Sarajevo. Day 1. Drīz būs arī bildes.

  • 3 min lasīšanai
  • 16 foto
Un nu bildes ir! Sarajeva. Pirmā diena. Lidmašīna lido ļoti zemu. Līdz piezemēšanās brīdim ir dažas minūtes. Redzu lidmašīnas mesto ēnu uz mežu un pļavu klātajiem kalniem. Vēroju simpātisku namiņu jumtus. Domās pārcilāju internetā atrastos padomus – gan par to, kā jāizskatās un jāuzvedas uz ielas, lai neaizvainotu dažādo reliģiju pārstāvjus, gan par to, ka sarunās ar vietējiem karu nedrīkst pieminēt, jo tā esot sāpīga tēma. Piezemējamies veiksmīgi. Tagad tikai jācer, ka nebūs problēmu ar vīzas iegūšanu. Nelielajā lidostā pirms pasu kontroles man tiek iedota uz kopētāja pavairota anketa sliktā kvalitātē – simboli kreisajā malā vairs nav redzami. Šo to izburtoju, aizpildu, un dodos uz kantori. Šķiet, ka ierēdnis un ierēdne ir ļoti aizņemti ar abpusēju flirtu, tāpēc process ieilgst. Viņi paši īsti nezina, kas dažos anketas laukos jāraksta, bet par lielu traģēdiju to neuzskata. Pāris minūtes aktīvi notiek mana vārda izrunāšana dažādos variantos un intonācijās. Viņiem ir jautri. Es tikai domāju par to, ka sagaidītāji nebūs priecīgi par tādu aizkavēšanos. Bet viss beidzas labi, un manā apdriskātajā pasē, protams, ne jau vīzu sadaļā, parādās jauna ielīme. Tieku sagaidīta un aiztransportēta uz viesnīcu. Tā kā gaidāms intensīvs darbs, sanāksmei izvēlēta viesnīca klusākā Sarajevas nostūrī, kur gandrīz nekam nevajadzētu novērst uzmanību no galvenās tēmas. Šie ļaudis brauc ar auto dienvidnieku garā – lielā ātrumā, cieši garām viens otram šaurajās ielās. Tā kā šoreiz mūsu maršruts cauri centram neved, pirmie iespaidi turpina saistīties ar jaukiem nelieliem namiņiem, tiesa, arī ar daudzām neremontētām ēkām un ne pārāk tīrām ielām. Viesnīcai nav ne vainas. Tā kā esmu ieradusies pēcpusdienā, bet sesijas atklāšana ir tikai vakarā, par spīti nogurumam negulēto nakšu un garā ceļa dēļ, nolemju papildināt savus iespaidus par Bosniju un Hercegovinu. Kopā ar dažām kolēģēm no Zviedrijas un Spānijas dodamies pastaigā. Vietējā koordinatore ir iedevusi lapiņu, uz kuras rakstīts kādas vietas nosaukums, kas mums esot obligāti jāredz. Tā kā lielākā daļa auto ir diezgan veci, intensīvākas satiksmes tuvumā smaka un troksnis ir gandrīz nepanesams. Tuvējā valūtas maiņas punktā nodrošināmies ar ievērojamu daudzumu ‘konvertabelna marka (KM)’. 1EUR~2KM. (Ilgu laiku viņu nauda bija vienkārši vācu markas.) Uzrādām lapiņu kādam jaunam vīrietim ar iepirkumu maisiņiem, un viņš saka, lai sekojam. Ceļš ved aizaugušā parkā, un sākam atcerēties viesnīcas personāla brīdinājumus, ka sievietēm vienām te apkārt labāk nestaigāt. Taču drīz vien, paejot garām Aladina skulptūras aizbildniecībā esošiem karuseļiem, nonākam pie alejas, kuras malā atrodas vesela rinda zirgu pajūgu, kas gan vairāk izskatās pēc karietēm. Vienojamies, ka kučieris par 20KM mūs četras aizvedīs uz kaut kurieni un atvedīs. Esam ierobežotas laikā, bet kučieris mums tīri labi saprotamā bosniešu un žestu valodā saka, ka pusotras stundas laikā visu paspēsim. Iekāpjam karietē. Ērti. Tā kā esam sapriecājušās par šķietami vasarīgo laiku, mūsu apģērbs ir piemērots visai karstam laikam. Drīz viens prieks pāriet, jo aukstais vējš pūš diezgan neatlaidīgi. Tomēr ir saulains, un mums esot jāpriecājas, jo vakar vēl esot bijis slapjš sniegs. Lēnā riksī zirgi ved mūs pa aleju. Flora ir gandrīz identiska mūsu platuma grādiem. Drīz vien redzam skaistus mežus, kurus civilizācija pēdējos gados tiešā kontaktā nav bojājusi – tie vienkārši ir apjozti ar aizsargbarjerām, bet ik pēc simt metriem redzamas zīmes ar galvaskausiem un brīdinājumiem par mīnām. Uz soliņiem sēž vietējie iedzīvotāji. Interesanti vērot viņu ģērbšanās stilu, izturēšanos. Kā vēlāk pārliecināmies arī vietējos tirdziņos, šeit ir ļoti populāri dažādu slavenu zīmolu apģērbu pakaļdarinājumi. Izrādās, mūsu galapunkts ir liels parks, kurā starp daudziem maziem dīķīšiem, celiņiem un rociņās ejošiem pārīšiem, šķiet, tīri labi iederas arī daudzi klasiskā japāņu stilā būvēti namiņi. Sarunājam ar mūsu vadātāju, ka pēc pusstundas būsim atpakaļ, un dodamies pastaigā. Dažviet sastopami cilvēki, kas par lētu naudu pārdod dažādus Ķīnā ražotus sīkumus. Protams, daži tirgotāji attopas, ka esam ‘bagātās ārzemnieces’. Ja vienā vietā pie plastmasas auskariem novietota lapiņa ar uzrakstu ‘0,50 KM’, tad citviet tirgotājs, kas cenas nav izlicis, par tiem pašiem auskariem pēc neilga pārdomu brīža pieprasa 3 KM. Tas mūs uzjautrina. Atļaujos izmaksāt mums visām saldējumu. Pārdevējs vafeļu konusiņos aši iestūķē mūsu izvēlēto saldējumu bumbiņas. Par katru – 0,50 KM. Šāda saldējuma cena ir identiska visā pilsētā, tāpēc turpmākajās dienās pagūstam izgaršot gandrīz visus saldējuma veidus. Gandrīz apmaldāmies, tomēr beigās veiksmīgi nokļūstam pie mūsu karietes. Drīz jau esam ceļojuma sākumpunktā, un kučieris tiek pie savām godīgi nopelnītajām 20 KM. Lai sazinātos, vienkārši lēnām runāju krieviski. Saprotamies. Viegli atrodam ceļu uz viesnīcu, jo visur ir izliktas norādes. Vakars. Diezgan smagas vakariņas tiek pasniegtas ar novēlošanos, kad jau esmu paspējusi piestūķēt kuņģi ar baltmaizi. Taču tieku galā arī ar vakariņām, vēl nenojaušot, ka šādā situācija viesnīcā atkārtosies praktiski katrā ēdienreizē. Protams, ūdeni pasniedz tikai maltītes beigās, jo, redz, ēšanas laikā dzert esot neveselīgi. Sanāksme tiek atklāta. Tālāk paredzēta socializēšanās jeb, latviski runājot, – ballīte. Tā kā lielāko daļu cilvēku jau pazīstu, atļaujos ar visiem tikai pieklājīgi apsveicināties un dodos gulēt.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais