Ceļojums uz sapņu salām

  • 4 min lasīšanai
Inga Ceļojums uz sapņu salām No 27. jūlija līdz 30. jūlijam Atēnās notika starptautiska konference, kurā man bija tas gods piedalīties. Tā kā tieši pēc konferences sākās mans kārtējais atvaļinājums, tad nolēmu to izmantot, lai apmeklētu divas savas sapņu salas – Korfu Grieķijā un Kapri Itālijā. Par braucienu uz Atēnām – tas atsevišķs stāsts, jo mēs ( as ar vīru) ceļojām ar savu auto. Braucām šādi: Latvija- Lietuva- Polija – Slovākija – Ungārija – Rumānija –Bulgārija – Grieķija ( Atēnas, Korfu) – Itālija ( Pompeja, Sorento, Kapri)- Austrija, Slovākija, Polija, Lietuva – mājas. Piedzīvojām temperatūras maksimumu Rumānijā un Grieķijā, arī Itālijā nebija daudz vēsāks. Rumānija ir liels piedzīvojums un arī pārdzīvojums, īpaši jau autobraucējiem, jo šajā zemē nav atrodamas autostrādes, kaut gan uz robežas jums jānopērk vinjete par ātrgaitas autoceļu lietošanu. Viesnīcas ir tikpat dārgas kā Itālijā, bet kvalitātes ziņā, protams, atpaliek. Visbriesmīgākie autobraucēji viennozīmīgi ir rumāņi, grieķi un itāļi netiek viņiem līdzi. Atēnas man neiepatikās. Protams, Plaka ir burvīga vieta, arīdzan visi hrestomātiskie un klasiskie kultūras pieminekļi, bet es šoreiz Grieķijā vēlējos redzēt ne vēsturi, ne antīkās drupas bet „dzīvo”Grieķiju . Korfu mani vilināja ne vien ar savu skaistumu, notikumiem bagāto vēsturi, bet, galvenokārt ar Džeralda un Lorensa Darelu grāmatām par šo salu. Pirmais iespaids, iebraucot salas „galvaspilsētā” Kerkīrā ir ļoti pārliecinošs – var sazīmēt un atpazīt grāmatās aprakstītās ēkas. Pašā pilsētas centrā ir viesnīca, kurā pie saviem manuskriptiem strādājis Lorensa Darela aprakstītais Zarjans, turpat līdzās – Jaunais cietoksnis, no kura tika raidīta lielgabala zalve, Grieķijas karalim sperot pirmo soli uz Grieķijas zemes, atgriežoties no trimdas ( ko tik spilgti aprakstījis Džeralds Darels grāmatā „Putni, zvēri, radinieki”), Sv Spiridiona katedrāle, kur Margo Darela skūpstīja kājas Svētajam , lai tiktu vaļā no pinnēm ( „Mana ģimene un citi zvēri”). Tālākie iespaidi bija gan mazliet satraucoši. Zināju, ka sala ir tūristu apsēsta, bet, ka tik lielā mērā…. No Darelu laika klusuma paradīzes maz kas palicis pāri. Mūsu mītnes vieta bija Kavosa pašos salas dienvidos un laužoties cauri dažāda reibuma pakāpes angļu jauniešu pūlim ciema ieliņās, prātā nāca doma par to, ka Dareli radījuši salai nevēlamu reklāmu un to, ka šādu es noteikti negribētu redzēt Jūrmalu. Tomēr, pēc neilga brīža atklājās, ka turpat ap stūri ir veca un ēnaina olīvkoku birzs ar līču loču taku, kas aizved uz klusu un vientuļu pludmali, kur nav neviena tūrista. Iebraucēju jauniešus maz interesē salas vēsture un arī Dareli, dienu viņi pavada pludmalē, bet līdz ar vakara vēsumu ( jūlijā tie bija +30) sākas jandāliņš krodziņos un arī uz ielām. Ekskursijās pa Darelu vietām pārsvarā piedalās gados vecāki tūristi. Korfu iedzīvotāji rūpīgi glabā Darelu ģimenes piemiņu – par godu abiem brāļiem rakstniekiem Kerkīras centrā ierīkots memoriālais parks, sava veida Korfu panteons – šeit atrodas pieminekļi visiem ievērojamajiem saliniekiem. Ir saglabājusies grāmatā „Mana ģimene un citi zvēri” pieminētā zemeņsārtā mājiņa un Lorensa Darela Baltā villa Kalami ciemā salas ziemeļos. Jāatzīmē, ka Lorensa Darela 1939. gadā izveidotais ceļvedis pa salu („Prospero celle” )ir absolūti derīgs arī šodien. Kerkīra pārsteidza ar muzeju pārpilnību – 2 cietokšņi, arheoloģijas muzejs, Austrumu mākslas muzejs, gliemežvāku muzejs, Artemīdas un Hēras tempļi, Ahilleja pils ( L. Darela vārdi „[…] visai kičīga celtne ar pašausmīgām skulptūrām .”izrādījās patiesi) un tas nebūt nebija viss. Manā uztverē visa sala bija kā viens liels noskaņu „ muzejs”. Neskatoties uz tūristu pūļiem un neskaitāmajām suvenīru bodītēm, Lefkimi, Benitses un citu ciematu senā apbūve, salinieku sirsnība un labvēlīgums, ko viņi nezaudē neskatoties uz trokšņaino un apnicīgo iebraucēju tūkstošiem, spokaini izlocītie vecie olīvkoki, gleznainās cipreses, Vigila kalna aprises uz neiedomājami zilo debesu fona ar cikāžu nebeidzamo dziedāšanu, kopumā rada to noskaņu, ko no bērnības esam iepazinuši Džeralda Darela grāmatās. Itālijā mūsu ceļš veda pie cita no bērnības iemīlēta rakstnieka – Aksela Muntes. Pirms braukšanas uz Kapri izdevās apskatīt Pompeju, kas šokēja, pirmkārt, ar savu grandiozumu, otrkārt, ar katastrofālo stāvokli, kādā šis nenovērtējamais piemineklis atrodas. Tūristu pūļi nodara celtnēm daudz lielāku postu nekā saule un lietus. Krāsainais apmetums uz ēku sienām ir aprakstīts un noskrāpēts, zibspuldzes tiek zibinātas neskatoties uz aizliegumiem. Apmeklētāji nekautrējas pasēdēt uz krāsainā marmora plīts vāka, lai atpūtinātu kājas. Daudzviet senajās villās var redzēt jaunus iemītniekus – sunīšus, kas atpūšas izbijušā baseinā vai oleandru ēnā un klusi un mierīgi nokārto savas dabiskās vajadzības pie 2000 gadu vecas kolonnas. Tas viss notiek muzeja uzraugu modrajā klātesamībā- viņi pulciņiem stāv šur un tur, jautri tērgā un neliekas ne zinis, ko tie apmeklētāji tur dara. Uzņem visu nedienvidnieciskā mierā, acīmredzot, uzskatot, ka viņiem šādu mantu tāpat gana. Aksela Muntes Sanmikela ir pilnīgs pretstats. Jāpiezīmē, ka saskaņā ar A. Muntes testamentu villa Sanmikela pieder Zviedrijas valstij un tā rūpējas par muzeja uzturēšanu. Sanmikela ir tikpat brīnišķīga kā Muntes slavenā grāmata. Viss ir tā kā reiz esi iztēlojies, sapnis ir atdzīvojies – gan ēnainā pergola, gan sfinksa, kas no terases nolūkojas uz līci no galvu reibinoša augstuma. Munte šeit dzīvo joprojām, to atgādina klusas Šūberta dziesmu skaņas, kas, izrādās nāk no mazās kapelas dārzā, kas devusi villai nosaukumu. Tūlīt pat nāk prātā Muntes atbilde uz jautājumu par viņa iemīļotāko nodarbi : „ Dūkt klusiņām Šūbertu pašam pie sevis”. Muzeja memoriālā daļa tik organiski savijas ar informatīvo, ka robeža starp tām ir gluži netverama. Nelielā stendā ir redzami „Stāsta par Sanmikelu” izdevumi dažādās pasaules valodās, ārkārtīgi iepriecināja tas, ka latviešu valodā bija 3 izdevumi – vairāk bija tikai angliski un zviedriski. Sanmikelā nav vai tikpat kā nav nejaušu apmeklētāju. Šurp nāk tikai tie, kam „Stāsts par Sanmikelu” nav tukša skaņa. Dārzā starp akmeņiem ieraugu lodājam ķirzaciņu un nospriežu, ka Munte būtu priecīgs to redzot, kaut gan kņada un pūlis Marina Grande viņu sarūgtinātu tāpat kā Darelu , ja viņš šodien skatītu Korfu. Atceļā no Anakapri uz Marina Grande atskatos, un redzu augšā saules apspīdēto sfinksu. Neloliedzama tainība Akselam Muntem : „[…] dvēselei vienmēr vajag vairāk vietas kā ķermenim.”


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais