Visit Ethiopia and be 7 years younger!!!

  • 18 min lasīšanai
Pamatinformācija: Galvaspilsēta Addis Ababa (5 milj. iedzīvotāju), kopā valstī 70 milj. Valoda: amhariešu (amharic) Reliģija: kristieši, musulmaņi Valūta: 1 Ls ~14 Birr 5 nabadzīgākā valsts pasaulē, lielākā AIDS saslimstība pasaulē, pastāvīgs kara stāvoklis ar Eritreju un Somāliju. Robežojas ar jau minētajām valstīm + Keniju un Sudānu. Izejas uz jūru nav, bet ir cieša sadarbība ar ostas pilsētu (pundurvalsti) Djibouti. Ceļotāji: Jānis Kukulis, Vilnis Strods, Māris Bērziņš, Ainārs Dudars, Andžejs Neguliners Ceļojuma laiks: 2006.gada 27.oktobris līdz 19.novembris 2006.gada 28.oktobra agrā rītā pēc pārlidojuma Rīga- Londona-Addis Ababa ieradāmies praktiski tukšā lidostā. Pirmā iespaids bija maldinošs – tipiskās Āfrikas ainavas vietā Addis Ababa mūs sagaidīja miglā tīta un ar knapiem +10C grādiem. Mūsu maldināšana turpinājās arī vēlāk un gaidāmā karstuma un savannas vietā mēs dažas dienas pat nedaudz salām. Iemesls ir vienkāršs - Etiopija atrodas virs jūras līmeņa starp 2 km un 4,5 km. 1.diena, 28.oktobris Mūs sagaida internetā atrastais Tariku – Jamaikas izskata vietējais, taču ar labām angļu valodas un vietējās ģeogrāfijas, faunas un floras zināšanām. Lai tiktu pie vietējām naudas vienībām - Birr’ām, jāņem līdzi ASV dolāri, kurus labāk mainīt ‘uz ielas’. Kursa atšķirība starp banku un ‘ielu’ ir diezgan liela. Pirmo reizi gan aizbraucām uz valsts banku (pastāv tikai valsts banka). Tur mani ‘atbruņoja’ – nācās atstāt fotoaparātu mašīnā. Pasākums izvērtās uz minūtēm 40. Vienā lodziņā atdevu visus dolārus, par ko pretī saņēmu tādu kā monētu no lēta alumīnija ar kārtas numuru. Pēc vairākkārtējiem maniem pieprasījumiem mani pieņēma pie nākošā lodziņa, kur man izsniedza saburzītu papīrīti, taču uz tā bija minēta summa, ko nodevu. Pie trešā lodziņa saņēmu aprēķinu vietējā valūtā, kuru man skaidrā naudā izsniedza pie ceturtā lodziņa. Jau pirmajā dienā braucam ārā no pilsētas, jo pēc iespējas ātrāk gribam nokļūt dienvidos, kur mīt slavenā Mursi cilts, kas īstenībā bija arī mūsu galvenais apskates objekts. Tā mums sākumā šķita! Pirmās pusdienas mūs pārsteidz ar nenormāli lielu gaļas daudzumu. Tāda vāji termiski apstrādāta nezināma lopa gaļa mazos gabaliņos ar milzumu ļoti stipru piedevu un mērcīšu. Tas viss ēdams ar rokām piekožot inžeru (injera) – vietējo pankūkas izskata raudzētu maizi un piedzerot, kā vēlāk izrādījās, ļoti garšīgo vietējo alu. Tas tur ir nopērkams vismaz 5 veidos, visi no tiem diezgan baudāmi. Pēc 7-8 stundu braukšanas pagaidām vēl pa sliktu asfaltu, nonākam pirmajā nakšņošanas vietā. Tā pārsteidz ar salīdzinoši labiem apstākļiem, netīru, taču dušu, baltiem palagiem un moskītu tīklu virs gultas. Tas izrādījās, nebija parasts aksesuārs. Visādi lidojoši un rāpojoši mošķi ar mums nakšņoja vai visās „viesnīcās” – tā vismaz vietējie sauca tās vietas, kur mēs apmetāmies. 2.diena, 29.oktobris Esam 270 km no Addis Ababa – pilsētā Awasa. Brokastīs mēs iepazinām pirmo „omletes” paveidu – sasmalcināta cepta omlete ar zaļajiem pipariem un avokado. Vēlāk iepazinām vēl vismaz 20 veidus, kā pagatavot ceptu olu. Tā arī 3 nedēļu laikā nepiespiedām nevienu ēstuvi tās uzvārīt. Viņi nesaprata – kā!? Pēc brokastīm pamanījām kokos sasēdušos ērgļa izskata putnus. Tie bija mūsu sapratnē milzīgi un draudīgi. Dodamies uz zivju tirgu. Tajā lielāko mūsu uzmanību piesaistīja Marabu (cilvēka auguma putni, kas pat prata lidot). Paceļoties gaisā, tie saceļ vēju vairāku metru rādiusā. Zivis tirgū tika ķertas, grieztas, ēstas un visādi citādi apstrādātas. Jāpiemin, ka ēda vietējie tās jēlas. Pārsvarā mazi samiņi un citas mazas zivteles. Par cik ir svētdiena, tad trāpījām uz dievkalpojumu tuvumā esošajā baznīcā – St Gabriel Church. Braucam uz 7 stundas attālo Goba ciematu. Pa ceļam sastopam bariņu ar babuīniem. Ceļš ir izteikti slikts – gruntovočka, bet ļoti slikta. Pusdienas ēdam diezgan briesmīgā smirdīgā ēstuvē (pusdienās alus un siga – atkal tā pati vāji termiski apstrādāta nezināmas izcelsmes gaļa). Ceļš ved kalnā – jau esam 3200 m virs jūras līmeņa. Ierodamies viesnīcā pilsētā Goba, pilna ar faranji (ārzemnieki). Goba – 200-300 tūkstoši iedzīvotāju. Precizitāte apšaubāma, jo redzot kā un kur viņi dzīvo, nedomāju, ka kāds tos var saskaitīt. Pilsētā ir tikai viena centrālā iela, no kuras nekad īpaši arī nenogriezāmies. Vakarā ejam uz krogu. Vakara rezultāts – 25 aliņi uz visiem. Jāpiemin, ka tas arī bija vienīgais produkts, ko kafejnīca piedāvāja. 3.diena, 30.oktobris Braucam kalnos – Bale Mountains National Park. Ceļā pavadījām vairākas stundas, taču nobraucām tikai 30 km. Ārkārtīgi slikts, vietām mūsu sapratnē pat neizbraucams ceļš. Taču Land Cruiser rādīja patiešām izcilas spējas. Vilnis kādā vietā pēkšņi izlēca no auto un sāka briesmīgi priecāties par redzēto. Izrādās, ka bijām nonākuši vietā, kur ūdens tek pret fizikas un gravitācijas likumiem – pret kalnu. Skats tiešām jocīgs. Faktam ir vairāki skaidrojumi – (1) mistiskais (šeit Vilnis ilgi stāstīja par kosmosu, utt), (2) zinātniskais, bet nepierādītais - magnētisks lauks un (3) racionālais - visa zemes plātne tajā vietā vairāku kvadrātkilometru platībā ir šķība. Man pēdējais likās visreālākais. Esam 4 km augstumā, Tariku mūs izmeta no mašīnas – teica, ka tālāk esot jāiet kājām. Temperatūra ap 0, krūtīs spiež – ejam augšā. Nevienam no mums nav nekādas augstkalnu pieredzes, tāpēc nebija viegli. Beidzot tikām līdz otrajai augstākajai kalna virsotnei Etiopijā Tullu Deemtu – 4377 m (pirmā ir Ras Dashen kalns – 4543 m valsts ziemeļos, kas ir 3 augstākā virsotne Āfrikā). Interesanti ir tas, ka līdz virsotnei iet ceļš un var uzbraukt ar auto (gan tikai ar jaudīgu pilnpiedziņas auto). Lejā redzams neaptverami liels klajums – Sanetti plateau. Tāda sajūta, ka visu Latvijas teritoriju tur varētu nolikt. Šis reģions ir slavens ar to, ka tur mīt visretākā vilku suga uz pasaules. Ir palikuši tikai daži tūkstoši. Un pilnīgi normāli, ka tos arī neredzējām. Braucam lejā uz Goba – lejā iet ātrāk. Pusdienās tipiskā Etiopiešu virtuve – asa gaļa ar ielu daudzumu alus. Nē ... tur bija vīns. Vietējais – neko labi negaršoja. Tas ari viss, ko var dabūt vietās, ko viņi sauc par kafejnīcām. Deserti un citas izvirtības šeit nepastāv. Tikai galvaspilsētā un vēlāk vienā ciematā dabūjām, tipa, bulciņas. Vakarā nonācām nakšņošanas vietā, kur mūs sagaidīja lepns uzraksts – Conservation is our motto! Šis gan bija OK, bet jāsaka, ka valstī angļu valoda tiek lietotā īpaši nepareizos locījumos un katrā vārdā ir vairākas kļūdas. Par cik jau bija vēls, ātri izstaigājam nacionālo parku, pamanījām Nyala (vietējās antilopes) un kārpainās mežacūkas (warthogs). Ejam gulēt padsmitvietīgā istabā – auksts, dzeram Tarika sagādāto araki (pašdzīts alkohols, līdzīgs turku raki u.c. valstu ‘pašdzītajiem’). Pirms tam patērzēju ar no Lielbritānijas tikko atbraukušo jaunieti. Jau trešo reizi esot šajā valstī. Māsa strādā tūrismā. Tā viņas te regulāri tusējās – braukā pa visu valsti, uzņem ārzemju tūristus un visādi citādi pavada laiku. 4.diena, 31.oktobris No rīta izstaigājam to pašu taku, ieraudzījām tos pašus dzīvniekus un aizbraucām dzert bunna – Etiopiešu kafiju. To gatavo vienmēr un visur. Garšo lieliski - kā nekā kafijas dzimtene ir šeit - Kaffas reģionā. Jāiemin, ka rīts šeit sākas ļoti agri – ap 6:00 doties ceļā jau kļuva par normu. Saule aust 6 no rīta, riet 6:15 vakarā. Ļoti precīzi. Līdz ar to ir 12 stundu gaišais un 12 stundu tumšais cikls. Ar pulksteni vispār bija interesanti. Viņiem diennakts sākas 6 no rīta nevis tā, kā pie mums – 12 naktī. Līdz ar to viss ir otrādi. Piemēram, kad mums ir 2 dienā, pie viņiem ir 8 no rīta. Kad mums 6 vakarā, tad viņiem diena beidzās, jo ir jau 12 vakarā. Arī gads viņiem ir cits – mēs bijām iebraukuši 1999.gadā. Caur to arī valsts mārketinga sauklis – Visit Ethiopia and be 7 years younger! Kalendārs arī cits – atšķirībā no mūsu Gregoriāņu kalendāra, Etiopijā ir Juliāna kalendārs ar 13 mēnešiem no kuriem 12 pa 30 dienām un trīspadsmitais – 5 vai 6 dienas, atkarībā no gada. Šeit vēl viens sauklis – Country of 13 months of sunshine! Lai galīgi visu sajauktu, pieminēšu tikai, ka fiskālais gads sākas 8.jūlijā, bet Jauno gadu tur svin 11.septembrī  Tātad, pēc mūsu laika 2007.gada 11.septembrī Etiopijā sagaidīs Jauno tūkstošgadi (Millenium būs klāt!!!) Braucam pa to pašu akmeņaino ceļu uz Awasi, tad uz Yabello. 12:30 – jau otrā kafija. Apmeklējam skolu – tas izvērtās par notikumu. No Rīgas līdzi bijām paņēmuši kaudzi ar pildspalvām un zīmuļiem. Zinājām, ka deficīts. Bet, ka tāāds!!! Skolēni mūs gandrīz aiznesa kopā ar visām pildspalvām. Interese bija milzīga! Braucam caur Dilla, pa ceļam nopirkām saldu citronveidīgu augli – saucās Zeitun. Ieturam garšīgas pusdienas zem mango koka. Beidzot dabūjām ko līdzīgu „štoviņam” – kartupeļi ar gaļu un kāpostiem. Nakšņojam Agere Maryam. Vakariņās kārtējā omlete, alus un Shashemene nopirktā zālīte (efekta gan nav, laikam ‘vieglo zālīti’ iesmērēja). Shashemene ir ‘rasta’ kustības galvaspilsēta pasaulē. Bob Marley arī nācis no šīs puses. Viņa atraitne pašlaik cīnās par Boba mirstīgo atlieku pārapbedīšanu Etiopijā. 5.diena, 1.novembris 6:00 izbraucam, pa ceļam redzam daudzas termītu mājas. Sākumā apstājamies pie katra otrā „staba”, vēlāk pierodam, jo māju ir ļoti, ļoti daudz. Brokastis Yabello. Dodamies uz sāls raktuvēm. Tās atrodas milzīgā bedrē, kuras apakšā ir ezers – melns kā nafta. Vietējie nirst, sagrābj melnu masu, kas sastāv no dūņām, dubļiem un sāls un nes ārā no ūdens. To visu viņi sakrāmē ādas maisos, krauj ēzeļiem uz muguras un katru kravu 40 minūtes stiepj augšā uz ciematu. Un tā jau simtiem gadu. Mēs ieteicām efektīvāku darba organizāciju - sāli izžāvēt jau lejā, lai ēzeļiem vieglāk nest augšā. Bez rezultāta!!! Dodamies uz Konso. Pa ceļam atkal pusdienojam Yabello. Šajā vietā īpaši paplašināts menu, bet ēst nav ko. Kotletes un alus. Lai cik jocīgi arī nebūtu, bet augļu kokteiļi bija retums, lai gan ceļmalā aug viss, ko vien var iedomāties. Braucam ielejā – uz leju. Paliek reāli karsti. Apkārt sāk mudžēt dažādi dzīvnieki un lidināties putni. Iebraucam Konso – dienvidu puses lielākajā un nozīmīgākajā pilsētā. Viesnīca kā vienmēr – elektrību ieslēdz tikai vakarā un uz pieprasījuma. Ūdeni arī! Viesnīcas bārā ņemam gaļu un alu. Ir tik tumšs, ka savus lukturīšus izmantojam kā svecītes. Oficiantes mēģina mums tuvoties, jo viņu oficianšu darba laiks iet uz beigām un nāk klāt alternatīvais nakts darbs apvienošanas kārtībā!!! 6.diena, 2.novembris Šodien bračkam dzimene. Eju meklēt telefonu. Tie sastopami reti, bet tomēr ir. Nekad neesmu zvanījis no kartona būdas par daudz reiz lielāku tarifu nekā tas ir lielākajā daļā Eiropas – ap 2 Ls minūte. Pirms brokastīm jūtu, ka kuņģis netur slodzi un jāiet ap stūri, jo paliek pavisam slikti. Tā rezultātā izraisu vispārēju interesi starp vietējiem iedzīvotājiem. Visi bija gatavi man palīdzēt. Gan ar padomu, gan paturot aiz rociņas. Brokastis man, protams, izpaliek. Braucam pie Konso karaļa. Interesants tipiņš. Sagaida mūs uzvalciņā, bet atvainojas, ka esot jāskrien uz sapulci centrā. Būšot pēc stundas. Tad arī ieģērbsies īstajos apģērbos un pastāstīs par senčiem. Tā arī notiek. Kamēr šis uz centru, viņa bērni (prinči) mūs aizveda uz senču kapiem. Virs zemes tiem ir uzcelta koka statujiņas, bet zem zemes tie vēl tagad sēž sēdus tādā kā kambarī dažus metrus zem zemes. Pēc nāves tos 9 mēnešus, 9 dienas un 9 stundas „žāvē - mumificē”, tad apglabā. Atbrauca karalis un pastāstīja savu stāstu par karalisko vēsturi. Viņam ir reliģiska, bet ne administratīva vara. Tomēr viņš regulāri piedalās Konso reģiona pašpārvaldē. Reģionā dzīvo ap 300 tūkstoši iedzīvotāju. Pēcpusdienā braucam uz tirgu K’ey Afer. Pilns ar krāsainiem (izkrāsotiem) cilvēkiem. Pat īsti dzimumu nevar noteikt. Vīrieši sadevušies rokās pastaigājas. Tas neesot nekas īpašs. Par homoseksuālismu šī valsts neko nezin. Tirgū visi tirgo visādas figņas, nekā noderīga. Viens otram pārdod garšvielas un pulverveida krāsvielas, ko matus iekrāsot. It kā palīdzot arī no karstuma. Tāds sarkans pulveris, izskatās pēc māla. Kad iesmērē matos, tad visu dienu gar muguru un krūtīm tek sarkanas tērcītes. Vēl pieejamas no Kenijas vestas lētas drēbes un segas un kaudzēm sandales. Sākumā nesapratām, kāpēc tādos daudzumos jātirgo tupeles. Bet uz ceļojuma beigām sapratām, ka vietējo iedzīvotāju misija ir IET. No punkta A uz punktu B, no rīta līdz vakaram. No ciemata uz ciematu. Un tā tās sandales nolietojās. Vakars jau klāt, jāiet dzert alu un ēst vakariņas. Izvēlamies pašu dārgāko faranji restorānu. Un bija arī vērts – dabūjām zupu. Pēc tam Tariku zālīte. Jau labāk!!! Dzīvojam Jinka ciematā ar lidmašīnu skrejceļu gar logiem. Kamēr nelido lidmašīnas, tiek ganītas aitas. Acīmredzot, lai nav jāpļauj. Kopumā vietējā gaisa satiksme ir diezgan organizēta. Mēs gan to neizmantojām, taču pastāv gan grafiki, gan pašas lidmašīnas. Tikai jāpārrezervē viss divkārši. Ja gadījumā esi nopircis biļeti, tas nekādā gadījumā negarantē vietu. 48 stundas pirms lidojuma jāpiesakās, ka tiešām lidosi. Ja nē, tad gaidi nākamo. A nākamā pēc nedēļas!!! 7.diena, 3.novembris Braucam uz Mursi ciematu. Tur ir atrodama Mursi etniskā grupa, kas dzīvo Debab Omo Zone reģionā, netālu no Sudānas robežas. Mursi iedzīvotāju skaits tiek lēsts starp 6-10’000. Ciemats ir visizolētākā vieta Etiopijā, tam apkārt ir kalni un no otras puses – Omo upe. Mursi iedzīvotājiem ir pašiem sava valoda – arī saucās Mursi. Neviens Etiopijā viņu nezin, ieskaitot mūsu gidu. Ciematā ir daži cilvēki, kas zina amhariešu valodu. Caur tiem tad arī komunikācija notika. Šis ir ciemats, kur sievietes jaunībā atgriež apakšlūpu un izsit priekšējos zobus, lai varētu ielikt mutē māla apļus. Viņiem jau daudzus gadsimtus šķiet, ka tas ir skaisti! Ceļvedī bija minēts, ka vēsturiski šī paraža varēja rasties vergu laikā, lai it kā sevi sakropļojot zaudētu interesi no potenciālajiem vergturiem. Māla vai koka apļu diametram jābūt 12 cm vai lielākam. Fotografējam uz nebēdu, bet par maksu – 2 Birr par bildi – ap 14 santīmu. Dārgi!!! Ciematam ir arī sava reliģija – animism. Latīņu vārds anima nozīmē dvēseli. Tātad – ticība dvēselēm, kas mājo ne tikai cilvēkos, bet arī lietās. Pašā pamatā animisms ir sastopams praktiski visās reliģijās. Vairāk par Mursi - www.mursi.org. Lai tiktu uz Mago National Park centru, braucam 2,5 stundas pa neapdzīvotu apvidu, satiekot tikai dažus araki sadzērušos vietējos. Parks tāds patukšs - satikām tikai dažus pērtiķus un nelielus bruņurupučus. Pa ceļam uz upi dēļ lielā karstuma sākām dziedāt dziesmiņu par ziediņu - Ababa. Starp citu, galvaspilsētas nosaukums tulkojumā nozīmē Jaunais Ziediņš – Addis Ababa. Braucam atpakaļ uz Jinka. Vakarā tirgū iepirkām papaiju un riekstiņus. Vakariņas šoreiz sanāca pie klātiem galdiem. 8.diena, 4.novembris Braucam uz Turmi caur Dimeka Market. Tirgus diezgan vienkāršs, tās pašas garšvielas un krāsvielas. Nopirku tirgū tādu kā sēdeklīti, izskatās pēc maziem sedliem. Vietējie to izmanto gan kā pagalvi, gan kā sēdekli. Unikāls priekšmets, raksturīgs tikai khameru cilts pārstāvjiem. Pēc tam mūs aizveda uz saderināšanās pasākumu. Tas norisinās vairākus mēnešus gadā, kad pāri tiek saderināti. Tas notiek diezgan haotiski, dzerot araki un kafijas mizu novārījumu – garšo briesmīgi. Pirms tam vīrietis izvēlas savu nākamo sievu ar buļļa sūdiem pieskaroties sievas rokai. Sūdi gan sajaukti ar medu un sviestu. Pamatā pasākuma ideja ļoti vienkārša – sievietes dejo vīrieša priekšā, par ko saņem mīlestības apliecinājumu – sirsnīgu sitienu pa muguru ar svaigi sagatavotu rīksti. Un tā visu vakaru. Izrādās, ka tas viņām patīk. Vai jāpatīk! Khameru cilts sievietes nedrīkst izrādīt sāpes, tāpēc viss pasākums tiek uztverts ar smaidu. Araki tur noteikti palīdz. Tā tas norisinās vairākas stundas, kamēr visām līgavām muguras asiņainas. Vēl labāk – viņas tās nemaz neārstē. Nedrīkst!!! Mušas riņķo, skats atbaidošs. Viss vakars paiet kāzu viesu lomā. Jāsaka, ka viņi mūs praktiski nepamanīja. Vēl piebilde – khameru vīrieši nekad nestrādā ... toties sit sievietes! Nakts kempingā. Uzslienam teltis, karsts pat vēlu vakarā – ap 25C, tālumā skan cilšu bungas un dziesmas. Vēl izejam vakara pastaigā līdz upei. Upe nozīmē vietu, kur tā tecēja lietus sezonā. Lēnām aizmiegam. 9.diena, 5.novembris No rīta dodamies uz Omorate. Pilsēta pie Omo upes. Pārceļamies ar izgrebtām laivām uz Dasanech ciematu otrā pusē. Esam gandrīz tālākajā Etiopijas vietā dienvidos – nedaudz zemāk Turkana ezers un Kenija,, pa kreisi 5 km attālumā – Sudāna. Ārkārtīgi karsts. Pārceļamies atpakaļ. Vilnis peld pār upi. Grūti bija, bet pārpeldēja. Diezgan stipra straume. Atpūšamies vietējā ēstuvē un braucam atpakaļ uz Turmi kempingu. Šī sanāca diezgan tukša diena, jo neaizbraucām uz Turkana ezeru dēļ sliktiem ceļa apstākļiem. Vakarā skaitam zvaigznes un guļam otro nakti teltīs. 10.diena, 6.novembris 6:00 no rīta izbraucam uz ciematu Karo pie Omo upes. Tipisks ciemats skaistā vietā. Ja esat bijuši pie Daugavas lokiem netālu no Krāslavas, tad skats ir līdzīgs, tikai latgaliešu vietā melni bērniņi. Dodamies atpakaļ uz Konso – 5 stundu brauciens. Dienvidi ir apgūti. Rīt stūrējam uz Ziemeļiem. Nakts Konso. 11.diena, 7.novembris Braucam uz Arba Minch – tas aizņem visu dienu. Salīdzinoši milzīga pilsēta – daži miljoni iedzīvotāju! Lielākā pilsēta Dienvidos. Īsi pēc galējo dienvidu apmeklējuma Arba Minch liekas kā oāze ar 24 stundu elektrību, kā arī restorāniem ar zupu un kapučīno. Dodamies pusdienās uz ceļvedī izslavēto Soma zivju restorānu. Tiešām labi un garšīgi. Ļoti garšīga zivju zupa - uz visiem atnesa vienu milzīgu katlu ko arī ātri notiesājām. Vakarā braucam ar laivām pa ezeru. Krokodili, hippo, flamingo, un cita fauna. Krokodilus gan bija grūti ieraudzīt, bet hippo bija diezgan daudz. Visbīstamākais Āfrikas dzīvnieks. Īsās distances skrien ļoti ātri - gan pa sauszemi, gan zem ūdens. Var apgāzt lielu laivu. Tāpēc arī mūsu gids ķērās pie laivas motora ikreiz, kad kāds no hippo sakustējās. Jānis diemžēl guļ jau otro dienu – karsts un nelabi, sirds streiko un nervi arī pie reizes. Aizvedām uz slimnīcu. Tas nāca par labu. Kad ieraudzīja slimnīcas apstākļus Āfrikā, uzreiz kļuva labāk! 12.diena, 8.novembris Brokastīs beidzot mixed juice – vairāku augļu un dārzeņu kokteilis (papaija, mango, apelsīns, avokado, laims). Braucam uz Nech Sar National Park (tulkojumā - Baltā zāle, patiešām balta arī izskatījās). No attāluma manījām dzīvniekus – gazeles, zebras, antilopes, pērtiķus, kā arī dažādus putnus. Ļoti skaista kalnaina vieta starp Abaya un Chamo ezeriem. Pēc tam braucam uz Forty Springs – daudzu avotu parks. Iekšā gan netikām, toties, pretēji ceļveža aizliegumiem, nopeldējāmies vienā no avotiem, kas bija sētas šajā pusē. Šī ir vienīgais gruntsūdens mežs Austrumāfrikā. Pusdienas Arba Minch. Pēcpusdienā brauciens kalnos uz Dorze Huts. Ciemats, kura iedzīvotāji dzīvo no bambusa kokiem būvētā mājās, kuras no apakšas pastāvīgi grauž termīti. Tā rezultātā šīs mājas pakāpeniski ‘grimst’, un pēc gadiem 75 no tām ir jāizvācas. Jāpiemetina, ka šīs mājas jau ar nodomu tiek celtas ļoti augstas. Ciemata iedzīvotāji lieto uzturā ļoti skābu maizi, kas tiek gatavota no banānkoka mizām, tās sasmalcinot, raudzējot trīs mēnešus zem zemes un pēc tam izcepot. Šie banānkoki nedod augļus, toties viss pārējais tiek lietots uzturā. Mums arī izcepa maizīti – garšoja briesmīgi skābi un stipri. Iepirkāmies ļoti labā suvenīru veikaliņā – sedziņas, cepurītes utt. Turpat arī autentiska viesnīciņa ar mazām divvietīgām mājiņām. Ideāla vieta medusmēnesim! 13.diena, 9.novembris Ceļš uz Addis Ababa – 500 km, 12 stundas. Pa ceļam iebraucam Tiya – tur ir salasītas no apkārtnes stellas. Tādi kā lieli kapakmeņi, uz kuriem ir mistiskas zīmes, pārsvarā zobeni. Praktiski nekas nav zināms par to izcelsmi, kā arī mērķi. Izgatavotas aptuveni 12.gs, augstumā no 1 līdz pat 5 metriem. Vakarā esam atpakaļ galvaspilsētā. Labas vakariņas viesnīcā Holiday. Vēl aizlaidām uz Roha klubu, kur spēlē un dejo nacionālās etiopiešu dziesmas un plecu dejas. Kopumā šovs diezgan primitīvs taču interesants. Zemas kvalitātes skaņa, toties iespaidīgas dejas. 14.diena, 10.novembris Jānim no rīta pavisam slikti. Pēc nepabeigtām brokastīm braucam uz krievu slimnīcu. Pēc sarunām ar krievu ārstiem un analīžu rezultātiem Jānim palika labāk. Dēļ slimnīcas apmeklējuma paliekam pilsētā vēl vienu dienu. Un nebija nemaz slikta ideja. Apskatījām St George katedrāli. Tur it kā glabājas Derību Šķirsta kopija un daudz dažādu relikviju no Haille Selassie (pēdējais Etiopijas karalis) laikiem. Katedrāli cēlis Imperators Menelik 1896 gadā kā pateicību Etiopijas svētajam aizbildnim St George. Pēdējie divi valsts karaļi tika kronēti šajā katedrālē, ieskaitot Haille Selassie (1930.gadā). Blakus katedrālei ir labs muzejs ar interesantiem eksponātiem, ieskaitot ceremoniju lietussargus un dažādus krustus. Pēc tam ar taksi (žigulis) laižam uz National Museum. Tā lielākais dārgums ir 1974.gadā atrastais 3.2 miljonus gadu vecās Lucy skelets. Šī 1,4 metrus garā meitene ir visslavenākais atradums mūsdienu arheoloģijā. Tās skelets ir neticami labi saglabājies. Lucy vārds ir dots no The Beatles slavenās dziesmas – Lucy in the Sky with Diamonds (1967). Īstie kauli glabājas muzeja kambaros, publikai apskatāma kopija, lai gan diezgan laba. Vēl bija daudz citu relikviju no senseniem laikiem, ieskaitot miljoniem gadus vecus zobus. Te jāpaskaidro, ka mūsu grupā bija divi zobārsti. Muzejs ir orientēts uz Etiopijas vēsturi no pirms Aksumīta, Aksumīta, Solomona un Gonderas periodiem, kā arī izstādīti mākslas eksponāti no 14.gs eļļas gleznām līdz 20.gs mūsdienu darbiem. Dzimis 1932.gadā, Afewerk Tekle ir vēl pie labas veselības esošais visatzītākais Etiopijas un visas Āfrikas gleznotājs, kura darbi ir plaši izstādīti muzejā. Vakarā laižam pie krieviem uz pirti. Nu riktīga krievu padarīšana ar vietējo pašdzīto alkoholu un plašo krievu dvēseli. Ārsti ir salasīti uz līgumdarbiem no visas Krievijas, kas vidēji uzturas Etiopijā 2-3 gadus. Pēc viņu vārdiem, viņi tur dara lietas, par kurām runāt īsti nevēlas. Varam tikai minēt, ko krievs savā slimnīcā Āfrikas vidū varētu darīt ar pacientiem, kuru uzskaite ir nosacīta ne tikai slimnīcā, bet visā valstī. 15.diena, 11.novembris Sākam ceļojuma nosacīto otru daļu uz ziemeļiem. Ceļš uz Bahir Dar ir garš un smags – no 8 rītā līdz 6 vakarā ar nelielu pusdienu pauzi pa vidu. Šķērsojam Zilo Nīlu (Blue Nile) pa vienīgo tiltu. Vēlu vakarā vakariņas zem gumijkoka ar zupu – kaut kas līdzīgs klīsterim, ar kuru varētu līmēt arī tapetes. Nosaucām to par ‘gūstekņu’ zupu. Gulēt!!! 16.diena, 12.novembris No rīta paredzēts brauciens ar laivu pa Tana ezeru (Tana Lake) uz klosteriem, kas atrodas uz vairākām salām. Daži no klosteriem paredzēti tikai vīriešiem. Sievietes parasti paliek laivā piestātnē. Saskaņā ar vietējo nostāstiem sievietes apmeklējums izraisa letālu iznākumu apmeklētājai. Ura Kidane Meret – 14.gs baznīca ar 12 durvīm simbolizējot 12 apustuļus. Baznīca sastāv no diviem ārējiem apļiem, no kuriem ārējais tiek izmantots kora dziedāšanai, iekšējais – draudzes ceremonijām. Vidū neviens, izņemot priesterus netiek. Arī letāls iznākums, ja nu gadījumā kāds mēģina. Apmeklējam arī vīriešu klosteri Kebran Gabriel. Tur bija apskatāmas vecas baznīcas grāmatas un dažādi mazi un lieli krusti. Tana ezera krastos aug papiruss. Šī ezera papirusu norvēģu ceļotājs Tūrs Heierdāls :-) esot izmantojis savas laivas būvniecībai. Papirusa laivas vēl šodien tiek izmantotas transportēšanai pa ezeru. Vakarā braucam uz Zilās Nīlas ūdenskritumu (Blue Nile Falls) – viens no valsts top 3 apskates objektiem. Vietējā valodā Tis Isat (Smoking water). Ūdens krītot tiešām rada tādu kā dūmu efektu. Lai to apskatītu, jāveic 2 stundu gājiens pa kalnainu apvidu. Pirms pārdesmit gadiem valdība uzbūvēja HES, kas ūdenskritumam atņēma 70% no tā spēka. Pirms HES tas bija 400 metrus plats un 45 metrus augsts. Tagad palicis tikai augstums un ap 100 m platums. Bet vienalga iespaidīgi. Vakarā esam atpakaļ viesnīcā. Izejam nelielā pastaigā pa Bahir Dar. Atrodam faranji viesnīcu ar ļoti labu restorānu. Bahir Dar (sauc arī Bahar Dar) ir viena no jaukākajām pilsētām valstī pateicoties infrastruktūrai un apskates objektiem. Vairākas viesnīcas tiek būvētas ezera krastā. 17.diena, 13.novembris Braucam uz Gonder – senā Etiopijas galvaspilsēta. Brauciens ilgst 3 stundas. Pa ceļam iebraucam ciematā, kur gatavo papirusa laivas. Vietējie par 40 Birrām bija uztaisījuši diezgan neinteresantu šovu – sanāca vai viss ciemats, divi no tiem rādīja kā sien papirusu. Netālu no Gonderas atrodas ciemats Falasha. Vienīgā vieta, kur dzīvoja melnie ebreji. No 1985 līdz 1991 gadam visi ebreji izsūtīti atpakaļ uz Izraēlu. Vienīgais, kas no viņiem ir palicis, ir māla izstrādājumu pakaļdarinājumi, kurus taisa un tirgo vietējie iedzīvotāji, lai vismaz kaut ko pievilinātu tūristus. Māla izstrādājumi bija tas, ar ko Falasha ebreji bija slaveni visā valstī. Atradām vienu šķūņa izskata sinagogu. Nekas vairāk par apdrupušām sienām un ebreju zvaigzni pie griestiem nebija saskatāms. Toties neiztrūkstošie gidi (šoreiz maza meitene) mūs pavadīja turp un atpakaļ līdz automašīnai, par to nopelnot 5 Birr. Esam atpakaļ Gondarā. Pusdienās ēdam ungāru zupu un rīsus ar gaļu. Dodamies ar kājām uz Royal Enclosure piļu komplekss (gan sabrukušas, gan atjaunotas ēkas). Kopumā izskatās kā jebkurā pilī Francijas vai Anglijas vidienē. Izložņājām vienu no lielākajām pilīm Fasiladas Palace, pēc tam pils kafejnīcā mūs pacienāja ar Tej – garšoja pēc medalus, lai gan viņi to sauca par medus vīnu. Speciāli mums tika noorganizēta Etiopijā slavenā kafijas ceremonija. Tās laikā zaļas pupiņas tika apgrauzdētas uz lielas pannas, samaltas un uzlieta melna garšīga kafija. Dienas beigās aizgājām uz Debre Berhan Selassie baznīcu. Iespējams, slavenākā no valsts baznīcām. Slavena ar griestu rotājumiem, kas tiek izmantoti Etiopijas valsts korporatīvajā mārketingā (ieskaitot uz vietējās aviokompānijas biļetēm). Uz griestiem attēloti 80 spārnoti eņģeli, katrs ar nedaudz savādāku sejas izteiksmi. 18.diena, 14.novembris Sākam garo un grūto ceļu uz Lalibela. Pilsēta paslēpta kalnos (klintīs) augstumā virs 2,5 km. Iedzīvotāju skaits – tikai 15’000. Slavena ar klintīs cirstām baznīcām no 12 gs. Interesanti ir tas, ka baznīcas ir izveidotas zem zemes – reāli tas izskatās tā, ka apmeklētāji pienāk pie milzīgas bedres un atrodas vienā līmenī ar baznīcas jumtu. Vakarā apmeklējam Tej – vietējā medus vīna (pa mūsējam - medalus) krogu. Tur arī vietējās plecu dejas un izklaide ārzemniekiem. Mūs arī izcēla uz skatuves – tad nu arī bija jāmēģina kaut kas rādīt!!! 19.diena, 15.novembris Ļoti laba viesnīca. No rīta apskatam jau minētās baznīcas – kopumā 12 gab, kas sadalītas četrās grupās. Skats iespaidīgs. Baznīcas ir izgrebtas klintī. Jāsaka gan, ka klintis šajā apvidū ir relatīvi mīkstas, taču mūsdienu zinātnieki vēl joprojām nevar izskaidrot kā baznīcas ir tapušas. Arī ātrums, ar kādu baznīcas ir celtas nav salīdzināms ar mūsdienu tehnoloģijām. 12.gadsimtā to darīja ātrāk. Šī ir viena no vissvētākajām vietām uz zemes. Lalibelu arī dēvē par Jauno Jeruzalemi, daudzas ēkas tika nosauktas un būvētas līdzīgi kā tas ir Jeruzalemē. Lalibelas vārds pilsētai tika dots 12.gadsimtā valdnieka Gebra Mesqel Lalibela vārdā, kurš attīstīja šo vietu, kas agrāk saucās Roha (atceramies, ka mūzikas klubu Addis Ababa arī sauca Roha). Lalibela bija Etiopijas galvaspilsēta līdz 13.gadsimtam. Pēcpusdienā izbraucam uz Addis Ababa – 700 km ceļš ir pieveicams 2 dienās. Pirmie 300 km - slikts akmeņains ceļš, pēc tam paliek labāk. Pusceļā šķiramies no Viļņa un Māra – viņi dodas papildus nedēļu ilgā ceļojumā uz Aksumu pie Eritrejas robežas. Tur ir apskatāma pasaulē lielākā stella – milzīgs akmens veidojums, kuru izcelsme īsti nav noskaidrota. Tās svars ir virs 500 tonnām, tā ir veidota no granīta bluķiem, kas precīzi sakrauti viens uz otra. Tā vairāk atgādina Manhetenas debesskrāpi nevis vairākus tūkstošus gadu vecu veidojumu. Neviens vēl nav izskaidrojis, kā granīta bluķi tika atvesti no 4 km attāla karjera un stella pacelta vertikāli. Aksuma viennozīmīgi ir viena no Etiopijas un Āfrikas īpašākajām vietām pateicoties senā Aksumīta laikmeta pārpalikumiem – drupām, pazemes apbedījumiem un seniem veltījumiem (ierakstiem) cirstiem akmenī. Taču viss vēl ir priekšā – 98% no pilsētas vēl nav atrakta un atklāta. Arheologi strādā! Mēs nakšņojam Dessie. 20.diena, 16.novembris No rīta agri izbraucam uz Addis – 16:00 esam klāt. Kopumā trīs nedēļās esam nobraukuši ap 6’000 km. Vakarā kārtējā pastaiga pa naksnīgo pilsētu un pirms gulētiešanas noskatāmies vienu eiropeisku filmu pa TV. 21.diena, 17.novembris Rīts, brokastis, atstājam somas Balcha hospitālī pie krievu ārstiem un dodamies uz Merkato – lielāko tirgu Ziemeļāfrikā. Patiešām liels, netīrs un pilns ar cilvēkiem. Pārdod gandrīz visu. Iegādājamies suvenīrus, paēdam pusdienas un dodamies pie krieviem uz apsolīto boršču. To arī kvalitatīvā veidā dabūjām, iedzērām nedaudz uz atvadām un kļuvām draugi Olgai un Andrejam. Ceļojums par Etiopiju ir beidzies, vēlu naktī izlidojam uz Londonu. 22.diena, 18/11 Londona - Rīga Vārdnīca Faranji - ārzemnieks Kondžo set - jauka sieviete Turu siga - laba gaļa Bunna - kafija Shorba - zupa Lich -sīkais (gan meitene, gan puika) Ceļojuma laiks: Labākais laiks ceļojumam ir sākot no oktobra, kad lietus sezona ir beigusies, līdz februārim. Septembrī vēl ir slapjš, bet martā zeme jau ir izkaltusi - tad tur nav ko darīt. Izmaksas: Lidojums – ap 600 Ls - www.ethiopianairlines.com Nakšņošana mazajos ciematos – no 5$ līdz 10 $ no cilvēka Brokastis vai pusdienas vietējās ēstuvēs - ~2$ - 3$, alus ~0,20-0,30$ Telefona sakari – 3$ - 4$ par minūti. Dārgi un reti pieejami. LMT nav noslēdzis viesabonēšanas līgumu ar šo valsti. Ieejas maksas: no 10-100 Birr, Lalibela – 250 Birr no personas. Cenas ir informatīvas un var mainīties dēļ inflācijas, kas ir divciparu skaitlis. Mūsu gidu Tariku var sameklēt rakstot uz gltguide2000@yahoo.com Andžejs Neguliners


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais