Mazliet Ķīnas III - Xian
|
Dace Pastare (Talce)
|
Dīvaini, bet es neatceros, kā mani sagaidīja Xianā. Saspringtā tūre tomēr kaut ko no atmiņas ir izsvītrojusi (ne velti saka, ka vajag nedēļu, lau atpūstos no atpūšanās).
Bet- Xian ir granātābolu reģiona centrs. Tos te audzē visur. Un katram ābolam ir uzmaukta plastmasas kulīte, lai pasargātu no putniem, un es domāju, arī no kukaiņiem. Jāapbrīno zemnieku darbu, lai katram auglim uzvilktu mētelīti... Vēl jau bija daži svešāki augļu koki, bet ilgi nespēju saprast, kas ir viens no tiem. tikai vēlāk, atbraucot jau mājās, sameklēju informāciju, ka ļoti skaistais, mandarīnam (pa gabalu) līdzīgais auglis kokā ir bijis- hurma. Man atmiņas par hurmu no padomju laikiem ir kā par drausmīgi pretīgas garšas tomātam līdzīgu kaut ko, bet Ķīnā tā garšoja pavisam labi. Varbūt tāpēc, ka no koka rauta?
Xian ir terrakotas armijas pilsēta. Uz katra stūra suvenīri- māla karavīri gan ar galvām, gan bez. Lielāki, mazāki, bet skaitā noteikti pārsniedz pašas īstās armijas lielumu.
Mana pieeja pasaulei varbūt atšķiras no lielākās daļas tūristu skata- es reti kad sajūsminos par arhitektūru, visādiem pieminekļiem utt. Tā arī šoreiz- man elpa no māla armijas neaizrāvās. Pārdomas gan izraisīja- kāda ir bijusi tā laika imperatora domāšana, ja kaut ko tādu vispār uzmeistaroja. Un pa kuru laiku, ja nepārtraukti bija kari. Un- cik faktiski laba ir bijusi kaujas māksla jeb stratēģijas zinātne, ja var izdomāt tāda veida armijas novietojumu- ar valni starp kaujnieku rindām, lai ir, kur paslēpties. Faktiski mūsdienu (nosacīti) ierakumu ideja ir paņemta no ķīniešu kara 'mākslas.
Vēl padomāju par arheologu pacietību, piemeklējot un liekot kopā sīkos māla gabaliņus, kas atlikuši pēc tik daudziem gadiem.
Uz imperatora kapenēm netiku- nezināma iemesla dēļ tās bija slēgtas. Kas tā ir par varenu ticību, ja nepieciešams paņemt kapā līdz lērumu kalpotāju, sievu un konkubīņu, nepieciešama māla armija... Šis gan esot pēdējais gadījums Ķīnas vēsturē, kad nogalināti dzīvi cilvēki, lai pavadītu mirušo aizkapa dzīvē. Šis imperators (kā vienmēr vārdus neatceros) ir slavens ar to, ka izveidojis pirmo Ķīnas lielvalsti. Esot bijis skarbs un cietsirdīgs, bet lielais darbs visas Ķīnas labā ir svarīgāks nekā pārsimt tūkstošu nogalināšana.
Kā jau visās Ķīnas pilšetās, arī šeit daudz tempļu, pagodu un citu reliģiozo celtņu. Tie 10% tomēr ir 160 miljoni, tātad pietiekami daudz, lai ar tiem rēķinātos.
Esmu interesējusies par budismu un tā ceļu psaulē, bet īstas skaidrības man tā arī nav, jo katrā vietā to skaidro savādāk, cenšoties galvenos nopelnus piedēvēt sev. Tā arī par budismu Ķīnā nav īstas skaidrības, tāpēc necentīšos to aprakstīt, bet baltās zoss pagodas stāsts gan ir konkrēts- ķīniešu mūks, kas gadus pavadījis Indijā, lai lūgtos un mācītos, pēc pieredzētā brīnuma, atgriežoties Ķīnā, uzcēlis pagodu par godu šim brīnumam. Un brīnums ir bijis nepārprotams- lūdzoties dievu, lai dod kādu mājienu, kā palīdzēt badā dzīvojošajai tautai, dievs nometis mūkam pie kājām baltu zosi.
Kā jau pirmās dinastijas pilsētā, arī Xian parāda godu vēsturei. Cepuri nost- Ķīna prot godāt savu vēsturi. Diemžēl tikai tagad, jo t.s. kultūras revolūcijas laikā- 60.gados- ļoti daudz kas esot izpostīts un pagalam.
Bet es vakarā eju uz fantastisku šovu. Tas esot autentisku deju un tērpu kopojums, protams, mūsdienīgos risinājumos. Un- ķīniešu tautas mūzika nemaz tik briesmīga ausij neizklausās. Tās spiedzīgā un neklausāmā ir speciāla, teatrāla mūzika, to tā normāli neviens neklausās. Atkal jāapbrīno šīs tautas daudzveidību un dzīves gudrību. Neviens režīms to nespēj atņemt. Tāpat kā mūsu tautas dziesmas...
Xian ir slavena ar vēl vienu pagātnes liecību- tās vēsturiskajam centram visapkārt ir aizsargmūris, pilnībā saglabājies, ar vārtiem, torņiem un visu kā pienākas. Pilsētniekiem un dažam viesim perfekta vieta, pa kuru vai nu pastaigāt, vai braukt ar riteni un pavērot pilšetu no augšas. Visa vaļņa garums ir 14 km, tam ir 4 galvenie vārti un vairāki mazāk svarīgi. Es arī, juzdamās varen sportiska (pēc grandiozām pusdienām un ar maniem liekajiem 25 kg) , nolemju laisties apkārt ar divriteni. Viss jau būtu labi, ja ne divi faktori- mūra augša ne visur ir restaurēta, tas mūrēts no ķieģeliem, daudzviet tie ķieģeli ir izdrupuši, runāties līdz ar to bīstami, var nokost mēli, ja ieliekas kādā tādā "bedrītē". Otrs- riteni iznomā uz noteiktu laiku, gide paliek sēžot un gaidot, man jāpaspēj apbraukt riņķī. Pēdējo reizi ar riteni braucu vidusskolā, nācās piepūlētis, lai noturētu tempu. Pa kuru laiku, lai vēl apkārtni vēro? Tā nu, ar vienu roku turot stūri, ar otru knipsēju pāri mūra malai visu pēc kārtas- gan jau vēlāk apskatīšos, kas tur bijis :)
Ir vēl kāda slavena vieta Xianā - muslumaņu kvartāls. Pariesībā iela, kas piebāzta ar veikaliņiem, bet tur patiešām pārsvarā ir musulmaņi. Pastaigāju, patirgojos, beidzot atrodu to, kas pasūtīts no fen šui- izrādās šī mācība nemaz tik ļoti topā te nav- it kā ievēro daudzus likumus, bet atribūtiku dabūt, izņemot mazo dīvaino zvēriņu, kas tikai ēd, bet nekakā - veiksmes un bagātības simbolu, te nemaz tik viegli nevar. Man veicas, jo zvanus tomēr dabūju, un piedevām labas kvalitātes.
Man paredzēta pirmā stunda ķīniešu virtuves zinībās- slavenie ķīniešu pelmeņi. Ja tā paklausās pašus ķīniešus, tad iznāk, ka pasaule ēst iemācījusies no ķīniešiem- tēja no Ķīnas, makaroni no Ķīnas, pelmeņi arī no Ķīnas. Labi, ka viņi vismaz mūsu speķa pīrāgus nav piesavinājušies.
Lai nu kā, bet pelmeņu māksla te augstā līmenī- formu dažādiba, pildījums visās iespējamās un neiespējamās kombinācijās, mīklu izejvielas un par krāsas- tas viss tiek celts man priekšā un vispirms jānogaršo. Jau pēc pirmā man paliek mute vaļā un es brēcu pēc ūdens. Šie tik smejas- tas jau neesot tas asākais. To es pat neriskēju pagaršot, toties dažādās formas gan apguvu. Mājās gan vietējie taisa pavisam vienkāršas formas- kā tik ātrāk, bet restorānā vai viesībās tiek ļauta iztēlei vaļa un saimnieces pat sacenšas savā starpā, kura ko interesantāku izdomās. Bet pildījumā var likt visu, ko iedomājas- lai tikai tam nav jāvārās pārāk ilgi. Arī tvaicēti pelmeņi ir ļoti garšīgi.
Man šitā valsts sāk iepatikties...
Tā nu mans laiks šajā vietā ir pagājis, sēžos kārtējā vilcienā un dodos tālāk...