Ļeņins – piegājiens Nr. otrais ...

Kristīne Zvingēvica - Kalniņa 09.12.2011 24 min lasīšanai 85 foto

Dalībnieki: Oļegs Siļins, Valdis Puriņš, Eduards Skuķis, Staņislavs Rubess , Aleksandrs Kendenkovs, Aiga Briežkalne, Kristīne Zvingēvica

Foto no dalībnieku personīgā un Mārtiņa Sudara arhīva

Autore : K.Zvingēvica

Pirmo mēģinājumu uzkāpt Ļeņina smailē (7134 m) izveicam 2009.gada vasarā, toreiz virsotni sasniedza trīs cilvēki no sešiem. Virsotni nesasniegušie noteikti zin, ka kādreiz atgriezīsies un Ļeņina smaili „iekaros”. Šis kādreiz pienāk diezgan drīz. Divus gadus ilgusī ņemšanās, plānošana, šķietami nepārvaramu šķēršļu, pārvarēšana, beidzot vainagojas ar panākumiem un2011.gada pavasarī top skaidrs – kāpiens Ļeņina smailē notiks šogad :)

27.07. – 31.07.2011.

Ap četriem pēcpusdienā tiekamies lidostā, ierastā ņemšanās par un ap bagāžu, atvadu bučas un esam nepareizā geitā... slājam uz lidostas otru galu, atkārtojam atvadu bučas un šoreiz trāpam pareizi :) ...pazūdam pavadītāju skatieniem un drīz jau iekārtojamies lidmašīnas krēslos ... Rīga no mums atvadās ar pamatīgu negaisu ... Lidojums līdz Taškentai ilgst piecas stundas un tieši tik pat ir jānīkst Taškentas lidostā līdz nākošajai lidmašīnai. Vairums cilvēku guļ lidostā uzgrīdas,

labi, ka mīksti, raibi paklāji izklāti J ... laiks burtiski stāv uz vietas , lāgā iemigt tā arī neizdodas, bet līdz ar rītausmu tiekam aicināti uz Biškekas ļoteni. Pēc divām stundām esam Biškekā, izmitināti tiekam omulīgajā viesu mājiņā pie Zojas tantes – tur pat kuriepriekš mēs ar Aigu nakšņojām pēc kalna. Izgājiens līdz kantorim, norēķini, pusdienas čaihanā un citas tamlīdzīgas formalitātes, laicīgi jāiet gulēt ...

Agrīnas brokastis (pēc Lv laika ir pus trīs naktī) , kārtējais tusiņš ar bagāžas pārsvaru ... lidmašīnīti, šķiet, iestumj misters Flinstons, tā kustas pavisam lēni, bet stabili J , drīz jau esam Ošā ... viesu māja, karstums, papostīts tirgus, pusdienas un sulīgs arbūzs desertā ... vakarā vietējo kultūras objektu apskate ...

Sešos no rīta iekrāmējamies busā un tiekam ievesti kaut kādā armijas bāzes teritorijā. Izrādās, ka šoreiz uz bāzeni lidosim ar helikopteru.Starp pārtikas kastēm , persikiem,tomātiem, somām un arbūziem, atrodas vieta arī mums un kādam vientuļam zviedru kāpējam. Helītis kā liela, trekna spāre dudina pāri Kirgizstānas viļnotajiem klajumiem, līdz skatienam atklājas kalni, virsotne Latvija ... Nepilna stunda un esam bāzenē. Kalns mūs sagaida majestātiskā krāšņumā , pilnībā atklājot savu varenību ... ir tik skaisti! Bāzene krietni civilizēta – ēdnīca ir lielā , baltā teltī, pie sienas pat Tv piekabināts, teltīs brezenta gultas un gaisma, točiņas zolīdas ar gaismu unpapīru , ir arī dušas un pirts.

Izejam apgaitā pa tuvējo apkārtni, tējojam, paciemojamies kāda no blakus nometnēm, apskatam vietējo censoņu festivālu, aizejam līdz piemiņas plāksnēm ... pusdienās tiekam baroti kārtīgi – zupa, otrais, vēl arī saldais, garšīgi, bet porcijas ir neapēdami lielas ... Pēcpusdienā sākas laiciņš tāds, kurš atgādina, ka neesam mēs te nekādā kūrortā, vējšs iepūš ne pa jokam, ienākas aukstums unkrusa. Vakariņās dz.d. pārsteigums – komandas biedru dziedāta / dejota gulbīšu deja, un oranžs kirgīzu paklājiņš dāvanā, bāzenes personāla izsniegts sertifikāts par noteikta vecuma sasniegšanu, konjaks un torte, Aigas sarūpēts, no Lv atceļojis gards keksiņš un īpaši siltas zeķītes... smiekli un jautrība, tik daudz siltu emociju ...īsāk sakot jubilejs ar trīsdesmit piekto kārtas numuru ir izdevies :) ...paldies visiem :)

Naktī brāzmainais vējšs telti plucina pamatīgi, bet rīts saulains un silts, gardas brokastis, vientuļais zviedrs pievienojas mūsu pulciņam un dodamies pastaigā līdz Pereval Putešetveņņikov.

Dominē sniegs un dubļi, bet ietas labi uz pārejas iedzeram pa tējai un dodamies atpakaļ, kopā ceļā pavadītas trīs ar pusi stundas un pamazām sāk parādīties dažādas veselības problēmas , vienam sāp zobs, citam pamatīgi noberztas kājas, citam sāp galva, vēl citam slikta dūša klasiskā. Nometnē atgriežamies precīzi uz pusdienām un kārtējo zirņu lieluma krusas seansu. Zviedrs iemēģinājis dušu, priecīgs skraida pa nometni, betEģiks, Valdis un Stass, blakus Kirgizstānas un Krievijas karogiem, mastā uzvelk arī Latvijas karogu. Pirms vakariņām kādā no blakus nometnēm ierodas otra Ļeņina kāpēju grupa no Lv -Lacas komanda, satiekam dažus tās pārstāvjus, nedaudz pavakarējam un izklīstam ... rīt pirmais aklimatizācijas kāpiens.

01.08.2011.

Brokastis, somu krāmējiens un dodamies ceļā. Sliktas pašsajutas dēļ Saša paliek bāzenē, pārējie katrs izvēlamies sev atbilstošāko iešanas tempu un soļojam pirmās nometnes virzienā.Loku pļava, murkšķu alas un paši murkšķi arī J uz Ceļotāju pārejas satiekam dažus Lacas komandas pārstāvjus, brīdi paklačojamies un turpinam ceļu, viņi uz leju, mēs uz augšu. Ceļš līdz pirmajai nometnei zināms – pēc Ceļotāju pārejas kādu laiku jāiet pa šauru, krāsainu nobiru taku , augšā , lejā, tad atkal augšā, upe , stāvs kāpiens augšup, tad kādu laiku monotons čāpojiens pa pilnīgi taisnu taku, tad atkal lejup, maza upīte, kāpiens augšup un turpat jau arī nometne. Šoreiz uz nobiru takas bonuss, neliels kuluārs ar skaisti birstošiem akmentiņiem un akmeņiem. Bet upepilnīgi mierīga un viegli šķērsojama. Man ietas patiešām labi – nepilnas piecas stundas un esmu pirmajā nometnē. Šoreiz nometne ir tālāk no ledāja, nekā iepriekšējo reizi un cik nu ar neapbruņotu aci var redzēt , maršruts uz otro nometni ir diezgan krietni izmainijies, kļuvis sarežgītāks, gandrīz biedējošs.Līdz ar tumsas iestāšanos , iestājas arī dažādas veselības problēmas, iesnas, klepus, galvassāpes, sliktas dūšas, pamatīgi noberztas kājas, kas nu kuram šoreiz iedalīts, bet īsti komfortabli nejūtas neviens. Nakts auksta, bet debesīs zvaigznes...

02.08.2011.

Stasa kājas ir pamatīgi cietušas, tāpēc atstājam viņu pirmajā nometnē, bet pārējie dodamies lejā uz bāzeni, kur ierastais ritms ar pusdienošanu un mantu krāmēšanu. Augšup nesamās mantas ir daudz un visas smagas, tāpēc daļu no tām, līdz pirmajai nometnei, izlemjam transportēt zirgu mugurās. Vakarā aizejam ciemos pie Laciešiem. Viņu nometne mazāka, ēdnīca ir jurtā, kur ir ritīgi silti un omulīgi. Kādu laiku vakarējam , tad dodamies atpakaļ uz savu nometni, kur atkal tēja, tēja, tēja ... kāds uzsāk aktīvu diskusiju ar televizoru un nometnē ierodas bariņš francūži, kuri runā visu laiku, daudz un skaļi...

03.08.2011.

Uzreiz pēc brokastīm dodamies ceļā. Zviedrs mums šoreiz nepievienojas, jo saaukstējies un temperatūra stipri paaugstināta, tāpēc paliek bāzenē ārstēties. Līdz Loku pļavai mūs aizved ar auto, tālāk paši savām kājām. Somas ir nejēdzīgi smagas. Eģiks kā jau ierasts aiziet pirmais, pēc tam Oļegs, tad mēs ar Aigu, unValdis ar Sašu. Uz Ceļotāju pārejas tējojam , tad atkal izretojamies pa taku, katrs atrodot sev piemērotāko iešanas ātrumu. Taka šaura, gājēju daudz, ik pa laikam uz takas sastopam zirgus, apkrautus ar tūristu parpalām. Bonusa kuluārā šoreiz akmeņi nebira nemaz, toties upē ūdens līmenis pamatīgi cēlies, tāpēc tai pāri transportējamies zirgu mugurās. Turpinam ceļu, drīz jau esam pie mazās upītes, Stass nāk mūs atsomot (atbrīvot no mugursomām).Tiklīdz soma no muguras novākta, ir nereāli viegla sajūta, liekas zūd līdzsvars un vējšs mani tūlīt aizpūtīs :) .

Pie pusdienām tiek pasniegts auksts arbūzs. Ēst negribas, bet arbūzs un tēja tiek patērēti lielos daudzumos. Tējas dzeršana tik ļoti nogurdina, ka ļaujamies pēcpusdienas snaudam. Drīz jau arī vakariņu laiks klāt, gaidam nometnes šefa signālu – bliezienu pa tukšu gāzes balonu. Apetīte ir krietni labāka, nekā dienā.

04.08.2011.

Rīts sākas 3:30, gulēju labi, auksti nebija, sakrāmējam līdzi nesamās mantas, brokastojam un piecos dodamies ceļā. Ir pilnīgi tumšs, bet tālu pamalē izgaismojas kalnu silueti, tur drīz ausīs saule. Necik tālu neesam tikuši, kad pirmais šķērslis – apledojusi nogāze, sajūtos pilnīgi tizla, labi, ka Eģiks palīdz tikt pa to lejā. Tālāk pāri ledājam, cauri nometnēm, lukturīšus var izslēgt un drīz esam maršruta sākumā. Saša izlemj neiet uz otro nometni. Pārkrāmējam somas, velkam dzelkšņus un sienamies sasaitē, skaistā rozā virvē J , Aiga, es, Stass. Sākam iet, pavisam lēni soli pa solītim pāri plaisu laukam, tās visas labi sasalušas, stingrām malām. Bergšrunds šoreiz šķērsojams ar divu fiksētu virvju palīdzību. Lieku žumāru un vandos augšā. Diezgan neierasta tāda pārvietošanās, jūtams pieredzes trūkums, iesvīst nācās pamatīgi, unšķērslis ir veiksmīgi pārvarēts. Tūlīt pēc tā plata plaisa ar sniega/ledus tiltiņu, tai ātri pāri, pēc tam atkal stāvs posms, kūņojamies augšup, labi, ka nav karsts un ik pa laikam uzpūš vējšs. Daudzām plaisām lecam pāri, līdz atkal viena, kura šķērsojama ar fiksētas virves palīdzību. Tālāk atkal uz augšu. Salīdzinajumā ar 2009.gadu, maršruts ir krietni izmainijies, kļuvis daudz stāvāks un grūtāks, neskaitāmi vairāk plaisu. Mūs apdzen Lacas sasaite, izskatās, ka viņiem ietās pavisam viegli. Vēl viena lielā plaisa, un atkal stāvs kāpiens, viss besī, velkamies kā beigtas dēles, sniegs saulē pakusis, paliek pļurzīgs, līp dzelkšņos un karstums jau sen ir pārsniedzis visas pieļaujamās normas. Un tad beidzoooot ieragam tik ilgi gaidīto skatu – tālumā pie klints pielipinātas, mazas, krāsainas bumbiņas (teltis), tātad vēl apmēram divas stundas jāiet un būsim nometnē. Tālumā kāds māj, liekas ka Valdis un Eģiks nāk mums pretī. Pēc laiciņa saprotam, ka tās nav halucinācijas un tie tiešam ir viņi. Tiekam atsomotas, sadzeram labi daudz tējas un velkamies nometnes virzienā. Beidzot esam pāri visām plaisām, var atsaitēties. Vēl pāris soļi, kurus pievaru ar baisām grūtībām, apsēžos un kādu laiku vienkārši blenžu nekur. Oļegs dod dzert tēju, ūdeni, tad atkal tēju. Sāp kreisais sāns. Kādu brīdi nevaru pakustēties viss liekas miglains un notiek tādā kā palēninātā tempā. Uznāk Aiga, tad Stass. Gājām deviņas stundas!!! Pirmā sasaite(Oļegs, Valdis un Eģiks) par stundu mazāk un jūtas gana moži, lai saimniekotu virtuvē. Turpat blakus mūsu teltīm ir arī Laciešu telts, kuru mums ar Aigu atļauj izmantot, jo paši dodas lejā. Nokļūšana „labierīcībās” ir tieši tik pat bīstama un nestabila, kā iepriekš, un piecūkots tas kalns ir pamatīgi. Vakariņās makaroni un daudz, daudz tējas.

05.08.2011.

Gulējās labi, nebija auksts un nebija nokrišņi. Sašķirojam atstājamās un līdzi nesamās mantas un uz leju. Ietas labi, drīz jau pirmā lielā plaisa, laižos lejup , uz leju labāk neskatīties ... tomēr tās plaisas ir sasodīti skaistas. Temps ir ļoti labs, pārvarēta arī viss lielākā plaisa un esam pie bergšrunda, baisi liels tas posms liekas, steidzos ... protams, ieveru matus starp virvēm, beidzot esmu lejā uz puslīdz stabilas virsmas. Plaisu lauks un var novilkt dzelkšņus. Vēl stunda un esam pirmajā nometnē, pusdienas, kārtējā mantu pārkrāmēšana un uz leju, uz bāzeni. Upē ūdens krietni daudz, puiši iet pāri paši savām kājām , bet meitenes, pa vienai uz savas muguras pārnes Eģiks. Monstrs vienkārši! Tālakais ceļš jau zināms un liekas pavisam viegls. Sašam ar veselību viss ok., uzkrājis spēkus, aizskrien nereālā ātrumā, tad Oļegs, bet mēs pārējie lēnā garā tipinam. Aigas zābaks izpildās – uzberzis pamatīgu tulznu. Neciešami slāpst, ceļmalas jurtā nopērkam fantu, bet nometnē mūs sagaida ar pusdienām un aukstu alu. Mazgājušies neesam vien sešas dienas, bet pirts un duša šķiet kā pārākās ekstras, nemaz, nemaz negribas līst laukā, tā nu abas peramies pa silto ūdeni, gluži kā zvirbuļi pa pavasara peļķēm. Pēc vakariņām ejam ciemos pie Lacas, vakarējam tumšā jurtā, runas ļoti „pozitīvas” un „iedvesmojošas” , pieminēts tiek kāds, kurš pāris gadus atpakaļ, gājis bojā šķersojot upi, kritis un ticis paskalots zem ledāja. Tāpat pieminēts tiek arī kāds polis, kurš pavisam nesen miris kaut kur netālu no virsotnes, pārvērtējis savus spēkus, bez pienācīgas aklimatizācijas virsotnē uzkāpis, bet atpakaļceļam nepieticis spēka. Runā, ka viņa līķis tur arī palikšot...

06.08.2011.

Agri no rīta mūsu nometnē iebraukuši kādi pasaules apceļotāji no Pēterburgas. Uzlīmes uz džipiem vēsta, ka viņu ceļojums sācies 2007.gadā. Nometnē ieradies vēl viens interesants tipiņš – itālis, kurš plāno Ļeņina smailē uzbraukt un pēc tam arī no tās nobraukt ar velosipēdu. Un pēc tam ko tādu pašu izpildīs arī Everestā. Tas liekas kaut kā pilnīgi neiespējami pat tādam Ginesa rekordistam kā viņš. Jau no paša rīta, viņš kopā ar gidu dodas augšā uz pirmo nometni, bet mums šodien slaistiņš līdz pusdienām.Pieēdam pilnus vēderus un dodamies ceļā. Līdz loku pļavai mūs aizved nenosakāmas izcelsmes bobikā, tālāk jau pastaiga, pa ierasto maršrutu. Ejam katrs atsevišķi, sev piemērotā tempā, ik pa laikam satiekoties tējas pauzēs. Pa ceļam satiekam „mūsu” zviedru,kuram veselības dēļ kāpiens beidzies tā īsti pat nesākoties.Drīz jau nometne, teksts „razģeņte ģevušek” skan tik patīkami un apzīmē mugursomu nokabināšanu no meiteņu pleciem. Vakariņās tik daudz ļaužu, ka tiekam atdalītas no savas komandas. Sēžam pie maza galdiņa trijatā, mēs ar Aigu un večuks, kuram esot grūti aiziet līdz ēdnīcas tālākajam galam. Tā dīvaini tas skan, ņemot vērā to kur atrodamies. Visiem uz sejas sāk parādīties saules atstātās pēdas, citam apsvilusi visa seja, citam tikai atsevisķas sejas daļas.

07.08.2011.

Rīts kā jau katrs rīts, sākas ar modinātāja atskaņotu „Dzimto valodu”. Savācam līdzi ņemamās mantas, atstājam kas atstājamas, brokastisun dodamies ceļā. Oļegs, Saša, Eģiks aiziet ļoti ātrā tempā, bet Valdis, es, Aiga unStass tipinam mēreni lēni. Kad esam pie ledāja un laiks sieties sasaitē, atklājas, ka no Aigas somas ir nokritusi un pazudusi virve. Valda neliels apjukums, bet Oļegs ātri visu saliek pa vietām. Mums tiek aizdota Oļega virve, lai varam sākt iet, bet Valdis dodas meklēt pazudušo virvi. Mums ar Aigu ietas labi, bet Stasa un Sašas sasaitē jūtama spriedze. Soļojam jau ierasto plaisu labirintu, žumāra siena, lielā, mainīgā plaisa un uznāk miglains mākonis, pārvēršot visunesaprotami vienādā masā. Sekojot sniegā iemītajām pēdām, nonākam pie vietas kur bija nostiprināta virve, bet izradās, ka plaisa ir nobrukusi kopā ar visu virvi. Nākas šķērsot nezināmi, nestabilu apkārtni, līdz atrodam vietu kur piekabināta jauna virve. Sajūtas kaut kur peld, taka te ir te nav, vietām izbārstīti ledus gabali, līdz beidzot zem kājām sajūtam pēdējo stāvo maršruta posmu, tad vēl drusku un var redzēt nometni. Šoreiz ceļā pavadītas septiņas stundas. Pūķenēs satinušies sēžam un lamājam vārnas, kuras saknābājušas dzeltenajā teltī atstāto paiku. Ik pa laikam nobirst kāds sniegs, ik pa laikam mākoņi izklīst un kalns atklāj to cik patiesībā ir liels. Kā arī to, ka dažas teltis uzceltas tieši starp plaisām. Uzēdam pusdienas un lienam teltīs uz dienas vidus snaudiņu. Gandrīz visiem sāp galvas, dažam bonusā paaugstināta temperatūra, dažai atkal kreisais sāns īd, pamatīgi un it kā bez redzama iemesla, bet apkārtni apsēdis draudīgs sniega mākonis un misters vējšs plucina telti no visas sirds.Ātri satumst ... naktī kāds nāk pēc ibumetīna, visiem dzeltenajā teltī sāp galvas ... tad iekrītu dziļā, saldā miegā un nedzirdu pat vēja gaudas ...

08.08.2011.

Rīts vējaini miglains, aizklumburējam līdz „labierīcībām” ... klīst runas, ka viens esot miris... Oļegs un Valdis noskaidro, ka tomēr vēl dzīvs, sākas aktīva rosība, saziņa pa rācijām ar gidiem ... mēģina noskaidrot kurai firmai „pieder” sasirgušais vīrs, pagaidām vien zināms tas, ka viņš ir krievs ... atrodas ārsts, sašpricē cietušo ... Tikmēr mēs ar Aigu uzrotājam brokastis. Viss jau ir ļoti jauki, tikai karote kā izrādās irviena uz visiem , pārējās kaut kur pazudušas. Sēžam visi mūsu teltī brokastojam , tējojam ... tāds dīvains klusums, katrs ko pie sevis domā, bet skaļi neviens neko nesaka ... Pa rāciju atkal un atkal tiek raksturots cietušā veselības stāvoklis, tiek spriestsko īsti darīt, bet konkrētas darbības shēmas nav. Nav arī skaidrs kas īsti ar viņu noticis, gaidam gidus, līdz Oļegs paver telti un paziņo, ka viss beidzies – cilvēks ir miris. Drīz pēc tam no trešās nometnes ierodas gidi un atkal viss sākas no sākuma, kas viņš ir, caur kādu firmu braucis, kurš identificēs, kā un vai transportēt viņu lejā utt. Kā tas viss beidzas un kādi lēmumi galu galā tiek pieņemti nav ne jausmas, jo mums tiek dota komanda savākt parpalas un pusstundas laikā būt gataviem doties uz augšu, uz trešo nometni. Sašam veselība šķobās, tāpēc viņš paliks tepat, visi pārējie dodamies ceļā. Stāvs kāpums, vietām caurumi, tātad apakšā plaisas! Nav laika domāt, jo jāskatās kur likt soli un jācenšās noturēties lai neslīdētu atpakaļ. Kāpjas ilgi un smagi, uz kores zvērīgs vējšs un aukstums arī krietni jūtams. Uzvelku pūķeni un biezos cimdus, bet rokas salst vienalga. Putina ... redzamība ļoti slikta, lai neteiktu nekāda, neredz ne galu ne malas, viss viens liels nesaprotams pelēks baltums, bezgalība ... dzirdēt var tikai vēja kaucienus. Mīcāmies pa svaigi sniegošo sniegu, ik pa laikam slīdam, viens solis uzpriekšu, divi, trīs atpakaļ un tā visu laiku... galvā pulsē klasiskais jautājums „ko, sasodīts, es šeit daru ????!!!!”. Visi esam izbesijušies līdz baltām pelītēm, man uznāk lūziens, jo atkal neciešami sāp sāns ... līdz Aiga ierauga krāsainus pleķus, kas ir sniegā ieputinātas teltis, yoohoo ... tā pa tiešām ir nometne!!! Puiši palīdz nokabināt somas un dzelkšņus un iestumj mūs teltī, kur omulīgi smaidošs sēž Oļegs, jau paspējis pagatavot vakariņas ....visi satupstam vienā teltī un draudzīgi ēdam no viena katliņa ar vienu karoti, pie grieztiem piekārts, klusi dudina prīmusiņš kurā top tējai paredzēts ūdens ... Normāli šīs dienas gājums pieveicams trīs stundās, bet mēs gājām sešas. Baismīgi grūts pasākums, bet Oļegs tik smaida un saka, ka šis jau ne tuvu vēl nav vējšs ... nokrīt prīmusiņš un karstais ūdens izlīst pa telts grīdu ... procesu sākam no jauna un šoreiz viss izdodas lieliski, prīmuss neapgāžas un tēja ir īsta svētība . ... bet viss skaistais ātri beidzas, jo mums ar Aigu jādodas uz savu telti. Paverot „durvis” vējšs triec sejā sniega šalti ... kaut kur starp sniegu unvējusaskatam savu telti, vairākkārt ieveļoties kupenās, beidzot nonākam savā naktsmītnē. Stass jau ielīdis guļammaisā un mēģina aizmigt. Izrādās ka trīsvietīgā teltī īsti nemaz nav vietas trim cilvēkiem, somām, zābakiem un citiem tamlīdzīgiem objektiem. Sākumā uz nakts guļu pendelējos es, ir ko noņemties, lai pārģērbjoties netrāpītu kādam no biedriem pa zobiem, neizgāztu pie grieztiem piekārtajā kabatiņā esošās mantas (tas gan īsti labi neizdodas) , nesagāztu telti. Pasākums veiksmīgi izveikts, esmu guļammaisā! Tad sāk ņemties Aiga un atkal visādi priekšmeti krīt, te karote, te brilles vai kāds lukturis ... Caur vēja auriem saklausam Valda norādījumus, ka no telts ik pa trim stundām jātīra sniegs, lai tā nesagāztos un nenosmacētu mūs ...Nakts ir murgu murgs, ik pa laikam liekas, ka trūkst gaisa, ik pa laikam nav kur likt kājas, ik pa laikam liekas, ka slīdu bedrē, ik pa laikam, ka telti aizpūtīs nafig , jo vējšs nerimstas ne uz mirkli. Ik pa laikam Stass iet tīrīt telti un katru reiz, kad viņš ieiet / iziet teltī iepūš sniegu, un no grieztiem krīt dažādi priekšmeti. Pulkstenis traucē!

09.08.2011.

...Kļūst gaišāks un izskatās, ka nakts ir pārciesta, bet tas neko nemaina, jo nevēlēšanās līst laukā no guļammaisa ir tik pat liela kā vēlēšanās pēc iespējas ātrāk nokļūt bāzenē. Kā pamudinošs virzītājspēks darbojas Valda komanda, 30 minūšu laikā būt gataviem nokāpšanai. Pa vienai vien parpalai pazūd kādā no somām, un man ir grūtības piekabināt dzelkšņus. Pirksti sastinguši. Vienu dzelksni kaut kā piekabinu, otru palīdz pielikt Stass. Nūjas sasalušas, neregulējas. Uzkabinu mugursomu, roku pirkstus nejūtu, sākam iet. Sniegs svaigs un irdens, slīd pamatīgi. Kad esam lejā no Razģeļnajas beidzot sāku just pirkstus un beidzot arī nūjas atkusušas un regulējas. Soļojas labi un drīz jau laimīgi sasniedzam otro nometni. Gājām divas ar pusi stundas. Nometnē satiekam laciešus, kuri mūs dāsni sacienā ar tēju. Tā ir tik fantastiski garšīga! Ātri tiek izveikts parģērbšanās rituāls, kaut kas jaatstaj, kaut kas jāņem līdzi, nevaru atrast otras brilles, nāksies iet ar lielajām. Sasienamies sasaitēs , atvadamies un uz leju. Stasam un Sašam tiek piekabināta dūdiņa, kura Ļeņinu devusies iekarot lepnā vientulībā. Ietas lēni un grūti, sniegs šmurgains, pašķīdis un saulē pakusis, liekas , ka velkamies, bet patiesībā nav tik traki, jo zem leilās margas saprotam, ka ejam vien divas stundas. Tālāk plaisu lauks un tad jau var noņemt dzelkšņus, atāķēties no virves. Stass paliek klačoties ar dūdu, bet mēs pārejie uzsākam besīgo vilkšanos pa ledāju. Kā vienmēr pēdejā iešanas stunda ir vissgrūtākā. Pirmajā nometnē iesoļojam kā reiz uz pusdienām. Paēdam, pārģērbjamies, atkal pārkrāmējam un šķirojam mantas un uz leju. Oļegam, Valdim un Eģikam vienkāršāk, viņi nes lejā visas savas mantas, jo caur šo nometni ies vēl tikai vienu reizi – lejā kāpjot, jo uzkapšana virsotnē notiks pa neklasisko maršrutu. Man atkal salst rokas. Pie upes tusiņš – ūdens līmenis krietni cēlies, zirgu nav un atkal Eģiksmūs ar Aigu pārnes pāri upei. Tālāk katrs savā tempā. Ceļš jau tik ļoti zināms, ka burtiski katrs akmens pazīstams. Loku pļavā kā es tā arī Aiga novelkam zābakus, vējšs pieņemas spēkā,piespiež uzvilkt kapuci un cimdus. Ap vakariņu laiku iesoļojam bāzenē. Līdz ar to aklimatizacijas posms ir pilnībā pabeigts. Nākošās divas ir atpūtas dienas.

10.08.2011.

Brokastu laikā tiek apsveikts Oļegs no Zeļenogradas – uzkāpis virsotnē, attiecīgi konjaks tiek jau brokastīs dzerts, pēc Latvijas laika ir plkst. 6 no rīta! Visu dienu slaistamies. Pirts ..dušas telpa tāda pavēsa, bet vienalga forši, tīra sajūta un pirksti vairs nestingst. Bāzene paliek arvien tukšāka, visi vai nu aizbraukuši, vai dzīvojas kaut kur pa augšējām nometnēm, jauni klāt vairs nenāk, jo sezona tuvojas noslēgumam. Pusdienas, turpinam slaistīties ... gandrīz visiem piemeties briļļu čūskas efekts – iedegušas saules brilles. Saule savas pēdiņas atstājusi arī uz ausīm, deguniem un lūpām. Laiks ir nemīlīgs, nejauki auksts un vējains, kalns mākoņos tīts. Negribas līst laukā no telts. Vakariņas ievelkas un pārtop „kokteiļu vakarā” ... noskaidrojas, ka mūsu gids būs Artūrs, sēžam ēdnīcas stilizetajā pusjurtā, visa mūsu komanda un ik pa laikam pievienojas vēl kāds no kāpējiem, no blakus nometņu iemītniekiem ... čillojam, līdz jurtas balsti sāk gāzties mums virsū, to uztveram kā zīmi, ka jāiet gulēt. Debesis mākoņainas, bet gandrīz pilnmēness spoži spīd, izgaismojot kalna aprises. Runā, ka līdz ar pilnmēness iestāšanos laiks kļūs stabili labs.

11.08.2011.

Naktī briesmīgs vējšs, bet no rīta kalns kails, bez mākoņiem, debesis dzidras. Pēc brokastīm apspriede ar Artūru, vienojamies, ka rīt pēc pusdienām ejam uz pirmo nometni, parīt uz otro, aizparīt uz trešo, pēc tam virsotne. Vienojamies, par samaksu, teltīm, pārtiku, gāzi utt. Atlikušo dienu turpinam slaistīties, pāršķiroju zāļu un plāksteru krājumus, rakstu dienasgrāmatu, aizmiegu, neskatoties uz to, ka plosās vējš 25 km / h .. Divas teltis saplēš lupatās, mūsu telti ieplēš vairākās vietās.Pievakarē laiks noskaidrojas vējšs mazinās, nometnē ieradies kaut kāds džeks, kurš esot slavens krievu kino aktieris. Vakariņas tādas gandrīz nostaļģiskas, kalns skaista mēness apspīdēts, Valdis saka, ka esot virsotnes laiks. Viņi ( Oļegs,Valdis, Eģiks) krāmē mantas savam Ļeņina traversam. Ļoti kārtīgi viss jāizdomā,viņu ceļā nebūs iekārtotas nometnes un netiks pasniegtas siltas pusdienas. Maršrutu, kuru viņi nolēmuši iet, iet ļoti reti. Vēlu vakarā nometnē tiek ievesti bruņoti armijnieki, laikam kaut kādas mācības.

12.08.2011.

Pirms septiņiem ceļamies, lai pavadītu Oļegu, Valdi un Eģiku. Viņu piedzīvojums sākas, bet mēs klasiskā maršruta gājēji slaistamies līdz pusdienlakam, pieēdam pilnus vēderus un tikai tad pametam bāzeni. Šodien vieglais gājiens līdz pirmajai nometnei. Sākumā ietas ļoti grūti, trūkst elpa, nevar atrast ierasto iešanas ritmu, soma spiež un velkutt. , tas laikam divu dienu slaistīšanās rezultāts. Upi šoreiz šķērsoju zirga mugurā. Pirmajā nometnē esam maz - bariņš francūžu, mēs četri un krievu aktieris Grigorijs, kuru joprojām neatpazīstu. Kāpj viens pats, rīt līdz ledājam nāks kopā ar mums.

13.08.2011.

Agrīnas brokastis un piecos dodamies ceļā. Diezgan ātri nonākam otrajā nometnē, kur neliels šoka moments – telts kurā atstājām siltās drēbes, pārtiku, gāzi, gandrīz norauta, turās vien pie pāris atsaitēm ... No lupatu vīkšķa, kas kādreiz bija telts, pa vienai vien tiek vilktas laukā mantas un izrādās, ka pazudis nekas nav ... arī pati telts tiek reanimēta un šoreiz, cerams vējšs to nenopūtīs.Turpat netālu apglabāts nesen mirušais krievu kāpējs , tā vienkārši guļammaisā ietītajam līķim apkārt / virsū sakrāmēts sniegs ... Tā viņš te arī paliks ??? ...

Mūsu šīs dienas galvenais uzdevums ir izpildīts,rīt uz augšu uz trešo nometni ...

14.08.2011.

No rīta sadzeram tēju, uzkožam vieglas brokastis , mantas somā un uz augšu. Stāvs kāpiens līdz korei ... ir grūti, man kāpjas ļoti labi un ātri. Sagaidu pārējos, patējojam un ejam tālāk. Razģeļnaja! Skats diezgan smieklīgs, kā mazi krāsaini cilvēciņi cīnās uz augšu pa sniegoto nogāzi, tādas niecības, salīdzinot ar sniega klajumiem, virsotnēm, ledājiem ... Smiekli vairs nenāk brīdī, kad pašai jāsāk kārpīties augšup. Kāds kustas uz leju , ne pa iestaigāto taku un ļoti ātri. Tasviens no gidiem, viņš ar slēpēm brauc lejā no bēru ceremonijas – apglabāja to poli, kurš dažas nedēļas atpakaļ mira netālu no virsotnes ...Kalns nebeidzamais , tu ej un ej un ej , bet paskaties uz priekšu un liekas visu laiku esi stāvējis uz vietas ... vēl viens maršrutu apzīmējošs stabiņš un laime , ieraugu teltis. Artūrs atnes tēju un saldumus, un arī telts ir tepat blakus. Drīz pēc manis atnāk Saša, tad Aiga un Stass. Sadzeram labi daudz tējas un ejam uz savu telti. Iekārtojamies uz pēcpusdienas snaudiņu. Telts vidū bedre , bet tas netraucē. Miegs gan nav ilgs. Stasa teltī kautkādi ir nakšņojuši, pārtika izvandīta, telts piecūkota, sniega lāpsta pazudusi :( ... muļķīgi, ka kāds atļaujas tā rīkoties. Sāk krēslot, un skats ir fantastisks ... izskatās, ka planēta Zeme tiešām ir apaļa. Kausējam sniegu tējai, ūdens uzkarsis, tēja samesta katliņā, atliek vien pielikt cukuru ... un katliņš apgāžas! Žanra klasika tā teikt. Tēja skaisti izlīst pa visu telti, labi, ka ir lieks siltās veļas krekls ar kuru slapjumu savākt. Rīt no rīta četros jābūt gataviem iziet virsotnes virzienā.

15.08.2011.

17.08.2011. Rīts sākas ar to, ka man ir pamatīgi sapampušas un sāpošas lūpas. Brokastis, te pūš vējšs, te migla, te mākoņi un lietus, kalns pavisam pazudis. Ik pa laikam bāzenē ierodas kāds no augšējām nometnēm, pusdienās jau ēdnīca pilna ar ļaudīm. Iestājas besis , domās atkal un atkal atgriežos pie nesasniegtās virsotnes, vēl un vēl un vēlreiz pārdomāju kāpēc nesanāca. Ir diezgan mokoši sēdēt kalna pakājē un mēģināt saprast nesaprotamo. Vakariņu laikā apbalvo virsotni sasniegušos, sertifikāti, konjaki, krekliņi un torte. Vērojot procesu piemetas tāda paskāba sajūta , ir protams prieks, par daudzajiem virsotni sasniegušajiem, bet uzrodas vēl lielākas dusmas uz sevi, ka neizdarijām darbu līdz galam. Kāri skatamies kā tortes pazūd citu vēderos, un klusi ceram, ka kāds tomēr padalīsies arī ar mums. Jau ārā tumsa iestājusies, kad ēdnīcā ienāk divi krievi no Almatas, arī viņiem tiek pasniegta torte un viņi padalās arī ar mums. Beidzot Aigas sapnis piepildās un mums ir torte :) ... No viņiem dzirdam daudz labu vārdu, jo sekošana manai oranžajai jakai, esot palīdzējusi viņiem sasniegt virsotni. Paldies no viņiem mūsu komandai, jo gandrīz visu laiku esot sekojuši „rīgai”. Nenoliedzami, ka patīkami ko labu dzirdēt un torte ir ļoti garšīga. Saņemam ziņu no trim mūsējiem, kuri nakšņo 300 m no virsotnes, kas nozīmē, ka rīt kāpiens virsotnē, un tad jau kaut kad pēc dažām dienām būsim atkal visa komanda kopā.Mēness aizlīdis aiz kalna, izgaismo tā tumšo siluetu. Miegs īsti nenāk, gribas mājās, sāk apnikt nīkšana un bezdarbība. No apkārtējām teltīm izdalās divu veidu skaņas, vai nu nemitīga klepošana, vai krākšana visās iedomājamās toņkārtās ...

18.08.2011. Aigas vēders nolēmis izpildīties, laikam kāds vīruss iemeties. Pēc brokastīm aizbrauc daļa francūžu, pavadam Grišu, kurš dodas pretī savam pirmajam virsotnes mēģinājumam. No azerbaidžānas kāpējiem viens pamatīgi kritis, cits apsaldējis kāju pirkstus, cits demonstrē melnīgsnējus roku pirkstus. Dienā atved mūsu mantas, izpakojam tās, saliekam saulē žāvēties. Izstaigājam tuvējo apkārtni, aizejam līdz nometnei statiskajai, koka mājiņas tāds kārtīgs ciematiņš, tik durvis visur ciet. Atpazīstu karogu mastus, kuri grāmatā par V.Rutkeviču (Ģ.Reiniša „Sapņu karavāna” ) nobildēti, skaisti, stalti, nesen uzstādīti. Šobrīd krietni noplukuši,šķībi, greizi ... nu jā jo tas jau arī ir vairāk kā trīsdesmit gadus atpakaļ ... vienīgi pats Ļeņins tik pat majestātisks un nepieejami skaists. Virtuves meitene Aziza paziņo, ka šodien mūsējie būs lejā bāzenē, pat vakariņu galdu saklāj septiņām personām ... bet viņi nenāk, vakars jau klāt bet viņu nav , no citiem kāpējiem uzzinam, ka pirmajā nometnē viņi nav manīti, tas nozīmē, ka ir kaut kur augstāk ... nekādu ziņu no viņiem nav, iepīkstam un ejam gulēt.

19.08.2011. Brokastīs Aiga nenāk, jo vēders turpina izpildīties. Aizbrauc azerbaidžāņi un pārējie francūži, tāpat arī vairums krievu aizbrauc. Paliekam vien mēs un abi Almatas džeki, kuri stāsta, ka uz ledāja, kuru mēs šķērsojām reizes sešas, mētājoties daži 1990. gada traģēdijas upuri un dāžadas viņu mantas, teltis un tā. Kaut kādas sarūsējušas bundžas un saplēstas drēbes arī es redzēju, bet neaizdomājos kam tās varētu piederēt, daudz visa kā pa ledāju mētājas. Mirstīgo atlieko fočenes,nav ne drosmes, ne arī vēlēšanās apskatīt. Almatieši stāsta arī to, ka kārtīgi apglabājuši otrā nometnē mirušo krievu, ka arī noveduši lejā vienu, kuram iestājusies smadzeņu tūska diezgan nopietnā formā. Vakariņas jau gandrīz paēēstas , kad beidzot ieraugam mūsejos , tur jau viņi nāk, notievējuši, saulē apsviluši, pārguruši , bet laimīgi. Apsveikumi, torte, šņabis, tomāti, runas un stāsti. Pēdējā nakts kalna pakājē tiek aizvadīta vienos smieklos un jautrībā, bet rīt ... rīt uz Ošu, šī gada kalnu pasākums ir beidzies. 20.08.- 23.08.2011. Pēc brokastīm noņemam Latvijas karogu, parakstam to un uzdāvinam bāzenes personālam, tad atvadu sveicieni un braucam uz Ošu. Kalns tik pat skaists, bez mākoņiem, kā dienā kad atbraucām. Sākumā auto purinās, grab un šķindinās ne pa jokam, ar putekļiem pilns salons, tā ka brīžiem nav ko elpot. Bet skati skaisti, braucam gar kalna grēdu, ilgi var redzēt Razģeļņuju, daļu no ceļa līdz virsotnei. Bezceļš beidzas, tālāk asfaltēts ceļš, nesalīdzināmi labāks, kā pirms diviem gadiem. Ošā vakariņas, pēc tam arbūzs, persiki un citi augļi. Brokastis, tad tusiņš pa tirgu, kur iepērkam visādas lietas un Aiga satiek jauno kirgīzu dakterīti, kurš viņu pirms diviem gadiem operēja. Pilnīgi necerēta tikšanās. 11- os jābūt atpakaļ viesnīcā lai atbrīvotu numuriņus, jo ierodas kaut kāda cita liela grupa, kas izrādās ir mūsu tautieši - daļa no ir Lacas komandas. Vienojamies kopējā, nelielā alkohola iznīcināšanas akcijā. Ap četriem mēs tādi paraibi, tiekam salādēti mašīnā un transportējamies uz lidostu, pēc stundas jau esam Biškekā. Svētku vakariņas. No rīta pelde viesnīcas baseinā, brokastis, tad pilsētas apmeklējums suvenīru iepirkšana un somu kramēšana. Tas nu reiz ir sarežģīts proces, kurš tiek veikts vairākas reizes, visi visu laiku kaut kur skrien, rosās, nēsājās ar dažāda veida un izmēra lietām. Pēcpusdienā braucam uz lidostu, tur nosveram somas, atkal drusku pakrāmējamies un drīz jau ļotene uz Taškentu, nakts uz Taškentas lidostas raibajiem tepiķiem, atkal ļotene un 6:10 no rīta, laimīgi piezemējamies dzimtās zemes ārēs ... šis piedzīvojums ir beidzies

Paldies visiem, visiem kuri juta līdzi, atbalstīja, turēja īkšķus, domāja labas domas un gaidīja mājās :) (flower) :)