Pirmssvētku jampadracī

Ilze Baiža 06.01.2012 5 min lasīšanai

Kopš laika, kad lielākā daļa manas ģimenes ir atgriezusies uz dzīvi Lielbritānijā, lēto biļešu meklējumi ir kļuvuši gandrīz par paradumu un hobiju reizē. Tā kā uz Newcastle tiešo lidojumu no Rīgas nav, tad tiek meklēti visvisādi varianti kā uz turieni nokļūt. Gan no Tallinas uz Edinburgh vai Liverpool, gan no Rīgas uz Leeds, Liverpool, Glasgow vai pat East Midlands. Labākā varianta izvēlei ir vairāki faktori, gan lidmašīnas biļetes cena, gan transporta no/uz lidostu dārdzība, kā arī ceļa ilgums.

Šoreiz biju izplānojusi turp lidot no Rīgas uz Liverpool (Ryanair, 50 LVL turp un atpakaļ), tad ar Terravision atuobusu uz Manchester (8 £) un tālāk ar Megabus uz Newcastle (12 £).

Un tā bija pienācis ceļojuma priekšvakars, kad es kā jau parasti - nesakravājusies un pārgurusi pēc darba, tomēr ar pakrūtē kņudošu satraukumu: ‘’Kā nevaru sagaidīt atkal ieraudzīt savus mīļos!’’, lēnam un bez steigas pa vienam apģērba gabalam liku tos savā violetajā čemodānā, kad atskanēja signāls no datora. Tā bija ziņa Skype, lūgums pēc palīdzības, steidzīgi atrast lidmašīnas biļetes uz Londonu pēc iespējas lētāku un galvenais pēc četrām dienām! Kā gan es varēju atteikt, cilvēks nonācis nelaimē. Es arī sēdos un meklēju,Ryanair viss izpirkts, EasyJet no Rīgas nelido, bet no Tallinas ne vajadzīgajos datumos, AirBaltic pasakaini dārgs, beidzot atradu, ka Wizzair lido! Tālāk man bija jālīdz biļetes nopirkt izskaidrojot katru soli un ķeksīti, grūti gāja man neklātienes skaidrošanā, bet galā tikām! Nopriecājos, ka izdevies palīdzēt, kamēr attapos, ka jau 1.00 naktī. Savas mantas pabeidzu krāmēt tikai nākamajā rītā un jau 8.00 izbraucu uz Rīgas lidostu, kur ierados pārāk laicīgi. Ui, kā es ienīstu to gaidīšanu, bet kavēšanās stresu vēl vairāk, tāpēc priekšroku devu pirmajam ļaunumam no abiem. Laiku kavēju kārtējo reizi pārliecinoties, ka mans čemodāns sver 9.6 kg un ne vairāk, un ka tas ir iebāžams kastē (atbilst noteiktajiem parametriem).

Pie izejas mani uzrunāja kāda kundze, kas nebija bieži lidojusi un lūdza padomu par to, kurā rindā jāstāv utt. Priecājos palīdzēt un ieguvu sarunu biedreni visa ceļa garumā! Runājām par dzīvi tur un šeit, un es kārtējo reizi nonācu pie secinājuma, ka taisnība ir kaut kur pa vidu, jo kā jau biju teikusi iepriekš, dzīves izdošanās svešumā ir kā vienādojums ar tik daudziem mainīgajiem, ka iznākums var būt gan pozitīvs, gan negatīvs, gan arī neitrāls. Tāpēc neesmu no tiem, kas nosoda aizbraucējus, bet neesmu arī no tiem, kas dzīvi UK uzskata par leiputriju. Par savu vietu zem saules ir jācīnās visur!

Ielidojām nedaudz ātrāk, taču pie pasu kontroles bija izveidojusies gara rinda, kas uz priekšu virzījās lēnāk kā parasti.

Beidzot oficiālu biju ieradusies Apvienotajā Karalistē, atvadījos no savas jaukās ceļa biedrenes, un steidzos uz autobusu, kas devās uz Manchester, diemžēl to uz kuru biju cerējusi varbūt paspēt, netiku, tāpēc nācās gaidīt. Raudzījos visapkārt, nekas daudz jau nebija mainījies - tās pašas mūžīgi pelēkās debesis un slapjās lietus lāses, kas lika atcerēties par mājās atstāto lietussargu.

Balts autobuss ar gandrīz vai kliedzoši rozā ar zilu firmas uzraku uz tā sāniem ‘’Terravision” pieripoja un pasažieri sāka tajā ieņemt vietas. Ja viss notiku pēc saraksta, tad man būtu 30 minūtes laika, lai atrastu savu nākamo autobusu uz Newcastle.

Izbraucot uz lielceļa es sapratu, ka man ir ļoti lielas iespējas visu nokavēt, kas arī nozīmēja pazaudēt biļeti, jo Megabus ir autobusu Ryanair, nokavē, neatkarīgi no apstākļiem, esi pats vainīgs. Un biju jau arī, cilvēks, kas nodzīvojis Lielbritānijā trīs gadus, varēja taču iedomāties, ne tikai paņemt līdz lietussargu, bet arī par trako satiksmi 23. – 24.decmbrī, kad visi steidzās pie savām ģimenēm, jo 25. decembrī nekursē ne vilciens, ne autobusi, ne pilsētas sabiedriskais transports, bet taksisti prasa dubultā. Šoseja bija pilna ar mašīnām, autobusi pārpildīti, cilvēki centās nokļūt turpat kur es, pie saviem tuvajiem.

Sēdēju kā uz adatām, nemitīgi skatoties uz pulksteni un ārā pa logu. Laiks tecēja straujāk kā par kalna upi, un mans nemiers tikai pieņēmās spēkā. Kad iebraucām Manchester, man likās, ka varbūt tomēr paspēšu, taču drīz atkal iestrēgām un kustējāmies lēnāk par gliemezi. Skatījos, ka palikušas tikai 10 minūtes, es vairs nevērēju izturēt, prasīju vadītājam, lai mani izlaiž, un skrēju. Skrēju bez atelpas, ar pusaizvērtu mēteli un palēkdamies ripojošu čemodānu aiz manis.

‘’Jā, Jā, esmu laikā!’’ es nopriecājos, tikai atiešanas vietu nekur nevarēju atrast, bija palikusi tikai minūte, joņoju pa autoostu kā aulekšojošs zirgs, līdz atradu Megabus vīru zaļā vestē, kas mani nomierināja, sakot: „gaidiet šeit”. To dzirdot mana seja izplūda platā smaidā, kas drīz vien padzisa kā veca elektrības spuldzīte, kad ar roku sniedzos kabatā pēc mobilā telefona, tā tur nebija, izrakāju somu, pārbaudīju bikšu kabatas – nekā, biju to pazaudējusi. ‘’Droši vien skrienot izkritis’’ nodomāju, bet, ko darīt nezināju, iet meklēt, bet ja nu autobuss pienāk un aiziet bez manis?

Sastrēgumu dēļ kavējās vairums autobusu, piemēram, uz Londonu tas piebrauca veselu stundu vēlāk pēc noteiktā laika, bet par autobusu uz Newcastle ziņu nebija nekādu. ‘’Esiet pacietīgi!’’ teica vīrs zaļajā vestē, bet es sēdēju kā saskābusi putra, un nezināju, ko iesākt. Nevienam paziņot nevarēju, telefona nav, numuru arī nē.

Tikai tad, kad pienāca ziņas par iespējamo izbraukšanas laiku, atcerējos, ka pasē man ir ierakstīts vīra numurs, ja nu, kaut kas ar mani notiek, lai var paziņot. Noejot cienīgu goda apli pa autoostu atradu telefona automātu ļoti netālu, kur savu riņķa gājienu uzsāku, sekojot bultiņām ar norādi uz telefonu. Iemetu vienu mārciņu un izsaucu numuru, vīrs, ieraudzīdams svešu numuru, ļoti nopietnā balsī atbildēja: ‘’Steve speaking” , savukārt es galīgi satraukusies spēju izdvest tikai dažus teikumus:’’ Hi, baby, it’s me. I am late; I lost my phone and will arrive in Newcastle at midnight. ’’. Runājot nemitīgi vēroju, kas notiek apkārt, ieraugot, ka citi pasažieri virzās uz platformu, es nobēru: “Sorry I have to go!” un steidzos viņus panākt.

‘’Zaļais vīriņš’’ tomēr mūs vēl autobusā nelaida un tika paziņots, ka autobusam kaut kas nav kārtībā ar durvīm, lai nu kā pēc kāda laika mēs varējām iekārtoties savās sēdvietās. 16.00 izbraucām no Manchester (pēc saraksta bija paredzēts 14.30), taču mūsu brauciens nebija ilgs kādi 500 jardi, kad pasažieriem šoferis paziņoja, ka saņēmis zvanu no menedžera un ka inženierim tomēr durvis esot jāapskata. Speciālistam ierodoties pēc apmēram pusstundas un vēl pēc 15 minūšu durvju apskatīšanas, mums paziņoja, ka šis autobuss ceļu turpināt nevarēs, un ka mums jāpārsēžas uz citu.

Jau galīgi nikni braukt gribētāji, stiepdami savus čemodānus un lādēdamies, sastājās uz ietves, lai gaidītu uz brīnumu, kad beidzot tiks prom no šīs apburtās vietas. Tomēr ne pēc ilga laika jaunais autobuss bija klāt! 17.15 uzsākām savu ceļu uz 4 stundu brauciena attālo Newcastle. Jau ērti sēžot un skatoties pa logu, dzirdēju, kā dažs labs sūdzas, ka todien no mājas izgājis 10.00 no rīta, bet ko tad, lai es varēju teikt? Pēc UK laika, sanāktu, ka cēlos 5.00 un no mājas izgāju 6.00. Lai nu kā tur arī nebija priecājos, ka brauc pareizajā virzienā un ka pēc četrām garām stundām ar astīti satikšu savus mīļos.

Laiks stiepās un es jau kārtējo reizi iestigu pārdomās. Gan par to cik daudz vieglāk viss notiktu, ja mums būtu vairāk naudas, un ja mēs atkal varētu dzīvot kopā kā ģimenei pienākas. Ir jau stereotips, ka vīrs ārzemnieks = naudas maiss, manā gadījumā tā nav, un lai cik smieklīgi arī tas nebūtu, ar to lepojos, jo neviens man nevar piešūt, ka esmu apprecējusies naudas dēļ, kaut gan mēles trinēji jau vienmēr atradīs, ko sliktu, ko pateikt. No vienas puses es esmu tā sliktā, to apzinos, jo jau kārtējo reizi pārskatot Anglijas darba piedāvājumus, es ieraugu vienu un to pašu, reizēm pat šokējošu bezkaunību, kur piedāvā darbu ķīmiķim, ar prasību, ka kandidātiem ir jābūt maģistra grādam ķīmijā, bet alga minimālā. Nē, par minimālo algu UK, es vairs negribu sarādāt, tad jau labāk dzīvoju ar saviem 300 latiem un statusu šeit LV. Gan jau būs arī labi, es noteicu, īstais darbs vai nu man jau ir vai atnāks pie manis tad, kad es to vismazāk gaidīšu, un patiesībā plāns jau ir gatavs, sakrāt naudu un pārvākties uz Jaunzēlandi vai Austrāliju, kur meklējamas arī mana laulātā drauga saknes.

Newcastle iebraucu pēc 21.00, zvanīju vīram un teicu, ka esmu klāt, gaidu vietējo autobusu, lai atnāk uz pieturu pretī. Viņš bija pārsteigts un reizē priecīgs, ka esmu nevis pusnaktī, bet ātrāk.

Kad beidzot ierados savā ‘’UK rezidencē’’, mani pārņēma laimes un atvieglojuma sajūta, tik labi bija atkal apskaut savus mīļos un ieritināties savam aizjūras princim azotē un aizmigt, saldi, saldi…

Es biju piedzīvojusi savu Ziemassvētku brīnumu, grūtais ceļš un pārdzīvojumi man nevērēja atņemt to sajūtu, kad es kā kaķītis, kas dabūjis krējumu, saldā mierā murrāju, izjūtot savu mīļo tuvumu.