Sarajevo. Day 2.

  • 1 min lasīšanai
  • 16 foto
Sarajeva. Otrā diena. Ir piektdienas rīts. Naktī bija grūti aizmigt, regulāri pamodos no mazākā troksnīša. (Dīvaini, parasti svešās vietās guļu vēl labāk, kā mājās.) Patiesībā gandrīz visu ceļojuma laiku nēsāšu saulesbrilles vai datorbrilles, lai noslēptu sagurušās acis un tumšos lokus zem tām. Laiks rīta pastaigai. (Parasti cenšos nepazīstamas pilsētas izzināt naktīs, kad iespaidus neietekmē ikdienas kņada, bet man ir cieši piekodināts naktīs nekādā gadījumā neiet vienai ārā. Pat dienā mani labprātāk nelaistu, bet šādiem nosacījumiem nespēju piekrist.) Protams, veicot rīta piecelšanās procedūras, cenšos būt ļoti klusa, jo sienas starp istabiņām ir plānas, un viena niecīga kustība, kurai sekotu niecīgs blīkšķis, varētu pamodināt un izraisīt neapmierinātību diezgan daudzos cilvēkos. Ielas ir klusas. Pastaigai izvēlos pagaidām vēl neizzinātu apkārtni. Dzīvojamās mājas. Atkritumu konteineri šajā rajonā atrodas ielu malās, tādējādi atvieglojot atkritumu savācēju darbu, bet manu dzīvi tie pamatīgi sarežģī jūtīgā deguna dēļ. Te ir daudz mazu āra kafejnīcu. Vienā no tām redzu divus vidējās paaudzes vīriešus. Ar kritisku aci palūkojos, kas atrodas uz viņu galdiņa, jau sagaidīdama, ka tur būs alus pudeles paģiru lāpīšanai. Taču – nē, tur ir tikai kafija. Uz katra stūra (nepārspīlēju) ir frizētava. Konstatēju, ka visi līdz šim redzētie iedzīvotāji tiešām ir visnotaļ labi safrizēti. Šai nācijai laikam ir uz to padarīšanu talants. Lai gan, manuprāt, pusastoņos no rīta jau būtu laiks visiem doties uz darbu vai mācībām, ielās cilvēkus praktiski nemana. Vēlāk, runājot ar vietējiem iedzīvotājiem, pārliecināšos, ka šī pilsēta tiešām mostas ļoti vēlu. Ļoti laicīgi esmu atpakaļ viesnīcā, lai kopā ar citiem ēstu brokastis. Izrādās, vakar vakarā, kad jau saldi dusēju (vai vismaz izmisīgi mēģināju šādu stāvokli panākt), ieradušies vēl daži sanāksmes dalībnieki, jo īstais darbs galu galā sākas tikai šodien. Pusdienas pārtraukumā, vienlaicīgi cenšoties prātā apkopot labākās idejas, kas radušās, diskutējot par atsevišķiem cilvēktiesību aspektiem, nolemju, ka man nepieciešams interneta kafejnīcas apmeklējums (viesnīcā interneta nav), jo uz mobilo tālruni atnākuši paziņojumi par dažiem svarīgiem lietišķiem e-pastiem. Gādīgs jauneklis, kas vēlāk izrādās vietējās kolēģes mazais brālis, apsolās mani aizvest līdz šai e-kafejnīcai. Beigās esam jau paliela grupa gribētāju tikt pie pasaules tīmekļa. Nu ja, atliek tikai pieminēt, ka blandīšanās pa rajonu beidzas bez rezultātiem, jo Damira (iepriekšminētā jaunekļa) atmiņā esošās interneta kafejnīcas laikam ir likvidētas, bet jaunatvērtas nekur nemana. Pēcpusdienas darbi nogurdina, bet viss notiek. Vakariņu laikā uzstājīgi turpinu pieprasīt ūdeni pirms ēdienreizes. Kad viesmīlis, kurš, šķiet, te pavada ikvienu dienu, beidzot atnes ūdens krūzi, veltu viņam sirsnīgu “Thank you very much!”, uz ko vīrietis saviebjas un paziņo “Well, definitely not ‘very much’...” Vēlāk viņš mums sagādās nevienu vien jautru brīdi. Vakarā – kārtējā socializēšanās, kurā īsti nepiedalos. Dodos gulēt, lai piedzīvotu kārtējo bezmiega nakti. Nākamās dienas pēcpusdienā paredzēta došanās uz pilsētas centru.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais