Šoreiz jāsaka - labāk vēlu nekā nekad! Gandrīz divus gadus pēc ceļojuma beidzot esmu gan visām bildēm komentārus pievienojusi (piedodiet, bet neciešu bildes bez komentāriem!!!), gan ceļabiedriem apsolīto aprakstiņu uzmeistarojusi (jādara tak kaut kas lietas labā, jo pārāk maz šī valsts šeit pārstāvēta!) un varu mēģināt to visu nopublicēt (cerams izdosies!).
Lasot lūdzu ņemiet vērā laika nobīdi – pa šo laiku šis tas varētu būt pamainījies ...
Uzreiz gribu pabrīdināt – tie, kas te cer atrast valsts ievērojamāko kultūras, vēstures, arheoloģijas u.tml. objektu un norišu aprakstus jebkādā to formā tālāk lai nelasa, jo ne jau šādas informācijas sniegšana ir šī stāsta mērķis. Jā, protams – Uzbekistānā ir ārkārtīgi daudz no visa iepriekš minētā un katrs tur atradīs kaut ko sev tuvu, bet: pirmkārt, tas ir ļoti individuāli; otrkārt, šāda informācija literatūrā un internetā atrodama tik bagātīgi, ka būtu muļķīgi to visu šeit pārstāstīt.
Šis būs stāsts par Uzbekistānu, kādu to sastapām un izjutām mēs – ar mūsu pieredzi un mūsu sajūtām, ar mūsu piedzīvotajām situācijām un mūsu sastaptajiem cilvēkiem. Kādam citam ceļotājam līdzīgā situācijā varbūt būs pavisam atšķirīga pieredze, tikpat subjektīva, cik subjektīvs esam mēs katrs. Tāpēc šoreiz gribu padalīties tikai un vienīgi savā personīgajā – varbūt kādam noder iedvesmai, pārdomām vai praktiskai pielietošanai. Šeit tālāk – viss par un ap šo ceļojumu no informatīvi-praktiskā viedokļa. To, ko redzējām un piedzīvojām, skatieties bilžu galerijā un tai pievienotajos aprakstiņos. :)
Ceļojuma ideja - pilnīga nejaušība: „Air Baltic” akcijas piedāvājuma laikā izdevīgi iegādātas biļetes uz Taškentu, kura izvēlēta tikai tāpēc, ka šoreiz ir vistālākais (gandrīz) punkts, uz kuru iespējams nokļūt par piedāvāto cenu (visiem tiešajiem reisiem viena cena!).
Dalībnieki - četri draugi: 2 puiši un 2 meitenes jeb divu ģimeņu pieaugusī daļa. Vēl ne tik lielos bērnus šoreiz atstājam mājās, jo šī nešķiet ne īstā valsts, ne īstais ceļošanas veids, lai lieki riskētu un arī, būsim godīgi, uzņemtos papildus rūpes.
Ceļojuma laiks, ilgums un laika apstākļi - 2010.gada 15.-23.marts (biļetes bija jāizmanto līdz marta beigām!): 7 pilnas dienas, neskaitot tās 2, kas pagāja turp un atpakaļ ceļā.
Ja ir izvēle, uz Uzbekistānu iesaku doties mazliet vēlāk - aprīļa vidū vai beigās, kad kļuvis siltāks un ir cerība uztrāpīt uz tuksneša ziedēšanu, kas esot bezgala skaisti (un kad jau pamodušies bruņurupuči, susliki un varāni, kas tur pa ceļiem šiverē tikpat naski kā pie mums eži), vai arī rudens pusē – augustā, septembrī, kad ir ienākusies augļu raža un beigusies lielā vasaras svelme.
Jārēķinās gan, ka laika apstākļi var būt visai mainīgi un ļoti atšķirīgi arī viena gadalaika ietvaros dažādos valsts reģionos, jo tur ir gan tuksneši, gan kalni, gan auglīgā Fergānas ieleja, un katrā no tiem ir attiecīgajai vietai raksturīgais klimats.
Mūs marta vidū kalnu aizvējā esošā Taškenta sagaidīja ar +28 grādiem - pēc Latvijas mīnusiem un laika prognozē solītajiem līdz +18, tas bija pamatīgs šoks. Arī Hivā, ap 1000 km tālāk tuksnesī, tajā pašā vakarā vēl bija tikpat silts, bet jau nākamajā dienā nācās vien pieņemt, ka tas, ko sākumā uzskatījām par rīta dzestrumu (ap +12 grādiem un nejauks vējš dienā, ap 0 grādiem naktī) ir paliekoša parādība uz visu atlikušo ceļojuma laiku. Drusku siltāks palika tikai atkal atgriežoties Taškentā.
(Nojaušat, kur radies izteiciens „karsts kā Taškentā”?!)
Kāpēc tieši tāds? Jo sākotnējā ideja apmeklēt Taškentu un tās tuvāko apkārtni laika gaitā pamazām attīstījās par gana apjomīgu maršrutu tāpēc vien, ka savācot vairāk informācijas par šo valsti izrādījās, ka senos bērnības sapņos izsapņotās fantastiskās celtnes, ko noteikti gribējās redzēt, patiesībā ir Buhārā un Samarkandā, kas no Taškentas ir gana tālu. Un tad jau maisam gals vaļā – jo vairāk lasi un interesējies, jo vairāk uzzini, jo vairāk ideju, ko vēl gribas pagūt un apgūt ...
Kad bijām noformulējuši galīgo maršruta versiju, konstatējām, ka Latvijas tūrisma firmas savus ceļotājus ved gandrīz vai pa to pašu maršrutu – tātad esam darbojušies gluži kā profesionāļi. Secinājums – nākamreiz uzsākot plānošanu ir vērts vispirms izpētīt tūrisma firmu piedāvājumus un tad tos attīstīt tālāk pielāgojot savām vēlmēm, lai nav jātērē laiks 2x „velosipēdu izgudrojot”).
Vīzas. To, ka ceļojums tomēr nesanāks no lētajiem, kā sākumā iedomājāmies sapriecājušies par izdevīgajām aviobiļešu cenām, sākām nojaust jau tad, kad noskaidrojām – iebraukšanai Uzbekistānā ir vajadzīgas vīzas! Labā ziņa ir tā, ka ceļotājiem no Latvijas tās iespējams saņemt uz atvieglotiem noteikumiem – nav nepieciešams ne izsaukums, ne viesnīcu rezervāciju apstiprinājumi, tikai anketa ar foto. Sliktā – tas nav lēti: mūsu 7-15 dienu vīza izmaksāja 70 USD katram (uzmanieties no tūrisma firmu pakalpojumiem – viņi prasa 90 USD vai pat vairāk un tas nebūt nenodrošina īpaši lielākas ērtības vai ātrumu).
Pats vīzas saņemšanas process ir salīdzinoši vienkāršs: aizpildi pirms tam vēstniecības mājas lapā vai arī uz vietas vēstniecībā anketu, iesniedz to vēstniecībā pretī saņemot norēķinu kontu nodevas pārskaitīšanai (to iespējams izdarīt tikai un vienīgi ar pārskaitījumu!), pārskaiti naudiņu un pēc 3 dienām ierodies pēc savas vīzas. Pasi atstāt nav nepieciešams – ar to jāierodas tad, kad vīza jau ir gatava. Tomēr iesaku neatlikt šo pasākumu uz pēdējo brīdi, jo pieņemšanas laiki nav katru dienu un tādējādi 3 dienu vīzas izgatavošanas termiņš attiecīgi pastiepjas. Tāpat var gadīties, ka attiecībā uz kaut ko no jūsu anketā norādītā rodas jautājumi, kas atkal jau pagarina termiņu, jo ar izcilu steigu tur neviens neizceļas un, ja paši nepiezvanīsiet un nepajautāsiet, vai viss kārtībā, tad to nedarīs neviens – jūsu anketa vienkārši gulēs neizskatīta ...
Vai vīzas sagatavošanu ir vērts uzticēt tūrisma firmai (uz kuru taču arī jums vismaz 2 reizes vajadzēs aiziet un to pašu anketu aizpildīt) – spriediet paši.
Ceļojuma veids - „mugursomnieku” un organizētās ekskursijas krustojums.
Pirmā ideja bija braukt neko neplānojot - izkāpt Taškentas lidostā un tad arī sākt domāt, kurp doties un kā tur nokļūt, bet, godīgi sakot, mazliet sabijāmies un arī sapratām, ka laika tur uz vietas nebūs tik daudz, lai to velti šķiestu organizatorisku problēmu risināšanai.
Ilgas spriedelēšanas un informācijas vākšanas rezultātā nonācām pie kopsaucēja - ar Uzbekistānas tūrisma firmas „Dolores” palīdzību:
1) nopirkām biļetes vietējam pārlidojumam, jo šādi pērkot cena īpaši neatšķīrās no cenas pērkot pašiem, bet toties nodrošinājāmies pret iespējamiem brīnumiem rezervēšanas procesā un par biļetēm samaksājām tikai tad, kad jau ieradāmies Taškentā;
2) iznomājam busiņu (sīkāk - pie info par transportu);
3) rezervējām viesnīcas (sīkāk – pie info par naktsmītnēm);
4) sarunājām nakšņošanu jurtās tuksneša vidū, kuras pievienotā vērtība - izjāde ar kamieļiem, vakariņas ar vietējo dziesminieku, pikniks ezera krastā otrā dienā. Arī šis sevi pilnībā attaisnoja, jo tās jurtas, ko sākumā paši bijām atraduši, izrādījās baisas (vēlāk redzējām dabā), bet mūsu iegādātā pasākuma cena, to pērkot pašiem, būtu bijusi ievērojami augstāka.
Par šo pakalpojumu nodrošināšanu tūrisma firmai samaksājām 70 USD komisiju (katrs), bet tieši šo pašu summu atguvām ar uzviju dabūjot attiecīgi lētākas viesnīcas (tūroperatora atlaide!) un jurtu pasākumu, kā arī ietaupot laiku un nervus, ko prasītu transporta un naktsmītņu jautājuma nemitīga risināšana to darot ceļojuma gaitā.
Toties atteicāmies no tūrisma firmas piedāvātā grupas vadītāja un gidiem visos apskates objektos, kas likās neadekvāti dārgi – lieliski iztikām ar mūsu pašu iepriekš savākto informāciju, izdevniecības „Vokrug sveta” grāmatiņu „Uzbekistan”, mūsu šoferīšiem un vietējiem cilvēkiem, kas ir ļoti atvērti un gatavi dalīties it visā, ko zina. Varbūt arī mēs neuzzinājām daudzas nianses un smalkumus, ko pastāstītu gids (un ko pēc tam tikpat ātri aizmirstu), toties tas, ko redzējām, izjutām un sev atklājām bija daudz personiskāk, autentiskāk un interesantāk.
Ceļot savā nodabā daudz komfortablāk ir arī tajā ziņā, ka bijām pilnīgi brīvi savā izvēlē attiecībā uz maršrutu, apskates objektiem un to apmeklēšanas secību, uzkavēšanās ilgumu utt. - varējām mainīt domas un plānus bez ierobežojumiem, atkarībā no iedvesmas un vēlēšanās (un, ja ir vēlēšanās, tad gidu var bez problēmām sarunāt uz vietas konkrētajā objektā, kā mēs to izdarījām Timura muzejā par super lētām naudiņām).
Mūsu šoferītis pēc ceļojuma atzina: „Jau gadiem braucu pa šo maršrutu, bet tikai tagad uzzinu, kas tās par vietām un ar ko tās nozīmīgas!” Izrādās - viņš visu laiku vizinājis ne-krieviski runājošas grupas ar attiecīgā valodā runājošiem gidiem (vācu, angļu, franču), tāpēc ne nieka tā arī nebija uzzinājis par to visu, ko skatījis simtām reižu ...
Transports un attālumi.
1) Rīga – Taškenta un Taškenta - Rīga: avio, „Air Baltic” (4,5 st.), 3645 km;
2) Taškenta – Urgenča: avio, vietējais pārlidojums (mums – 1 st., bet atkarībā no lidmašīnas tipa, var būt līdz 2,5 st.), ap 1000 km;
3) Urgenča - Hiva – Buhāra – Nurata - Samarkanda – Taškenta: auto, no tūrisma firmas nomāts busiņš, ap 1400 km maršruta kopgarums, bet busiņa spidometrs rādīja, ka nobraukti kopumā 1846 km. Domājams liela daļa no šiem papildus kilometriem radās ceļu kvalitātes dēļ, jo pārvietoties nereti nākas nevis taisni, bet zigzagā pa visām joslām ...
Patiesībā jau mums bija divi busiņi – viens sagaidīja lidostā, otrā dienā visu dienu vizināja pa Taškentu un pēc tam nogādāja lidostā lidojumam uz Urgenču, bet otrs – sagaidīja Urgenčas lidostā un veda atpakaļ uz Taškentu. Cenas ziņā busiņa noma izmaksāja aptuveni 2x dārgāk kā veicot attiecīgos attālumus ar sākotnēji plānoto taksometru (jūs nepārklausījāties – tur garajos attālumos taksometrs nav šiks, bet gan saprātīga alternatīva vilcieniem, kuru pieturas ir vairākus kilometrus ārpus pilsētas, un autobusiem, kuri ir baisā stāvoklī un brauc nebeidzami ilgi, jo apstājas pie katra stūra), bet katrs iztērētais dolārs bija tā vērts, jo:
- busiņš bija 8-vietīgs, tāpēc mēs četratā tajā varējām justies ērti gan paši, gan novietot savas mantas. Un labi, ka tā - busiņus-taksometrus, kas arī esot sastopami, tā arī ne reizi neredzējām, bet parastie 4-vietīgie taksometri tur ir zapiņa lielumā, tāpēc mantas nāktos likt uz jumta un pašiem sēdēt kā siļķēm mucā, kas braucot vairākas stundas pēc kārtas pa bedrainiem ceļiem nav reāli ...
- tas visu laiku bez pārtraukuma bija mūsu rīcībā. Taksometrā mantas neatstāsi, kamēr vairākas stundas klīdīsi pa kādu objektu vai pilsētu, bet dodoties šādā pastaigā visu laiku nēsāt līdzi visu savu mantību ...
- Uzbekistānā nav iespējams ceļot izmantojot karti tās ierastajā veidā, jo ceļu norādes ir liels retums, bet ielu nosaukumi – vēl lielāks. Orientēšanās apkārtnē jāveic gluži kā orientēšanās sportā – pēc topogrāfijas. Varbūt tieši tāpēc tur nav iespējams iznomāt auto mums ierastajā veidā, bet tikai komplektā ar šoferi un degvielu, kas viss ir iekļauts cenā.
Muita un bagāža.
Jau pirms brauciena noskaidrojām abu valstu aviopārvadājumu nosacījumus, ko arī apzinīgi centāmies ievērot. Mums veicās ar to, ka ne Rīgā, ne Taškentā mūsu mantas netika pārbaudītas – vai tā ir prakse vai nejaušība, neņemos spriest. Tā kā ceļojuma laikā lidot nācās vairākkārt, visu līdzi ņemamo pacentāmies sapakot tā, lai iekļautos rokas bagāžas rāmjos – gan laika, gan finanšu ekonomijas dēļ. Tos suvenīrus (nažus!), kas īsti neatbilda rokas bagāžas prasībām, atpakaļceļā sapakojām vienā čemodānā un to tad arī nodevām reģistrētajā bagāžā. Interesanta nianse – Taškentas lidostas kontrolējošo darbinieku sejās nebija ne vēsts no šādās vietās parastās pārbaudītāju svētsvinīgās nepieejamības: visi ļoti laipni, pretimnākoši un patiešām cilvēcīgi: tikai par neviltotu smaidu un paskaidrojumu „jūsu pašu rozīnītes uz mājām suvenīram vedam” tika pilnībā piedota rokas bagāžas svara pārsniegšana par vairākiem kilogramiem, bet muitas darbiniece (jau cita), kurai uzdāvinājām šokolādīti ar Rīgas skatu, jo viņa atcerējās mūs no vietējā pārlidojuma nedēļu iepriekš un mums par to uzjautāja (nez vai pie mums līdzīgā situācijā kāds darbinieks iedomātos vai uzdrošinātos ko tādu, tik neformālu, darīt?), atplauka tik sajūsminātā un gaišā smaidā, ka apkārt gluži vai saulaināks šķita kļuvis J
Nauda un norēķini.
Ar maksājumu kartēm tur īsti nav ko pasākt – vismaz mums tādās vietās, kur tās izmanto ikdienas norēķinos, netrāpījās būt. Lielajās pilsētās var atrast (bet ir speciāli jāpameklē!) bankomātus un naudiņu izņemt, bet ērtāk tomēr ir ņemt līdzi dolārus un tos bez grūtībām samainīt uz vietējo naudiņu turpat uz vietas (Latvijā esot problemātiski, bet tā kā nemēģināju, neņemos spriest). Arī Eiro samainīt varēs, bet ne tik viegli un maiņas kurss arī būs mazāk izdevīgs.
Ceļojumu aprakstos ir ļoti pretrunīgi ieteikumi par to, kur mainīt valūtu – bankās vai „no rokas”. Atkal jau jāsaka „patiesība ir tur ārā”, jo viss atkarīgs no veiksmes. Mēs, saklausījušies, ka ievērojami izdevīgāk ir mainīt nelegāli, pirmajā piegājienā tā arī izdarījām (palūdzām, lai šoferītis to nokārto, ko viņš arī neatteica). Tikai pēc tam sarēķinājām, pēc kāda kursa mums veica šo un vēl vienu tādu pašu apmaiņu, un tad sapratām, ka šis nebija tas gadījums – izrādījās, ka visizdevīgākais kurss bija mūsu pirmajā viesnīcā (!) Taškentā (šikuma un atrašanās vietas ziņā līdzvērtīga viesnīcai „Rīga”), nākošais labākais – mūsu viesnīcā Buhārā. Tā lūk! Bankas gan laikam tur speciāli jāmeklē, jo vienkārši pastaigājoties pa pilsētu nevienai virsū neuzskrējām.
Jebkurā gadījumā iesaku (un ne tikai attiecībā uz Uzbekistānu) – pirms brauciena ieejiet attiecīgās valsts Nacionālās bankas mājas lapā, kā arī vēl kādas komercbankas mājas lapā, un noskaidrojiet, kāds ir oficiālais interesējošās valūtas maiņas kurss. Un tad jau secinājumus uz vietas izdarīt nebūs grūti.
Daudzviet var norēķināties arī dolāros un ir vietas, kur tie pat ir vēlamāki par vietējo valūtu. Te gan jābūt uzmanīgiem – ja pirms tam internetā bijām lasījuši, ka labāk ņemt līdzi sīkās banknotes, tad prakse izrādījās drusku citāda. Patiesībā ir tā, ka vajag precīzu naudu, lai kāda tā būtu: bija situācijas, kad patiešām vajadzēja mazās naudiņas, bet bija arī tā, ka tās ņēma pretī nelabprāt. Piemēram, iepērkoties tirgū noderēs 1 un 5 USD banknotes, jo tās tur ņem pretī labprāt un norēķināties USD sanāk pat izdevīgāk kā vietējā valūtā, bet jārēķinās, ka tirgotājiem no lielākas naudas zīmes parasti nav ko izdot. Savukārt, ja maksājamā summa ir lielāka, tad pārdevējs būs neapmierināts vai pat apvainosies, ja rēķinu maksāsiet sīkajās banknotēs (personīgā pieredze norēķinoties kafejnīcā!).
Cenas.
Visnotaļ demokrātiskas, pie mūsu dārdzības pieradušajiem – gluži vai fantastika: ieeja tūrisma objektos – 0,30 līdz 1,80 Ls, metro – 0,12 Ls; taksis nelielu attālumu pa pilsētu – 0,90 Ls, minerālūdens – 1,5 l pudele viesnīcā (!) 0,45 Ls; 0,5 alus pudele veikalā – 0,35 Ls, ļooooti bagātīgas vakariņas ar vīnu un alu 5 personām - 15 līdz 25 Ls. Šis bija pirmais gadījums dzīvē, kad veselu nedēļu pēc kārtas varēju iet iekšā jebkurā ēstuvē, jebkurā vietā un pasūtīt jebko, ko iekārojās, jebkādos daudzumos nedomājot un nerēķinot, cik tas maksās (esmu parasts vidusmēra cilvēciņš, kas vīnu par 250 Ls pudelē nespēj novērtēt un kam pusdienas par 100 Ls šķiet muļķīga naudas izmešana, nevis iespēja iegādāties un nobaudīt kaut ko ļoti īpašu ...)
Ceļojuma izmaksas.
Nedaudz mazāk par 500 Ls uz vienu cilvēku - ieskaitot pilnīgi visu, arī suvenīrus sev un mājiniekiem.
Ēšana.
Uzbekistāna ir musulmaņu valsts, bet ikdienā musulmanisma kanoni tiek ievēroti tieši tāpat kā pie mums katoļu – kā nu kurš un kā kad (visi esam padomju sistēmas mantinieki ar visām no tā izrietošajām sekām). Arī ēšanas tradīcijas atbilstošas - no gaļas produktiem dominē jēra un liellopa gaļa, retāk – vista. Ja pameklē, tad arī cūkgaļu izdodas atrast – Taškentā vieglāk, bet citur gan jājautā vietējiem.
Uzbekistānā dzīvo salīdzinoši liela korejiešu kopiena un viņiem ļoti populāra ir suņa gaļa – ja divas Taškentā esošās kafejnīcas, kurās tā tiek pasniegta, darbojas puslegāli (jo tā tiekot aizskartas musulmaņu jūtas), tad vietā, kur apmetušies korejieši, šādas ēstuvītes darbojoties pilnīgi legāli. Interesanti, ka suņa tauki viņiem skaitās tāda pati panaceja kā mums ziede „Evija” – ārstē gluži vai visu un palīdz visam. Pat tiem korejiešiem, kas suņa gaļu neēd, ledusskapī glabājas trauciņš ar suņa taukiem, lai būtu ko ieziest saaukstēšanās vai citas problēmas brīdī. Bet suņa gaļas zupu tā arī sauc - „Veselības zupa”.
Uzbeku nacionālais ēdiens plovs pieejams visdažādākajos veidos un garšas niansēs atkarībā no reģiona, konkrētās vietas, kur tas tiek gatavots, un pavāra – jebkurā gadījumā tas ir attiecīgās ēstuves galvenais ēdiens, ko gatavot ir šefpavāra vai mājas saimnieka prioritāte. (Latvijā nesen atvērtajā uzbeku restorānā „Uzbekistan” plovu ne tikai sagatavos, bet arī tavā šķīvī tavā klātbūtnē ieliks pats šefpavārs!). Tam, ko mēs Latvijā ierasti saucam par plovu, ir visai maz kopīga ar īsto uzbeku plovu!
Tāpat populāras visdažādākās zupas, sautējumi, salāti (garšīgi!), zaļumi.
Tur vēl nav aizsniegusies modificētās un citādi uzlabotās pārtikas kārnā roka, tāpēc augļiem un dārzeņiem garša ir dievīga. Tomāti vienkārši dievīgi! Meloni pagaršojām tikai iepriekšējā gada (tur melones un arbūzus uzglabā līdz pavasarim tāpat kā mēs ābolus), par kuru paši vietējie rauca degunus – neesot laba, bet man jau likās, ka tik garšīgu nekad vēl neesmu ēdusi. Interesanti kādas tad ir tās, kuras viņiem skaitās labas???
Rieksti un žāvētie augļi – tā ir vesela pasaule: gan parasti žāvēti, gan sālīti un cukuroti, gan pildīti, gan čaumaliņās (mandeles čaumalās – super!), gan lobīti. Gan labi zināmi un atpazīstami, gan pavisam dīvaini un neredzēti. Ja ir laiks, tad to degustēšana un iegāde var izvērsties par aizraujošu procesu ar interesantām sarunām.
Par alkoholu runājot – paši uzbeki, ja dzer, tad labprātāk izvēlas stipros dzērienus. Un aksioma, ka musulmanis alkoholu nelieto, tur nav īpaši populāra. Ir pieejams arī vīns un alus, bet tie nav tik populāri kā Eiropā. Pārsvarā dominē vietējā ražojuma dzērieni, tāpēc saprast, kas ir labs un kas - ne visai, nav viegli. Galvenokārt tikai eksperimentālā ceļā. Visas alus šķirnes gan nenogaršojām, bet tās, ko pamēģinājām, pretēji internetā lasītajām atsauksmēm, daudzas bija visnotaļ baudāmas. Arī attiecībā uz vīnu jau lidmašīnā no vietējiem bijām noskaidrojuši, kuras vīna darītavas produktus var nomēģināt bez liekām bažām par kvalitāti.
Interesanti, ka Uzbekistānā ir pilnīgi pieņemami, ka apmeklētājs kafejnīcā ierodas ar savu līdzpaņemto alkoholu - tev neveltīs pārmetumus vai nosodošu skatienu, bet gan atnesīs glāzītes un palīdzēs atvērt. Un šis nav stāsts par gadījumu, kad esi samaksājis „korķa naudu”. Tieši tāpat viesnīcā brokastu laikā mums laipni atnesa tējkanniņu ar karstu ūdeni, lai varam sagatavot savu līdzatvesto kafiju (paldies iepriekšējiem ceļotājiem, kas pabrīdināja, ka mums ierasto kafiju tur dabūt nav iespējams – tikai šķīstošo vai kaut ko miežu dzērienam līdzīgu).
Interneta aprakstos plaši apspēlētās vēdera problēmas mūs tās īsti neskāra (ja neskaita to vienu reizi, kad diviem cilvēkiem bija tā dīvaināk, bet arī tad nav zināms vai pie vainas nebija nekvalitatīvs alkohols, ko nomēģinājām vakariņu laikā), tāpēc to grūti komentēt – ēdiens, lai arī atšķirīgs no mūsējā, tik ļoti neparasts tomēr nelikās, lai izsauktu masveida gremošanas traucējumus pilnīgi visiem nepieradušajiem iebraucējiem. Un arī iepriekš dzirdētie stāsti par to, ka visi ēdieni peld taukos, izrādījās stipri pārspīlēti – ne vairāk un ne mazāk kā pie mums!
Naktsmītes.
Mēs rezervējām ar vietējās tūrisma firmas starpniecību, jo:
1) viesnīcu rezervēšanas sistēmās internetā Uzbekistānā nekas prātīgs netiek piedāvāts – tur ir jārezervē vai nu kādas vietējās tūrisma firmas mājas lapā, vai arī sazinoties pa tiešo ar konkrēto viesnīcu, kā arī jāveic daļējs avansa maksājums. Arī informācija par piedāvājumu ir visai sadrumstalota un grūti salīdzināma;
2) paļāvāmies, ka viņi vislabāk pārzina situāciju gan no viesnīcas atrašanās vietas, gan no cenas un kvalitātes samērīguma viedokļa. Šis punkts attaisnojās pilnībā, jo visas mūsu viesnīcas atradās ģeogrāfiski pašā izdevīgākajā vietā un par katru no tām nācās secināt, ka esam patīkami pārsteigti, jo neesam gaidījuši kaut ko tik labu;
3) viņiem kā vairumtirgotājiem ir atlaides, kuras mums neviens nedotu. Protams - mums nācās samaksāt par rezervēšanas pakalpojumu, kā rezultātā beigās viesnīcas cena tik un tā sanāca tāda pati kā rezervējot patstāvīgi, bet ieguvām mēs iepriekšējos punktos minētos labumus.
Visas mūsu viesnīciņas skaitījās 3-zvaigšņu (izņemot Taškentu, kur bija 4 zvaigznītes), bet bija ievērojami labākas kā šāda paša zvaigznīšu skaita viesnīcas Eiropā. To vidējā cena – ap 55 USD par 2‑vietīgu numuriņu ar brokastīm.
Ļoti lēti, pat par dažiem dolāriem no cilvēka, varot atrast naktsmītni jau esot uz vietas – gan viesu namos (tur tie gan nav gluži tādi, kā pie mums ierasts), gan pie privātajiem. Bet – tas atkal ir laiks (ko tam tērēt negribējām) un stress, ka varbūt neizdosies neko atrast u.tml. Un vēl jāņem vērā dažādas nianses: piem., viesnīcas dalās tādās, kurām ir licence izmitināt ārvalstu tūristus un tādās, kurām tās nav. Pēdējās droši vien būs daudz lētākas (par pārējo neņemos spriest), bet tās var sarunāt tikai „pa kluso”utt.
Par brokastīm viesnīcā – atkal jau jāsaka „bijām patīkami pārsteigti”, jo pirms ceļojuma palasot citu ceļotāju atsauksmes „draugiem.lv” bijām gaidījuši sausas bulkas u.tml. Praksē – ļoti bagātīgas kontinentālās brokastis ar austrumu piesitienu – bija gan karstie un aukstie dzērieni (kafija vairāk atgādina miežu dzērienu, tāpēc labāk izvēlēties tēju), gan aukstās uzkodas, gan augļi un dārzeņi (gurķi, tomāti), siltie ēdieni omletes, pankūku vai eļļā vārītu mīklas izstrādājumu (kaut kas līdzīgs pildītiem pīrādziņiem) izpildījumā, gan saldumi un žāvēti augļi utt.
Drošība.
Nezinu kā šobrīd, bet mums (2010.g. pavasaris) nebija nekādu problēmu. Milicijas darbinieku Taškentas ielās ir tik daudz, ka paši vietējie jokojot šo pilsētu sauc par Tašment – un patiešām, attiecīgā forma mugurā ir gandrīz katram ceturtajam uz ielas sastaptajam cilvēkam un vēl tikpat daudz esot civilajā ģērbto. Tomēr jāatceras, ka tā ir valsts ar spēcīgām totalitārisma iezīmēm un attiecīgu sabiedrisko kārtību, tāpēc nebūs lieki piedomāt, ko un ar ko runājat – lai arī attieksme pret tūristiem valstī kopumā ir ļoti pozitīva, jārēķinās, ka tiesībsargājošo u.c. valsts institūciju pārstāvjiem humora izjūta nepiemīt (negaidiet vēlīgu smaidu un pretimnākšanu, ja vērsīsieties pie viņiem ar kādu jautājumu – visdrīzāk sagaidāms strups noraidījums). Un personu apliecinošiem dokumentiem līdzi jābūt vienmēr, jo nekad nevar zināt, vai tos nenāksies uzrādīt (mums šāda nepieciešamība neradās).
Cilvēki.
Galvenā šīs valsts vērtība. Kā jau visur – ļoti dažādi katrā individuālā gadījumā, bet kopumā – atvērti, draudzīgi, pretimnākoši, izpalīdzīgi, vienkārši, ieinteresēti ... Puse no turpceļā lidmašīnā esošajiem (šķiet, ka tajā reisā bijām vienīgie latvieši, pārējie – uzbeki, kas atgriezās mājās no peļņas darbiem Kaļiņingradā) bija gatavi mums sniegt palīdzīgu roku – saņēmām gan praktiskus padomus ceļojumam, gan ieteikumus par vietām, ko vērts apmeklēt, gan uzaicinājumus ciemos un uz pusdienām. Ja mums jau nebūtu rezervētas naktsmītnes, noteikti sarunātu arī tās. Un tā visā ceļojuma laikā - gan mūsu šoferīši, gan viesnīcu administratori, gan pilnīgi nejauši sastapti cilvēki, bija gatavi sniegt visu iespējamo palīdzību.
Secinājums.
Šī bija pirmā, bet, cerams – ne vienīgā, iepazīšanās ar šo valsti. Būtībā paguvām tikai „pārskriet pāri” „obligāti jāredz” vietām – Hivai, Buhārai, Samarkandai, Taškentai, nedaudz gūstot priekšstatu par tām, bet kurās vēl ļoooti daudz kas palika neapskatīts. Nemaz neaizkļuvām līdz izžūstošajai Arāla jūrai, nepabijām kalnos, neiepazinām Fergānas ieleju un vēl daudz, daudz citu ievērības cienīgu vietu ... bet – 7 dienas ir tikai 7 dienas, un tās mēs izmantojām pilnībā ...
Tūrisma firma „Dolores” (ir arī daudzas citas, tikai tās neesam izmēģinājuši): http://www.dolores.uz/
P.S. Ar tūrisma firmu mājas lapām kā informācijas ieguves avotu ir divējādi – no vienas puses, tur noteikti atradīsiet visus ievērojamākos apskates objektus vienuviet (ko var ļoti labi izmantot savu vēlmju definēšanai un tālākiem informācijas meklējumiem jau citās lapās), bet no otras puses – viņu mērķis ir pārdot tieši viņu pakalpojumu, tāpēc tur galvenokārt būs informācija tikai par to, ko pārdod un uz kurieni ved tieši viņi, tāpēc labāk papētīt vairākas firmas.
;)
Taškenta mūs sagaida ar pavasarīgu noskaņu un īsti vasarīgu (mūsu izpratnē) karstumu - ārā +28.Taškenta.
Pirms dažiem gadiem šīs mošejas vietā bija tukšs laukums ...
(Seno, nopostīto vēsturisko celtņu vietā uzbūvēt pilnīgi jaunas ir pavisam ikdienišķa lieta)Taškenta.
Pilsētas senākā daļa.Taškenta. Registāna laukums.
Sākumā nesapratu - kurā no pilsētām īsti ir Registāna laukums? Izrādās - visās, jo tā senos laikos sauca pilsētas centrālo laukumu, kas tulkojumā nozīmē "smilšainais laukums". Tajā norisinājās dažādi iedzīvotāju saieti, sodu izpilde u.tml. sabiedrībai svarīgi notikumi.Taškenta.Taškenta.
Šis nav lielais Čorsu tirgus, ko parasti min apskatei ieteicamo objektu vidū, bet gan kāds cits, krietni mazāks - tur nokļuvām vien pateicoties šoferīša piedāvājumam pie viņa paziņas izdevīgi samainīt vietējo naudiņu. Kā izrādījās, valūtas maiņas kurss īpaši neatšķīrās no bankā noteiktā un, ja kāds arī kaut ko šai procesā ievinnēja, tad tie noteikti nebijām mēs ...Taškenta.
Negaidītā karstuma pārsteigti meklējam kādu piemērotu galvassegu ...Taškenta.
Šeit viss ir grandiozs - parki, ielas, metro (to gan bildēt nedrīkstēja - stratēģiskais objekts!) ...
Pēc 1966.gada zemestrīces, kad daļēji vai pilnībā tika nopostītas ap 36 tūkst. ēku, pilsēta gandrīz pilnībā uzbūvēta no jauna - atbilstoši tā laika izpratnei par lietu kārtību.Taškenta.
Nedomāju, ka ūdens jau iesilis, bet arī mūsējos džigitus taču tas parasti neattur no peldēšanās sezonas atklāšanas :)Taškenta.
Jūtamies kā "biezie" - tik daudz naudiņas maksājam par 5 cilvēku vakariņām :))) Ls 0,31 = 1000 UZS (2010.g. marts) - banknošu čupas garantētas :)Taškenta.
Padomju laiku daudzstāvenes ar nelielu vietējā stila piešprici ...Hiva (Khiva).
Vēl Taškentā pirkta, vietējo pārlidojumu (Taškenta - Urgenča, ap 1000 km) pārcietusi, vidēja lieluma pagājušās sezonas melone - 8 kg un garša daudz labāka par jebkad pie mums ēstu ... lai gan vietējie vaikstījās, ka šobrīd tās vairs neesot diez ko jēdzīgas ...Hiva.
Skats pa viesnīcas logu - uz vienu pusi (Elizabete jautāja, kāpēc tās mājiņas ir uzspridzinātas :))) ...... un uz otru pusi.
Tā ir Ičan-Kala - senās pilsētas citadele - 18.-19.gs. būvēts cietoksnis, ko apjož mūris 2600 m kopgarumā ar 4 vārtiem.
Zilā celtne centrā ir Kalta-Minor (tas nozīmē "īsais") minarets, kas reiz bija iecerēts kā pats augstākais minarets musulmaņu Austrumos. Tomēr iecerēto 80 m augstumu sasniegt tā arī neizdevās - būvniecība apstājās pie 29 m atzīmes, kad kaujas laikā gāja bojā minareta pasūtītājs Amin-hans.Hiva.
Vēl vakar bija +26, šodien - tikai kādi +12 un ļoti stiprs, auksts vējš. Ja sākumā to uztvērām kā rīta dzestrumu, tad ātri vien sapratām, ka tas tā nebūt nav ... :(
Ičan-Kalas ielas. Cieši blakus senatnes pieminekļiem (kuri, taisnību sakot, nemaz nav seni, jo lielākā daļa nav saglabājusies līdz mūsu dienām, bet ir salīdzinoši nesen no jauna uzcelti atdarinājumi) noris pavisam ikdienišķa dzīve ...Hiva.
Ičan-Kalas ielas (pareizāk - pagalmi).Hiva.
Tehnoloģijas arī šeit :)Cietokšņa mūra ārpusē - Hivas tirdziņš.Hivas tirdziņš.Hiva.
Kreisajā pusē - viesnīca, labajā - top vēl viena. Tūristi parasti uzskatot par goda lietu mitināties iekšpus senajiem mūriem, tāpēc uzņēmīgiem cilvēkiem ir kur izvērsties. Dzīvošana prestižā vietā šoreiz gan nenozīmē lielāku komfortu salīdzinājumā ar mazāk prestižām - šī viesnīca esot iesaukta pa "auksto viesnīcu", jo tās iemītnieki parasti dabūjot krietni pasalt.Hiva.
Ikdienas dzīve.Hiva.
Un te jau ceļotāju intereses objekti - centrā Islam-Hodža medreses minarets, pa kreisi - Pahlavan-Mahmuda mauzoleja komplekss, kas tiek uzskatīts par ievērojamāko memoriālo pieminekli Hivā.Hiva.
Islam-Hodža minarets, celts 1910.gadā, ir augstākais Uzbekistānā - 57 metri un 118 pakāpieni. Skaidrā laikā no tā varot saskatīt arī Karakuma smilšu tuksnesi.
No ceļojumu aprakstiem zinām, ka citi latvieši ir tikuši tur augšā - vai mēs sliktāki?Pēc pievārētiem pārdesmit pakāpieniem (kāpšanas vietā gan vairāk sanāk rāpšanās, jo tie ir nenormāli stāvi) secinām, ka tas tomēr nav priekš mums un griežamies atpakaļ - sajūtas pārmēru klaustrofobiskas un, kad vēl sadzirdam lejup kāpjošu cilvēku balsis un iztēlojamies, ka viņi varētu arī nebūt pavisam kārni ... Tikai pēc tam, no ārpuses papētot lodziņu izvietojumu, aprēķinām, ka patiesībā bijām tikuši jau līdz pirmajai trešdaļai, kau arī likās ka neesam pavirzījušies uz priekšu ne par mata tiesu ...Hiva.
Nepilnas dienas laikā redzējām vismaz 6 kāzas - šeit tas ir pasākums, kurā iesaistās ikviens ...Hiva.
Aiz Ičan-Kalas mūriem dzīvojuši nabadzīgie iedzīvotāji. Šoreiz - arī mēs. Otrpus laukumam ir mūsu viesnīca, kas, spriežot pēc vecpilsētā redzētā, tomēr ir ievērojami labāka par prestižākā vietā esošajām! :))Hiva.
Ičan-Kalas mūris. Skats no Kunja-Ark skatu laukuma (Kunja-Ark ir pilsēta pilsētā - citadele Ičan-Kalas iekšienē, kurā ir vienīgā aka ar labu dzeramo ūdeni - visur citur Hivas un Buhāras apkārtnē ūdens ir ļoti slikts, jo liels sāls piejaukums) Hiva saulrietā.Hiva.
Top ļepjoškas - vietējā maizīte. To cep katru dienu.
Ļepjoškas, tāpat kā plovs, ir visnotaļ individuāla lieta gan atkarībā no reģiona, gan katras saimnieces - citur tās ir plānākas, citur biezākas, atšķiras arī mīklas struktūra u.tml. Bet zīmējums katrai saimniecei ir savs.Maizes krāsni - tandir, Hivā kurina ar kokvilnas krūmiem, kas ir vienīgais šeit pieejamais kurināmais. Šim saimniekam ir divas krāsnis - viena nelielā mājas piebūvītē un viena - pagalmā. Tad nu atkarībā no iedvesmas un laika apstākļiem izlemj, kuru kuro reizi lietot.Hiva.
Dzīvošana ārpus Ičan-Kalas netraucēja iepazīt viesnīciņas arī iekšpusē - viesu nama "Mirzo Bashi" saimnieks Rashid Zaynab (brūnajā ādas jakā) mūs gan pabaroja ar vakariņām un pusdienām, gan arī pastāstīja par dzīvi Hivā tagad un kādu laiciņa atpakaļ - viņa sievas senči šai namā dzīvojot jau piektajā paaudzē.
Hivas apmeklējuma laikā šeit mitinājās mūsu šoferītis. Vai te drīkst dzīvot arī ārvalstu tūristi, nenoskaidroju (mums nepiedāvāja).Hiva saullēktā.Hivā lidostas nav - tā atrodas Urgenčā, kas ir industriāla pilsēta aptuveni 35 km attālumā. Maršruta trolejbuss, kas kursā starp abām pilsētām, šo attālumu pieveic aptuveni stundas laikā.Pontonu tilts pār Amudarju. Kārtējais stratēģiskais objekts, par kura bildēšanas bīstamību atcerējāmies tikai tad, kad viss jau bija izdarīts ... :)
Kādreiz upes līmenis bijis augstāks un tilts brīvi peldējis ūdenī, kā jau tam pienākas, bet tagad - kļuvis pavisam vecs un sačākstējis, un, krītoties ūdens līmenim, nosēdies uz grunts. To atļauts šķērsot tikai vieglajiem auto un pajūgiem, bet autobusiem un smagajiem jāmēro ap 100 km garais apkārtceļš. Labi, ka mūsu busiņu pieskaita pie vieglajiem ...
Turpat blakus top šī vectētiņa aizstājējs.Tas baltais, kas klāj zemi, ir nevis sniegs, bet gan sāls - šeit tā ir ievērojama problēma, jo tādā augsnē kaut ko izaudzēt ir neiespējami. Tad nu viņi izdomā visādas viltības, kā augsni pirms stādīšanas atsāļot.
Tālumā - dažas kapu kopiņas. Tādas ceļmalās redzam ik pa laikam.Standarta ainava vidēji biezi apdzīvotā ārpilsētā.Ap 100 km no Hivas ir viens no senās Horezmas cietokšņiem - 4.-3.gs. p.m.ē. būvētais Ajaz-Kala jeb "Cietoksnis vējā", kas patiesībā sastāv no veseliem diviem cietokšņiem - 60 un 90 m augstumā - un nelielas nometnes to piekājē, kas kalpojusi cietokšņu celtnieku vajadzībām. Arheologi izpētījuši, ka šajos cietokšņos nekad neviens nav dzīvojis, jo tie tā arī nav bijuši uzcelti līdz galam ...
Uzkāpjot cietoksnī tālumā var saskatīt 2 km attālo Ajazkol ezeru, ko kā atpūtas vietu izmanto gājputni savā ceļā uz siltajām zemēm.
P.S. Atradām tikai pēc pamatīgas maldīšanās un arī tad - pateicoties vietējam taksistam, ko izmantojām kā ceļvedi (zilā mašīnīte tur priekšā), jo ceļa norādes neeksistē kā suga un vietējie ceļu stāsta pēc principa - rādot ar roku pa kreisi saka "brauciet šeit pa labi ..."Ajaz-Kala. Skats no augšējā uz apakšējo cietoksni, kas šoreiz palika neizpētīts - atkal jau laika trūkuma dēļ, jo ir jau pusdienlaiks, bet mums vēl ap 500 km garais ceļš līdz Buhārai priekšā ...Tuksnesis mostas. Ja mēs šeit ierastos dažas nedēļas vēlāk, izbaudītu tuksneša ziedēšanas skaistumu ...Ajaz-Kala.
Atšķirībā no citiem nozīmīgiem vēstures objektiem, šeit neviens nepiedāvās nopirkt biļeti, neatradīsiet suvenīru bodīti un, visticamāk, arī cilvēkus nē ...
Tepat netālu atrodas mūsu sākotnēji noskatītā jurtu nometne, kurā plānojām pārnakšņot - labi, ka paklausījām tūrfirmas ieteikumam izvēlēties citu vietu (šeit izskatījās pabriesmīgi)Kizilkums. Pēc dažām nedēļām šie krūmiņi uz pavisam īsu brīdi sazaļos un uzziedēs visā krāšņumā.Tālāk iet neuzdrošinājos - visa konstrukcija šūpojās uz nebēdu.Visu šo kompāniju ganīja divi puišeļi, kuriem vairāk par 6 gadiem diez vai bija ...Kur ūdens - tur sāls ...Kizilkums.
Dodamies no Hivas uz Buhāru - gandrīz visus 550 km ainava līdzīga. Pa retam kāds ganāmpulks (ko viņi tur ēd, tā arī nesapratām), kāda kapu kopiņa ceļmalā, kāds milicijas kontrolpunkts, kāds susliks smiltīs ...Amudarja ... otrā krastā Turkmēnija.
No tās puses šai virziena mēdzot tikt raidīti šāvieni, bet lodes šo krastu nesasniedz - pārāk liels attālums.Īsa pauzīte kāju izlocīšanai un līdzpaņemtā provianta notiesāšanai ... izskatās, ka nāksies dalīties :))Ja korķu viļķa nav, bet vīnu gribas ...Maksas (!!!) tualete nekurienes vidū. Daudz dārgāka kā pilsētā!Pie mums ceļus aizputina sniegs, viņiem - smiltis ...
Un laiku pa laikam atbrauc smilšu tīrītājs un notīra ...Mūsu viesnīciņa Buhārā.
Naktsmītnes rezervējām un arī busiņu nomājām ar vietējās tūrisma firmas "Dolores" starpniecību - cepuri nost, bija pacentušies godam! Mums pašiem diez vai tik labi izdotos, ja ņemam vērā, ka nebija zināšanu ne par pilsētu ģeogrāfiskā izvietojuma īpatnībām, ne par jebko citu, ko šādos gadījumos parasti ir vērts ņemt vērā ...Buhāra.
Divan-begi medrese. (Medrese - musulmaņu mācību iestāde, kas kalpo kā vidusskola un musulmaņu garīgais seminārs)Buhāra.
Fonā - Divan-begi hanaka (klosteris un ceļojušo dervišu mītne) un Lyabi-Hauz, kas ir pilsētās vienīgais sākotnējā izskatā saglabājies Hauz, bet pilnīgi noteikti nekalpo tā sākotnējam mērķim - pārējie aizbērti sanitārās drošības apsvērumu dēļ.
(Hauz ir mākslīgi veidota atklāta ūdens ņemšanas vieta, ko senāk izmantoja gan pilsētas iedzīvotāju ūdensapgādei, gan kamieļu dzirdīšanai utt.)Buhāra.
Tirdzniecības kupoli. Ja ir laiks un iespēja, noteikti iesaku apmeklēt tur esošo seno pirti - nekur citur pasaulē nekas tāds vairs nav sastopams. Agrāk šajā reģionā tādu esot bijis vairāki desmiti, bet visas nopostītas. (Daļa - mēģinot atklāt to darbības principu izjaucot un tad atkal saliekot kopā - neizdevās, pēc salikšanas atpakaļ, nekas vairs nedarbojās kā nākas ...)Buhāra. Tirdzniecības kupoli.
Turpat norisinās visa dzīve - tirdzniecība un arī kāds apbedījums ...Buhāra.
Poi-Kaljan ansamblis: Kaljan minarets un mošeja, Mari-Arab un Alim-hana medreses.
Šoreiz papriecājamies tikai no ārpuses - jau atkal tā paša laika trūkuma dēļ.Buhāra. Mari-Arab medrese.Buhāra.
Cepurītes pirkšana pie vietējā tirgotāja, kas iecerēta vairāk procesam un suvenīram kā reālai lietošanai, vēlāk izrādās īsti praktisks pirkums - ai, kā tuksneša aukstajā naktī noderēja ...Buhāra.
Brāļu Ikramovu kalēja darbnīciņa.Buhāra.
Kalējs Sayfullo Ikramovs - viņa darinājumi tagad kalpos arī mūsu virtuvē :)
Pāris sekunžu laikā uz naža tiek iegravēts viss, ko palūgsi. Pareizāk sakot - gandrīz viss, jo, kad palūdzu iegravēt UZBEKISTĀNA, saņēmu atbildi: "BUHĀRA varu, bet UZBEKISTĀNA gan nē". Patriotisms! :)Buhāra.
Ark cietoksnis - senās Buhāras pirmais cietoksnis, kas celts 4.gs. p.m.ē. un atsevišķas pilsētas statusā pastāvēja līdz pat 1920.gadam, kad to sabombardēja Sarkanā armija.
Līdz mūsu dienām gan saglabājies tikai senā cietokšņa kultūrslānis - šīs grandiozās sienas ir uzbūvētas mūsdienās.Buhāra.
Ark cietoksnis - tāds varētu būt izskatījies hana tronis.Tagad - lamatas lētticīgiem tūristiem: gide laipni piedāvā nofotografēties šajā vietā, bet, līdzko tu tuvojies trepītēm, no nekurienes uzrodas ašs jauneklis, kas piedāvā palīdzēt uzvilkt tērpus ... par nieka 1000 UZS. Bet, kad tu jau esi nobildējies, tad vēl seko piebilde "no katra" :(Buhāra.
Ark cietokšņa siena tās neatjaunotajā daļā (atjaunota ir tikai kāda desmitā daļa no visas teritorijas).Buhāra.
Ark cietoksnis - šajā tā daļā tiek veikti vienīgi arheoloģiskie izrakumi un tā ir tūristiem nerādāmā teritorija. Bet par kārtējiem 1000 UZS ātri vien uzrodas laipns vīriņš ar attiecīgo vārtu atslēgu ...Un ir vērts maksāt - no šejienes paveras visskaistākais skats uz Buhāru.Buhāra.
Ark cietoksnis - šī kādreiz bijusi hana pirts. Buhāra.
Tās nav dobes mums ierastajā izpratnē, bet gan apūdeņošanas kanāliņi pilsētas apstādījumos. Laistīšana šeit notiek vienkārši - piepildot šīs vagas ar ūdeni.Buhāra.
Ne-tūristu rajoniņš ar tipisku uzbeku mangalu šašliku cepšanai. Šīs ieliņas privātmājās var atrast izīrējamas istabas - oficiāli šo pakalpojumu atļauts izmantot tikai vietējiem.Buhāra.
Pilsētu ielās parādās plakāti, karodziņi u.c. svētku atribūtika, jo jau pavisam drīz, 21.martā, ir uzbeku jaunais gads - Navruz.Buhāra.
Pavisam parasta maza pilsētas ieliņa ne-tūristu rajonā ...... lielāka ...... un jau krietni liela (dodamies meklēt tirgu, lai iepirktu proviantu braucienam uz tuksnesi).Buhāras pilsētas vārti - dodamies tālāk uz Nurotu un Samarkandu ...Ēzelīšu te daudz un velk viņi visneiedomājamākās lietas ...Augļi un augļu dārzi :)Pa ceļam piestājam pie šosejas malā esošā Karavan-sarai Rabat-i-Malik. Karavan-sarai ir atpūtas vieta ceļiniekiem, kā likums - tirdzniecības karavānām. Šis celts 11.gs. un līdz mūsu dienām bija saglabājušās vien centrālās arkas drupas, kas tagad atjaunota un piebūvēts klāt arī mūris.Atkal jau tuksnesis, šeit - mazliet citāds ...Vairākās vietās Uzbekistānā ir atrodami seni klinšu zīmējumi. Lielākā daļa no tiem plašākai publikai nav pieejami, jo atrodas slēgtās teritorijās (tā arī nesapratu, vai runa bija par derīgo izrakteņu atradņu vietām vai ko citu), bet šeit tos var apskatīt pašā ceļmalā un pavisam brīvi, tāpēc izmantojam iespēju ...Tas, kas sākumā šķita neliels pauguriņš, tomēr izrādās kaut kas gana liels - rāpjoties augšā mūsu busiņš sāk izskatīties pēc mikroba :)Bet virsotnē ir tāds vējš, ka viens otra balsi nedzirdam un ir ļoti jāuzmanās, lai nenopūš lejā.Un te jau arī zīmējumi. Tā kā mūsu grāmatiņā par ko tādu nav ne vārda (mūsu galvenais gids šajā ceļojumā ir "Vokrug sveta" izdotā grāmatiņa "Uzbekistan", kā arī šoferītis), nespēšu komentēt ne to, kad tie tapuši, ne to, kas varētu būt šīs mākslas autors.Papētiet uzmanīgi - tas, kas izskatās parasta akmeņu grēda, patiesībā ir miljoniem gadu veca meža pārakmeņojušās atliekas. Nebija pat īpaši jāpiepūlas, lai saskatītu milzu diametra koku stumbru daļas, kas pataustot tomēr vairāk atgādināja akmeni - diezgan spocīgas sajūtas.Jo vairāk attālināmies no Buhāras, jo savādāks kļūst tuksnesis - smilšu klajumus nomaina klinšaini pauguri, zeme tumšāka, vietām kāds skaisti ziedošu krūmu pleķītis ...Nurota.
Galvenā iela.Nurota aktīvi gatavojas jaunajai tūrisma sezonai - tas, kas agrāk bija vienkāršs svētavots ceļa malā, tiek pārveidots par tūrisma objektu ar bruģētiem celiņiem, soliņiem, apstādījumiem ... arī tā daiļā celtne fonā nav nekāds vēsturisks objekts, bet gan tikko uzbūvētaSvētavotā dzīvo simtiem foreļu - vietējie tās uzskata par svētām, tāpēc neķer un uzturā nelieto ... bet tūristi izklaidējas barojot (mēs arī).Un atkal ceļš - dodamies uz tuksnesi.Nu jau finišs pavisam tuvu: dodamies dziļāk tuksnesī uz Yangigazgan village, lai izmēģinātu, kā tas ir - dzīvot jurtās.Yangigazgan village.
Mūsu naktsmītne. Pagaidām vēl spīd saulīte un nekas neliecina, ka naktī gaisa temperatūra noslīdēs ap 0 un no rīta pamostoties ūdens mazgājamā traukā būs pārvilcies ar ledus kārtiņu ...Yangigazgan village.
Tūristu izklaidei jurtu saimnieks iegādājies paprāvu kamieļu pulciņu, kam sezonas laikā piepulcējas arī pa kādam vēl papildus iznomātam.
Šoreiz šo transporta līdzekli iemēģinām tikai tepat jurtu apkārtnē, bet viesojoties šeit ilgāk ir iespēja doties arī vairāku desmitu kilometru attālās izjādēs vai pat vairāku dienu pārgājienos.Yangigazgan village.Vēlāk mēģinājām draudzēties, bet nekas prātīgs nesanāca - uz komunikāciju viņi neparakstās un mūsu atnesto maizīti izbrāķē. Kā izrādās, maizi kamieļi nelieto vispār - tikai dzelkšņainos tuksneša krūmus. No visa bara vienu kamielieni gan tūristi drusku pieradinājuši arī pie maizes - tad nu viņa dažreiz pieņemot šo cienastu.Yangigazgan village.
Mūsu jurta.Vienā no jurtām saimnieks saklājis vakariņu galdu - kaut ko tik bagātīgu un vēl tā noformētu tuksneša vidū tiešām nebijām gaidījuši!!! Un kur nu vēl interesantās sarunas ar pašu saimnieku - ļoti inteliģentu un neordināras pieredzes bagātu cilvēku.
Žēl, ka nespējām līdz galam to visu izbaudīt, jo aukstums lika sevi manīt visai nežēlīgi - pie gada sēdēju cimdos un arī tad bija auksti. Pat mēģinājums sildīties no iekšas neko daudz nedeva :(
Bet cik skaitas bija tuksneša debesis! Un kāds saulriets!!!Uzaicināts pat vietējais dziesminieks - gan ne uzbeks, bet kazahs (no ap 28 milj. valsts iedzīvotāju aptuveni 4% ir kazahi), jo arī jurta jau patiesībā nav uzbeku mītne - tādās dzīvojuši klejotāju tauta kazahi.
Kāpēc tad jurtu nometne Uzbekistānā? Tāpēc, ka tūristiem patīk un tāpēc ka agrāk šais teritorijās bija pilnīgi citāds valstiskais iedalījums: Uzbekistāna ir padomju laikos radīts mākslīgs veidojums, kurā apvienotas vairākām citām valstīm "nošņāptas" teritorijas un ko daudzi vietējie pat tā īsti negrib akceptēt. Piemēram, Buhāras apkaimē tadžiku ir vairāk nekā uzbeku un nereti pat pašiem uzbekiem tur grūti komunicēt, jo dominējošā valoda ir tadžiku.Tā arī gulējām - virsdrēbes novilkt šādā aukstumā bija par daudz prasīts ...Yangigazgan village.
Burvīgs rīts tuksnesīCeļmalā kaut kas tiek būvēts. Kas tieši - tā arī nesapratāmSusliki tur ir nebeidzamā skaitā, bet skrien tik ātri, ka nobildēt paspēt grūtiAidarkula ezers. Viens no lielākajiem un skaistākajiem Uzbekistānā - daudzu gleznotāju iedvesmas avotsAidarkuls. Parasti ezera virsma esot gluda kā spogulis, bet šoreiz vējš satrakojies ne pa jokam - šitādus viļņus mūsu šoferītis nekad te neesot redzējis... un atkal ceļā ...Bruņurupuči un varāni Uzbekistānā klīst pa ceļiem gluži tāpat kā pie mums eži. Mēs gan sastapām tikai šo vienīgo, jo sezona tā īsti vēl nav sākusies un izlīdis saulītē pagaidām tikai retaisŠis nu ir tas gadījums, kad mūsu ceļošanas veida priekšrocības izpaudās visspilgtāk - ieraudzījām bruņurupucīti, sagribējām apstāties un apstājāmies - ar lielo tūristu busu šitāds joks neietu cauriArī krietni lielāki lopiņi pa ceļiem ganās uz nebēduMums eksotisks šķita mazais ganiņš, viņam - mēsTradicionāli šeit būtu jābūt tiltam ...... bet tā kā upe nav dziļa, neviens neiespringst - sausā laikā (kā šobrīd) var tikt pāri tāpat, bet, kad nolīst lietus un upes gultne piepildās ar ūdeni, tad šo ceļu vienkārši neizmanto ...ApbedījumiSamarkanda.
Mūsu viesnīciņas iekšpagalms ... diezgan spēcīgs kontrasts salīdzinājumā ar apkārtējo vidi ārpus viesnīcas teritorijas, kur dominē bedraini zemes ceļi un putekļaini Samarkandas privātmāju rajona pagalmiViesnīcas foajē cienājam administratoru ar īsto pupiņu kafiju no Latvijas (kafija mūsu izpratnē Uzbekistānā nav atrodama, vai arī mums neizdevās) vienlaikus saņemot vērtīgus padomus pilsētas apskateiSamarkanda.
Gur-Emir mauzolejs, kurā apglabāts viens no šejienes ievērojamākajiem vīriem - karavadonis un imperators Timurs (arī Temerlans, Amir Timurs, Dzelzs Klibiķis), kurš 1370.gadā pasludināja Samarkandu par savas impērijas galvaspilsētu.
Timura nāves brīdī (1405.g.) šī impērija pletās no Volgas līdz Gangai un no Sīrijas līdz Rietumķīnai.Samarkanda.
Gur-Emir iekšpagalmsSamarkanda.
Gur-EmirSamarkanda.
Gur-Emir. Timura sarkofāgs - ja nemaldos, lielākais monolīta nefrīta gabals pasaulē. Pats apbedījums atrodas vairākus metrus zem šī sarkofāga - pagrabā, kur apmeklētāji netiek ielaistiSamarkanda.
Gur-EmirSamarkanda.
Gur-Emir.
Pa spraudziņu durvīs mēģināju nobildēt Timura īsto kapavietu - uz tās esot rakstīts, ka tas, kurš traucēs Timura mieru, tiks pakļauts ciešanām un ies bojā. Kapavietu atvēra padomju arheologi Staļina uzdevumā 1941.gada 21.jūnijā ...Samarkanda.
Gur-EmirSamarkanda.
Registāna laukums naktī. Biju lasījusi, ka to mēdzot ļoti skaisti izgaismot - mums negadījās redzēt ...Restorānā ielika vienu šašlika iesmiņu līdzņemšanai ... šāds noformējums bija negaidīti jauks pārsteigumsSamarkanda.
Shakhi-Zindan mauzoleju komplekss - Timurīdu nekropole.Samarkanda.
Shakhi-Zindan mauzoleju komplekss.
Kāpjot pa šīm kāpnēm jāskaita pakāpieni - ja gan augšā, gan lejā kāpjot sanāk vienāds skaits, tad skaitītājs esot godīgs cilvēksSamarkanda.
Shakhi-Zindan mauzoleju komplekss.Samarkanda.
Shakhi-Zindan mauzoleju komplekss. Mauzoleja iekšienēSamarkanda.
Shakhi-Zindan mauzoleju komplekss.
Mauzoleji šeit ļoti dažādi - no šādiem grezniem līdz pavisam pieticīgiemSamarkanda.
Shakhi-Zindan mauzoleju komplekss.Samarkanda.
Shakhi-Zindan mauzoleju komplekss.Samarkanda.
Shakhi-Zindan mauzoleju komplekss.
Aiz seno mauzoleju rindas, turpat tālāk - mūsdienu apbedījumiSamarkanda.
Shakhi-Zindan mauzoleju komplekss.Samarkanda.
Siabas tirgus - viens no lielākajiem valstīSamarkanda.
Siabas tirgusSamarkanda.
Siabas tirgusSamarkanda.
Siabas tirgusSamarkanda.
Bibi-Khanum mošeja Samarkanda.
Bibi-Khanum mošeja.
Šis vēstures piemineklis vēl tikai gaida savu restaurāciju. Iekšpusē nav pilnīgi nekā - tikai kailas, izdrupušas sienas ...Samarkanda.
Bibi-Khanum mošeja.
Pamanot mūsu ierašanos, aši uzrodas vietējais mākslinieks - turpat blakus ir galdiņš ar jau gataviem darbiem pārdošanaiĻoti filigrāns darbiņšSamarkanda.
Bibi-Khanum mošeja Samarkanda.
Neliela tirgotaviņa netālu no lielā tirgus - šķiet, ka te vajadzētu būt draudzīgākām cenām (un tā arī bija - šie paši trauki Buhārā pie tūristu apmeklētākajiem objektiem maksāja otrtik)Šis aizceļoja uz Latviju :)Samarkandas centrs - piemineklis TimuramBez Samarkandas plova nu nekādi - šajā plova namā esot dabūjams visnotaļ garšīgsSamarkanda.
Kāds nu kuram tas kamīns ...Samarkanda.
Un tiešām - visgaršīgākais plovs no šajā braucienā nomēģinātajiem - ar kukurūzu un paipalu oliņām. Varēja izvēlēties - ņemt jau gatavas porcijas vai pasniegtu kopējos traukos un sadalīt pašiem. Mēs, kā iesācēji, izvēlējāmies pirmo variantu ...... bet šī kompānija - otro. Viņiem pats plovs pasniegts milzīgā šķīvī, bet gaļa - liels vesels gabals uzlikts uz gaļas griežamā dēlīša.Samarkanda.
Registāna laukums dienas gaismā. Šo trīs medrešu (Ulugbeka, Tillja-Kari un Sher-Dor) rūpīgāka izpēte palika citai reizei - visu pagūt diemžēl nav iespējams.Samarkanda.
Nemieru un karu laikos šeit mitinājušies pilsētniekiDodamies tālāk - uz TaškentuKādu brīdi mūsu ceļš ved pa seno zīda ceļuVisšikākās DUS, ko redzējām - šis bizness pastarpināti piederot valsts prezidenta Islama Karimova vecākajai meitai Guļnarai Karimovai, kas ir visai kolorīta un skandaloza personība (biznesmene, politiķe, māksliniece utt. Viņa pat tiek dēvēta par "laupītāju baronu", jo tur savā kontrolē lielāko daļu ienesīgā biznesa valstī ...)Kazahstānas pierobežas pilsēta - ja nebūtu robežu, līdz Taškentai nu jau būtu pavisam tuvu, bet tagad mums jāmet ap 150 km liels līkums, lai apbrauktu Kazahstānas teritoriju tajā neiebraucotŠis ir pilnīgi normāls kravas pārvietošanas veids - šitam līdzīgu redzējām ne vienu vienVēl viens :))Sirdarja - otra lielākā upe, kas "baro" tagad izžūstošo Arāla jūruNu jau atpakaļ Taškentā - līdz lidojumam uz Rīgu vairs tikai dažas stundas ...
Kukeldash medrese. Turpat blakus ir Čorsu (Chorsu) tirgus, kas tagad jau slēgts (pārāk vēls)Džami mošejaTaškenta.
Nezinātājs diez vai atrastu (Ķengaraga tipa Taškentas rajonā namu iekšpagalmā) un droši vien pat netiktu iekšā - vajadzēja klauvēt pie aizslēgtām metāla durvīm, kuras tapa atvērtas tikai tāpēc, ka mūsu pavadonis bija šī iestādījuma pastāvīgais apmeklētājs, kuru saimnieki labi pazina ...
Kāpēc mēs vispār tur gājām? - Tāpēc, ka šī ir viena no retajām pusnelegālajām sabiedriskās ēdināšanas iestādēm, kur var nogaršot korejiešu tradicionālos ēdienus, kas gatavoti no suņa gaļas. (Pusnelegāla tāpēc, ka suņa gaļas ēšana ir pretrunā ar musulmanisko pasaules uzstādījumu un tādēļ oficiāli to lietot uzturā nav atļauts, bet, kā jau normālā postpadomju valstī, par attiecīgu ikmēneša atlīdzību kontrolējošās personas piever acis un ļauj darboties ...) Suņa gaļas zupa (ēdienkartē saukta "Veselības zupa") ir pavāra un paša ēdāja kopdarbs - atsevišķi tiek pasniegta novārīta gaļa buljonā, kam, šķiet, ir pievienota tikai sāls (vārīšanas process ilgstot aptuveni 7 stundas), un vesela kolekcija piedevu, kas pašam ēdājam jāpiejauc klāt pēc savas gaumes un vēlēšanās ...... pats ēdājs pievieno novārītus rīsus, svaigus sīpolus, pētersīļus, dažādas adžikas tipa piedevas un garšvielas ... Mēs klāt dzērām degvīnu - nevis tāpēc, ka tāda tradīcija, bet psiholoģiskā faktora dēļ - suns tomēr ...... un šāds ir rezultāts pēc visu piedevu pievienošanas. :)) Šķīvī galda vidū ir vēl viens suņa gaļas ēdiens - kaut kas līdzīgs šašlikam gan izpildījuma gan, garšas ziņā.
Suņa gaļa korejiešu vidū ir visnotaļ iecienīta, lai gan arī viņi ne visi to lieto. Bet, pat tie, kuri neēd, to izmanto ārstniecībā - suņa tauki viņiem skaitās gluži vai panaceja it visām kaitēm sākot ar saaukstēšanos un beidzot ar vīrišķās potences uzlabošanu.Laikam jau gana bieži gadās ... :))Uz tikšanos, Uzbekistāna!!!
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais
