Mans vasaras ceļojums uz Horvātiju

  • 5 min lasīšanai
Ceļojums uz Horvātiju. Plānojot šīs vasaras atvaļinājumu, tika apskatīti vairāki ceļojuma varianti, līdz beidzot mana izvēle apstājās pie Horvātijas. Biju dzirdējusi atsauksmes par Horvātiju kā par ļoti skaistu valsti, un nolēmu pati to pārbaudīt. Lai arī es dikti cienu komfortu, bet tomēr nolēmu pamēģināt šoreiz paceļot ar autobusu. 1.diena. Izbraucām no Rīgas. Standarta maršruts ceļā uz Eiropu – jāšķērso Lietuva un Polija. Pret vakaru vienmuļā Polijas ainava sāk mani garlaikot, vienu brīdi jau sāku pie sevis pukoties par lēmumu ceļot autobusā, bet pēc tam nospriežu, ka tik traki nemaz nav un nav ko bojāt sev atvaļinājumu. Nakšņošana autobusā, kurš ir guļamais. Tāda aizdomīga gan tā gulēšana sanāk, bet citu variantu jau nav. 2.diena. Esam nonākuši Krakovā. Dodamies ekskursijā pa pilsētu, kura savulaik bijusi Polijas galvaspilsēta. Ļoti skaista karaļu rezidence, vispār vecpilsēta skaista, kas vēl papildus uzposta, jo Krakovai tuvojas jubileja. Jaukā gide Svetlana daudz stāsta par pilsētas ievērojamajā vietām, sākumā cenšos vismaz galveno atcerēties, bet uz ceļojuma beigām, pēc vairākām ekskursijām, daudziem gada skaitļiem un vēsturiskiem faktiem, atmiņā ir palicis diezgan maz. Pēc tam dodamies uz Veļičkas sāls raktuvēm, kas atrodas kilometrus 15 no Krakovas. Uz turieni dodamies ar maršruta mikroautobusu un es konstatēju, ka mikriņu šoferi Polijā brauc tik pat bezkaunīgi kā Rīgā. Pašas sāls raktuves traki interesants pasākums. Vispirms kāpjam lejā raktuvēs pa bezgalīgi garām un šaurām koka kāpnītēm līdz vairāk kā 60 metru dziļumam. Tad seko ceļojums pa sāls raktuvju pazemes labirintiem, kuri ir izveidojušies vairāk kā 700 gadu laikā, kad tur ir rakta sāls. Ik pa gabaliņam kāda lielāka telpa, kurā novietotas vai nu no sāls izgatavotas skulptūras, vai arī attēlotas ainiņas no sāls iegūšanas vēstures. Vecās sāls raktuves, izrādās, tiek izmantotas ne tikai tūristu izklaidei, pazemē izveidota baznīca, kur notiek dievkalpojumi un var arī salaulāties. Hm, nez vai man gribētos laulāties pazemē. Apakšzemē ir arī vairākas banketu zāles un arī restorāns. Vārdu sakot, pazeme tiek rosīgi izmantota… Pēc strauja brauciena diezgan šaubīga paskata liftā, laimīgi nonākam atkal virszemē un ceļojums var turpināties. 3.diena. Pēc vēl vienas nakts autobusā esam ieradušies Horvātijā un dodamies uz slavenajiem Plitvices ezeriem, kurus laikam gan apmeklē lielākā daļa tūristu, kuri ierodas Horvātijā. Klintīs esošie ezeri un daudzie ūdenskritumi starp tiem patiešām ir ļoti skaisti. Ūdens ezeros dzidrs un tajā vienkārši čum un mudž no zivīm, kuras uzvedās gandrīz tāpat kā mangotāji lāči Rīgas zooloģiskajā dārzā. Pietiek tikai iemest ūdenī kaut ko attāli līdzīgu ēdamajai, lai zivis sekotu līdzi kā sunīši un gaidītu, kad atkal tām kaut ko iemetīs. Pēc pastaigas pa ezeriem dodamies tālāk uz Istras pussalu, kur mūs gaida omulīga viesnīca, jūra un saule. Taču jau staigājot pa ezeriem, sākas lietus, kurš turpinās arī brauciena laikā. Ceļš iet pa kalniem, visu laiku līst vai arī ir ļoti apmācies, braucam gandrīz vai cauri mākoņiem. Ir tāda sajūta, ka drūmais laiks nebeigsies, taču gide mūs mierina, ka pārbrauksim pāri kalniem un tur spīdēs saule. Kaut kā neticās… Braucot pa kalniem ik pa laikam ceļa malā redzamas pamestas mājas un ja māju fasādes nav nesen remontētas, tad uz tām redzamas šāvienu atstātās pēdas. Njā, drusku tā neomulīgi saskarties ar nesenā kara liecībām. Un tā pēc vairāku stundu ceļa izbraucam cauri vēl pēdējam tunelim 5 km garumā, nonākam otrpus kalniem un tur patiešām spīd saule! Beidzot nonākam viesnīcā, kura atrodas gandrīz pašā jūras krastā, bet krietni vien kalnā. Uz viesnīcu ved stāvs un šaurs piebraucamais celiņš, kur mūsu lielais autobuss nekādi nevar izgrozīties, līdz ar to kāpiens kalnā ar visām ceļasomām nav nemaz tik viegls. Pēc vakariņām un dušas dodamies apskatīt tuvāko viesnīcas apkārtni un jūru. 4.diena. Dodamies izbraucienā ar kuģīti pa Adrijas jūru. Saule, jūra, viegls spirdzinošs vējiņš, neierobežots daudzums vietējā vīna + kārdinoši seksīgs kuģīša kapteinis. Tas viss man asociējas ar citātu no vecās labās filmas „Kaukāza gūstekne”, kur viens no šarmantās avantūristu trijotnes saka: „Žitj kak govoritsja, horošo!”, bet otrs piebilst: „A horošo žitj ješčo lučše.” Pēc pāris stundu brauciena piestājam Krk salā (tā arī nesaprotu, kāpēc horvāti ik pa laikam vietu nosaukumos neizmanto patskaņus, īpašs taupīguma paveids, vai…)). Salā pusdienas ar ceptām vietējām zivīm un pāris stundas brīva laika, ko pavadām klīstot pa salas pludmali. Protams, nelaižu garām iespēju iegādāties burvīgas gatavas vīģes, mmm. Jā, diena tika pavadīta superīgi un es kā par brīnumu pat neapdegu saulē. 5.diena tiek pavadīta dīki iepazīstoties ar pilsētiņu, kurā esam apmetušies, gulšņājot pludmalē, peldoties, klīstot pa krastmalas suvenīru bodītēm. Mani nedaudz pārsteidza daudzo suvenīru tirgotāju atturīgums. Neviens klientiem nemetās virsū ar savas preces piedāvāšanu un noskaidrošanu, no kuras pasaules malas potenciālais pircējs ieradies. No vienas puses, labi, nav jāatkaujas no uzmācīgajiem tirgotājiem, bet, manuprāt, nedaudz lielāka aktivitāte nāktu par labu viņu biznesam. 6.diena. Dodamies ekskursijā uz Istras pussalas pilsētām Pulu un Roviņu. Jābrauc pāri visai Istras pussalai. Lai brauciens būtu interesantāks, mūsu šoferi izvēlas braukt nevis pa autobāni, bet pa nelieliem kalnu ceļiem gar jūras krastu. Skats uz kalniem un jūru pa autobusa logu ir burvīgs, bet visu laiku nākas apbrīnot, kā šoferi spēj izgrozīt lielo autobusu pa šaurajiem un līkumainajiem ceļiem. Pula - glīta Adrijas piekrastes pilsētiņa. Kā jau ne vienā vietā vien Istras pussalā un vispār Horvātijā, šeit pilsētas vecajā daļā redzama Itālijas ietekme. Pulā ir arī romiešu amfiteātra drupas, kurās šobrīd ierīkota brīvdabas koncertzāle. Nu visnotaļ iespaidīgi. Man radās iespaids, ka visa Adrijas jūras piekraste ir vieni vienīgi kalni, arī Pula nav izņēmums un, protams, pilsētas centrālā celtne (diemžēl, neatceros, kāda īsti) atrodas kalnā. Neko nepadarīsi, par spīti 30 grādu karstumam jārāpjas kalnā. Nepatīkamo kāpienu kompensē jaukais skats uz pilsētu, kurš paveras no augšas. Pēc Pulas dodamies uz Roviņu. Šī pilsētiņa mani savaldzināja uzreiz un uz ilgiem laikiem. Mājas tieši jūras krastā, šauras ieliņas, kuru bruģi daudzie staigātāji nopulējuši spīdīgus un pat slidenus, ejas starp mājām, kuras izbeidzas tieši jūrā. Pēc obligātās ekskursijas, kura atkal beidzas kārtējā kalna virsotnē, tikai šoreiz tur ir nevis kāda pils, bet baznīca ar svētās mocekles sarkofāgu, dodos baudīt Roviņas burvību. To tikai pavairo fakts, ka gandrīz katrā mājā ir suvenīru veikaliņš vai mākslas galerija. Pāris suvenīru un gliemežvāku tirgotavas ir iekārtojušās laivās, kuras pietauvotas krastmalā. Pastaiga pa pilsētiņu beidzas nelielā tirdziņā, kurā varot dabūt grapu – mājas gatavotu vietējo alkoholisko dzērienu. Jāsaka, ka šajā tirdziņa tirgotāji beidzot ir visnotaļ aktīvi un atraktīvi un potenciālo pircēju manā personā negrib laist garām. Kad uz jautājumiem, vai es vēlos medu vai olīvu eļļu, es atbildu noliedzoši, tad tūlīt tiek uzdots nākamais jautājums par grapu, un tam tūlīt pat no letes apakšas tiek vilktas ārā pudeles un es dabūnu nogaršot visu tirgotāju piedāvājumu. Pēc iepazīšanās ar pāris tirgotāju sortimentu manas pretošanās spējas ir stipri pazeminājušās un no tirdziņa dodos projām ar bagātīgiem pirkumiem un pārdomām par tēmu: Vai man patiešām tik daudz vajadzēja pirkt un kas to visu izdzers… 7.diena. No rīta vēl baudu sauli un Adrijas jūru, bet pusdienas laikā jau jāsāk ceļš atpakaļ uz mājām. Bet pa ceļam vēl paredzēts šo to apskatīties. Pirmais apskates objekts – Postojnas stalagtītu alas. Visi tiekam sasēdināti mazā vilcieniņā, brīdināti brauciena laikā necelties kājas, jo vietām alas ir diezgan zemas. Pēc brauciena pa alu seko vairāku kilometru gara pastaiga ar kājām. Stalagtīti, protams, ir iespaidīgi, bet es tomēr esmu priecīga, kad mazais vilcieniņš mani atkal izved virszemē. Man tomēr tā ložņāšana pa pazemi tā ne visai. Dienas plānā vēl paredzēta Slovēnijas galvaspilsētas Lubļanas apskate. Atkal kārtējais kāpiens kalnā uz kārtējo vietējā valdnieka pili. Savu dara gan nogurums, jo Ļubļanā esam vakarpusē, gan 30 grādu karstums, līdz ar to nav īsti spēka novērtēt pilsētas vēsturiskās vietas. Uzmundrina tikai Slovēnijas parlamenta ēka, kuras fasāde rotāta ar bareljefiem, kur attēlotas kailu cilvēku figūras. Pirmajā brīdi rodas ļoti konkrētas asociācijas ar Kamasutras ilustrācijām, kaut gan tuvāk papētot redzams, ka tur nekā TĀDA nav. 8.diena. Visu dienu paredzēts pavadīt Vīnē. Protams, Vīnes centrs, kuru apskatām, ir varens, visas celtnes milzīgas un greznas. Uzreiz redzams, ka Vīne bijusi impērijas galvaspilsēta un tajā viss ir liels. Bet, atklāti runājot, man daudz labāk patika mazās pilsētiņas ar šaurajām ieliņām Adrijas jūras piekrastē. Par Vīni man kļūst skaidrs tas, ka noteikti gribētu te atgriezties, bet vislabāk ziemā, kad ir mazāk tūristu, lai varētu mierīgi un bez steigas iepazīties ar vismaz daļu no tā, kas redzams Vīnes muzejos. Šajā reizē izmantoju izdevību pavizināt meitu ar metro, kura nekad nebija ar tādu braukusi. Pēcpusdienā sākas ceļš atpakaļ uz Latviju. Viena vienmuļa diena braucot cauri Polijai un Lietuvai un esmu mājās!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais