Līdz Uluru un atpakaļ

04.09.2007
26 min lasīšanai
28 foto

Pirmā nedēļa 2007. gada 26. jūnijs (Rīga - Londona - Dubaja) Tad nu lielā diena bija pienākuse, somas sakravātas un lidmašīnu biļetes n reizes pārbaudītas uz esamību. Kaut kā tā bija sanācis, ka ar katru no līdzbraucējiem biju sarunājis ierasties lidostā citā laikā un pats ar draudzeni ieradies vēl padsmit minūtes agrāk. Protams sāku abu atlikušo ceļa biedru apzvanīšanu, jautājot, kur tad šamie palikuši. Uzzinājis savus sarunātos laikus, dūšu nezaudēju - iestājos rindā, lai iečekotos pats un nodotu bagāžu.Bagāžas nodošanas plāns bija reti viltīgs, kas sevī ietvēra bagāžas iečekošanu līdz pat Singapūras lidostai. Galvenā ideja bija aiztaupīt laiku, lai nebūtu katrā lidostā jāstāv pie lentes gaidot savu bagāžu un čekojot to pa jaunam. Bagāžās pieņēmēja un boarding pass izsniedzēja, gan apšaubīja iespēju, ka bagāža līdz Singapūrai varētu nokļūt, jo redz Getvikā viņu pakāsīšot ar varbūtību 50:50. Tas gan mūsu sparu nemazināja un bagāža tika iečekota līdz pat Singapūrai. Pēc iečekošanās izrādījās, ka lidostas teritorijā mums jānobumbulē vesela pusotra stunda, kuru tad arī noslaistījām izlidošanas termināla tālākajā galā. Bumbulēšanas laikā tika veikts arī zinātnisks eksperiments, kurā nskaidroja ūdens virpuļa kustību latvijas izlietnēs, lai varētu salīdzināt to ar Dienvidu puslodes virpuli. Bija dzirdēts, ka rotācija notiekot pretēji. Iekāpjot lidmašīnā pirmais pārsteigums bija turku ekipāža. Izrādījās, ka Air Baltic čarterē turku lidmašīnas. Man jau no paša sākuma likās, ka nekas ap ko šiverē turki nestrādās. Tā arī izrādījās ļočenes izlidošana aizkavējās par veselu sutundu. Šīs stundas laikā pasažieri varēja novērot, kā turku ekipāža rosās ap priekšējo lidmašīnas tualeti, kaut ko skrūvējot un ķimerējot. Lai vai kā lidmašīna gaisā tika dabūta un lidojums līdz Getvikai ar neko īpašu neizcēlās. Ierodoties Getvikā lidmašīna no Latvijas kā tāds bārabērns piestāja Dienvidu termināla pašā tālākajā galā. Tad nu rausāmies ārā un gājām meklēt ceļu uz Ziemeļu terminālu no kurienes tad mums bija jāizlido uz Dubaju. Ceļš atradās viegli, zīmes norādīja North terminal transfer. Transfērs izrādījās neliela telpa koridora malā, kurā televizori cītīgi rādīja reisu grafiku. Tur pat melns uz balta bija rakstīts: “Autobus kursē ik 15 minūtes gaidiet, šoferis Jūs pasauks”. Apsēdāmies un sākām gaidīt. Atnāca krievu tautības ģimenīte, kas lidoja uz Maljorku un arī gaidīja. Pagāja 20 minūtes, gaidot bija apložņāta tuvējā apkārtne, noskaidrōjās, ka trepes uz leju ved uz autobusa pienakšanas punktu, tieši tāpat kā lifts. Diemžēl automātiskās durvis vaļā vērās tikai ar kodu. Tika atrasts arī balts telefons ar kura palīdzību varēja sazināties ar lidostas administrāciju, ja nemaldos numurs bija “159″. Pagāja vēl dažas minūtes mūsu kompānija jau sāka meklēt cilvēku, kurš zvanīs administrācijai, ar tekstiem, davai pazvani tu utml. Bija cerības uz krievu ģimenīti, taču izteiciens: “Umeļi bi govoriķ po angļiski, mogļi i pozvaņiķ i sprosiķ!”, tās sagrāva. Tad nu saņēmos un pazvanīju pats. No administratora uzzināju, ka buss ir ceļā un tūlīt būs klāt. Kā par brīnumu tiešām autobuss pēc 10 minūtēm pienāca. Šoferītis pārbaudījis mūsu biļetes aiztransportēja mūs uz Ziemeļu terminālu. Tur, atraduši Emirates aviolīniju iečekošanās punktu, atklājām, ka apkalpojošā personāla tur nav, bet toties ir balts telefons. Nu jau zvanot citam uzzinājām, ka personāls ir ceļā, lai pagaidot. Atnākusī sieviete, izsniedza mums boarding pass Londonai un Dubajai. Tālāk dodamies uz drošības pārbaudi. Visiem lik novilkt kurpes un jostas, dažiem “laimīgajiem” tiek izkrautas visa rokas bagāža. Mēs neesam “laimīgo” vidū un diezgan ātri varam doties uz Getvikas tax free zonu, kurā, ja godīgi, nekā jēdzīga nav. Nonākot Boarding Gate un gatavojoties 7.5 stundu lidojumam uz Dubaju, ievēroju, ka šī reisa pasažieru vidū mēs esam gandrīz vienīgie baltie cilvēki. Iekāpšana lidmašīnā notika standartā, sievietes ar bērniem, invalīdi un tad pārējie. Vienam mūsu ceļabiedram reāli nepaveicās, viņam priekšā sēdēja hiperaktīvi arābu sīkie, kas nodarbojās ar aktīvu dauzīšanos un plūkšanos. Visvairāk mani izbrīnīja bērneļu mātes attiekme, pilnīgs pofigs, lai sīkie ņemas. Paceļoties gaisā mums pasniedza uzkodas, pēc kurām lidmašīnas pasažieri sāka iemigt. 2007. gada 27. jūnijs (Dubaja -Singapūra)[/b] Pats ar paēdis nosnaudos un pamodos, kad lidmašīna jau lidoja gar Irākas robežu. Kaut kādu iemeslu dēļ Irākas teritorijā lidmašīna neielidoja. Jāatzīst, ka gulēšana lidmašīnā ir diezgan nepateicīgs pasākums. Salonā bija lidoja pāris zīdaiņi, kas koncertēja īpaši nevadoties pēc pulksteņa laika. Tad netālu no manis sēdēja viens pavecāks nēģeru onkulītis ar spieķi, kurš nakts vidū, nometis zemē avīzi, aizrautīgi ar spieķi to mēģināja sabakstīt apakšā zem citu sēdekļiem, procesu pavadot ar dzīvespriecīgu čabināšanu. Pirms nolaišanās mums pasniedz brokastis, kas jāatzīst ir visnotaļ garšīgas, lai neteiktu izcilas. Emirates tiešām rūpējas par ēdināšanu un ir ok! Lidojot virs Dubajas neko daudz ieraudzīt neizdodas - viss tīts dūmakā. Nu tā pilsētas biznesa centru jau redzēt varēja. Nolaišanās Dubajā notiek bez starpgadījumiem. Lidmašīnas pamešana atgādina izkāpšanu pirtī - ārā ir tikai 6:30, bet gaisa temperatūra jau bija pāri 30 grādiem. Es nosvīdu momentāli. No izkāpšanas vietas uz lidostu tikām transportēti ar autobusu, kurš par laimi bija ar gaisa kondicionētāju. Lidostā nācās pavadīt aptuveni 2 stundas. Pati galvenā problēma bija noskaidrot Dubaja - Singapūra lidmašīnas izlidošanas geitu. Tablo kā par nelaimi bija salūzuši un neko mums palīdzēt nevarēja. Taču, mums vērojot tablo, klāt pienāca vietējais vīrelis ar papīra lapeli rokā un vienam no mūsu ceļojuma biedriem pārliecinši apgalvoja, ka mūsu reisa gate esot 39. Nopriedām ka tad jau tā arī būs un gājām ievērtēt Tax free veikalus. Bija dzirdēts, ka Dubajas Tax free esot izcili labs. Diemžēl jāatzīst, ka nebija ne labs, ne daudzveidīgs, ja nu vienīgi cilvēkiem, kas nolēmuši iegādāties Rolex par lētāku naudiņu. Pati lidosta bija ienkārši pārblīvēta ar ļautiņiem, no kuriem puse izskatījās pēc Pakistānas viesstrādniekiem, kas dodas mājās.Šamie ļoi mīlēja savas nomešanās vietas iekārtot tieši pie tualetēm. protams, bija arī daudzi tradicionālajos paltrakos ģērbti arābi, kuri gan (paltraki) variēja no tikko ar Ariel mazgātiem, līdz reāli nošmulētiem. Lidmašīna uz Singapūru izlidoja ar stundas nokavēšanos, kaut kāda daļa pasažieru bija aizkavējušies. Lidojums ilga aptuveni 7 stundas, bija jau pierastās ēdienreizes un klusās stundas evivalents, kad visi guļ. Virs Indijas okeāna ~ 1500 km no Singapūras sakās reālas gaisa bedres, kas rezultējās apnicīgā kratīšanā. Taču lai vai kā līdz Singapūrai tikām. Pirms piezemēšanos aizpildīju lapeli, kas jāiesniedz Singapūras imigrācijas dienestam. Nolaidāmes 1 Terminālā un vācām mantiņas izkāpšanai. Arī te neiztika bez ekcesiem, priekšējā slonā vienam nēģeru puikam uznāca epilepsijas lēkme, kas aizkavēja izkāpšanu uz kādam 10 minūtēm. Izkāpuši no lidmašāinas devāmies meklēt savas mantas, kurām vajadzēju mums sekot no pašas Rīgas. Nevienam nebija īpašs pārsteigums, ka visas somas nepienāca. Viens no ceļabiedriem bija palicis bez somas. Fakts bija visnotaļ bēdīgs, kuru gājām risināt uz nozaudētās bagāžas punktu. Tur tik aizpildīts pieteikums, norādīta Singapūras adrese un viss pasākums viesa cerību, ka soma atradīsies. Tālāk devāmies uz 2. Terminālu, kur bagāžas glabātuvē nodevām visas mantas, kas mums Singapūrā bija liekas. Tālāk devāmies meklēt taksi ar kuru nokļūt līdz mūsu apartamentiem hotelī Summerwiev. Takša atrašanu regulēja speciāls cilvēks, kurš ļautiņus laida pa vienam ārā pa durvīm un sēdināja taksī. Sagaiadījuši savu kārtu arī mēs tikām pie taksometra, kurš kā jau paredzams brauca par nepareizo ielas pusi. Taksometra šoferis nezināja, kur atrodas latvija, toties viņš zināja, kur atrodas Eiropa un Francija. No viņa sapratām, ka ceļojums uz Eiropu ir dārgs prieks, labāk ir doties uz Ķīnu. Uzzinājām,ka ar Eiropas mašīnām Singapūrā braukā tikai biezie. Šoferis tika arī iztaujāts ar apskates objektiem, viņa tops bija Sentosas sala un Night safari. Viss brauciens no Lidostas līdz pilsētas centram izmaksāja mūsu naudā 5 Ls. Ap 23:00 jau bijām nonākuši viesnīcā, uzrādījām rezervāciju un tikām pie numuriem. Viesnīcas numurs atgādinaja ventspils viesnīcu “Dzintarjūra”, viss nedaudz nolaists ar vannas istabu skapī. Vanna jāatzīst bija domāta vidusmēra ķīnietim. Bet kopumā bija ok. Ar ceļojuma biedriem nolēmām satikties brokastīs 8:00 un gājām gulēt. 2007. gada 28. jūnijs (Singapūra) No rīta 7:30 pabrokastojām viesnīcas restorānā. Brokastis bija labas, precīzāk būtu teikt standarta - omlete, cīsiņi, augļi, kornfleiksi, maize, sulas un ūdens. Tālāk devāmies uz tuvāko metro staciju Little India, lai dotos uz Harbourfront staciju, no kuras nokļūt Sentosas salā. Iešana uz metro pie Latvijas vēsās vasaras pieradušam cilvēkam bija īsts pārbaudījums. Jau no paša rīta gaisa temperatūra bija pāri 30 grādiem, gaisa mitrums, man likās zem 100% tur nemaz nav. Vispār sajūta, kā iešana pa lielu turku pirti ar drēbēm. Jāsvīst ir ļoti cītīgi, lai neizjauktu organisma termoregulāciju. Ceļš bija ap kilometru, bet nokļūšana kondicionētās telpās bija patīkama. Metro Singapūrā „Das ist etwas!”. Rīgai aiz skaudības vajadzētu nosprāgt, visas pilsētas malas un vietas ir ērti sasniedzamas maksimums 50 minūšu laikā. Diemžēl tas prieks nav par velti un jāmaksā par to Singapūras dolāros. Biļetes ir vienkāršas magnētiskās kartes, kuras tu ieejot metro stacijā novelc gar turniketu un ārā tiec tādā pašā veidā. Biļešu iegādei kalpo interaktīvs biļešu automāts ar touchscreen ekrānu, kur tu norādi galapunktu, biļešu skaitu un samet iekšā naudu. Izkāpjot savā stacijā biļeti vari atdot biļešu automātam, kurš par to samaksās 1 SGD. Tikuši līdz Harbourfront stacijai, sekojām norādēm un devāmies uz monorail staciju, kas savieno Singapūru ar Sentosas salu, pirms stacijas nopērkam biļeti un varam sākt gaidīt pašu vilcieniņu. Vilcieniņu sagaidījām diezgan ātri un pēc 5 minūtēm jau bijām Sentosas salā. Izkāpām otrajā stacijā pie lielās lauvaszivs, Singapūras simbola, noorientējāmies apkārtnē un par savu pirmo apskates objektu izvēlējāmies Underwater world. Nokļuvuši līdz turienei ar iekšsalas autobusu līnijas palīdzību, devāmies iekšā. Jāatzīst, ka šamā atrakcija, bija viens no iemesliem, kāpēc ceļš uz Austrāliju tika mērots caur Singapūru. Iekšpusē no sākuma ir dažādi akvāriju ar visādām zivtelēm, medūzām un citām jūras radībām, taču pati galvenā atrakcija ir pagrabstāvā aptuveni 100 m garš stikla tunelis, kas ļauj tev iet cauri akvārijam, pilnam ar haizivīm, rajām un citām zivtelēm, no kurām daža laba ir puscūča lielumā. Pasākums iepatikās un izstaigāju akvāriju divas reizes. Pabeiguši akvārija apmeklējumu devāmies uz Siloso fortu, kādreizējo angļu impērijas cietoksni, kuras nolūks bija nosargāt Singapūras ostu pret iebrucējiem. Kā visi labi zina no vēstures, šamā forta padošanās japāņiem skaitās viena no sāpīgākajām zaudēm angļu kara vēsturē. Līdz ar to arī pati forta ekspozīcija ir tāda ar rūgtumu, redz kādi mums lielgabali, bet ģenerāļa neizlēmības dēļ padevāmies. Uz forta kalnu tevi uzved ar autobusu un tad tu vari mierīgi to kādas 2 stundas pētīt un izložņāt. Tā kā pasākums notika bez kondicionētām telpām, karstums bija nežēlīgs. Pēc Siloso forta apmeklējuma devāmies uz Sentosas pludmali, kas bija izveidota tīri tā neko palmas, smiltis un ļoti silts ūdens. Pablandījušies pa pludmali nolēmām doties uz Delfināriju skatīties delfīnu šovu. Iekāpām Beach train un devāmies uz delfināriju, taču nedaudz padomājuši nolēmām braukt līdz galapunktam tāpat paskatīties. Galapunktā ieraudzījām visnotaļ dzīvespriecīgu atrakciju Sentosa Luge, kuru vistuvāk varētu raksturot rodeļi uz asfalta. Nopērc biļeti tevi ar pacēlāju uznes sentosas salas reljefa augstākajā punktā, tur tev iedod rodeļveidīgus rateļus, uzmauc galvā ķiveri un enjoy mauc lejā pa kalnu kādu kilometru, pa ceļam gan salikti bremzētāji, lai neviens neskrien pie Pētera vārtiem ar rodeļu rateļiem. Izbraukuši kāpām atpakaļ Beach train un devāmies uz Delfināriju. Nonākuši tur konstatējām, ka šovs būs tikai pēc stundas devāmies uz Āzijas tālāko dienvidu punktu, kurš arī kā par brīnumu atrodas uz Sentosas salas. Āzijas galējais dienvidu punkts ne ar ko īpaši neizceltos, ja uz tā nebūtu uzbūvēti divi savienoti tornīši, līdz kuriem var nokļūt pa iekaramu tiltu. Ja to tur nebūtu varētu mierīgi paiet garām un nemaz nepamanītu, ka esam uzkāpuši uz tā dienvidu punkta. Skats uz ostu un kuģu reidu bija superīgs. Atgriezušies Delfīnu lagūnā nedaudz iestiprinājušies vietējā Makdonalda ekvivalentā, gājām vērot šovu. Veiksmīgi iekārtojāmies otrajā rindā un padsmit minūtes pagaidot, šovs sākās. Delfīni nedaudz papeldēja, palēkāja un ļāva speciāli izvēlētiem brīvprātīgajiem sevi paglaudīt. Biju gaidījis kaut ko nopietnāku un nedaudz vīlos. Šovs ir par pakāpi zemāks nekā Klaipēdas delfinārija delfīnu sniegums. Totāls ne Flipers! Flipera cienīgu šovu neredzējuši, devāmies uz 4D Cinemas rādīja pirātu filmu, tā kā šitādu štelli apmeklēju pirmoreiz likās ir okei, bet nu nekas outstanding. Taču nākošais apskates punkts gan bija izcils - Butterfly world, reāls tauriņu parks, kurā dzīvo un lidinās visdažādākie tauriņi no normāliem Latvijas kalibra tauriņa līdz monstriem ar spārnu izpletumu plaukstas lielumā. Daži gan jau mētājās pa zemi sabradāti, taču pārējie gan lidinājās uz urrā šad tad piestājot, lai ļautos fotografēšanai. Kā pēdējā atrakcija bija Skytower, kurš nosaukts Carlsberg alus vārdā. Ideja sekojoša - iekāp barankas formas ierīcē, kas tevi paceļ 135 metrus virs apkārtnes un vari izbaudīt Singapūras skatus. Ar mums kopā augšā devās vietējo malajiešu grupa (izskatījās pēc rūpnīcas pasākuma), kas ceļoties augšā sevi idrošināja ar dziesmām, izsaucieniem un nez kāpēc izslēdzot kondicionieri. Tikuši atpakaļ uz zemes devāmies uz gaisa vagoniņiem, lai nokļūtu atpakaļ Singapūrā. Vagoniņi bija četrvietīgi, brauca daudz augstāk nekā slavenais Siguldas gaisa vagoniņš, un Singapūras skata baudīšanai traucēja nedaudz nospeķotie un aizrestotie logi. Nokļuvuši vagonuiņu pieturas punktā nolēmām nedaudz pablandīties pa veikaliem iepirkšanās centrā Vivo City. Veikalu piedāvājums tur ir tāds pats kā Rīgā un arī cenas nemaz neatpaliek. Elektronikas preces maksā aptuveni tikpat, daži TV pat dārgāk. Tā kā devāmies vien realizēt vakara plāna daļu vakariņas China Town. Nokļūt tur ir viegli, kāp iekšā metro un brauc uz staciju China Town, nedaudz pablandies pa ķīniešu kvartālu līdz atrodi Food street un meklē vietu, kas atbilst tavām vajadzībām. Fōodstreet attaisno savu nosaukumu, pārtikas tirdzniecība tur ir divos līmeņos: Pirmais līmenis ielas mala - Ēdienu dod uzreiz, ir arī galdiņu taču to novietojums pie miskastēm, no ēšanas nekādu estētisku baudījumu nesola. Taču izvēle bagātīga no nūdelēm līdz paša izvēlētam krupim no kastes. Otrais līmenis – restorāniņi telpās, tur tevi aktīvi mēģina dabūt iekšā iekšāsaucēji. Tā nu arī mēs pēc pāris simts metriem ļāvāmies iesaukties iekšā. Vispār restorāniņš bija tīrīgs un kārtīgs, lai gan ēdienkarte reāli līdzīga mūsu Gan Bei pasākumam, tomēr nedaudz garšīgāka. Vietējam personālam bija nelielas problēmas ar angļu valodu, jo kola bez ledus ar citronu atnāca kā kola ar ledu un citronu. Bet paēdām labi un devāmies ar kājām atpakaļ uz viesnīcu gabaliņš bija ap diviem kilometriem, bet Singapūra naktī ir skaista pilsēta, nedaudz arī mūs ķēra ik vakara lietutiņš. Netālu no viesnīcas apmeklējām pārtikas veikaliņu, lai iepirktu provīziju, kur novēroju interesantu parādību. Pirms manis iepirkās Ķīnas Tautas Republikas pilsonis, kurš nekādi nespēja saprast, kāpēc Singapūrā neņem pretī viņa juaņas, reāls šovinists, apsardze viņu izlika ārā. No dienas piedzīvojumiem noguris nonācis viesnīcā likos gulēt. 2007. gada 29. jūnijs (Singapūra) Kā jau ierasts 7:30 devāmies brokastot, ēdienu izvēle nebija mainījusies, tā ka izvēlējos jau zināmās garšīgās lietas (omleti un cīsiņus). Pēc brokastīm, sabīdījām viesnīcā vietu, kur atstāt savas mugursomas, lai nebūtu jānēsā līdzi, un devāmies uz metro staciju. Metro vilcieniņš atnāca atvēra durvis salaida iekšā cilvēciņus un izdodot Pacman raksturīgo (tuk-tuk-tuk) skaņu durvis aizvēra. Mūsu šodienas galamērķis bija Jurongas putnu dārzs. Singapūrā ar metro drīkst tikai braukt, nedrīkst tajā ēst, smēķēt un vest durianu. Metro ir arī uzsaukumi, kas aicina apvienot spēkus cīņai ar malāriju. Nokļuvuši līdz Boon Lay stacijai devāmies uz autobusu transfēru, kas mūs aizvestu līdz putnu dārzam. Norādes bija skaidris saprotamas un pieturu atradām ātri. Jāatzīst, ka rīgas autobusus stacijām līdz Singapūras līmenim vēl ir ko augt. Viss notiek pēc grafika kā lielā pulkstenī, autobusi pienāk un attiet nevienam netraucējot un taipat laikā pamanās uz gājēju pārejas nevienu nenobraukt un jā reāli palaižot pāri cilvēkus. Bija dzirdēta arī lieta, ka autobusu šoferis ja iedod neprecīzu naudiņu atlikumu neatdod, taču šis nebija tas gadījums. Pēc 15 minūtēm sagaidījuši savu autobusu un pērkot biļeti, visi dabūjām atlikumu atpakaļ. Autobuss līdz putnu dārzam veda mūs 15 minūtes, bet tā kā bija kondicionieris bija ok. Jarongas putnu dārzs atgādina parku, kurā brīvi vazājā dažāda kalibra un krāsu putni. Un visam riņķī var apbraukt ar monorail. Iesākumā mums paveicās un paspējām uuz Birds of Prey šovu. Tas bija reāls šovs visādi ērgļi, grifi un vanagi rādīja savas spējas noķert gaisā pamestu gaļas gabalu, pikēt virs skatītājiem cēli sēdēt, bija iepaidīgi un pamācoši, par katru tika nedaudz pastāstīts un pēctam notika demonstrācija. Noskatījušies šovu devāmies uz flamingo dīķi, smuks dīķelis pilns ar sārtajiem flamingo prikolīgi. Nākošais apskates punkts bija tropu māja. Izlikās jau dīvaini, kur tad Singapūrā vēl tropu māja, bet iegājuši iekšā nosvīdām vēl vairāk, un varēja reāli izstaigāt tropiskā meža maketu no reāliem kokiem pilnu ar reāliem putniem. Waterfall aviary varēja ievērtēt āzijā augstāko mākslīgo ūdenskritumu, gar kuru laidinājās visādi tropiem raksturīgi putneļi, pamatā krāsaini bišēdāji. Varēja uzkāpt līdz paša ūdenskrituma iztekai un apskatīties aviāriju no augšas. Cilvēki nopietni piestrādājuši pie ekspozīcijas. Tad devāmies uz monorail vilcieniņu un izbraucām cauri visam parkam, lai ievērtētu, ko vēl vērts apskatīt. Nez kāpēc, bet indieši pie baltajiem vienā vagonā nemaz nesēžas. Izvozinājušies un atpūtinājuši kājas devāmies uz Parrot Paradise, tur gan visi putneļi bija salikti pa būriem, bet toties šamo bija daudz, ļoti daudz, lai gan runāt neviens nerunāja. Izpētījuši papagaiņu apmetnes vietu devāmies uz Lorry loft, kurā arī mita papagailīši taču šamiem bija uzbūvēts kādus 20 metrus augsts un hektāru plašs būrītis, kur tusēt. Tā kā cilvēki varēja iet iekšā un piedzīvot close encounter ar papagaiļiem. Turpat blakus bija būdiņas ar paradīzes putniem, šamos ieraugot kļuva skaidrs kādēļ šos tā sauc ritīgi uzcirtušies. Pēdējā apmeklētā atrakcija bija pingvīni, tāču šamie kaut kā uz sava mākslīgā ledus gabala izskatījās bēdīgi un nošņurkuši. Pēc Bird park apmeklējuma devāmies uz metro stacija no kurienes uz Zinātnes un tehnikas sasniegumu muzeju. Lai tiktu uz muzeju nākas kādu kilometru iet ar kājām pa parciņiem un supermārketiem. Redzējām arī aktīvo reklāmu, kā latvijā, kad tev rokās bāž visādas lapeles, kuras tu pēctam nezini, kur nomest. Taču Singapūrā atklājām veidu kā šamos atšūt. Izeja sekojoša, tev ķīnietis mēģina ieskopēt lapeli, tu viņam latviski jautā: „Kas tas ir?”, ‘100% gadījumos šamais atšujas momentāni. Tehnikas muzejs laikam bija domāts vairāk tāds izglītojošs, bet interaktīvi elektronisks, ne kā Vīnes Mehāniski interaktīvs. Bija jau visādi modelīši utt., bet tā kā bijām jau reāli nostaigājušies tad apmeklējām muzeja daļu saistītu ar elektroniku un ar nanotehnoloģijām, citur nemaz īsti nevazājāmies. Pavadījuši kādas trīs stundas muzejā un beigās noskatījušies Teslas mašīnas šovu,nolēmām doties uz viesnīcu pēc mantām un braukt uz lidostu. Pa ceļam gan vēl uztankojāmies vietējā McDonaldā. Viesnīcā atguvām savas mantas, nedaudz pasērfojām internetā uzzinājām, ka Latvijā līst reāls lietus, palūdzām viesnīcas personālām, lai šamie izsauc taksi. Mums tika pateikts taksometra numurs ar kuru mums jābrauc, taču mēs iekāpām jau pirmajā piebraukušajā un devāmies uz lidostu. Lidostas 2. Terminālā savācām savu bagāžu un devāmies uz busu, kurš mūs aizveda uz budžeta terminālu. Budžeta termināls gandrīz pilnībā veltīts Tiger Airways. Jāatzīst, ka viņā nebija īsti ko darīt un nācās kādas 2 stundas līdz check in laikam nobumbulēt sēžot un pārspriežot pieredzēto. Sākoties chek in veiksmīgi pielīdām gandrīz paši pirmie, taču mums priekšā stāvošajiem ķīniešiem bija kaut kādas problēmas ar bagāžas svaru vai ar braucējiem. Beigās varēja saprast, ka no četriem aizlidoja tikai 3. Mums gan problēmu nebija un varēja doties uz drošības kontroli. Drošības kontrolē sanāca neliela nesaprašanās ar drošībniekiem, šmie pras man „Your bag”, es saprotu „Step back” un atkāpjos, šamais atkal prasa, es atkal atkāpjos, beigās sapratu un abi ar drošībnieku ierēcām par miscomunication,. Pārbaude bija formāla un drīzvien jau biju Tax free zonā. Tur iesākumā pavakariņoju ar sendvičiem, un tad nopircis grāmatiņu par mormoņiem lasīju līdz lidmašīnas pienākšanai. Iekāpšana lidmašīnā noritēja mierīgi, kā jau lētajās aviolīnijās uz lidmašīnu pa lidlauku visi devās ar kājām, izlidošana notika pēc grafika. Tā kā lidmašīna bija pustukša man vienam bija veseli 3 sēdekļi kur izvērsties. Priekšā esošais austrālijas pilsonis man apjautājās vai drīkst nolaist atzveltni, es visžēlīgi atļāvis turpināju lasīt mormoņu piedzīvojumus. Lidojums virs Singapūras naktī bija brīnišķīgs, nekad nebija nācies redzēt lielpilsētu naktī no gaisa, arī osta izskatījās kā Jaungada eglīte. 2007. gada 30. jūnijs (Dārvina) Lidojums no Singapūras uz Dārvinu aizņēma aptuveni 4 stundas un izdevās arī nedaudz nosnausties. Tuvojoties Austrālijai, Dārvina pa lidmašīnas logu izskatījās reāla mazpilsēta. Lidostā piezemējāmies 2:30 un devāmies uz pasu kontroli. Pirms doties uz pasu kontroli cilvēkam jau lidmašīnā ir jāaizpilda neliela imigrācijas kartiņa, kurā uzrādi savus personas datus, ceļojuma mērķus un nolūku. Pasu kontrole Dārvinas lidostā nebija nekāda bērnu spēle. Visi stāv rindā un pa vienam pieiet pie lodziņa pa vienam. Pirms mums viens ķīniešu indusu puika, izrādās visos jautājumos tipa; „Vai vedat ieročus, narkotikas, dzīvnieku izcelsmes produktus?”, saķeksējis YES, kas šokē pasu kontolieri. Šamajam prasa: „Do You speak english?”, ķīnietis induss saka: „Yes”. Tad šim jautā „Do you understand questions?”, šamais: „Yes”. NU ko nolika puiku malā uz interviju. Bet diez vai kādu gadsimta sazvērestību tur atklāja. Pienāca mūsu kārta, mēs visi barā aizejam, paņem mūsu kases nočeko, vīzas pat neprasīja, laikam jau datorsistēmā viss redzams. Vienu no ceļabiedriem pasauc sānus un saka, pasēdi parunāsies ar imigrācijas dienestu. Pārējie var iet. Pārējie nedaudz izbrīnīti arī iet un savāc bagāžu, kas šoreiz ir atnākusi visiem. Un stājās rindā uz bagāžas pārbaudi. Ja jau mums anglijā likās, ka pārbauda visu tad Dārvinā izlases kārtībā, katra otrā soma plus aizdomīgās tika izkrautas uz galda un pamatīgi pārbaudīts viss saturs. Pēc kādām 10 minūtēm atgriežas arī ceļabiedrs, kuru izsauca uz pārrunām. Šamam esot uzdoti jautājumi: „Ar ko tu kopā ceļo?, Kā viņus sauc?, Kādēļ neceļojat ar tūrisma firmu?, Kāpēc ielidojāt Dārvinā?, Ko gatavojaties apmeklēt?, kur nakšņosiet? utt.”. Pienākot mūsu kārtai mums par laimi somas nevienam nepārbauda un beidzot varam spert kāju uz Austrālijas kontinenta. Nokļūšanai uz Gecko Lodge, mūsu nakšņošanas vietu, izvēlamies taksometru. Taksometra šoferis izskatās pēc filipīnieša, bet ir ļoti informēts, šamais zina, kur ir latvija un vispār eiropas lietās orientējās labi. Apstāstīja mums kā nokļūt līdz autonomas punktam un par visu braucienu samaksājām 26 AUD. Kā arī iešķiebu šim par suvenīru vienu latvijas latu. Gecko Lodge internetā izskatījās viduvēja backpakeru iecienīta vieta ar pankūkām brokastīs. 4:00 ierodoties, viesnīca atstāj nolaista ūķa iespaidu. Istaba itkā ir, taču visas mēbeles ir bišku palauztas, un kā tumbočka kalpo kartona kaste arī nedaudz ieplēsta. Tā kā citas alternatīvas nav liekamies vien gulēt. Pēc kāda laika atklājas arī, ka viesnīcai ir plānas sienas, jo blakusistabā kādam backpackerim uznāk klepus. No rīta ap 7:00, kādam no viesiem vairs neguļas un šamais lēni stampā uz riņķi pa augšstāvu tēlodams nelielu zilonīti, tas laikam liecina, ka griestu plānums korrelē ar sienu plānumu. Ap 9:00 sataisījies iet brokastīs atklāju, ka brokastu trauki pašam jāņem līdz, un ja godīgi tad brokastošanas vieta izskatījās tik antisanitāra, ka nolemjam paēst pilsētā. Arī baseiniņš, kas minēts reklāmā ir, bet tīrīts nav kādu mēnesi, lush tropical garden -laikam tā sauc 3 palmas. Dodamies uz autonomas punktu, tā atrašana nekādu problēmu nesagādā. Kā par brīnumu mums iedod tieši to mašīnu, ko bijām rezervējuši Subaru Outback Forester, tipisks parketa džipelis, bet ir okei. Noslēdzam līgumu sapiķojam un dodamies tālēs zilajās. Pareizāk sakot uz vietējo ēstuvi, kurā normāli pabrokastojam un apspriežam dienas plānu. Dienas plānu vienmēr zināja mana draudzene, kas arī bija galvenā plānotāja. Nolemja pamest Gecko lodge un nakšņot kempingā teltī, jo sliktāk tu diez vai būs. Iesākumā aizbraucam uz Darvinas pludmali un pamielojam acis ar superīgi zilu jūru un debesīm, kuras gan izkropļo meža ugunsgrēku dūmi. Turpat parkā ieraugam arī pirmo aborigēnu, kurš jau rīta sutā saguris atpūšas uz soliņa. Melns kā zābaka šekte, bet citādi cilvēks, kas cilvēks. Dodamies uz Gecko lodge un izčekojamies. Uz jautājumu: „Kāpēc?”. Liekulīgi atbildu: „Our plans had changed”. Iekāpuši mašīnā dodamies uz tuvāko supermārketu un iepērkam paiku, ūdeni. Tālāk dodamies uz Crocodile Park. Tas ir tāds lokāls centriņš, kurā audzē krokodilus un pie reizes arī izglīto ļautiņus par to uzvedību un paražām. Ierodoties fermā uzzinām, ka līdz lielajam barošanas šovam mums vēl ir pusotra stunda, kuras laikā varam apskatīt parka zvēruļus. Pirmais, ko redzējām bija krokodilu dīķis, kura malās gulšņāja divmetrīgi krokodilēni un tēloja baļķus. Tālāk sekoja betona bunkuri, kuros turēja 3 līdz 5 metrīgus monstrus. Kuri arī tēloja baļķus, daži gan bija atvēruši muti pasīvai ventilācijai. Tālēk sekoja zoodārzs ar emu, dingo, lauvām, valabijiem, ķenguriem, bruņrupučiem un mērkaķēniem. Parka galā atkal bija krokodilu basieni, bet tajos dzīvoja divgadīgie vienā baseinā 800 otrā 700, visnotaļ saspiesti, bet kamēr jauni, krokodili mīl čupoties. Ak jā gandrīz visi krokiji bija sālsūdens vai salty, vietējo valodā. Pēc slaistīšanās sekoja krokiju feedings, tas tiešām bija šovs, tika demonstrēts, kā krokodils var izlekt no ūdens pilnā augumā, ka šamais nemaz nav tūļa, un skaņa ko izdod žokļi, kas aizcērtas, vieš respektu. Var piedalīties arī pats, ja esi pietiekami aktīvs vari no vietējā reindžera dabūt koka makšķeri, kur galā piesieta vistas gaļiņa un kaitināt krokodilu. Tāču nevienam tas neizdevās ilgāk par kādām 3 minūtem. Tur arī uzzinām, ka NO WORRIES tev, lai aizmuktu no krokodila, kas var skriet pat 20 kmh, nav jāskrien ātrāk par krokodilu, pietiks, ja skriesi ātrāk par saviem draugiem. Pēc šova aplūkošanas devamies uz suvenīru veikalu, kurā starp citu ir vislētākie, krokodilādas izstrādājumi visā NT daļā. Sapirkām suvenīriņus un devāmies uz lielveikalu. Lielveikalā tika iegādāta portatīvā gāzes plīts, ēst gatavošanai, piepūšamais metracis telts labiekārtošanai un vēl nedaudz paiku. Lonely planet izlasam par Hidden valley kempingu un dodamies to meklēt. Darvina ir privātmāju pilsēta ar augstceltnēm tikai centrā, tādēļ tajā ir daudz piepilsētu visādi rajoniņi, kas sapresēti 10 x 10 km laukā. Hidden valley savu nosaukumu attaisnoja, meklējuši kādu pusstundu, pajautājām padomu vietējam sētniekam, kas pateica, ka karte ir nepareiza un norādīja virzienu. Karte tiešām bija nepareiza un Hidden Valley atradās. Tā kā ieradāmies vakarā, nācās vien samierināties ar teltsvietu netālu no skudrupūžņa. Telti bijām veduši no pašas Latvijas līdz ar guļammaisiem, uzstādīšana veicās ātri tika piepumēts arī matracis, tad izrādījās ka notikusi miskomunikācija un visiem būs jāguļ uz viena matrača. Tas gulēšanu padarīja sarežģītāku, taču uz Gecko Lodge nevienu atpakaļ nevilka. Tad nu iedzēruši pašgatavoto tēju, parunājušies likāmies gulēt. Par nelaimi mums izrādījās ka 30. jūnijs ir NT day, un visi cītīgi rībināja salūtus, kas arī izskaidroja dienā novēroto daudzo bodīšu skaitu ar uzrakstu Fireworks. Arī netālā motokrosa trase nodarbojās ar sacīkstēm un līdz pusnaktij par miegu nebija ko domāt. Protams, arī latvijas radi kuriem Austrālijas naktī ir pusdienas laiks iedomājas pazvanīt un pajautāt kā tad klājas. Bet kopumā pārnakšņojām labi. 2007. gada 1. jūlijs (Dārvina -&gt; Edith Falls) Neliela atkāpe par laika apstākļiem Austrāliju mēs esam apciemojuši tā saucamajā Dry Cold Season, jeb latviski runājot ziemas vidū. Šāds gadalaiks NT (Northern Territory) garantē lietus neesamību, ciešamu gaisa temperatūri 25 grādi Dārvinā pa dienu ēnā, līdz kādiem 15 grādiem Uluru. Vējelis visu laiku mierīgs nekā ievērības cienīga. Dienas ļoti īsiņas ap 6.30 - 7:00 sākt lekt saule un ap 18:00 – 19.00 tā jau slēpjas aiz apvāršņa. Saulriets nav tā kā pie mums Latvijā, Austrālijā gaismu izslēdz, tūlīt aiz saules pazušanas. Naktīs ir aukstāks nekā dienās (vismaz tas sakrīt ar Latviju), Darvinā kādi 15 grādi, Uluru ap 0 grādiem. Tā ka dodoties uz Austrāliju, jūlijā neko niknāku par garajām biksēm un parastu vējjaku nevajag. Atpakaļ pie lietas No rīta pamostamies Hidden Valley kempingā, neviena čūska vai zirneklis mūsu naktsmieru nav traucējuši. Vienīgās negantnieces ir skudras, kuras uzbruka telts priekštelpā atstātajai ābolu serdei. Uz ātro pabrokastojām, atrisinājām problēmu, kā visu pareizi sakārtot mašīnas bagāžniekā un devāmies ceļā uz bodi pēc vēl viena piepūšamā matrača, tā sakot, pilnam komplektam. Nākošais pieturas punkts pēc plāna bija Territory Wildlife Park (TWP). Parciņš nav tālu aptuveni 45 minūšu braucienā no Dārvinas, no sākuma kādus 40 km pa Stuart HWY tad pa 19 km pa Cox Peninsula road un pie norādes TWP maucam iekšā vēl 7 km. TWP ideja ir sniegt priekšstatu par Northen territory dabas daudzveidību, tājā ir iespēja apskatīt visu Austrālijas ziemeļu gala dabu vienā vietā. Parks ir visnotaļ neliels un, ja vēlas izstaigāt visus celiņus, tad kopgarums ir ap 10 km. Parka sākumā ir neliels caurlaižu punkts, kura visiem jānopērk biļetītes, tad seko galvenā stacija, ar ēstuvīti un suvenīru veikalu. Mūsu pirmā taka bija Woollybuts, nezinu ko tas nozīmē, bet tur varēja redzēt īstus valabijus, kas nebaidījās no cilvēkiem. Protams, valabiji arī tika glaudīti, pēc tam gan nedaudz tālāk tika izlasīts, ka valabijiem galvas glaudīt nedrīkst, bet tikai muguru, diemžēl padoms nāca par vēlu. Tālāk devāmies aplūkot bifeli, nekas īpašs - liels govslops, tad sekoja emu un vietējā cūka. Vietējā cūka gan aizrautīgi aiz koka kaut ko raka un nebija īsti saredzama. Tādēļ cūka tika motivēta atklāties iemetot viņas nožogojumā blakus koka zaru. Tas cūķi motivēja ne pa knapi. Tālākais ceļs pa eikaliptu birzi mūs aizveda uz visīstāko billabongu, ja kāds nezin, kas tas ir, tad analogs Latvijas dīķim. Billabongs saucās Goose lagoon, zosis gan tur neredzējām, bet smukas ūdensrozes gan. Pasēdējuši un atpūtinājuši kājas devāmies uz Burning for biodiversity site, kas izrādījās parasts izdedzināts meža gabaliņš. Te jāveic neliela atkāpe, Austrālijas mežu un krūmāju ugunsgrēki liek pat visrūdītākajam latviešu kūlas dedzinātājam sarauties no mazvērtības kompleksa. Bija tāda sajūta, ka NT tiek mērķtiecīgi nodedzināta. Naktīs vienmēr kaut kur var saredzēt liesmas, pa dienu pamalē vienmēr ir atrodami dūmi. Gadās braukt apstākļos, kad kādus desmit kilometrus gar ceļa malu deg krūmājs. Un kā jūs domājat ir redzami ugunsdzēsēji? Nekā nav, jo redz degšana esot nepieciešama vietējai ekosistēmai. Un, lai notrīc tas valabijs, kura kājeles ir pa īsām, lai aizbēgtu no ugunskura! Atkāpes beigas. Ievērtējuši nosvilināto placīti devāmies pie dingo, kurš kā jau īsts pustuksneša dzīvnieķelis gulšņāja ēnā. Tad tika ievērtēta vietējo zivju bagātība izejot cauri akvārija mājai, jāatzīst visnotaļ jauka vieta. Celiņš mūs aizveda tālāk uz billabongu, kas tā arī saucās Billabong. Šitas bija daudz smukāks un varējām arī novērot bruņurupuču pārvietošanos zem ūdens, kā arī zivteles, kuru izmēri 2 mēnešu vecam sivēnam izraisītu skaudību. Tad nedaudz patramdījuši pusmetrīgu ķirzacēnu dodamies uz Monsoon forest walk. Te nu izgājuši cauri vienam lielam putnu būrim un dažiem mazākiem. Vienā no mazajiem es ieraugu Jesus bird, mazu putneli, kas bradājot pa ūdens salātu lapām izskatās kā īsts Jēzuliņš brienot pa ūdens virsmu. Nenovirzoties no takas, papētot lielus zirneklēnus, dodamies uz parka autovilcieniņa stāvvietu, lai atgrieztos uz galveno staciju. Sēžot un gaidot vilcieniņu, tika izvērsts zinātnisks disputs, par vietējo skudru pārvietošanās ātrumu, cik tālu šamās noskrien pa sekundi vienu akmens plāksnīti vai divas. Diemžēl disputu pārtrauca vilciena atnākšana. Tad nu devāmies uz Galveno staciju, kur izpētījuši suvenīru bodi, nospriedām, nekā nav. Ieturējāmies vietējā bistro un kāpām iekšā mašīnā lai dotos tālāk. Tālāk šoreiz nozīmēja Edith falls, lai tur nokļūtu mums pa Stuart HWY bija jāveic kādi 250 km un tad vēl 19 km līdz pašiem Edith falls. Ceļā uz Pine Creek ieraudzījām pirmos valabijus, kas bija aizmiguši ceļa malā. Pirmo ieraudzīto nobraukto valabiju drīz nomainīja otrais tad trešais, vēlāk viņus neviens vair neskaitīja, izņemot gadījumus, kad tika slēgtas derības cik daudz nobrauktu valabiju būs nākamajos 10 km. Pa ceļam piestājām Pine Creek atpūtināt kājas. Miestiņš izskatījās pamiris un kāda 10 minūtes pasēdējuši vietējā parciņā devāmies tālāk. Tālāk dodoties uz Edith falls ievērojam plūdu mērītājus, tie ir tādi stabiņi, pēc kuriem plūdu gadījumā var spriest par ūdens dziļumi, parasti stabiņu garumi svārstījās no 2 līdz 4 metriem. Mums plūdi netraucēja un ap 18:00 esam Edith falls kempingā. Iznomājuši telts vietu, noliekam automašīnu un dodamies apskatīt Edith falls. Izskatās jau smuki, neliels baseiniņš ar ūdenskritumu. Klāt ir visādas zīmes, kas māca nelekt nepazīstamās vietās ar galvu pa priekšu ūdenī, apraksts, ka šeit ar sastapt tikai freshies. Tas atsauc atmiņā iepriekšējā dienā krokodilu parkā dzirdēto: „Freshies jūs nenogalinās, bet, ja iekodīs kājā, simts šuves garantētas”. Nolemjam telts celšanu atlikt un uzkāpt tuvējā klints korē. Pirmoreiz ieraugām kakadu baru kādus 5 putnus tusējam ap eikaliptu. Tad veicam kāpienu kādu 200 m augstumā un varam vērot saulrietu līdzenumā. Skats ir vienkārši fantastisks. Pustumsā aizejam vēl līdz augšējam ūdenskrituma baseinam un tad atgriežamies kempingā. Ceļot telti tiek ievērtētas dienvidu puslodes zvaigznes, tik daudz pie mums nav. Te gan jāņem vērā Austrālijas kontinenta tīrais gaiss. Telts tiek celta mašīnas priekšējo lukturu gaismā. Tiek uzsildīti spageti ar cīsiņiem pavakariņots un jau 20:00 visi liekas gulēt. Tā kā tagad telts ir apgreidota uz diviem matračiem gulēšana ir ērta. Nedaudz apspriežam šodienas piedzīvojumus un rītdienas plānus un pamazām visi aizmiegam. 2007. gada 2. jūlijs (Edith Falls -&gt; Katherine) No rīta pamodos 6:30, tikai no putnu čivināšanas. Tie kakadu laikam nekad neguļ vai arī miegs viņiem nemaz vēl nav izdomāts. Iekožam brokastis, kafiju ar desmaizi un sākam novākt telti. Telts novākšana mums tagad jau iet daudz ātrāk un arī sapakot visu izdodas kompaktāk. Lai nebūtu lieki jāņemas nolemjam telti pakot čemodānā līdz ar guļammaisiem. Kad viss sapakots atstājam kempingu un novietojam mašīnu stāvvietā. Sākas rīta plāna daļas īstenošana, tas ir Edith fall loop iziešana. Sākas taka ar kāpienu tai pašā vakardienas kalnā līdz augšējam baseinam. Tā kā ceļš ir zināms, tad nekādas problēmas nesagādā. Tad notiek iešana uz augšējo ūdenskrituma baseinu, kas paver visnotaļ iespaidīgu skatu uz zemāk esošo līdzenumu. Beidzot esam nonākuši pie paša ūdenskrituma. Ūdenskrituma gultne uzskatāmi parāda, kā Edith river izskatās slapjās sezonas laikā. Izskatās, ka no kādas iepriekšējās tūristu skatu platformas ir palikuši tikai daži saliekti metāla gabaliņi. Bet arī sausajā sezonā ūdenskritums izskatās tā neko. Nedaudz pasēdējuši ēnā un atpūtušies, kāpām augstāk kalnā, uzkāpuši augšā atradām soliņu uz kura pasēdējām un ievērtējām apkārtni. Tālāk jau viss bija vienkārši lejup kāpšana plats ceļš uz kura jau parādījās pirmie vācu tūristi un arī daži austrālieši. Visi nez kāpēc uzdeva jautājumu: “How are you today mate?”. Uz ko atbildēju: „Fine”. Tikuši mašīnā, devāmies uz Katherine pilsētu kas atradās 61 km attālumā. Katherine, kā jau lielākā daļa NT pilsētu, ir viena liela šoseja, kuru krusto kādas trīs lielākas ielas un viss. Tā kā bijām veikuši no rīta lielus pārgājienus, tika pieņemts lēmums iet uzēst. Uzēdām vietējā karstmaižu centrā saucās laikam Subway. Maizītes bija garšīgas un arī kola nebija smādējama. Atguvuši spēkus devāmies meklēt kempingu. Kempingu atradām un tas atradās tikai ~1 km no slavenajiem Katherine termal pools. Pie tam kempingā mums vēl izdevās dabūt kempinga mājiņu četrām personām ar dušas telpu un tualeti. Uzreiz iekšā gan netikām, jo mājeli vēl tīrīja. Tad nu devāmies uz Katherine gorge, lai izbrauktu ar kruīzu kuģīti. Katherine gorge atrodas 29 km no Katherine pilsētas. Ceļš ir neierasti daudzveidīgs ar daudz līkumiem un kalniem. Ieradušies Katherine gorge tūrisma centrā uzzinājām, ka kuģīti iespējams dabūt vairs tikai uz vakara kruīzu, kas arī bija labi. Gluži nemanot mani līdzbraucēji bija noklīduši. Tad nu kopā ar savu meiteni devāmies tos meklēt. Atradām šamos sēžam eikaliptu ēnā un spriedelējot par krokodilu blīvumu Katherine upē. Izskaidrojām situāciju, un tad nolēmām uzkāpt Katherine aizas vienā sienā, tur bija tūrisma taka 1.6 km. Bija arī tūrisma taka, kuras veikšana aizņemtu 12 dienas to mēs neizvēlējāmies praktisku apsvērumu dēļ. Kāpiens bija zašibis, kādi 70 metri uz augšu pa trepēm, kas izcirstas klintī. Bet skats no augšas ir tā vērts - redzam gan vareno aizu, protams, tikai pirmo, pavisam tādas ir 13 gabalas, no kurām smukākās esot otrā un piektā. Safočējuši dabas skatus un arī paši apskatījušies nolemjam doties atpakaļ. Atpakaļ domājam būs citas trepes un varonīgi soļojam pa taku uz priekšu. Atrodam vietējo degvielas krātuvi un ūdenstorni, kraujas malu un taku. Dodamies vien tālāk pa taciņu, bet rodās resna aizdoma, ka blandāmies pa to pašu plato, no kura vēlamies tikt lejā. Un tiešām nepaiet ne divi kilometri, kā ceļš jau sāk iet uz leju un esam nokāpuši, tad vēl kāds kilometrs līdz mašīnai pa 45 grādiem saulē un gatavs. Tā kā vakara reiss atiet tikai ap 17:00 nolemjam doties atpakaļ uz Katherine pilsētu. Pilsētelē aborigēni ir redzami daudz lielākos apmēros kā Dārvinā. Šamo stāvokļi ir trīs; mērķtiecīga došanās kaut kur pa ielu, tusēšana grupās zālē (iereibušā un neiereibušā stāvoklī, visbiežāk gan pirmajā), sēdēšana pie bodes. Tā kā vietējie mīl iemest pa graķītim, tad bodēs ir uzraksti vienam cilvēkam vienā dienā ne vairāk kā sešas pudeles vīna. Tai pat vakarā pa televizoru redzēju, kā vietējos taisās apbižot pavisam un ieviest sauso likumu. Bet visādi citādi aborigēni par mums nelikās ne zinis. Iepirkuši pārtikas produktus, kolu un maizi, dodamies uz kempingu, kur mājiņā saliekam visas savas mantas un nedaudz atpūšamies. Atpūtušies ejam meklēt termālos avotus, atrodam kempinga žogā vārtiņus, kuri strādā no 6:00 līdz 20:00 atrodam arī ceļu uz avotiem. Pa ceļam mums piesienās viens sīkais, kas apjautājas vai avotos nemīt krokodili, un, ja mīt, tad kādi. Mēs turpat uz zīmes izlasām, ka mīt gan, bet tie ir freshies un nav ko raustīties. Arī sīkais nomierinās un saka saviem vecākiem: “No worries only freshies”. Bet aizejot līdz avotiem redzam, ka no krokodiliem ne vēsts, bet toties pilns ar vācu tūristiem pensijas vecumā, kas tur silda savus kaulus. Mēs novērtējam situāciju un nolemjam sildīt savus kaulus nākošajā rīta, agri, lai neviena cita nav. Pienāk laiks lēnām doties uz kuģīša kruīza pusi, pa ceļam nolemjam apmeklēt vietējo vēstures muzeju, taču iebraucot muzejā un redzot tos krāmus, ko uzdod par eksponātiem nolemjam, labāk braukt uz Katherine gorge pa taisno. Tad nu līdz reisam nākas nobumbulēt vēl aptuveni stundu, kuru tad arī pavadām sēžot pie betona galdiņa netālu no piestātnes. Pienāk atiešanas laiks, bet nekas neatiet, lai uzturētu ažiotāžu, daži cilvēk sāk veidot rindu citi uzķeras un rinda aug. Mums paziņo, ka mūsu kuģis aizkavējies un brauksim ar rezerves. Visi tiek uzlaisti uz kuģīša un pie stūres stājas tantuks, kas paziņo, kur var dabūt ūdeni un kur atrodas tualete. Ceļojums var sākties. Kuģītis pieder pie tā saucamajiem nenogremdējamiem un spēku tam dod divi Suzuki piekaramie motori. Saulīte ar jau pietiekami zemu un klintis sāk iekrāsoties sarkanā krāsā. Skats ir brīnišķīgs - kuģītis brauc pa upi starp klintīm kas slejas 70 metru augstumā. Gar malu smilšu sērēs var redzēt zīmes - neizkāpt krokodilu dēšanas vietas. Tas vairāk domāts kanoe braucējiem. Pēc kāda laika uz vienas smilšu sēres tiek pamanīts krokodils, kurš izrādās esam freshie. Protams, tūristi šo fotogrāfē līdz nemaņai. Pēc brīža uz citas sēres tiek pamanīti divi bēgoši valabiji. Pēc tam pie krokodiliem pieradusi tauta nomierinās un drīz pienāk arī pirmās aizas beigas. Lai tiktu uz otro aizu kuģītis tiek pietauvouts piestātnē un jākāto kādi 400 m ar kājām pa pažuvušo upi, jo ir taču sausā sezona. Nokļuvuši līdz otrajai aizai, nedaudz pagaidām grupas vadītāju un iesēdināti jau citā kuģītī dodamies tālāk. Atkal tiek pamanīti daži saldūdens krokodili, taču pēc tam tiekam vesti pa vissmukāko aizas vietu līdz pašam galam. Vieta tiešām ir smuka divas paralēlas klintis un pa vidu ūdens, kuru visu vēl papildina saulriets. Atpakaļ piebraucot pārejā uz pirmo aizu, nav tantuks nespēj pareizi nolikt laivu, jo traucē zemūdens akmeņi, pret kuriem tiek dauzītas dzenskrūves. Pēc kādiem 5 mēģinājumiem, kuģelis ir piestājis un visi var doties tālāk. Tālāk gan ir kļuvis tumšs un nekas nav redzams. Atgriezušies krastā un atraduši stāvvietā mašīnu, pa ceļam nomaldoties parkā, kur mūs aplaistīja ūdens izsmidzinātāji. Atpakaļ braucam īpaši piesardzīgi. Visi ir dzirdējuši par suicidālajiem valabijiem un ķenguriem, kas to vien gaida, lai izlektu priekšā neuzmanīgam ceļa braucējam, iznīcinot sev un mašīnu. Tā nu arī mēs čunčiņam uz 90 kmh, līdz mūs apdzen Toyota Landcruiser, kuram iesēžamies astē un nenieka nebaidāmies. Pa ceļam novērojam arī iespaidīgu uguns šovu, deg netālā eikaliptu birzs. Atgriezušies kempingā iekožam vakariņas, uz pilnu klapi izmantojot tosteri, nomazgājamies un liekamies gulēt. Protams, skatāmies arī televizoru. Ap pulksten 0:00 Latvijas darba kolēģi sāk zvanīt, lai apjautātos, kas un kā. Telefoni tiek izslēgti.

Līdz Uluru un atpakaļ

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem