost” mēlē, tomēr ja palūgsiet, dabūsiet arī ne tik asu. Ielas San Pedro nav asfaltētas, tāpēc kādu dienu, pēc stundu ilgām lietavām, nācās kājas aut basas un bikšu staras uzrotīt līdz ceļiem (uz tiem, kas valkā šortus tas neattiecas). Bet par to nebēdājiet, tas patiesībā tikai piedod tādu „mežonīgo rietumu” noskaņu šai vietai. Arī izkārtnes un celtnes piestāv šai ainai. Kādu vakaru devāmies uz kādu no pludmales krodziņiem, lai baudītu kādu malku vēsā beliziešu alus - Belikin. Tieši tovakar tajā uzstājās kāds amerikānis, kurš pirms gadiem piecpadsmit bija ieradies Belizā meklēt laimi. Tad nu savās dziesmās viņš pārstāstīja kā šo gadu laikā viņam gājis. Visu uzstāšanās laiku viņš no mutes neizlaida cigareti, vien tajos brīžos, kad vienu nomainīja pret citu. Šādi „gringo”, kā viņi paši sevi dēvē, salai piešķir īpašu noskaņu. Pastaigājoties pa pludmali ne reizi vien sastapsiet pludmales smiltīs sēdošus tipus, kas no tukšas ūdens pudeles izvilina tādus ritmus, ka elpa aizraujas. Dodoties uz Belizu jau iepriekš esam vienojušies ar viesnīcai „Sunbreeze” piederošo daivcentru par apskatāmajām niršanas vietām, kā vienu no prioritātēm izvirzot, protams, „Blue hole” apmeklējumu. Lai gan arī Belizā ir kuģi, uz kuriem var dzīvot un nirt, mēs tomēr izvēlējāmies to darīt no krasta. Tas nozīmē, ka katru dienu devāmies uz daivcentru, tur mūs sasēdināja laivās un veda uz niršanas vietām. Spilgtākie iespaidi no Belizas zemūdens valsts palika tieši no šiem izbraucieniem. Savām redzētā „kolekcijām” pievienojām tādas lietas kā cauruļveidīgos koraļļus (tub corals), nurssharks, bullsharks. Nakts niriena laikā redzējām tik daudz omāru, ka tos salasot un izvārot varētu pabarot visu trīsdesmit cilvēku grupu. Arī rajas, vienkopus tik daudz nebijām līdz tam redzējuši. Nakts niriena laikā, tās atgādināja mīnu lauku. Starp nirieniem apmeklējām vientuļas salas, kuru pludmalēs ieturējām līdzpaņemtās pusdienas. Kas attiecas uz „Blue hole” tad tā apskati mums nedaudz traucēja viesuļvētras „Vilma” saduļķotais ūdens. Redzamība nebija tik laba, kādai tai vajadzēja šai laikā būt. Grupa tika sadalīta divās daļās. Niriena ilgums apmēram piecdesmit minūtes, kura lielāko daļu sastāda dekompresijas pauze. Maksimālais dziļums četrdesmit divi līdz četrdesmit četri metri. Tas tāpēc, ka zemūdens stalaktīti „Blue Hole” sākas tikai četrdesmit metru dziļumā. Teorijas, par to kā tie tur radušies, protams, ir daudzas. Man pieņemamākā liekas, ka sākotnēji tas ir bijis vulkāna krāteris, kurš atradies virs ūdens, jo tikai tā var izskaidrot stalaktītu rašanos. Tad zemestrīces rezultātā zemes plato ir iegrimis, kā rezultātā šī vieta tagad atrodas zem ūdens. Kas stāstīja, ka šinī reģionā atradusies Atlantīda?:) Tas īsumā arī viss par šo brīnišķīgo zemes nostūri.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais