Līdz Turcijai (ar moto)

Elza Magone 06.01.2012 12 min lasīšanai 28 foto

Pēc šausmīgi garās, aukstās un tumšās Zviedrijas ziemas nolēmām ikvasaras motoceļojumā doties uz Eiropas dienvidiem. Bez precīzi nosprausta galamērķa, jo: (i) mērķis ir ceļš un (ii) nekad nevar zināt, vai pa ceļam neatradīsi sapņu vietu, kur sagribēsies palikt uz visu atvaļinājumu. Tomēr jau izbraucot pavīdēja doma, ka uz ceļojuma beigām varētu atdurties pret kādu vietu Turcijā un tad doties atpakaļ. Beigās tieši tā arī sanāca – sadurties Turcijā un mizot atpakaļ.

Déjà VUE

16. – 24.maijs: Stokholma – Šveices un Francijas Alpi

Tātad, no Stokholmas startējam 16.maijā, kursu uzņēmuši uz Nicu Francijas dienvidos. Pa teritoriju starp Stokholmu un Nicu jau ir drusku pabraukāts, tāpēc nolemjam pārāk ilgi neuzkavēties, lai vairāk laika atliek dienvidiem. Vāciju pārmaiņas pēc šķērsojam nevis pa maģistrālēm, bet mazākiem celiņiem, par mērķi paturot Minheni valsts dienvidos. Vācijas pilsētiņas, kaut vai Goslar un piemīlīgie lauku celiņi ar bērnu pasaku grāmatu ainavām ir jauki, bet gribas ātrāk tikt līdz valstīm, kur vēl nekad nav būts ar mototehniku.

Otrajā dienā atklājas, ka mocim pil eļļa. Es saku vīram – varbūt pāries pats no sevis (es parasti vispirms pagaidu, vai nepāriet, tas attiecas uz dažāda kalibra nepatikšanām). Viņš saka – nē, tas pats no sevis pāriet nekādi nevar. Ticat vai nē, bet pēc divām dienām vaina tiešām pārgāja pati no sevis. Es tak saku – viss var pāriet. Man, piemēram, pat nenomaksātas soda kvītis ir pašas no sevis pārgājušas (vienreiz).

Gada garšīgākais notikums - kādā Vācijas mazpilsētas krodziņā mūs pabaro ar izcilu crème brûlée. Tas ir mans mīļākais deserts un vēl nekad to neesmu baudījusi tik labu – viegli krēmīgs, vēl nedaudz silts, ne par saldu, ne par olainu, ar plānu stiklainu karameles garoziņu, kas, uzsitot ar karoti, sašķīst lauskās. Man tā arī nav izdevies kaut ko tādu atkārtot mājās. Par savu karameli es vispār nerunāju. Ja kāds prot pagatavot perfektu crème brûlée, lūdzu, padalieties (varam vienoties par maiņu pret perfekta boršča recepti). Labi, bet ne par gastronomiju.

Izbraukuši Vāciju, caur gabaliņu Austrijas un Itālijas iebraucam Šveicē un laižam tai pa diagonāli pāri. Uzbraucot lielākos augstumos, šur tur pa ceļa malām vēl saglabājušies pamatīgi sniega vaļņi. Caur Chamonix-Mont-Blanc iebraucam Francijā un pa ļoti skaisto Lielo Alpu ceļu (Route des Grandes Alpes) dodamies uz Nicu.

Dzerot aliņu pilnīgi tukša kempinga terasē Francijas Alpos, kādus 50km no Nicas, secinām - ja vien varēsim, turpmāk centīsimies ceļot maijā, nesezonā. Viesnīcas un kempingi jau ir vaļā, bet ir tukši un attiecīgi par puscenu vai pat lētāk; laiks ir vasarīgs, bet nav pārāk karsts un, pats svarīgākais - skaistie kalnu ceļi pieder tikai mums un vēl dažiem laimīgajiem. Tukšojam aliņu, vērojam saulrietu un izbaudām lielisko sajūtu, ka nu tik beidzot sāksies īstais ceļojums – tālāk par Monako ar mototehniku Eiropas Savienības dienvidos neesam bijuši (par Balkāniem ir cits stāsts).

IEMĪLĒTIES ITĀLIJĀ (ATKAL UN ATKAL)

25.maijs – 6.jūnijs: Cote d’Azure – Toskāna – Neapole –Amalfi – Sicīlija - Bari

No rīta lēnā garā iztaisāmies no kempinga, pa ceļam uz piekrasti paēdam liellopa gaļiņu ar sēnēm mazā ģimenes restorāniņā (liellops, kā jau tas Francijā pienākas – mūsu izpratnē pusjēls). Pēcpusdienā ierodamies pie draugiem Antibes, kas mūs laipni uzņem pie sevis ciemos. Vakarā tā kārtīgi, lai nav mazuma piegaršas, iedzeram beļģu alu (es joprojām uzskatu, ka normas robežās) un pēc tam visu nakti es pavadu draudzīgā apskāvienā ar tualetes podu un nemitīgi kursējot uz tualeti un atpakaļ. Es vainoju to nelietīgo pusjēlo lopu ar sēnēm, pārējie drīzāk sliecās domāt, ka vainīgs alus, bet fakts paliek fakts – tik slikti man nebija bijis kopš slēpošanas ceļojuma uz Zviedriju pirms simts gadiem, kad šņabja bija par daudz, prāta par maz, bet uzdzeramais bija beidzies.

Nākamajā rītā vīrs dīvainā balsī prasa, vai man nav durošas sāpes vēderā. Viņš tikko izlasījis, ka Vācijā uzradies jauns bīstams vīruss (E.coli, kā mēs tagad zinām) un pazīmes apmēram kā man. Nē, durošu sāpju man nav, tāpēc sabarojam mani ar oglīti un kanēli, tā ka ap pēcpusdienu varu iztikt bez sava drauga tualetes poda pāris stundas no vietas. Dodamies tālāk gar Vidusjūru uz Itāliju. Autostrāde iet virs Monako, tur pamanām un drusku pavērojam Formula 1 treniņus (vai kvalifikāciju vai kā nu sauc tās aktivitātes pirms īstajām sacīkstēm). Iebraucam Itālijā, un, kā vienmēr, Itālija apbur – skaists klinšains ceļš vijas gar jūru, mazās piejūras pilsētiņās villas slīgst ziedošos dārzos.

Kad liekas, ka gar jūru braukts gana, nolemjam paskatīties, kā ir iekšzemē, tāpēc aiz Dženovas turpinām virzīties pa Itālijas zābaku uz leju, bet vairs ne gar jūru. Braucam pa maziem kalnainiem celiņiem, cauri tukšām mazām pilsētiņām, viss ir labi un skaisti, tikai ļoti gribas ēst, bet nav ne veikalu, ne krodziņu. Pēc pāris stundu braukšanas pa nekurieni ceļa malā ieraugām vientulīgu krodziņu, saimnieks spēlējas ar bērniem un suni, no apmeklētājiem ne miņas. Ēst šobrīd var dabūt dažādus makaronus un saldējumu (ļoti garšīgs gan viens, gan otrs, kā jau Itālijā).

Kamēr lokam iekšā makaronus un saldējumu, saimnieks jautā, vai mums nav iebildumu pret mūziku. Mēs sakām nē, iedomājušies, ka viņš ieslēgs kādu MTV vai ko. Un ko viņš - apsēdās pie klavierēm, kuras iepriekš nebijām pamanījuši un nodziedāja mums vairākas dziesmas vienkārši debešķīgi. Tā nu mēs sēdējām divatā kaut kur nezin kur Itālijas kalnos, bērni turpināja spēlēties ar suni un saimnieks spēlēja klavieres un dziedāja tā, ka man gandrīz asaras sāka birt iekšā pistāciju saldējumā.

Turpinājumā iebraucam uzmest aci šķībajam Pizas tornim un dodamies tieši iekšā Toskānā. Toskāna tieši tāda kā tai jābūt, saskaņā ar romantiskām otrdienas vai kādu tur vakaru filmām – saule, smaragdzaļi pakalni, villas un senlaicīgas pilsētiņas. Burvīgi! Joka pēc vienā viesnīcā-villā uzjautājam cenu, kur negaidīti un pateicoties nesezonai, mums iedod 70% atlaidi, un uz vienu nakti apmetamies kārtīgā Toskānas villā ar parku, baseinu, Vespu nomu viesnīcas klientiem un šausmīīīīgi romantisko San Gimignano pilsētiņu rokasstiepiena attālumā.

Svētdienas dienā paēdam brokastis pie baseina “savā villā” (pie laba ātra pierod) un turpinām romantiski vizināties pa skaisto Toskānu - lauki zied, gaisā ir putekļi, es nepārtraukti šķaudu un berzēju acis, līdz vienu brīdi jūtu, ka acī kaut kas tā kā ieķēries, tā kā traucē, stājam malā lūkoties spogulī, kas par vainu. Kaut kāda vaina tiešām ir, puse acs pārklāta ar tādu kā biezu gaišbrūnu želeju, kas neiet nost. Skats tieši tik pretīgs kā izklausās, tā ka ar steigu meklējam kādu medpunktu (Itālijā, svētdienā). Beigās kaut kādu doktorātu atrodam, kur mēģinu nodibināt verbālu kontaktu ar diviem augstākā mērā relaksētiem itāļu dakterīšiem – neveiksmīgi, jo ne angliski, ne franciski viņi nerunā; latviešu, vācu, krievu vai zviedru mēs pat nesākām piedāvāt, savukārt itāliski es zinu tikai bella, šajā situācijā pilnīgi nevērtīgas zināšanas, jo mana acs bija visāda, tikai ne “bella”. Tad jau drīzāk “čau”. Bet kaut kā tomēr tikām skaidrībā, ka tā nav “problema grande”, sapilināja man kaut ko acīs, izrakstīja acu pilienus un palaida uz visām četrām debespusēm.

Turpinām ceļu pa maģistrāli, pabraucam garām Romai, un tad atkal nogriežam uz mazākiem ceļiem un gar piekrasti dodamies Neapoles virzienā. Šajā ceļa posmā piedzīvojam atklāsmi – Itālija nav tikai vēsture, romantika, dolce vita un krodzinieki, kas nekurienes vidū sniedz individuālus koncertus klientiem. Itālija ir arī netīras pilsēteles ar šaušalīgu apbūvi, degošas atkritumu kaudzes, neomulīga sajūta, iestājoties tumsai un 4 zvaigžņu viesnīcas par 5 zvaigžņu cenu un necik zvaigžņu kvalitāti. Tādā viesnīcā palikām, jo bija jau nakts un sajūta patiešām neomulīga, no kempingiem ne miņas, tā ka meklējām tikai jumtu virs galvas sev un apsargātu stāvvietu mocim, bet tūristu grupa no Krievijas tur bija atvesta atpūtā uz ilgu laiku. Ļoti, ļoti žēl tos cilvēkus, kaut vai atceroties, kā viņi cīnījās no rīta par savām brokastīm – ierodoties no rīta brokastīs (stundu pirms to beigām) uz galda varēja atrast tikai kūkas drupačas un sulas biezumus. Savu desu un maizes šķēli viņi tomēr beigās izcīnīja, bet ne jau tā viņi bija iedomājušies savu ilgi gaidīto atpūtu Itālijā. Varu derēt, ka par ceļazīmi viņi samaksāja kārtīgu naudu. Ātrāk mūkam prom un patveramies Amalfi, kur atkal viss ir tā kā vajag – romantiskas pilsētiņas, restorāniņi, villas, ziedi, kalni, jūra, skaisti cilvēki, Vespas, Pompeji utt. Itāliju mīlēt nav grūti, nevajag tikai braukt uz nepareizajām vietām.

Apskatījuši Pompejus un izgājuši rehabilitācijas kursu pēc nepareizās Itālijas, dodamies uz Sicīliju apskatīt Etnu. Viens no mūsu sapņiem ir uztrāpīt uz lavas izvirdumu, un Etna šajā ziņā likās cerīga – iepriekšējais izvirdums ir noticis pirms pāris nedēļām. Etnā uzbraucam, izstaigājamies gida pavadībā, uzdodam naivus jautājumus no sērijas kad mums šeit jāatbrauc lai redzētu izvirdumu, atbildi nesaņemam un nākas vien braukt prom, izvirdumu neredzējušiem (starp citu, Etna tagad atkal izvirst, tikko lasīju apollo).

Sicīlijas pamatīgāku apskati atliekam uz citiem laikiem, bet saraksts ar apskates objektiem mums ir – ceļmalā apstājāmies nopirkt augļus no viena sicīliešu onkas, un viņu pārņēma šausmas, uzzinot, ka esam atbraukuši tikai paskatīties uz Etnu. Viņš mums lika izņemt karti, un atzīmēja visus objektus, sākot ar Sirakūzām, beidzot ar vietu jūrā, kur var “staigāt kā Jēzus pa ūdensvirsu” un ar slepenām peldvietām kalnos, un lika apsolīt, ka noteikti atbrauksim uz Sicīliju vēlreiz. Viņa mīļākā meita Martina (ir vēl divi citi bērni) mācās arheoloģiju, un viņš mums tūlīt ne to vien izstāstīs, bet pats – pats svarīgākais, kas mums esot jāiegaumē uz visiem laikiem ir tas, ka Sicīlija nav Itālija. Grūti pateikt, cik mēs ilgi vēl ar viņu tur tērzētu, bet tad piestājās viens busiņš, pilns ar vācu tūristiem, pajautāt ceļu uz Etnu, un onkam pavērsās plašāka un cerīgāka auditorija nekā mēs, līdz ar to mūsu izglītošana beidzās. No Sicīlijas dodamies uz Bari, kur iegādājamies prāmja biļetes uz Grieķiju.

ROMANTISKI – NOSLĒPUMAINĀ GRIEĶIJA

7. – 9. jūnijs: Igoumenitsa – Zagoria – Meteora - Olimpa kalns - Tesaloniki

6.jūnija vakarā uzbraucam uz prāmja Bari Itālijā un 7.jūnijā agri no rīta piestājam Igoumenitsa Grieķijā. Rīts ir drusku apmācies un Grieķijas krasti ir tīti miglā, atmosfēra dikti noslēpumaina, tieši kā Rietumu civilizācijas šūpulim pienākas. Uztrāpījuši uz pareizās nots jau no pašā sākuma, tādā romantiski – noslēpumainā gaisotnē dažas Grieķijai atvēlētās dienas arī pavadām. Pirmais listē ir Zagoria reģions – ļoti, ļoti īpaša vieta:to tikai relatīvi nesen padarīja pieejamu apkārtējai pasaulei, uzbūvējot ceļus. Bet tur joprojām ir ārkārtīgi romantiski – kalni un aizas, seni tilti, veclaicīgi ciematiņi, pa visu dienu uz ceļiem satikām labi ja desmit cilvēkus un brīdinājuma zīmes par lāčiem izskatījās tik ļoti vietā, ka nopietni apspriedām, kā rīkoties, ja lācis iznāk priekšā uz ceļa (jo ceļi tik šauri, ka tā ātrumā ar moci visur nemaz nevarētu apgriezties).

Pēc tam dodamies uz Meteoru, ko mēdz dēvēt par (kārtējo) astoto pasaules brīnumu, un tas tiešām ir iespaidīgi: īpatnēji, atsevišķi stāvoši kalni, tādi kā gigantiski stabi, un tajos pirms vairākiem gadsimtiem sabūvēti klosteri, kuri joprojām darbojas un tos var apmeklēt arī tūristi. Šai vietai ir tāds pats mīnuss kā visām pārējām pasaules īpašajām, bet plaši zināmām un viegli pieejamām vietām – tā ir tūristu pārpildīta. Mēģinām izlīdzēties, apmetoties Meteorā pa nakti un uzbraucot kalnos vakarā un tas līdz – nolūkojam sev vietiņu vienā no milzīgajiem akmens stabiem/kalniem, no kura pārredzama visa ieleja un izbaudām silto vakaru, mieru, skatu un atmosfēru. Kaut kur blakus kalnā vienā no klosteriem mūķenes sāk dziedāt, un tas jau liekas pārāk labi, lai būtu patiesība (un tomēr ir, mums ir safilmēts uz video).

Turpinām ceļu uz Grieķijas ziemeļiem, nobraucam gar Olimpa kalnu un patveramies tā piekājē nojumītē no negaisa. Gaidot, kamēr pāries negaiss, nolemjam pagatavot pusdienas uz prīmusa, un ēdiena smarža pievilina nez no kurienes uzradušos izmēros diezgan prāvus rukšus – viņi izskatās diezgan agresīvi noskaņoti un apņēmības pilni pacienāties ar mūsu paciņzupu. Tomēr kopīgie spēki (moča taure plus manu spiedzienu ultraskaņa) viņiem liek justies drusku nekomfortabli un sabojā ēstgribu un viņi lēnā garā aizslāj mežā iekšā. Nobeidzot Grieķijas posmu, gar Tesalonikiem iebraucam Turcijā.

ATDURTIES TURCIJĀ

10.-16. jūnijs: Ipsala – Canakkale – Bergama – Izmir – Kusadasi - Efes

Iebraucot Turcijā, atmosfēra atkal ir savādāka. Turcija savaldzina momentā. Cilvēki ļoti, ļoti draudzīgi un nekautrējas demonstrēt savu interesi. Ieraugot moci, māj ar rokām, smejas un pat aplaudē. Ja esam kaut kur piestājuši, tad fotografējas (mūs ar moci, mūs bez moča, moci bez mums, moci ar viņiem, viņus uz moča, utt., visas iedomājamās un neiedomājamās kombinācijas) un pēc tam noteikti jānoskaidro, cik tieši tas mocis maksā (tas vienmēr pirmais jautājums), un tad jau viss pārējais – kas mēs tādi, no kurienes un kāpēc. Domājat, ka pēc tam sekos piedāvājumi apmesties pie onkuļa viesnīcā, paēst pie brālēna restorānā vai iegādāties suvenīru? Nekā tamlīdzīga.

Ar prāmi pārceļamies uz Canakkale un oficiāli nonākam Āzijas kontinentā. Turpinām ceļu gar krastu uz dienvidiem, ar aptuvenu domu drusku pabraukt gar vēsturiskajām vietām (atslēgvārdi - Troja, Kleopatra utt) un tad doties uz interesanto Kapadokia reģionu. Turcijā beidzot piedzīvojam riktīgu karstumu un tikai ar saules pārkarsētām smadzenēm es varu izskaidrot faktu, ka mēs pabraucām garām ceļa norādei ar uzrakstu “Troja 5km” un apzināti nolēmām uz Troju nebraukt, jo “ir karsts un vispār Lonely Planet teikts, ka tur vairs nekā nav palicis un atliek tikai ļaut vaļu fantāzijai”. It kā man kādreiz būtu fantāzijas trūcis.

Pa nakti paliekam pilsētiņā Bergama, ļoti interesantā vietā, pansija Atēna. Vēsturiska celtne, ar īpašu atmosfēru un noteikumiem (apavi jāatstāj ārā uz trepēm), piemērota visiem maciņiem, var pat turpat dārzā celt telti. Vienīgais mīnuss – vēsturiskajā ēkā sienas ir ļoti plānas, tāpēc, ja ir caurs miegs un pagadās skaļi kaimiņi, labāk laicīgi sagādāt ausu aizbāžņus. Mums miegs caurs nav, tāpēc kaimiņa skaļā šņaukāšanās no rīta nāca tikai par labu – noklausīties tajā nebija iespējams, tāpēc nekas cits neatlika kā celties.

Turpinām ceļu gar piekrasti un nonākam kūrortpilsētiņā Kusadasi, kas neplānoti kļūst par ceļojuma tālāko punktu. Jau pāris dienu man drusku sāp žoklis, bet vienā rītā pamostoties redzu, ka tas ir krietni sapampis. Aizbraucam pie ārsta, tur nekādas skaidrības par vainu nav, pieliek mani uz pāris stundām pie sistēmas un palaiž vaļā ar norādījumu pāris dienas pavadīt mierā, nekur nebraukt un nākt atpakaļ pēc 2 dienām, ja nepaliek labāk. Labāk nepaliek nemaz, kakls un galva turpina pampt un pret vakaru jau ir pieņēmuši tik biedējošus izmērus (žoklis vismaz 2x resnāks kā parasti un dēļ nostieptās ādas viena acs jau izskatās kā ķīnietim), ka viesnīcas izsauktā māsiņa nekavējoties saorganizē man pakaļ slimnīcas transportu. Nakti pavadu slimnīcā pie sistēmas, no rīta viss ir tikpat sapampis kā vakarā un ārsti ilgi izklaidējas, uzstādot man dažādas diagnozes.

Pēdējais, ko viņi izdomā, ir cūciņa, un mani ievieto karantīnas palātā un pasaka, ka es esmu lipīga un mani laidīs ārā tikai pēc divām nedēļām. Vārgi iebildumi, ka esmu vakcinēta, netiek ņemti vērā. Tā nu pusdienu visi tēlojam, ka man ir cūciņa, māsiņas staigā maskās un tikai uz dienas beigām, kad man strauji sāk palikt labāk un pampums sāk pazust, arī maskas pazūd, karantīnas nodaļas durvis tiek regulāri atstātas vaļā un ir skaidrs, ka nekādas cūciņas nav.

Turpretī diagnozi, terapiju un 10 dienu karantīnu neviens i netaisās atcelt, un uz mūsu lūgumiem atsūtīt ārstu, lai izraksta mani no slimnīcas, nereaģē. Es domāju gan, jo mana veselības apdrošināšana negaidīti ir izrādījusies tik laba, ka no tās var segt gan manu VIP palātu, ko es neprasīju, gan kaitinošu tulku, pēc kura nav pilnīgi nekādas vajadzības, gan veselu māsiņu bataljonu. Uz atkārtotiem jautājumiem, cik tas viss maksā, atbildi tā arī nesaņēmām, sak, ja jūsu apdrošināšanas limits tiks pārsniegts, tad mēs paziņosim un meklēsim risinājuimu. Beigās paliekam dusmīgi, un sākam tiranizēt visas māsiņas pēc kārtas, līdz novedam vienu tik tālu, ka sistēmas man tomēr noņem un vēl pēdējo reizi piedraud, ar ko tik ļaunu man šitā patvaļīgā slimnīcas pamešana nebeigsies. Morāle no visa šitā pasākuma: 1) apdrošināt veselību un 2) ja rodas šaubas par to, ko dakterīši dara, pakonsultēties telefoniski ar savu ģimenes ārstu vai vismaz internetā palasīt par uzstādīto diagnozi.

Mierīgā režīmā padzīvojam pāris dienas pa Kusadasi, līdz esmu atkal gandrīz kā gurķītis. Apmetamies ļoti jaukā mazā viesnīciņā ar brīnišķīgu ēdināšanu, kā arī aizbraucam uz netālu esošajām iespaidīgajām Efes drupām – tā bija 2. lielākā Romas impērijas pilsēta, ar 500 000 iedzīvotāju. Ar neplānoto viesošanos slimnīcā un mazo atpūtas pauzīti laika aizbraukt līdz Kapadokijai nesanāk, tāpēc palēnam sākam stūrēt uz māju pusi, pa to pašu ceļu kā šurpceļā, jo izskaitījām, ka braukt caur Stambulu sanāktu krietni ilgāk un nolēmām mani drusku pasaudzēt, jo nebija īsti skaidrs, no kā es to kakla uzpampumu dabūju un kā no viņa izvairīties turpmāk. Ārprāc, cik gari sanāca par tām kaitēm. Nu ja, uz vecumu jau tās aktuālās tēmas drusku mainās.

MĀJUPCEĻŠ

16.-25. jūnijs: Bulgārija – Rumānija – Ungārija – Slovākija – Polija – Lietuva – Latvija – Stokholma

Caur Bulgāriju uzņemam kursu uz Latviju. Bulgārijā un Rumānijā ļoti skaista daba un pārsvarā labas kvalitātes ceļi. Pēc mēneša nepārtrauktā ceļā jau ir drusku iestājusies pārsātinājuma sajūta no iespaidu pārbagātības, un tomēr, Rumānijā Sighisoara pilsētiņa uzrunā ļoti. Plašāk pazīstama kā Vlada Drakulas dzimšanas vieta (var apskatīt māju ar visu šilti), bet ne jau Vlads ir tas, kas mūs tik ļoti piesaista, bet vecpilsētas atmosfēra - Parīzes Monmartrā 20.gs sākumā, cik man zināms, nekad neesmu bijusi, bet pēc vakara pastaigas pa Sighisoaras vecpilsētu liekas, ka tieši tā bija Monmartrā pirms 100 gadiem.

Un tad jau gan ir sajūta, ka nupat iespaidu kādam laikam pietiks (un vispār, es manikīru neesmu taisījusi jau mēnesi), tāpēc Ungārijai, Slovākijai un Polijai izbraucam cauri diezgan strauji, Lietuvā paliekam pa nakti Kuršu kāpā un tad jau esam Latvijā, tieši uz Līgo svētkiem, un nākamajā dienā ar prāmi uz Stokholmu prom.

Tas arī viss. Uz spidometra 12 353 km, bet ne jau iekš nobrauktajiem kilometriem, atķeksētajām valstīm vai apskatītajiem objektiem tā sāls.