Mazliet Ķīnas II - vēl joprojām Pekina
|
Dace Pastare (Talce)
|
Turpinām..
Iesāku rakstīt par Pekinas pīli. Es par apkalpošanu nevarēju sūdzēties, tas lops ( vai putns ir lops?) tika sašķēlēts manā acu priekšā, man atlika tikai tīt pankūciņā un ēst. Kas nav redzējis kā to dara- atnes apm.10 cm diametrā plānas pankūciņas, svaiga gurķa gabaliņus, lociņus un pasakainu mērci. tas pamatēdienam. pirms tam visādi našķi, ko pat necentīšos aprakstīt. Tad pavārs atbrauc ar savu tarataiku pie mana galdiņa, un sāk škērēt pīli. Katrs gabaliņš ir ar ādiņu, kraukšķīgu un brūnu. Un tas viss jāēd sekojoši- paņem pīles gbaliņu (var arī vairākus), pamērcē mērcē un uzliek uz pankūciņas, pievieno gurķi un lociņus, tad visu to satin rullītī un ēd no viena gala. Ja arī neizklausās diez kā, tad garšo pat ļoooti labi
Bet nu atpakaļ pie Pekinas. Lielais Ķīnas mūris, protams, ir jāredz katram. Diemžēl no n km garā mūra, kas savā laikā aizsargāja diženo lielimpēriju Ķīnu no rietumu iebrucējiem, ir palicis pāri visai maz, vismaz tik drošs, lai laistu tūristu barus uz tā. Ir tikai divas vietas, kur to dara. Pārējais mūris ir sabrukšanas stadijā, to gatavojas atjaunot senajā godībā, bet tas prasīs ilgu laiku. Kā visur, vispirms jāizlaužas cauri tirgotāju aplenkumam (šitos ļautiņus varētu sūtīt aizstāvēt kādu objektu pret iebrucējiem- pēc pusstundas ilgas cīkstēšanās jebkuram pāries apetīte aplenkumu turpināt). Un viss, ko viņi piedāvā, protams ir pilnīgi autentisks, īsts un ļoti lēts. Sākot ar dabīgo zīdu un beidzot ar Rolex pulksteņiem :D . Pa vidu kāds vīrs pelna naudu, ļaujot sevi fotogrāfēt pilnā kaujas ietērpā. Es arī, protams, noknipsēju, bet kad man prasa naudu, es sataisu žēlīgu seju un ņaudu- no money. no... Onkam nekas cits neatliek kā atmest ar roku.
Es tā arī nesapratu, kāpēc visas vietas, kur pabiju, ir dūmakā. Vai tas ir lielpilsētu smogs, vai tie pusotra miljarda ļautiņu tik briesmīgi pie...,. Katrā gadījumā to skaidro laiku, ko solīja internets oktobra vidū, es faktiski vai arī gandrīz nesamanīju. Lietus nelija, silts arī gana, bet spilgtas saules, kā tas pienāktots tajos pašos platuma grādos, kur Turcija, nebija. Tāpēc arī bildes no mūra visai īsas distances. To, ko redz acs, nespēj parādīt kamera.
Bet mūris varens. Kad padomā, ka to cēluši cilvēki bez auto, ceļamkrāniem, un visādām betona piedevām, jānoņem cepure to seno civilizāciju priekšā. Tagad neko tādu neviens nespētu uzmeistarot. bet ja tā padomā, nav jau arī jēgas- neviens mūris no atombumbas nepasargās. Un no datorvīrusiem arī...
ķīniešiem ļoti populāri ir mēnesi pirms kāzām taisīt fotosesijas, ar pārģērbšanos, fonu piemeklēšanu. To visu sagatavo albumos, ko patur par piemiņu paši un vecāki. Tā kā hanu (pamatnācijas) ģimenē var būt tikai viens bērns, tad vecāki, protams, neko savām atvasēm nežēlo. Arī šī rakstiņa titulbildē lieku vienu tādu juku pāri, kas bildējās uz mūra.
Vēl interesanti, ka jaunieši dzīvo pie vecākiem līdz kāzām, tad viņiem tiek dzīvoklis, kas parasti ir iegādāts jau senus gadus atpkaļ, kad tie vēl bija lēti. Tagad dzīvojama platība Pekinā un citās lielajās pilsētās pārsniedz Ņujorkas cenas.
Perotams, tie, kas aizbrauc dzīvot uz citām pilsētām, ir savādākā situācijā. Bet visu sakārto tā saucamais mājsaimniecību reģistrs, kas nosaka, ka tur, kur cilvēks ir piedzimis, tur viņam arī jādzīvo. Nekur citur valsts apmaksātu skolu, medicīnu u.c. lietas, tas nevar dabūt. Dzīvot vari jebkur, bet piederi dzimtajai vietai.
Vēl Pekinā apmeklēju ļoti atraktīvu kung-fu šovu. Stāsts par mazo mūku, kas, izejot cauri visām sirds ilgām, sāpēm un ciešanām, nonāk pie pareizā ceļa un kļūst par viedu skolotāju. Gudrība, ko sniedz dzīve, ir visas austrumu kultūras pamatā, dažādās reliģijas tikai to pastiprina un pilnveido. Tā kā Ķīnas patreizējā dzīvē skaitās tikai 10% ticīgo, tad jāsaprot, ka visas senās mācības tiek nodotas jaunajai paaudzei caur šādiem mākslas veidiem.
Protams, visa pamatā ir propoganda. Skatoties vakaros TV, dominē trīs veidu filmas: dažās ir par seno Ķīnu - apmēram 5 % no visām, tad apmēram 30% ir mūsdienu- gan kaut kas līdzīgs ziepju operām, gan kā melodrāmas. Nesaprotot valodu, var smagi maldīties sarunas saturā - balss intonācijas ir spiedzīgas un kliedzošas, kaut gan bilde it kā par neko dramatisku neliecina.
Nospiedošā vairākumā ir filmas par revolūciju, karu un tādā garā. Atkal man jāsaka, ka ķīniešus no japāņiem filmās, it sevišķi, ja tur visi ir ķīniešu aktieri, visai grūti atsķirt, ja nesaprot,kurš labais, kurš ļaunais. Visi šineļos, ar šaujamajiem, kliedz, brēc un šauj uz nebēdu. Un vienmēr kāda jauna dāma visur maisās pa vidu. Tā kā sekss, kaut revolucionārs, sociālistiskajā Ķīnā tomēr ir, atšķirībā no Padomju Savienības. Tiesa, šo procesu tur filmās nevienā nerāda. Šķiet, ka arī no rietumu ražojumiem, šie skati ir izgriezti. Bet varbūt es maldos- neesmu nekāds eksperts.
Tā nu pamazām taisos doties tālāk, sapratusi to, ka Pekina te atgriezties nudien mani nevilina.
Nakts būs jāpavada vilcienā- ļoti izdevīgi- ietaupās maksa par viesnīcu un lidojumu. Braukšu ar kupejnieku, kas ir ļoti līdzīgs tiem, kādi braukāja pa mūsu zemīti pirms 25 gadiem. Superātrie vilcieni tajā virzienā, kur dodos es, nekursē.
Turpmāk vēl...