Mazliet Ķīnas IV - Čengdu
|
Dace Pastare (Talce)
|
Mazliet aizkavējos ar turpinājumu...
Čengdu mani sagaida ar nesakarīgu vilcienu staciju- ar savu milzu čemodānu esmu spiesta staipīties pa bezgalgariem gaiteņiem un kāpnēm. Kad nu beidzot nonāku stacijas laukumā, no gida ne vēsts. Stāvu un domāju, ko darīt, tad meklēju sarakstu ar telefona numuriem, lai piezvanītu. Iedomājieties- es stāvu laukuma vidū, viena pati, jo tas ir iežogots, man apkārt pūlis vietējo, policists, kas nemitīgi kaut ko klāsta ruporā, ir karsts, bet man jārakājas pa papīriem, lai vismaz kaut kā atrisinātu situāciju. Pēc trešā mēģinājuma izdodas gidu sazvanīt, tas apsola, ka pēc pusstundas!!!!! būšot klāt. Tā nu stāvu un izklaidēju vietējos ar savu eksotisko izskatu...
Var jau samierināties ar vienu reizi, bet šitā slimiba viņam diemžēl bija hroniska....
Čengdu ir slavena ar divām vietām - milzu Budas statuju un Lielo pandu rezervātu jeb parku.
Vispirms apskatījos milzu Budas stauju- 72 m klintī izkaltu Budu. Tā ir neskaitāmu tūristu (gan pārsvarā vietējo) un svētceļnieku apmeklēta vieta. Baltos tur tikpat kā nemanīju, toties tibetiešus, kas lepojās ar saviem tautas tērpiem un absolūti nekautrējoties blenza uz mani, piebakstot pārējiem- vai tu redzēji?- un parastos ķīniešus ( spriežu pēc raksturīgajiem sejas vaibstiem), gan.
Mao valdīšanas laikā vadonis bija nolēmis Budas galvu aizstāt ar savējo. Jau bija izkalta klints aiz statujas galvas, kur ievietot sprāgstvielas, tās arī sagatavotas un aukla aizdedzināta, kad sācies stiprs lietus un aukla nodzisusi. Tad nu bijis skaidrs, ka tas ir dieva pirksts un ka statuja ir neaizskarama. Tā nu Buda palicis pilnā savā izskatā, toties kultūras revolūcijas laikā, ko jau pieminēju, daži gurdrinieki no statujai pretim esošās upju sateces ar lielgabaliem apšaudīja milzīgo Budu, izšaujot vienu aci un apskādējot ausi. Tikai pavisam nesen, jau "jaunās" Ķīnas laikā šie postījumi ir novērsti un Buda pilnībā atkal noraugās uz ļaužu ņudzekli sev apkārt. Turpat ir neiztrūkstošais templis, kurā mūki ir atklājuši veiksmīgu biznesu. Katrs, kas vēlas aizdegt smaržkociņu vai sveci templī savas dvēseles attīrīšanai, var to iegādāties uz vietas. Tas nu būtu skaidrs un nekas sevišķs. bet cilvēkiem ir vājība izrādīties un parādīt, cik ļoti tie mīl dievu, tāpēc, jo lielāka mīlestība, jo lielāka svece. Un- jo lielāka svece, jo dārgāka. Pašas lielākās maksā ap 45 latiem. Super bizness, it sevišķi, ja rēķina, ka gadā šo vietu apmeklē ap 7 miljoniem cilvēku...
Pēc vietējo tūristu uzbāzīgajiem skatieniem biju jau tā uzvilkta, ka biju gatava kaut parandžu likt galvā, bet mazliet šo sajūtu aizmirsu, kad ieraudzīju lielās pandas. Burvīgi dzīvnieki. Jau izskats viņiem kā rotaļu lācīšiem, bet arī daba un uzvedība pilnīgi relaksējoša. Iedomājieties milzīgu rotaļu lāci spēlējamies ar koku vai banānu dzinumiem, ko pa vidu spēlēm arī iebāž mutē un apēd. Pandas pārtiek no konkrētas sugas bambusa dzinumiem, kuru mūžs ir apmēram 25 gadi. tad bambusi nokalst, bet pandām jāmeklē citas vietas. Diemžēl, sarodoties divkājaiņiem, kas sabūvē ceļus, mājas un visādu citus škēršļus, pandu pārvietošanās tika apdraudēta, kā rezultātā šie jaukie dzīvnieki sāka masveidā izmirt. Tad valsts attapās, ka tie ir vērtība un sāka tos saglabāt un pētīt. Rezervātā var apskatīt pandu izplatību pasaulē, ciltsrakstus un citas lietas, kas saistītas ar pandām. Par mazuļiem, kas dzimuši, ļoti rūpējas- tos dzirda ar pudelīti, uzpasē, lai uzvedas labi- apvelšanās uz muguriņas ir ļoti bīstama tādam mazulim. Ir izmantota mākslīgā apaugļošana, lai pavairotu nebrīvē (nosacīti) dzīvojošos lielos pandas.
Turpat var redzēt arī sarkano pandu- pilnīgi atšķirīgu no saviem radiniekiem. Vairāk lapsai vai kādam citam izveicīgam skrējējam līdzīgu, kaut gan nekāda hiperaktivitāte tur manāma nebija. Toties sarkano pandu puika nodemonstrēja, kas ir viņa teritorija, apčurājot būra stūrus un ļoti lepns par padarīto, aizgāja pagulēt...
Čengdu ir Sičuanas provinces galvaspilsēta. Sičuana ir slavena ar to, ka tās virtuve ir visasākā visā Ķīnā. Man bija pagrūti kaut ko apēst, jo katrs šķīvis likās izdvešam uguni. Tā nu dodos arī pamācīties gatavot. Protams, Sičuanas gaumē. Mana mācību vieta ir pavisam vienkāršs vietējais restorāns, kuras īpšnieces meita arī strādā par gidi un varēs patulkot. Pavārs- jauns puika, no mazotnes pie plīts stāvējis, man demostrē visādus ēdienus, bet, kad jāsāk nosaukt recepti, sākas problēmas. Katra recepte tiek apspriesta apmēram 4-5 cilvēku bariņā vismaz pusstundu, kamēr vienojas par to, kādai tai jābūt. Kad es to izmēģinu praksē, mans brūvējums atškiras no speciālista veikuma tikai par procentiem 5 - mazliet par ilgu noturēts uz pannas. Mazliet par ilgu- tas nozīmē apmēram 10 sekundes.
Tā nu esmu apmācīta gatavot nenormāli asos Sičuanas ēdienus, atliek tikai doties uz veikalu iegādāties garšvielas. Vai esat dzirdējuši par Sičuanas pipariem- pepercorn? Neiesaku tos ostīt. Šķaudīsiet pusstundu vismaz- šitā manta pārspēj kajennes piparus trīs reizes vismaz. Pārdomāju- interesanti, kas šito ēdīs, ja pagatavošu...
Pēdējā dienā man plānots braukt uz kārtējo templi, bet es saceļu dumpi- jau Indijā dienā apskatījām kādu 5 tempļus, te tas pats- negribu un viss. Gids stāsta, ka taisni šodien sākoties milzu izstāde Ķīna- Eiropai. Nopriecājos- apvienošu patīkamo ar lietderīgo un varbūt atradīšu kaut ko derīgu, ko ievest tirgošnai. Dodamies un izstādi, mani tūlīt atpazīst kā eiropieti ( interesanti, kā viņi tā uzreiz pateica, ka neesmu vietējā :) un laipni ielaiž bez maksas. Gids, izmantojot situāciju, arī tiek iekšā tāpat- kādam taču jātulko. Tad nu sapratu divas būtiskas lietas- to, ka ķīnieši uzmanību pievērš ar troksni un ka ķīnieši ir pilnīgi pārliecināti, ka galvenā valoda Eiropā ir ķīniešu.
Par troksni runājot- katrā stendā bija mūzika uz pilnu klapi. Pēc izstādes biju apdullināta un nesaprašanā, kā tādā troksnī var izturēt. Izrādās, ka troksnis patiešām ir galvenais veids, kā ķīnieši pievērš uzmanību. Vņi uzskata, ka viņu ir tik daudz, ka tikai tā var izcelties. Tāpēc arī uguņošanas katrā sīkākajā svinību reizē- lai citi pamana.
Es patiešām nesapratu, kapēc, ja izstāde domāta Eiropas pircējam, nekur (gandrīz) nebija informācijas angļu valodā, vēl vairāk- arī darbinieki neko nesaprata. Toties tirgotāju tur bija papilnam, kā parastā tirgū. Varbūt tāpēc, ka tā bija izstādes pirmā diena un īstie pircēji no Eiropas vēl nebija ieradušies?
Tā nu mans laiks šajā pilsētā ir pagājis, dodos uz lidostu, lai paceltos spārnos un nolaistos- Gvilinā. Bet par to nākamreiz...