Ar stopiem uz LoveParade

  • 8 min lasīšanai
Šo vēlējos uzrakstīt kā iedrošinājumu visiem tiem, kas vispār stopē vai kādreiz taisās stopēt, arī uz Eiropu. Stāts patiesību sakot pavisam īss un vienkāršs - ir tāda lieta kā LoveParade Vācijā. Kāda grupa tur taisījās braukt un manai draudzenei bij doma pievienoties. Kaut arī par pasākumu uzzināju kādu nedēļu iepriekš, līdz pat pēdējām brīdim nevarēju izlemt - braukt vai nē, tad vēl maksas pamainījās, darbs sagāzās pāri galvai utt. Brīvas dienas darbā jau gan tiku sarunājusi, bet vēl pat līdz izbraukšanas brīdim nevarēju izlemt - braukt vai nē (gribējās kādus civilizētus apstākļus, nevis saspiestu autiņu, nevarēju izdomāt vai vispār vajag kkur braukt utt., "pret" argumentu bij krietni vairāk nekā "par". Tā nu 4dien izbraukšanas brīdī vēl joprojām sēdēju darbā ar pamatotām šaubām par pasākuma lietderību, pamatotību, nepieciešamību utt. Draudzene šoreiz pārmaiņas pēc domas nemainīja, pieteicās un aizbrauca ar viņiem. Tā aizbraucu 4dien pēc darba mājās, ar it kā pat aptuveni dabūtām 2 brīvdienām un sapratu, ka nekā gudrāka weekendā jau man nebūs, ko darīt. Un izdomāju, ka neko jau nepazaudēšu, ja vismaz mēģināšu tikt uz 6dienas LoveParade. Atklāti sakot man nebija pat aptuvenas nojausmas, cik īsti kilometru ir no Rīgas līdz tai Esenei (kkādi mani aprēķini liecināja, ka varētu būt pie 1500, kau arī vēlāk izrādījās, ka aptuveni 1800 :) ) Ar ideju, ka zaudēt jau nav ko, 6:30 5dienas rītā izgāju no mājām Juglā ar nelielu mugursomu, kur bija kaut kādas paikas paliekas, ko izdevās atrast mājās, drēbēm un kaut kādu vācijas karti, ko par autoceļu karti vis nenosauksi. Savu "kruto" atlasu ar visiem Eiropas ceļiem atstāju mājās, jo negribējās tādu smagumu stiept un man pa tām dažām reizēm, kuras biju pabijusi Polijā, bija radusies pārliecība (kā vēlāk izrādījās maldīga), ka Poliju taču es zinu.. 1.mašīna aizved tikai nelielu gabaliņu, līdz Rīgas apvedceļam, tālāk seko trīs citas vieglās mašīnas, kas arī brauc tikai kaut kur ap rīgu. Esu jau iepriekšējā vakarā biju sagatavojusi uzrakstus, tādēļ sāku tos rādīt fūrēm. Lai arī īpaši nepatīk man ar viņām braukt, jo tā braukšana nenotiek tik ātri kā gribētos, saprotu, ka ar vieglajām man šitā aizies puse dienas tikai līdz Lietuvas robežai.. Yess!! Apstājas viena poļu fūre, brauc arī uz Poliju, viss ok. Uz priekšu tiekam tīri ātri, jo šoferītis arī nav no gulētājiem un dzen visus pēc kārtas, kas tikai uz ceļa traucē. Izbraucu cauri dzimtajai Bauskai, visu laiku rēķinot, cik aptuveni vēl jābrauc laika un kilometru ziņā un klausoties no mana šoferīša tekstus, ka 100% ne līdz kādai Essenei (kas ir Vācijas otrā galā - 450km aiz Berlīnes) līdz 6dienas rītam man neesot cerību nokļūt.. Lieta tāda, ka manam šoferim lietuvā jāstāv obligātās 45minūtes, izskaidroju šim, ka gaidīt laikam nevarēšu un braukšu tālāk. Neilgi pirms viņa stāvēšanas vietas ap Kauņu sākas tāds negaiss un lietus, ka sāku šaubīties par manas idejas atstāt šo fūri un stopot tālāk saprātīgumu. Redzēt nevar neko pat 100metrus uz priekšu, viss pludo un apkārt šaudās zibeņi. Kārtējo reizi nodomāju, ka iespējams atkal kāds tur augšā negrib, lai es vispār kkur brauktu. Tomēr atkāpties nav manā dabā.. Par laimi viss labi atrisinās un mans šoferītis sarunā citu poļu fūri, kas mani aizvedīs tālāk (tiesa gan ne pārāk tālu, jo šim otram arī drīz jāstājas tās pašas nelaimīgās 45minūtes). Tā kā perspektīva minūtes laikā izmirkt kā upē iekritušai un riskēt ar kāda zibens trāpījumu manā lietussargā neliekas īpaši vilinoša, piekrītu.. Par laimi arī šis šoferis drusku zina krievu valodu tā kā sazināties izdodas tīri labi. Arī no viņa nav jaušama īpaša ticība tam, ka mana ideja par nokļūšanu līdz Essenei līdz nākamās dienas rītam varētu izdoties.. Atpūtas vieta. Pasaku, ka es jau labprāt turpinātu ceļu ar viņu, jo cilvēks tiešām jautrs un interesants, bet laiks spiež, un paņemu savu uzrakstu "DE" un dodos atkal uz ceļa. 7.mašīna. Tāds pajauns polis ar fūri. Sazināšanās gan ar viņu bija ļoti interesanta, jo šis drusku runā Vāciski, bet krievu valodu saprot, es, savukārt, Vāciski saprotu, bet parunāt nevaru. Tā nu es runāju krieviski, šis vāciski un poliski.. kaut kā jau musm izdevās saprasties. Ceļš jau mums sakrita, taču viņam kā jau visām fūrēm pēc laika jāstājas nost, tā nu šis man sarunāja nākamo mašīnu.. Visu laiku bija diezgan paveicies arī ar fūrēm, jo netrāpījās tie šoferi, kas velkās uz 70km stundā un bremzē pie katra līkuma, bet nākamā mašīna jau bija lēnāka.. Kaut kā kūlāmies pa kaut kādiem mistiskiem ceļem un atklāti sakot man nebija nekādas nojausmas pa kurieni man pēc viņa apstāšanās, kas arī plānojās pēc kādām 2h, tikt tālāk.. Studēju kaut kādu karti, bet no tās arī īpaši gudrāka nekļuvu - ceļi ta ir, bet jautājums ir, vai tur ir arī māšinas, un tādas mašīnas, kas brauc kkur tālāk par dzimto sādžu. Apstāšanās vietā izkāpu no mašīnas un devos tālāk stopēt. Sapratu, ka ar fūrēm tomēr neiet tik ātri kā vajadzētu un sāku tēmēt uz vieglajiem un kā man paveicās - apstājās kāds šoferītis, kas brauca un Poznaņu - tas ir kādi 160km no Vāciajs robežas. Braucām gan pa kaut kādiem mistiskiem ceļiem ar ideju, ka braucam uz kaut kādu autobāni. Izrādījās, ka tas autobānis, pa kuru domāts braukt vēl nemaz kartē neesot iezīmēts.. Sākumā mani pat pārņēma šaubas par to, ka braucam pareizajā virzienā, jo polija ir liela un attālumi mānīgi - paskatoties kartē liekas, ka viss ir pietiekami tuvu, bet patiesībā attālumi ir lieli un arī laix vajadzīgs diezgan ilgs, lai kkur nokļūtu.. Jauki papļāpājām - viņš labi zināja krievu valodu un pirmais man deva cerību, ka vispār jau esot iespējams tikt līdz tai Esseeni man vajadzīgajā laikā.. Braucām pa bāni ar ātrumu līdz pat 170km/h. Viss kopā - un mans garīgais jau atkal ir par vairākiem grādiem pacēlies :) Tieku izlaista benzīna stacijā netālu no pagrieziena uz Poznaņu ar vizītkarti un piekodinājumu, kad būšu galā, lai nosūtot sms. Mani protesti, ka tas var būt arī trijos naktī, netiek ņemti vērā - kaut vai 3 naktī!!! Benzīntanka apmeklētāju skaits nevieš nekādas cerības, ka verētu no šejienes izkulties līdz saulrietam, tādēļ mēģinu stopēt pa bāni garāmbraucošās mašīnas.. Jā!!!! Pēc ilgiem pūliņiem un benzīntankā stāvošo fūru šoferīšu smiekliem, man apstājas viena mašīna, kura brauc.. uz Poznaņu.. :( Iekšā kāpt nav jēgas, jo tikšu izlaista uz tā paša bāņa pāris km tālāk, un neizskatās, ka garāmbraucošās mašīnas būtu tendētas uz stopētāju vešanu.. Tā nu smagu sirdi izsķiros atkal par labu lēnajām fūrēm (kaut arī pa bāni vieglie parasti brauc pat 2x ātrāk).. Iekāpju pie viena poļu šofera, kurš no benzīntanka it kā braucot līdz robežai. Domāju, ka, gan jau pie robežas kaut arī tumsā, tomēr izdosies kādu nostopēt.. Tomēr braucot izrādās, ka šis nemaz nebrauc līdz robežai bet stājas kādus 70km pirms tās. Smagu sirdi vēroju norietam sauli un līdz ar to visas cerības kādu nostopēt kkur citur izņemot benzīntankus.. Vēl jau priekšā visa nakts un kādi 700km.. Domāju, ka maybe kko izdosies noķert no tās parking vietas, kur stāsies šis, bet atkal jāaplaužas - parkings ir ielas otrā pusē, kas nozīmē, ka nevar pie izejas vienkārši stāvēt un kādu stopēt, jo tas sanāk ielas vidū, turklāt ir jau tumšs, savukārt iet katram klāt un jautāt ar nav vērts, jo 90% pārkingā esošo šoferu brauc pretējā virzienā.. Esu nikna un drusku kko uzbraucu arī šoferim, jo nu tad varēja jau arī uzreiz pateikt, cik tālu brauks, nevis kko aptuveni muldēt! Bet nu cik daudz niknošos - jādomā kaut kas tālāk. Izvēlos no saprāta viedokļa visstulbāko variantu - apbruņojos ar līdzi paņemtajiem atstarotājiem un eju pāri ielai pustumsā stopēt garāmbraucošās mašīnas, kaut arī ipaši ceļam pat nav nomales, kur tām mašīnām nobraukt (vienīgais labums, ka te vismaz vairs nav bānis) :) Tomēr risks attaisnojās un man apstājas kāda fūre, kurā jau sēž 2 džeki. Izrādās šie ar brauc kkur gulēt, tomēr par laimi viņu parkings ir ielas pareizajā pusē :) Nobraucu tos pārdesmit km ar viņiem, vēlreiz salieku atstarotājus redzamākajās vietās un dodos uz parkinga izeju.. Mēģinājums nostopēt vieglos atkal cieš neveiksmi, visi man pat speciāli lielu līkumu apmet.. Tomēr pēc minūtes brauc laukā kāda fūre, apmaināmies ar kādām mistiskām zīmēm ar šoferi un šis apstājas.. Kāpju iekšā - izrādās - pat ļoti pa ceļam - viņam sanāk braukt gandrīz uz turieni kur man vajag, ceļu šis vēl neesot izdomājis, varbūt tur, varbūt drusku pa citu ceļu, kad viņam būšots jāstāv, tad izdomāšot. Uzreiz paziņoju, ka es jau laikam tik līdz tai stāvvietai, kaut arī laukā jau melna nakts.. Tā nu braucam - atkal ļoti interesants cilvēks. Īpaši pa krieviski nemāk, bet es jau ar šīm visām braukšānām poļu valodu ar drusku esu iemācījusies saprast :) Apstājamies benzīntankā upildīties - nopērku aliņu, jo gribu drusku pagulēt (loveparade nav tas pasākums uz kuru brauc izgulēties, taču, ja iepriekšējā nakts pavisam nebūtu gulēta, tad prieka no tāda pasākuma varētu būt pamaz).. Vēl drusku papļāpājam ar šoferi, tad liekos gulēt - šoferītis arī pats saka, ja gribot, lai guļot. Ir jau drusku neērti - šis mani ved, lai būtu kompānija, bet es guļu, taču viņš mani pārliecina, ka esot tikko izgulējies un miegs pašam nenākot... Tā nu pamostos jau gandrīz vai, kad šim pienācis laiks stāvēt. Esam kkādā parkingā melnā tumsā - manas cerības dabūt nākamo mašīnu izgaist - tāda tumsa, ka var visas iespējamās zvaigznes redzēt (sen tik daudz nebiju redzējusi :) ).. Pāršķirstot šoferīša atlasu izrādās, ka viņam tomēr ir pat ļoti pa ceļam ar mani, izdodas šo pierunāt arī izmainīt drusku viņa GPS izstrādāto ceļu, lai izlaistu mani tuvāk Essenei, citādi mlzīgais Reinas-Rūras apgabals nevieš manī cerību, ka tajā autobāņu un pilsētu mudžeklī vaētu kaut kādā prognozējamā laika periodā līdz tai Essenei tikt.. Izrādās, ka nekāds līkums viņam nesanāk un tikšu izlaista vairāk/mazāk kur vajag.. Tā kā viss ir tik jauki, tad nolemju, ko man te pa galvu pa kaklu nakts vidū sisties un meklēt nākamo šoferi - var taču tās atlikušās 40minūtes arī pastāvēt. Tagad, kad esam tik tuvu (tikai kādi 400km), varu arī drusku atslābt :) Pastāvam obligāto laiku un dodamies tālāk. Man nenormāli nāk miegs un atakl aizeju gulēt. Šoferītim ar laikam skatoties cik saldi guļu uznācis miegs un pamostos, kad iebraucam vēl kādā parkingā, kur šis arī izdomājis gulēt.. Līdz Essenei tikai kādi 100km un esu drusku pikta par pasākuma gaitu, jo laukā vēl joprojām piķa melna tumsa un cerību dabūt kādu citu-nekādu.. Saprotu jau arī šoferi, tāpēc arī neko nesaku.. Viņš apsola gulēt stundiņu un domāju, ka varu taču vienu stundiņu pagaidīt :) Beidzot pār mani nākusi apziņa, ka varu paspēt uz LoveParade!! Draudzene ir jau kopš 5dienas vakara Essenē un atsūta man kaut kādas koordinātes, lai es varētu viņus atrast. Ievadu adresi mašīnā esošajā GPS un viņš man izmet kaut kādu mistiski ceļu, pierakstu, ko vien varu un domāju, ka gan jau kaut kā man izdosies visu atrast.. Paguļu drusku, bet pēc stundas mans polis vēl saldi krāc.. Nu ko - izdaru tādu neģēlību kā uzlieku modinātāju (attaisnojums manai rīcībai - ja jau stunda, tad stunda :) ) Nabadziņš pamostas un pēc brīža braucam tālāk, vērojot saullēktu atpakļskata spoguļos - superīgs skats! Vispār visa ainava ir drusku nereāla, tāds miglains, vēl vietām applūdušas pļavas, spilgti sarkana apaļa saule dūmakainajās debesīs... Tikai ik pa brīdim mani moka sirdsapziņas pārmetumi vērojot, kā mans nabaga šoferītis blakus miegojas.. Kaut kādā veidā ar 2 karšu, ceļa norāžu un GPS palīdzību tiekam līdz vajadzīgajam autobānim, atliek tik atrast vajadzīgo nobrauktuvi, kur man jākāpj laukā.. Pateicoties manām iepriekšējām mocībām ar GPS poļu valodā izdodas atcerēties kkādu nosaukumu, kas aizved mūs pie pareizās nobrauktuves.. Apstājamies, īsa pateicība superīgajam šoferītim un esu pie nobrauktuves uz Esseni bez mazākās apjausmas, cik kilometru ir līdz centram - idejas ir no 2 līdz 12 :) atrodu izkārtu kaut kādu karti, kurā atrodu iespējamo draudzenes atrašanās vietu, taču no kartes man nerodas ne mazākā nojauta, kur tajā brīdī atrodos es!!! Beigu beigās kaut kā tomēr izdodas noorientēties un ap 9 pēc mūsu laika esu laimīgi aizkūlusies galā. Pilnīgi neticami, bet fakts, ka ar stopiem 26,5h laikā, no tām vēl 1,5h stāvot (un guļot) IR IESPĒJAMS aizbraukt no rīgas uz Esseni ar stopiem, turklāt vēl izguļoties un braucot pārsvarā ar fūrēm... Varbūt tā bija daļēji arī veiksme, taču tas pierāda, ka viskautkas ir iespējams un nevajag nolaist rokas arī tad, kad liekas, ka vilciens ir aigājis.. Vienmēr var kaut ko pagūt, ja vien tic veiksmei, saviem spēkiem un nepadodas. Tā kā - veiksmi visiem stopojot! Un pats jautrākais - 8 no maniem 12 šoferiem bija poļi!! Tas tā-tiem kas baidās, ka polijā neviens nestājas :D


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais