Bārtas kartupelis 2011

Žigimants fon Krēsliņš 15.12.2011 7 min lasīšanai

Nāk rudens apgleznot Latviju, un lēnām iestājās tā sauktais „ miera periods”, kad cilvēki lamājās uz lietaino laiku un sāk domāt par Ziemassvētku dāvanām. Āra aktivitātes pārvēršas par pēc iespējas ātrāku virzīšanos pa maršrutu Mājas- darbs- veikals. Sportiski, un ko tur noliegt- arī spirtiski aktīvajiem darboņiem tas nav pa prātam, tāpēc dzimst neticami laba ideja- piedalīties kaut kādās sacīkstēs. Kaut vai šautriņu mešanā, ka tik lauka apstākļos. Žigis atceras, ka ap šo laiku ir iespēja samērcēt savas pakaļas Bārtas upē, piedaloties laivošanas sacensībās ‘Bārtas kartupelis”. Pasākums rādās esam varen jautrs, tāpēc krogā tukšojot jau piekto trīslitru kolbu ar alu, mūsu draudzīgais piecu cilvēku kolektīvs zvēr pie savām pufaikām, ka brauksim lai vai kas.

Kā par brīnumu nākamajā rītā par šo vienošanos atceras visi, vienīgi atkrīt Mārtiņš, kurš mājās atrāvies pa ausīm no sievas un nobanots uz nākamajiem 16 gadiem uz jebkāda veida dzerstiņiem. Nelīdz solījumi, ka mēs vienkārši airēsimies. Nekāds alkohols, nekādas sievietes. Nē- Mārtiņš šādiem pasākumiem ir miris. Nu neko- kāds gudrs cilvēks ir teicis- mazāk cilvēku, vairāk skābekļa.

Lai piedalītos sacīkstēs ir jāšķiras no simboliskas naudas summas- 5 lati, ja to paspēj izdarīt laicīgi, vai 7,50 ja esi bremze. Ja nav pašām savas laivas, nekādu problēmu, par 10 latiem gabalā vari dabūt kanoe, smailīti vai kaut vai gumijas plostu. Tiešilielais plosts ir mūsu pirmā izvēle. Pirmkārt, no viņa ir pagrūti izkrist, otrkārt, praktiski neiespējami ir apmest uz mutes, bet galvenais, protams,- plostā ir pietiekoši daudz vietas lai saliktu kastes ar aliem un ieņemot laisko orangutānu pozu, čilojot sasniegtu finišu.

Mūs diezgan ātri no plosta atrunā, jo organizētāji nav ar mieru diennakti gaidīt mūsu finišu, turklāt paši sākam apdomāt, ka gadalaiks nav tas pateicīgākais lai uz upes pļumpētu alu. Izmantojot diezgan tuvo pazīšanos ar šo sacīkšu rīkotājiem, izlūdzamies divas visstabilākās laivas. Atliek vien izdomāt komandu nosaukumus un sagaidīt 29.oktobri. Organizatorisko pusi zēni draudzīgi uzveļ man- sak, tu vienreiz esi braucis, značit profiņš. Tiec ar visu galā. Nu labi- es jau ar neesmu pēdējais puisis ciemā. Komandu nosaukumi iegūst romantiski- idiotisku piesitienu. „Skumjais airis” un „ Strazdi vienmēr ķirsī”. Pilnai laimei sacensību pieteikuma anketā pie citas informācijas uzrakstu nelielu dalībnieku raksturojumu. Kaspars- reti riebīga un piekasīga persona. Mīl spēlēt klavieres un iedzert. Pārsvarā iedzert. Pudeles dēļ ir gatavs piedalīties ne tikai Bārtas Kartupelī, bet arī Nikaragvas dziesmu svētkos un Bahreinas zirgu skriešanās sacīkstēs. Viegli aizkaitināms un agresīvs.

Ja tā pavisam godīgi, arī citu komandu nosaukumi nav zemē metami, piemēram- „Rutulis nedzied”, „Uzēd zemi” vai simboliskais „Klausi Ilzi!”

29. oktobra rītā dodamies uz starta vietu. Starts paredzēts Bārtas ciemā pie tilta. Lai gan esam ieradušies pusotru stundu ātrāk, gar upes krastu jau rosās bariņš entuziastu, kas nezinātājam rada profesionālu darboņu iespaidu. Tā kā mums pašiem laivas nav, un arī pārģērbties nav vajadzības, nolemjam pirms šī pasākuma iestiprināties. Izrādās, ka no pārtikas līdzi paņēmusies vien čipšu paka, tāpēc tīri lai uzņemtu kaut nedaudz lieku kaloriju, taisām vaļā līdzpaņemtos dzērienus. Kā izrādās abu Kristapu komandu ceļā pavadīs šņabītis, savukārt Mēs ar Kasparu uzsvaru liksim uz brūnas krāsas dzērieniem. Tātad neklātienē vēl varēsim noskaidrot kādu tad īsti dzērienu labāk ņemt iekšā lai sasniegtu labākus rezultātus.

Pēc pusstundas sāk parādīties jauni dalībnieki. Visi kā viens ierēc par mūsu mašīnas jumtu, uz kura smuki sarindojušās dažādas pudeles. Atbraukušie, diemžēl visi kā viens izskatās pēc airētājiem un kaut kā sākam saprast, ka līdz goda pjedestālam mums ir kā līdz Ekvadorai. Pa vidam, protams, gadās kāds interesantāks tipāžs, kurš, kā izskatās, lielāko cīņu izcīnīs ar zaļo pūķi, nevis ar upi. Tomēr lielākā daļa laikam sataisījušies airēt.

Pirms starta vēl cenšamies veikt kaut nelielus sabotāžas darbus- mēģinām slēpt airus un piedzirdīt garā vājākus dalībniekus. Stāstam, ka braucam pa taisno no Melnkalnes atklātā airēšanas čempionāta, kur tuvākos konkurentus apdzinām pa diennakti. Mums uz vārda tic tikai mazais Daniels, un arī tikai tāpēc, ka mums ir čipši.

Pozitīvais- upē ielaižamies neapgāžoties un pat ar sausām kājām. Tēlojam, ka mākam airēt. Skatoties uz mūsu otro komandu, šķiet, ka patiešām esam kruti. Kristapi gan kaut ko murgo lai mēs kārtīgi apskatāmies viņu sejas, jo atlikušo laiku varēsim vērot vien viņu muguras, bet par šo joku smiekli nāk tikai viņiem pašiem.

Startā ir redzamas pāri par 30 laivām. Sacīkstes notiek trijās klasēs- smailītes, kanoe jauktās ekipāžas un kanoe vīrieši. Uzvarētājs iegūst maisu ar kartupeļiem. No mūsu četrotnes airējies esmu tikai es, tāpēc skaidrs, ka mēs pat sieviešu klasē būtu vieni no pēdējiem.

Tiek dots starts un visi metās airēt. Pirmos 10 metrus esam visu sacensību līderi, bet jau pēc pārsimts metriem esam apmēram tur, kur arī bija paredzēts- stipri uz beigām. Saskārušies ar skarbo realitāti, nolemjam nepsihot, bet prātīgi lietojot līdzpaņemtos dzērienus sekot olimpiskajam principam- galvenais ir nevis uzvarēt, galvenais ir cīnīties par uzvaru.

Bārtas upe ir visai plata. Plata un dziļa. Un auksta. Tāpēc vienojamies pigorus netaisīt, jo peldēties šādos laika apstākļos nebūtu tas gudrākais. Sliktā ziņa ir tā, ka faktiski nekādas straumes upē nav, līdz ar to ir divas opcijas- vai nu tu airē un kusties uz priekšu, vai nu neairē un stāvi uz vietas. Nākas airēt. Nekas pārdabiski grūts gan tur nav- mans pārinieks Kaspars ir visai nasks uz airēšanu un par neskatoties uz biežajām pauzēm turamies kaut kur stabili „ labākie no sliktākajiem”.

Pēc stundas esam atrāvušies no sekotājiem un turamies kopā ar vēl divām kanoe. Vienas ekipāža ir divi jautri čaļi, kas promiļu ziņā izrāda mums sīvu pretestību. Tiesa, airē arī viņi visai cienījami. Otra laiva ir jauktā ekipāža- čalītis ar meiteni. Mēģinām pierunāt jauno cilvēku iedzert, lai pēc tam izmantojot bezpalīdzīgo stāvokli varētu kaut ko sabīdīt ar daiļā dzimuma pārstāvi. Plāns izgāžas. Ieslēdzam plānu B- piedzirdīt meiteni un kaut ko iesākt ar zēnu. Neiet cauri. Plāns C- iedzeram paši. Tikmēr pat neskatoties uz acīmredzamo tizlošanos, esam pieklājīgi atrāvušies. Panākam smailīti, kas pa ceļam mēģina tīrīt upi no dažādām drazām. Vīri ir izcēluši no upes ledusskapi(!), Kaut kādā mums nesaprotamā veidā uzdabūjuši to uz laivas un lēnā gaitā dodas pretī finišam.

Kasparam sagribas pa mazajam. Piestājam krastā un sākas garākā čurāšana manā mūžā. Pats sēžu laivā, bet Kaspars vitaminizē piekrastes kārklus. Nezinu kad mans komandas biedrs pēdējo reizi bija bijis atliet, bet izskatās, ka šogad šī ir pirmā reize. Mums garām aiziet visi kam nav slinkums, un pēc brīža pat tie, kam ir slinkums. Saucu Kasparu nesmukos vārdos un aicinu atpakaļ laivā. Lai nu kā, bet finišēt pēdējam gan ir tā kā par traku. Mums garām nopeld motorizētā glābšanas laiva ( acīmredzot pēc pagājušā gada pieredzes, jo vairākas komandas finišu sasniedza augšpēdus un jau labā tumsā) un piedāvā mūs pavilkt aiz virves. Tas ir jebkura normāla sliņķa sapnis. Sīkums tāds, ka komanda, kurai tiek sniegta šāda ekstra, automātiski skaitās diskvalificēta. Tas nu gan ir zem mūsu goda. Kaspars beidzot ir izčurājis savu dvēseli un ir gatavs atkal airēt. Sakožam zobus un metamies grebt kā traki.

Stundas laikā apdzenam visus nekauņas, kas izmantoja mūsu vājuma brīdi. Otra ekipāža neiztur spriedzi un atsakās no savstarpējās sacensības. Smailīte ar ledusskapi savai kolekcijai jau ir pielikusi zvejas tīklus un tukšas alus pudeles.

Krastā stāvošie cilvēki saka, ka vairs nav tālu. Šādas muļķības mēs dzirdam vēl labu pusstundu. Kad spēki jau ir galā- nu neesam mēs nekādi dižie airētāji, aizmugurē parādās kanoe, kas ļoti pārliecinoši grib mums tikt garām. Airējam cik spēka, bet šamējie ir labāki. Teorētiski mēs viņus varētu piekaut, bet lai piekautu no sākuma vajag noķert. Krastā stāvošais makšķernieks saka, ka palikuši vēl 2 līkumi ko braukt. Airējam kā vājprātīgi. Par laimi mums netālu no finiša upes vidū ir saaugušas ūdenszāles un meldri. Mūsu tiešie konkurenti izlemj šo šķērsli apbraukt pa kreiso pusi, savukārt mēs pēc labākajiem idiotisma paraugiem nolemjam nemazinot ātrumu doties taisni iekšā. Nezinu kā tas gadās, bet pa kreisi ir dzirdamas lamas un var just, ka kaut kasreaktīvajiem ir sagājis dēlī. Savukārt mēs izbiedējot pāris upes iemītniekus un pīļu pāri, kas acīmredzot tika iztraucēti kādā intīmā brīdī ( pīļtēviņš dod vaļā tādu pēk pēk krājumu, ka apkārtējie meldri pat sāk vīst), izbraucot finiša taisnē esam priekšā savus 30 metrus.

Finišējam ar kopējo laiku 3:12;22. Nekāds dižais laiks jau tas nav, bet ņemot vērā mūsu airēšanas tendences un saguruma pakāpi, es teiktu, ka pat visai cienījami. „Skumjais airis” finišē vēl pēc 10 minūtēm. Netālu no finiša esot pamanījušies apmest uz mutes. Prasu kā to ir iespējams dabūt gatavu tik mierīgā upē kā šī? Esot izdomājuši samainīties vietām. Kaut kāds sviests...Nobraukt 18,5 no 19 distances kilometriem un mainīties vietām, turklāt upes vidū...

Ar to pasākums vēl nav beidzies, jo pat finišējot pēdējam ir teorētiska iespēja tikt pie kartupeļu maisa. Atliek tāds sīkums kā būt visprecīzākajam mērķī mešanas sacensībās un atbildēt uz visiem viktorīnas jautājumiem un lūgtum- stiep maisu mājās.

Mešanas sacensībās ( nejaukt ar iemešanu, jo tajās mums konkurentu nebija) uzdevums ir teorētiski elementārs- no aptuveni 4 metru attāluma ir jāiemet kartupeļi pietiekoši lielā maisā, kas ir uzkarināts vēdera augstumā. Tiek doti 10 kartupeļi un uzņemts laiks. Ja samesto kartupeļu skaits ir vienāds, ņem vērā laiku. Izceļamies ar tizlumu, iemetam vien 2. Vēl švakāk klājas abiem Kristapiem, kas pa abiem iemet vien 1 kartupelīti.

Visas cerības paliek uz viktorīnu. Lai arī viens otrs jautājums ir visai āķīgs, tomēr, liekas, ka atbildam pieklājīgi.

Kamēr tiek apkopoti rezultāti, var iepazīties ar speciāli sagatavotu izstādi, kas veltīta Bārtas upes vēsturei, uzēst fantastiski garšīgus kartupeļus ar salātiem un vēl visādiem meksikāņu pribambasiem, ko sagatavojis Havjers Garsija- meksikānis, kas jau labu laiku dzīvo Liepājā, un ir atvēris savu restorānu vēju pilsētā. Interesants ir fakts, ka Havjers brīvi runā latviski, ko diemžēl nevar teikt par vienu otru Ļudas tanti, kas jau gadu desmitus nevar iemācīties pat pāris frāzes.

Nosalušajiem airētājiem ir lieliska iespēja sasildīties pirtiņā. Upes krastā stāv pirts, ko var definēt kā pirti uz riteņiem. Proti tā ir ierīkota kravas mašīnā un var piebraukt pēc klienta vēlmēm kur vien sirds kāro. Gribi sēdēt pirtī braucot no Liepājas uz Rīgu? Nekādu problēmu, atrodi Ponijpirts koordinātas un šo lietu var nokārtot.

Beidzot žūrija ir saskaitījusi visus rezultātus un dalībnieki tiek aicināti uz apbalvošanu. Diemžēl šogad paliekam ārpus godalgotā trijnieka. Lai arī visu darījām no sirds ( un no rajona), dažādu nelabvēlīgu apstākļu sakritības rezultātā, korumpētas žūrijas un negodīgas konkurences dēļ paliekam bez kartupeļiem. Patiesībā, kā noskaidrojās vakarā- būtu mēs iemetuši divu kartupeļu vietā četrus un trešā vieta būtu rokā. Šobrīd nākas samierināties arī ar visai cienījamu 5. vietu. Mūsu otra ekipāža paliek pirmspēdējie, apsteidzot vien rahīta, bronhīta, išiasa un plakanās pēdas mocītus pensionārus. Bet nu neko darīt. Galvenais jau bija pati piedalīšanās, jo tas humors un pozitīvā atmosfēra kas valda sacensībās vien ir ko vērts! Lieliska iespēja atpūsties draugu lokā, un galu galā- mūsu gads ir nākamais! Sākot ar rītdienu dodamies uz intensīvajiem airēšanas kursiem, un domājams, nākamgad paņemsim visus uz pieredzītiJ