Julijs Latvija

  • 24 min lasīšanai
  • 13 foto
Šis ceļojums tika ieplānots jau pagājušajā vasarā, kad mana mamma, kura dzīvo Latvijā, pa telefonu man paziņoja, ka šī gada jūlijā viņas brālēnam ir apaļa jubileja un man viņu būs jāaizved ciemos. Tad nu atlika tikai sīkas detaļas - biļetes, atvaļinājuma iekārtošana. Zināju, ka ņemšu meitu līdz, par vīru šaubījos, jo viņš nevar paņemt ilgāku atvaļinājumu par 1 nedēļu. Viņam būs jāpaliek tepat ASV un jāizklaidē sevi. To viņš arī darīja un pēdējo jūlija nedēļu pavadīja Kanzas štatā, vācot materiālu savai mājas lapai. Ikgadējo gimenes ceļojumu atlikām uz rudeni. Problēmas sākās jau šeit, kad ierados lidostā tikai pusotru stundu pirms lidmašīnas izlidošanas. Izrādās, tikai tie, kas lido biznesa klasē to var atļauties, parastajiem mirstīgajiem jābūt vismaz 2 stundas iepriekš, lai garantētu izlidošanu. Kad man paziņoja, ka es būšu gaidītāju rindā, uzņēmu to vēsi, jo nekur nebija jāsteidzas un viens jauns pārītis turpat blakus cītīgi lietoja lamu vārdus, tā paužot sašutumu par šo lietu. Domāju, ka nav vērts to darīt arī man, lai notiek, kam jānotiek. Nožēloju, ka nepaņēmu līdz savu telefonu, likās nevajadzīgi, bet šoreiz noderētu, lai vīram paziņotu, kas ar mums notiks. Rinda līdz rokas bagāžas pārbaudei bija milzīga, bet pēc neilga laika SAS darbiniece lika visiem, kas lido uz Stokholmu, sekot viņai līdz un tādējādi nokļuvām līdz pārbaudei visai īsā laikā. Tur man tika izkratītas somas, jo izrādās, ka kompjūters ir jāizņem ārā, kā arī mani acu pilieni un foto lenzas sķīdums. Pagāja laiciņš, kamēr viņi tos atrada. Pēc tam atlika tikai sēdēt un gaidīt savu likteni. Tas izrādījās mums labvēlīgs un tikām savās sēdvietās vienas no pēdējām. Arī pārītis, kas lamāja SAS darbinieci, tika un sēdēja netālu no mums. Viņi bija muzikanti un droši centās tikt uz koncerta vietu. Lidojums pagāja ātri, filmu izvēle gan man nepatika, tā ka vilku ārā savu DVD spēlētāju un skatījos līdzpaņemtās filmas. Stokholmā bija jāiziet cauri neskaitāmām kontrolēm, lai gan no lidostas ārā negājām. Nokavēju orginālo reisu uz Rīgu un līdz nākošajam bija jāgaida 4 stundas. Biju ar to jau priekšlaicīgi rēķinājusies, tikai nebiju paziņojusi par šo variantu saviem draugiem, kuri bija atbraukuši mani sagaidīt. Zvanīju mammai un pateicu viņai, lai gaida mani vēlāk, nekā plānots. Šis zvans man izmaksāja $25. Tad atradām kompjūterus un atlikušo laiku es spēlēju zoli, Sintija gērba savas Barbijas. Reiss uz Rīgu bija īss, tikai lidostā bija jāklausās krievu valoda, kurā netrūka lamu vārdu, daudzus jau biju aizmirsusi. Lidmašīnā ieliku ausīs korķus un gulēju. Sintija arī nolūza. Rīga mūs sagaidīja ar pavēsu laiku, Sandra ar savu gimeni bija mus sagaidīt. Sēdāmies pāris mašīnās un devāmies uz Saulkrastu pusi. Es piestāju Neredzīgo pansionātā paņemt mammu. Nebiju viņu redzējusi 3 gadus. Šajā laikā viņas redze bija pavisam pazudusi. Saulkrastos izkrāmēju somas, paēdām, pastaigājām gar jūru. Vakarā pa TV rādīja Jāņus Ventspilī, tos noskatījos līdz beigām. Nākošajā dienā ar Sandru aizgājām līdz viņas dārzam, jo bija jāizloka kājas pēc garā pārlidojuma. Bija 7 jūlijs - referenduma diena. Saēdos ogas- avenes, jāņogas, upenes. Nākot atpakaļ redzējām vairākas kāzinieku procesijas, viena šķērsoja ceļu pie tilta. Viņi man atgādināja BEATLES albumu. Vakarā atkal bija koncerts pa TV. Svētdien aizgājām uz riteņu muzeju, jo Sintija Latvijā gribēja redzēt pēc iespējas vairāk muzeju, viņai patīk vēsture. Atpakaļ gājām gar jūru, bija saulaina diena, netrūka atpūtnieku. Arī mēs pēcpusdienā tur nonācām. Priekš manis ūdens bija par auksts, bet Sintijai gan ne. Pirmdien mēs pēc atpūtas Saulkrastos devāmies uz Rīgu. Gribējās apskatīt galvaspilsētu, satikties ar draugiem, apmeklēt muzejus. Iekārtojāmies viesnīcā Grīziņš, kurš atrodas netālu no Grīziņkalna. Atstājām mammu viesnīcā un devāmies uz centru. Bija nomākusies diena, bet pastaigai pa Vecrīgu ne vainas. Vakarā apciemoju draudzeni no Seces ar gimeni, kura dzīvoja turpat netālu uz Pērnavas ielas. Viņi tur īrē 1 istabas dzīvokli. Man nav grūti iedomāties, kā tur var sadzīvot 6 cilvēki. Bet tā kā Secē viņiem nav nekādas nākotnes, tad, lai arī saspiesti, tomēr Rīgā, kur bērniem ir nākotne. Nākošā diena mums pagāja Brīvdabas muzejā, nebiju tur bijusi sen atpakaļ. Apciemoju arī savu bijušo darbabiedreni no šūšanas fabrikas “ LATVIJA”, viņa dzīvo turpat netālu. Viņa ir pensijā un par dzīvi nesūdzējās. Pašai sava māja, kuru apsaimnieko dēls ar gimeni. Kad ar autobusu atbraucām līdz Pērnavas ielai, sākās lietus. Vakarā aizbraucām vēl vienos ciemos - mammas draudzenes mazmeita ar gimeni īrē dzīvokli Rīgā, paši ir no Madonas. Kad ar taksi braucām un bija liels sastrēgums, es šoferim teicu, ka tas nekas, mēs nekur nesteidzamies. Viņš man atbildēja, ka viņš steidzas. Tā jau ir, laiks viņam ir nauda. Bet parasti to pasažierim neliek zināt. Trešdien pamodos agri, izlēmu apskatīt Grīziņkalnu saullēkta stundā. Tā ir skaista vieta, tikai nesakopta. Tualetes māja visa apzīmēta ar graffiti, tāpat kā visur citur Rīgā. Pat Vecrīga nav pažēlota. Aizgāju līdz interneta punktam, izlasīju savas vēstules. Izrādījās, ka Edīte no RVRT ir sazinājusi citas meitenes , lai piektdienas vakarā satiktos LIDO. Mainīju savus plānus, jo domāju piektdien braukt uz Saulkrastiem, tur notika Raimonda Paula koncerts “Dāvana mūsdienu sievietei”. Manai fotokamerai nosēdās baterija un es nebiju iedomājusies, ka vajadzīga viena lieka priekš ceļojuma. Par to es dabūju maksāt ar laika tērēšanu tepat Rīgā, skraidot no viena fotoveikala uz nākošo, beidzot vajadzīgo atradu tirzniecības centrā pie vecā Vefa. Vakarā satikos ar draudzeni no fabrikas laikiem, pastaigājam pa Vecrīgu, iemalkojām vīnu džeza restorānā un vakariņojām “Steiku haosā”. Kopš manas pēdējās vizītes, cenas tur bija dubultojušās. Sarunājām, ka tad, kad būsim pensionāres, satiksimies Lielvardē, kur viņai ir māja. Ap 11 zvanīja Sandra un teica, ka mammma bija sadomājusies nezin ko, kas ar mani ir noticis, ka es tik vēlu vēl neesmu atpakaļ. Tad arī izbeidzām šo vakaru un es ar mikroautobusu atbraucu atpakaļ uz viesnīcu. Ceturtdien atbrauca Sandra ar Jāni, viņa rokās nodevu Sintiju, lai viņš to izvadā pa muzejiem. Ar Sandru devāmies uz Vecrīgu, nopirkām linu kleitu “Tīnes” veikalā, apstaigājām tirgu. Vakarā pavadīju Sandru uz vilcienu, tur apskatīju velosipēdu veikalu, kurā cenas bija šokējoši augstas. Izrādās, ka tos var nopirkt arī par lētāku cenu. Pēc šīs staigāšanas biju tā nogurusi, ka vajadzēja atteikt satikšanos ar Hariju, kurš mani bija uzaicinājis uz kādu fotoizstādes atklāšanu. Piektdien notika satikšanas LIDO ar kursa meitenēm. Ar Sintiju aizbraucām tur laicīgi, viņai šī ir iemīļotākā vieta Rīgā, jo tur ir ko darīt. Viņa šeit pirmo reizi apmeta kūleni ar lecamo. Pamazām saradās meitenes, sanācām veselas 14! Tikai nedaudzas es biju satikusi pēc tehnikuma beigšanas. Dažas neatpazinu. Laiks pagāja ātri, pārrunājot to, kas ir noticis pa šiem 24 gadiem. Neticami, bet personalitātes nevienai meitenei nebija mainījušās! Kad nāca pusnakts, sākām izklīst. Uznāca lietus. Sestdien atbrauca Ilgvars un nogādāja mūs Saulkrastos. Te notika pilsētas svētki. Mammu atstājām pansionātā, lai atpūšas no ciemošanās. Saulkrastos spīdēja saule, aizgājām uz jūru. Pagozējāmies saulītē, vakarā aizgājām apskatīt, kas notiek estrādē. Spēlēja folkloras grupa,nebija daudz klausītāju. Jaunieši pulcējās pludmalē, kur notika “Beach party”. Mēs arī uz turieni aizstaigājām, skatoties saulrietu. Kad nonācām notikuma vietā, viens jaunietis jau vēma, cits čurāja jūrā un tas bija tikai sākums! Mūzika bija tāda, no kuras ausis jābāž ciet, tā ka ilgi tur neuzkavējāmies. Ejot atpakaļ uz estrādi, redzējām jauniešu pūļus kātojam pretējā virzienā. 2 meitenes cītīgi dziedāja, vienai svārki bija uz pusdibena un biksīšu vietā bija tikai strīpa, tā ka uz viņu visu skati vien bija tēmēti! Vēlāk viņu redzējām uz deju plača estrādē. Tukšās pudeles bija uz visiem stūriem, atkritumu kastes pilnas. Otrajā dienā tur bija ko tīrīt! Ja es būtu pilsētas galva, padomātu, vai ir vērts rīkot šādas “Beach party”. Visa pludmale bija pieķēzīta! Un droši smiltis pilnas ar stikliem. Sen nebiju redzējusi tik daudz piedzērušos cilvēku vienā vietā, voleja nedēļas nogale Garezerā nemaz nestāv tam klāt! Bet šeit ir Latvija! Svētdien man bija jābrauc uz Limbažiem, kur notika atkalredzēšanās ar fotogrāfiem no RKDT. Harijs ar Izoldi mani paķēra līdz, jo viņi brauca no Rīgas. Ar šo pulciņu mums notiek satikšanās katru reizi, kad esmu Latvijā. Parasti esam 4 vai 5.Šoreiz izpalika Volodja, jo viņš bija kāzās un fotografēja šo notikumu. Nonācām pie Voldemāra, saklājām galdu pagalmā. Bija apmācies, bet noturējās un nelija. Voldemārs bija noķēris un sacepis karpas. Malkojām vīnu. Večiem ir sākušās problēmas ar sirdi. Vispirms Volodjam, tagad arī Voldemāram. Es arī biju nopirkusi baltvīnu, jo tas ir patīkams vasaras padzēriens. Harijs, būdams šoferis, iemalkoja tikai nedaudz. Viena momentā aizbraucām apskatīt Voldemāra studiju un viņš lepojās, viņam ir fotogrāfija ar Zatleru un viņa kundzi, viņi bijuši vedēji kādās kāzās. Un tā bilde bija pati pirmā viņa albumā, ko rāda klientiem. Nemanot aizripoja stundas, Harijs aizgāja izpērties, man šoreiz negribējās. Pirmdien sākās mans radinieku apciemojumu riņķis. Ilgvars iedeva savu mašīnu šim nolūkam. Viņš pats tajā rītā devās ceļojumā uz Horvātiju. Aizbraucu savākt mammu no pansionāta, tad braucām uz Ogri pie manas krustmātes. Ogrē iebraucu kafejnīcā iedzert kafiju. Porcija ir tik maza, ka pasūtīju 3, lai pietiktu priekš vienas smalkmaizītes. Es navaru saprast, kāpēc Latvijā, ja pasūti kafiju, tu saņem expresso. Man gribētos, lai būtu tā kā ASV, vari izvēlēties mazu, vidēju vai lielu kafijas porciju. Pasēdējām pie krustmātes, atstājām tur mammu ciemojoties, tad ar Sintiju gājām pastaigā gar Daugavas malu līdz Ogres upei, pa gājēju tiltiņu uz centru. Atcerējos, ka tur netālu dzīvo mana darbabiedrene no “LATVIJAS”, aizgājām viņu apciemot. Man atmiņa klibo, jo pieklauvēju pie nepareizām durvīm. Beidzot apskatījos savā blociņā un atradu pareizo numuru. Veriņa bija mājās. Uzzināju, ka viņa ir apprecējusies vēl vienu reizi pēc vīra nāves, jo vienam pensionāram nav viegli samaksāt par dzīvokli, divatā ir vieglāk. Bet arī viņš ir aizgājis pie dieva, tā ka viņa atkal ir meklējumos. Uzzināju par piena sēni, kas man bija jaunums. Otrdien no rīta sēdāmies mašīnā un braucām uz Ogres centru, kur vajadzēja apstāties un nopirkt konfektes. Šī apstāšanās bija liktenīga manam turpmākajam ceļojumam. Ja mēs nebūtu šeit apstājušies, turpmākie notikumi nebūtu notikuši un šis ceļojuma apraksts būtu pavisam savādāks, bez piedzīvojumiem. Bet nu visu pēc kārtas. Nopirkām konfektes, sēdāmies mašīnā, bet mašīna nepieleca. Turpat blakus bija auto veikals, gāju prasīt padomu. Viens vīrietis piesolījās atnākt apskatīt, kas par lietu. Viņš nezināja neko labu pateikt, tikai norādīja man ceļu un kādu auto remontdarbnīcu, kuru es neatradu. Aizgāju līdz benzīnuzpildes stacijai, tur man iedeva pāris telefona numurus, kur zvanīt. Izrādās, ka pa visu Ogri ir tikai 2 auto remontdarbnīcas un jūlijā tās ir bez strādniekiem, jo tie ir atvaļinājumā. Viens vīrietis solījās apciemot manu mašīnu, bet teica, ka viņam nav laika ķerties klāt mašīnas remontam līdz nākošajai nedēļai. Es biju priecīga par to pašu. Pa to laiku Sandra bija dabūjusi telefonu čalim, kas pārzina signalizāciju, tas arī solījās drīz atbraukt. Tā ka es pa visu karstumu čāpoju raitā solī atpakaļ. Mani pasažieri sēdēja ēnā pie auto pieturas. Mammai biju nopirkusi pārnēsājamo krēslu, kurā var pat aizmigt, tik ērts tas ir. Viens pēc otra atbrauca solītie vīrieši, bet neko neatrada, teica, ka mašīna jāpieslēdz kompjūteram. Tad mums pakaļ atbrauca Jānis un aizveda mūs uz Rīgu. Pa ceļam zvanīju auto īres vietām, lai dabūtu mašīnu ar automātisko ātrumkārbu. Pirmie 8 zvani bija bez sekām, es sāku jau uztraukties, ka pa visu Rīgu vairs nebūs nevienas mašīnas, kas būtu man piemērota. Beidzot uz Biķernieku ielas atradās īres vieta, kurai bija mašīna, bet to visi smādēja. Es biju gatava riskēt. Izrādās, tas bija 20 gadus vecs AUDI 80. Nokārtoju papīrus, samaksāju rēķinu skaidrā naudā un braucu uz Kauguriem. Lieki teikt, ka tur nebija gaisa atsvaidzinātāja, logus vajadzēja turēt vaļā, jo bija karsts. Radio bija uzlikts uz krievu radiostacijām, tā ka to nevarēja klausīties, tā vietā klausījāmies mašīnas troksni, kas nāca nezin no kurienes. Man nāca prātā ASV, kur šādās mašīnās brauc tikai meksikāņi. Nu bet uz priekšu kustējāmies - pāri tiltam, kur satiksme bija pabieza pirms pagrieziena uz Bausku. Pēc tam jau gāja labāk. Jūrmalā iebraucu iekšā pa taisno, laikā neredzot, ka ir par šo ceļu jāmaksā. Tā kā braucām ciemos pie ceļu policista gimenes, pārāk nesatraucos. Pie mana brālēna meitas pavadījām vakaru. Krustmāte gribēja aizbraukt paslapināt kājas jūrā, to arī izdarījām. Iemācījos izslēgt gaismas mašīnai, jo tās man bija atstātas ieslēgtas. Dienas kā šī ir kā radītas, lai tās pavadītu pie jūras, nevis mašīnā. Nākošajā rītā teicām ardievas Agnesei un devāmies uz Līvberzi, kur dzīvo mans brālēns. Viena riepa mašīnai izskatījās mīksta jau Rīgā, tā ka piebraucu to uzpumpēt. Es uzpumpēju līdz 4, kā esmu pieradusi šeit ASV. Izrādās, ka šai mašīnai katrai riepai ir jābūt savādākam spiedienam. Ielēju 92 benzīnu, tikai vēlāk kontraktu apskatot, redzēju, ka vajadzēja 95. Vāciņš arī nebija īstais un nepiegulēja, benzīns braucot lija ārā un smirdēja viss salons. Bet mašīna uz priekšu gāja un pēc stundas bijām klāt savā galapunktā. Tur pavadījām visu dienu, ēdot un dzerot, spēlējot zoli. Es,starp citu, visu laiku biju plusos, prakse “Draugos” man lieti noderēja. Sintija makšķerēja zivis un spēlējās ar suni. No rīta atkal cēlāmies un vēlāmies. Tā kā nebijām tālu no Dobeles rajona, tad izlēmām piestāt Tērvetē. Es pēdējo reizi tur biju skolas laikā un neko neatceros. Diena bija saulaina, vispār visu šo nedēļu bija labs laiks. Apsēdināju mammu krēslā zem koka pie pieturas un gāju uz muzeju, kur Sintija ar krustmāti mani jau gaidīja. Gide mūs izvadāja pa Annas Brigaderes istabām ,viņa bija Valtera Rapas radiniece. Pēc tam nāca kāpšana kalnā un pastaiga pa takām. Sintijai patika raganas un velnu mājas un to apkārtne. Krustmāte piekusa un teica, ka viņai šī ir pēdējā reize Tērvetē. Mammu atradām sveiku un veselu, paēdām pusdienas un vedām krustmāti atpakaļ uz Ogri. Braucām cauri Bauskai, Vecumniekiem, Ķegumam. Ja es būtu zinājusi, ka ceļš te ir tik grumbuļains, būtu braukusi pa šoseju caur Rīgas HES. Tad nu pamazām iztukšoju mašīnu, arī mamma tika aizvesta uz pansionātu, kur viņai piektdiena bija pensijas diena. Es izlēmu šo dienu ziedot apskatot Cēsis, kur nebiju vēl bijusi. Sandra arī man gribēja piebiedroties, tā ka braucām uz Saulkrastiem. Juglā piestājām pie McDonalds, jo Sintija tam nevarēja pabraukt garām un es zināju, kā piebāzt viņai vēderu. Pirms braukšanas uz Saulkrastiem pazvanīju Sandrai, ka mēs izbraucam no Rīgas, viņa teica, lai mēs vēl pakavējamies Rīgā, jo Saulkrastos ir notikusi avārija un mašīnas uz priekšu nekustas. Es izlēmu tikai braukt un tad jau redzēs kā būs. Brauciens bija bez problēmām, tikai iebraucot Saulkrastos mašīnas sāka iet lēnāk un pie Sandras mājas stāvēja uz vietas. Es sekoju viena šofera piemēram un pa gājēju celiņu iebraucu vajadzīgajā ielā, kuras malā dzīvo Sandra. Pirms tam man viens nobrauca gar sāniem un kaut kur aizķēra manu mašīnu, liekas, ka sānu spoguli, bet to neatrāva. Es neklapēju ar ausi, nav jau mana mašīna un tā pati ir pamatīgi apdauzīta. Avārija izrādās notikusi pie gājēju pārejas, kur vieglā mašīna tika samīcīta starp 2 smagajām mašīnām. Piektdiena bija ieplānota Cēsīm un to apkārtnei. Apskatīju mašīnu un protams problēmu riepa bija tukša, man jau iepriekšējā vakarā bija doma to vēl uzpumpēt, bet noslinkoju un to neizdarīju. Zvanīju nomai, viņi man ieteica dabūt kādu vīrieti, kas varētu uzlikt rezerves riepu. Un tieši Sandras kaimiņš tur steidzīgi krāmēja lietas savā mašīnā, lai kaut kur brauktu. Sandra viņam palūdza uzpumpēt riepu, lai mēs to varētu aizvest uz riepu servisu. Tas atradās turpat netālu. Pusstundas laikā caurums tika salāpīts un mēs varējām doties savās ieplānotajās gaitās. Bet man aizrādīja, ka radiators ir tukšs un tas ir jāpiepilda. To arī izdarīju pa ceļam. Cēsīs nolikām mašīnu pie veikala un gājām uz vecpilsētu kājām. Daudzas mājas tur vēl ir no viduslaikmeta, kuras ir vai nu jājauc nost vai jāpārbūvē. Apskatījām Cēsu pili un parku, skaists skats paveras no skatuves. Rožu dārzā redzējām melnos gulbjus. Un vienu piedzērušos vīrieti, kurš urinēja pie akas. Uzkāpām Sv.Jāņa baznīcas tornī, redzējām bērnu veidotos zvaniņus , dzirdējām pašu zvanu. Apskatot koka tapas, radās jocīga sajūta par to, cik sen šī baznīca ir celta un vēl joprojām ir sveika un vesela. Te ir kalpojis mācītājs, kurš pašlaik dzīvo Čikāgā. Tālāk devāmies uz Raunu. Apskatījām Raunas Staburagu, pilsdrupas. Blakus tām bija skaista bērzu birzs. Pēc tam piestājām vietējā atpūtas vietā un uzēdām vakariņas. Puse no ēdienkartes nebija dabūjama. Šī vieta neizskatījās pilna ar cilvēkiem… Turpat bija arī Raunas pilskalns. Tajā neuzkāpām. Atpakaļceļā piestājām Straupes muižā. Atgriezāmies Saulkrastos jau pēc saulesrieta. Diezgan daudz redzējām pa šo dienu, pat Ļeņinu zārkā Cēsu parka malā. Sestdien no rīta teicu atā saviem draugiem un devos ceļā uz Aknīsti, kur dzīvo 2 mammas brālēni. Paņēmu līdz mammu un krustmāti. Braucot cauri Koknesei redzēju afišu, ka nākošo ceturtdien te notiks “Putnu balles” koncerts. Centos to iegaumēt, lai neaizmirstu, jo gribēju viņus redzēt. Aknīstē pirmā pietura bija kapi. Te ir apglabāti manas mātes brālis un onkulis ar gimeni. Pēc tam piebraucām pie pirmā brālēna, kuram arī dēls ar gimeni bija ciemos. Tur pavadījām labu laiciņu, aizstaigājām līdz Velna alai, kura bija tuvu viņu mājām. Vakarā braucām pie otra brālēna, kurš dzīvo 3 km tālāk. Viņi vēl joprojām, neskatoties uz vecumu, ņemas ar lopiem. Tikai pēc 10 viņi bija apdarījuši savus vakara darbus un varēja ciemoties, bet pašiem jau drīz vien vilka uz gultu. Nākošajā rītā pamodos ar sarkanām acīm, acīmredzot kāda alergija. Dabūju lietot mammas zāles pret iekaisumiem, savus acu pilienus neatradu. Kamēr radinieki ņēmās pa kūti, mēs ar krustmāti un Sintiju mazgājām traukus un ēdām brokastis. Pa dienu atbrauca saimnieka brālis ar sievu un dabūjām visi sēsties atkal pie galda. Vakarā ar mammu aizbraucām noklausīties koncertu Aknīstes estrādē, dziedāja Dainis Porgants un Sandra, pa vidu jokus dzina Dainis Ozoliņš. Mamma arī dabūja padziedāt līdz “Vecās likteņdzirnas” . Neatkārtojams brīdis. Viņai ir 88 gadi. Es to uzfilmēju. Pirmdienas rīts atnāca ar lietu. Teicām ardievas radiem un devāmies ceļā uz Seci. Jēkabpilī piestājām apciemot savas vecās kaimiņienes, kuras kādreiz dzīvoja Secē. Sarunājām satikties trešdien ar abām draudzenēm, jo viena bija darbā. Tālāk ceļš veda uz pazīstamo Seci. Salas veikalā redzēju jauniepazīto somu liķieri, ar kuru Saulkrastos tiku cienāta. Nopirku abas pudeles, jo Secē tās būs nepieciešamas. Vairāk nebija. Secē mūs jau sagaidīja kaimiņi, kuru dzīvoklī mēs palikām šo nedēļu. Iekārtojāmies, vakarā nokāpu lejā, lai pavadītu vakaru ar savu draudzeni. Ar viņu kopā dziedājām korī un ansamblī, kad strādāju Seces kultūras namā. Viņas dēls arī dzīvo ārzemēs. Otrdien aizbraucu apskatīt savus Laukus, nogaršoju cukuriņu ābolus. Piebraucu pie Degļu kalna, kur sestdien bija paredzēts noslēguma koncerts festivālam “Iedvesmas lauks”. Darbi bija sākušies, lai celtu estrādi,satiku Seces meitenes, kuras arī bija atnākušas talkā. Kopā aizbraucām uz Staburaga veikalu. Pēc tam aizbraucu apskatīt mūsu kapus, lai redzētu, kas tur ir darāms. Pazvanīja Sandra un paziņoja, ka viņa rīt arī atbrauks uz Seci, tā ka varēsim apciemot pazīstamās vietas kopā. Pie Seces veikala satiku savu klasesbiedreni, kura strādā skolā un pašlaik bija aizņemta ar skautu pasākuma organizēšanu. Sarunājām satikties vakarā. Pie mājas satiku citu klasesbiedreni. Sintija pa šo laiku sadraudzējās ar savu vienaudzi, kura ir manu kaimiņu mazmeita un angliski nesaprot ne vārda. Pagājušo reizi viņa turējās kopā ar viņas brāli, bet nu viņš ir tīnis un ar mazām meitenēm nepinas. Kaut gan pāris reizes, kad viņš mūs apciemoja, Sintija viņu nodarbināja ar savām spēlēm. Vakariņās cepu radu iedoto gaļu, jo viņi bija nokāvuši cūku speciāli pirms mūsu atbraukšanas un vienu gabalu iedeva mums līdz. Trešdien mamma bija gatava ciemiem, aizbraucām pie manas bijušās kolēges, kura ir tuvu manas mammas vecumam, atradu to dārzā kaplējam nezāles. Dzidra stāstīja notikumus no tām dienām, kad strādājām kopā kultūras namā, kopā pasmējāmies. Daudzi no šiem notikumiem man vairs nebija atmiņā. Mamma otra dienā citai draudzenei bija žēlojusies, ka viņa neesot tikusi pie runāšanas. Citu reizi zināšu, ka jāatstāj viņa ciemojoties un tad jābrauc savās darīšanās. Sintija pavadīja laiku kopā ar draudzeni, kurai tajā dienā bija darbs skolas apkārtnē. Tur viņai gāja jautri, iemācījās sasiet savu kreklu mezglā uz vēdera. Puiši esot meitenes vadājuši ar ķerru, kamēr tā salūza. Pēcpusdiena braucu uz “Zaķiem’ aiz Jaunjelgavas, kur atradās stādu audzētava, iegādājos zaļumus priekš kapiem. Tad devos uz Aizkraukles staciju pretī Sandrai. Stacijā tualetes podi ir vēl vecie no krievu laikiem. Sagaidīju vilcienu, devāmies uz Jēkabpili pie māsām - Lilitas un Sarmītes. Tur vakars pagāja stastos par mūsu bērnības laikiem, kurus arī es vairs nevarēju atcerēties. Viņas dzīvoja “Vegos“, kas bija pāri ceļam no “Laukiem” Ja es mūža beigās gribētu rakstīt memuārus par savu dzīvi, būs jāmeklē cilvēki, kas bija ap mani, jo manā galvā nekas nav saglabājies. Tikai daži spilgti momenti. Tāpēc pēc ceļojumiem cenšos rakstīt atmiņas, lai tās saglabājas. Viena no manām draudzenēm ir atraitne, bet pēc sejas nevarētu pateikt, jo viņa staroja laimē - izrādās ir blakus jau cits vīrietis. Man atkal bija raizes par vienu mašīnas riepu, tā izskatījās pamīksta. Cerēju, ka tā nebūs ar caurumu, jo Secē nebūs viegli to salabot. Piepumpējām to pilnu pirms braucām atpakaļ. Atbraucām līdz ar saulesrietu. Lija lietus. Vispār šo nedēļu solīja lietainu laiku. Tā nebija laba prognoze priekš pasākuma sestdien. Ceturtdien visas braucām uz kapiem un tur pavadījām vairākas stundas - pacēlām iegrimušo manas mātes māsas kapa apmali. Sintija deva sev kredītu par kapa atrašanu, viņa atrada apmali, kaplējot nezāles ap to. Mums ar Sandru atlika tikai atrast un atnest akmeņus un to pacelt. Akmeņus atradām turpat pie karjera, atvedu tos ar mašīnu. Māte sēdēja savā kreslā un deva mums derīgus padomus. Viņas krustdēls esot minējis par akmeņiem. Virsū sastādījām zaļumus, ar lietaino laiku tie droši ieaugs. Ja nebūtu Sandra man līdz, viena es šo darbu nebūtu darījusi. Pabeidzām ar svaigām smiltīm, tās izrakām arī turpat. Vienu brīdi liku Sintijai aiziet pēc lāpstas, tā bija aizgājusi tik tālu, ka nevarējām viņu sasaukt. Dabūju sēsties mašīnā un braukt meklēt. Sandra viņu atrada pāri ceļam pie kādām mājām. Laiciņš pēcpusdienā bija saulains un nolēmām kapu putekļus noskalot Daugavā. Atstajām mammu ciemojoties pie Helēnas. Aizbraucām līdz līcītim pie Seces un Staburaga robežas, kur notika gatavošanās darbi “Iedvesmas lauka” koncertam. Vīrieši pļāva nezāli. Šī ir vieta, kur mēs parasti nācām peldēties, kad dzīvojām Secē. Ūdens bija auksts, bet mēs bijām nobriedušas peldēties un to arī darījām. Parasti man ūdens ir par auksts un Sintijai nē, šoreiz bija otrādi. Viņa ienāca tikai pēc laba laika. Izpeldējāmies, izāzējāmies, fotogrāfējāmies visādās pozās uz akmeņa. Atpakaļceļā apskatījām kalnu ar dieva ausi, veco ceļu gar Daugavu, pamesto māju ceļa malā. Tā bija pilna ar skudrām. Secē aizbraucām pakaļ mammai, paēdām vakariņas un braucām uz “Putnu Balles” koncertu Koknesē. Izlaidu ārā savus pasažierus, novietoju mašīnu un pēkšņi no priekšas sāka nākt ārā dūmi, ūdens temperatūras rādītājs palika sarkans. Izkāpu no mašīnas, redzēju, ka viss ūdens ir izlijis, truba bija atnākusi vaļā. Nolēmu pašlaik par to nedomāt, koncerts vispirms. Man patika šī grupa, visi dziedātāji tik izskatīgi, ja man būtu jāizvēlas, kurš puisis ir foršāks, es izvēlētos Valteru. Arī meitene ar garajiem matiem bija ļoti simpātiska. Sintija bija aizņemta ar gliemežu atrašanu un vērojot to kustības. Latvijas eksotika. Koncerta beigās ar Sandru aizgājām līdz pilsdrupām, pēc tam meklējām palīdzību pie ansambļa palīgdarbiniekiem. Viens vīrietis atnāca apskatīt mūsu mašīnu un atrada, ka viena šļauka bija nolūzusi, viņš pieskrūvēja trubu cik labi varēja un mēs braucām prom. Nolēmām piestāt pie benzīntanka un iegādāties pareizo šķidrumu, bet tur mašīnai iedegās sarkanā gaisma. Nolēmu pazvanīt nomai, viņi ieteica tikai braukt, lejot klāt ūdeni, kad iedegās sarkanā brīdinājuma gaisma. Viņiem Rigā citas mašīnas ar automātisko ātrumkārbu nebija, tā ka man nebija vērts dzīt mašīnu uz Rīgu. Braukšana pa grumbuļainajiem lauku ceļiem izskatījās problemātiska, varbūt tā truba atkal atsprāgs vaļā. Ieteicu Sandrai nomainīt mašīnas. Pa šo laiku Ilgvars bija atbraucis no Horvātijas, aizvedis mašīnu uz Opeļa remontdarbnīcu, tur atklājās, ka no atslēgas ir izkritis mikročips, kad atslēga bija atnākusi vaļā. Viņš paņēma rezerves atslēgu un brauca cepuri kuldams. Sarunājām, ka brauksim viņam pretī. Tad no vietējā krodziņa atkritumu kastes izlasījām plastmasas pudeles, tās pielējām ar ūdeni un braucām uz Rīgas pusi. Jānis ieteica ieslēgt siltumu un turēt vaļā logus. Tā arī darījām un kārtīgā ātrumā braucām, sēžot pakaļā vienai mašīnai. Sarkanā gaisma ne reizes neiedegās. Ar Ilgvaru satikāmies Kegumā, Aiva ar Jāni arī bija atbraukuši, pie viņiem bija mašīnas tehniskā pase - notika kārtīga atkalredzēšanās. Samainījām mašīnas un braucām atpakaļ uz Seci. Pa ceļam piestāju Skrīveros pieliet pilnu benzīnbāku. Samaksāju un lēju benzīnu, līdz skaititājs sāka iet lēni. Teicu Sandrai, ka bāka ir pilna un jāiet prasīt atlikušo naudu atpakaļ. Viņa gribēja pamēgināt un pārņēma stafeti no manis. Tad vienā brīdī benzīns ar strūklaku iznāca ārā no bākas un uzlija visū viņas biksēm. Viņa tās tūlīt novilka un sēdēja apakšbiksēs. Secē piebraucām pie mājas, Lauris bija mums klāt un prasīja Sandrai, kāpēc šī ir apenēs. Man bija jāsmejas, jo tikai brīdi pirms tam Sandra minēja, ka viņai būs jākāpj no mašīnas ārā apenēs. Es šito vārdu biju aizmirsusi. Tad sāka gaudot mašīnas sirēna un mēs bijām panikā, nevarējām iedomāties, kas par lietu. Sandra dabūja zvanīt Ilgvaram un viņš ar vēsu prātu pateica, kura poga nav nospiesta. Pulkstens bija 2 naktī, kad mēs tikam iekšā gultās. Piektdien no rīta sākām domāt par to, kā mēs varēsim pievest mammu pie koncerta norises vietas. Dzirdējām, ka mašīnas būs jānoliek krietnu gabalu tālāk un tikai tie ar caurlaidēm tiks klāt. Logiski, zvanīju uz ciema padomi un prasīju, kāds ir viņu plāns priekš invalīdiem. Plāna nebija. Man atbildēja, ka cilvēciskais factors nostrādās un mūs ielaidīs. Sandra tam nepiekrita un teica, ka bez speciālas caurlaides šādos pasākumos nevienu iekšā nelaiž. Sandra pārņēma sarunu savās rokās un viņai pateica, ka varēs atbildi saņemt pēc 2 pēcpusdienā. Izlēmām aizvest mammu ciemos un pašas aizbraukt uz “Laukiem”. Sandra gribēja apskatīt arī “Pinkas”, kur viņa kādreiz dzīvoja. Sintija nofilmēja “Lauku” iekšu, tur redzējām pāris manus mēteļus karājāmies, kurpes mētājoties. Sandra atrada pāris zāgus, ko paņēma līdz savai saimniecībai. Vispār neticējās, ka kādreiz te esmu dzīvojusi, skats gan iekšā, gan ārpusē bija bēdīgs. Pēc diviem ieradāmies ciema padomē un tur runājām ar sekretāri. Viņa tūlīt kādam zvanīja un teica: “ Un tagad viņas grib caurlaidi ”. Pēc īsas sarunas viņa man iedeva telefonu, kur pazvanīt sestdien un dabūt caurlaidi. Es šo teicienu atkārtoju vēl un vēl, tas man likās tik smieklīgs. Centrā satikām Dagniju, kura lika savu mazmeitu uz riteņa pakaļējā sēdekļa. Izlēmām meiteni aizvest un pie reizes apciemot Burbu. Dagnija solīja iedot mums gurķus un kabačus. Tā arī darījām, Sintija dabūja apskatīt Laura trušus. Iebraucām “Brūveros” pakaļ mammai, Ilga mūs uzcienāja ar pusdienām. Bija vārīti jaunie kartupeļi ar gaļu un tomāti. Kad man Amerikā prasīja kāds ir latviešu ēdiens, es tā arī teicu - kartupeļi ar gaļu un salāti. Sintija sadraudzējās ar lielo suni, no kura Sandrai bija bailes. Viņi spēlēja futbolu. Pēcpusdienā aizbraucām apciemot savu klasesbiedreni, kura dzīvo mežā un audzina dēlu. Es tur cenšos iebraukt katru reizi, kad esmu Secē, bet šoreiz laikam tā būs pēdējā reize, jo ceļš tur ir gandrīz neizbraucams. Dubļi un akmeņi, baidījos noraut mašīnai apakšā kaut ko. Viņa bija mājās, bija atnākusi vēl kāda kaimiņu meitene. Nobrīnījāmies, ka viņa, mežā dzīvodama, tiek klāt vīriešiem, nu viņai jau trešais ir pie sāniem. Cepuri nost! Kas to būtu gaidījis no mūsu klusās Sarmītes! Es ieminējos par vienu draudzeni, kura ir no Staburaga, viņa izrādās tagad dzīvo laukos un audzina meitu! Nolēmām pie viņas iebraukt. Kaimiņu meitene parādīja ceļu, jo es vairs neatcerējos viņas māju. Iebraucām tur līdz ar lietu, dunduru bija papilnam. Patvērāmies istabā. Lietus laikā tika izslēgtas gaismas, sēdējām tumsā. Kad lietus beidzās, beidzās arī mūsu ciemošanās. Braucām atpakaļ uz Seci, ceļš bija uzrūdzis. Un tas vienu dienu pirms koncerta! Atbraucot atpakaļ, Sandra sāka meklēt savas bikses. Izrādās, ka es biju tās iznesusi uz balkona, lai labāk izžūst. Tagad tās bija pamatīgi slapjas, izmazgātas otru reizi! Ūdens tecēja no griestiem mūsu dzīvoklī gan virtuvē, gan koridorā, jo jumts bija caurs. Atnāca Lauris, likām viņu pie kartupeļu mizošanas. Uztaisījām vakariņas, atkal bija kartupeļi ar gaļu un sēņu mērce. Pēc vakariņām Sandrai vajadzēja masāžu un jauneklis bija gatavs to darīt, viņam bija prakse. Vēlāk prasīju, kā bija, viņa atbildēja, ka tā arī bija kā bija. Vēlu vakarā izlēmām airbraukt uz Seces stacijas pusi, tur mums dzīvo daži klasesbiedri, vienam tika nosūtīta izziņa. Es tajā pusē nekad neesmu bijusi, man tā ir sveša. Kādreiz varbūt ar autobusu ir braukts garām, kad gāju Daudzevas bērnudārzā. Pārbraucām pāri sliedēm, vienā pagalmā ieraudzījām jaunieti staigājam, izlēmām viņu iztaujāt. Viņš mums pateica, ka mūsu klasebiedri dzīvo vēl pa kādu ceļu iekšā mežā. Nolēmām viņus nemeklēt. Aizbraucām līdz dīķiem un griezāmies atpakaļ. Ceļš tur bija vienā ūdenī. Braucot cauri mežam pavērās skaists saulrieta skats. Nākošā diena bija sestdiena un kustība Secē bija jau no paša rīta. Ceļa galā stāvēja policisti vai zemessargi, autobusi kursēja viens pēc otra. Aizgājām līdz skolai, kur ir piemineklis aizvestajiem un Sibīrijā palikušajiem. Satikām skolotāju, kura ir izpētījusi Seces vēsturi un to aprakstījusi. Grāmatu gan neizdošot, jo minēti tik daudz vārdu. Tad katram būtu jāprasa atļauja publicēt viņu teikto un tas esot pārāk sarežgīti. Pāris kopijas esot Secē, viena ir skolā un otra bibliotekā. Pārrunājām arī par Seces centra māju jumtiem, kuri stāv nelaboti un ūdens tek iekšā dzīvokļos. Neesot neviena, kurš kāptu uz jumta un tos salabotu! Dabūjām caurlaidi, apskatījām Seces baznīcu un kapus. Paēdām pusdienas un sākām posties koncertam. Atnāca ciemos Alvīne, kura ar manu mammu dzīvoja kaimiņos Sunākstē. Viņām bija ko atcerēties! Mums bija interesanti uzzināt detaļas par viņu jaunības laikiem. Izrādās,ka Alvīne apprecējas spītējot kādam citam, mana mamma, lai noklusinātu tenkas. Nu abām vīri zem kapu velēnam, abas nevar vien sagaidīt savu kārtu. Ap četriem devāmies ceļā uz koncertu, jo dzirdējām, ka arī prezidents tur būs, lai stādītu koku. Vispirms novietojām mammu savā krēslā, iedevām lietussargu, jo nedaudz smidzināja. Pašas gājām pie Dieva auss kalna, jo tur jau gaidīja ozoliņš, kurš bija pa pusei iestādīts. Prezidentam bija tikai japabeidz. Pa gabalu redzēju pazīstamas sejas, nebija viegli atpazīt cilvēkus, kuri nav redzēti 16 un vairāk gadu. Ieradās prezidents, Sandra cītīgi šo notikumu filmēja ar saviem komentāriem. Sintija stāvēja aizmugurē prezidentam un bija ļoti priecīga, ka ir vērotāja šim pasākumam. Kad nodziedāja vīru koris “Staburags”, prezidents runāja ar cilvēkiem. Sandra arī bija aktīva šajā procesā un minēja slikto ceļu, kurš tiek greiderēts katru dienu pirms šī pasākuma, bet ne citā laikā. Viņa pieminēja arī Seces māju jumtus, kuri netiek laboti. Redzeju Seces ciema priekšnieci turpat stāvam un to klausoties. Varbūt kaut kas tiks darīts lietas labā, bet varbūt arī ne. Tās bedres, ko redzēju pie “Rītausmu” mājas 3 gadus atpakaļ, varēju redzēt arī tagad, nekas nav mainījies. Cilvēki tikai brauc tām apkārt, bet aizbērtas netiek. Kad prezidents gāja prom, mēs darījām to pašu. Sandrai matos kāds bija ieraudzījis rāpojam ērci, tā ka mums likās, ka visur niez. Pie līcīša redzējām kugīti, nolēmām izlaist loku pa Daugavu ar to. Turpat redzējām koka baļķus saliktus uz plosta ugunskura veida, kuri tika uzspridzināti un dega ugunskurs uz ūdens. Mūsu reiss bija pēdējais pirms koncerta, nebijām daudz braucēju. Kad nokāpām krastā, dzirdējām dziedam “Ē”. Dziedātāji sāka kāpt uz skatuves. Lietus vairs nesmidzināja, bija skaists vakars pie Daugavas. Prezidents sēdēja pirmajā rindā, teica uzrunu. Cik ilgi viņš palika, tas man ir jautājums. Satikām dažus klasesbiedrus, vairāk runājām nekā klausījāmies koncertu. Redzēju sākumu un tas arī bija viss. Sintija atkal bija salasījusi gliemežus un tos vēroja. Laiks aizritēja ātri, nemanot satumsa un koncerts beidzās. Sandra aizgāja pēc mašīnas, mēs ar mammu lēnām gājām līdz ceļam. Aizvedām mammu un Sintiju mājas, sarunājām ar pāris klasesbiedriem satikties pēc tam. Atbrauca Andris, nevarējām sazvanīt Sarmīti, nolēmām braukt caur “Kauļiem”. Sāka līt lietus, nekas no zaļumballes nesanāca, atbraucām līdz mūsu dzīvoklim atpakaļ un pļāpājām par dzīvi. Ap 3 no rīta teicām ardievas Andrim un gājām gulēt. Svētdiena bija mūsu pēdējā diena Secē. Sāku krāmēt mantas čemodānā, atnāca Anita un nodeva sveicienus meitai ASV. Sarunājām vēl saskrieties Rīgā. Atvadījāmies no saviem kaimiņiem, iebraucām pie Alvīnes pēc cimdiem. Viņa mums iedeva līdz maisiņu ar cukuriņiem, tos mēs ēdām pa ceļam. Iebraucām kapos, apskatījāmies, vai viss ir savās vietās pēc stiprajiem lietiem. Melnzeme bija notecējusi no kapa uz smilts, to mēs tā arī atstājām. Gan jau kaimiņiene pirms kapu svētkiem pielabos. Braucām pa Daugavas kreiso krastu uz Ogri, bija jāatvadās no krustmātes. Atvedu viņai vīna pudeļu korķu velkamo, jo viņai bija tikai vecais no krievu laikiem. Bija jāpieliek viss muskuļu spēks, lai to pudeli attaisītu. Tūlīt to arī dabūju pielietot, izdzērām pāris glāzes vīna. Atstāju viņai mammas saliekamo krēslu līdz nākošai reizei, lai viņa to lieto savā dārzā. Ogres centrā piestājām nopirkt biezpienmaizītes mammai, viņiem pie stacijas ir labs kulinārijas veikals - var labi paēst un paņemt līdz. Sandra sapirka smalkmaizītes savai gimenei. Rīgā nokļuvīm bez problēmām, ievedu mammu pansionātā. Pēc tam piebraucām pie McDonalda, lai Sintija tiktu pie sava iemīļotā ēdiena. Tad pa taisno uz Saulkrastiem. Tur visi bija mājās un troksnis bija pamatīgs. Ilgvars parādīja sava ceļojuma bildes, mēs filmēto materiālu no Seces. Puiši centās caur kompjūteru uztaisīt kopiju, bet beigās dabūja nokopēt uz kasetes. Ar Sandru aizgājām pēdējā pastaigā gar jūru, jo nākošajā dienā es braucu prom no Saulkrastiem. Atradām ievainotu kaiju, nolikām to aizvējā. Pēc tam gājām mājās, lai noskatītos koncertu no Seces, kurā mēs bijām. Visi brīnījās, kāpēc mēs skatāmies koncertu, kurā bijām pašas. Atbildējām, ka neko no tā daudz neredzējām, jo pļāpājām. Jauniešiem bija jāpārtrauc filmas skatīšanās un viņi čupojās virtuvē, ne visai apmierināti par šo situāciju. Pirmdienas rītā sakrāmēju visas mantas, atvadījos no tiem, kas bija pamodušies un ar savu īrēto mašīnu devos uz Rīgu. Izrādās tai bija notecējis apdrošināšanas laiks, vienu dienu Jāni apstādināja policists un lika samaksāt sodu. Es pazvanīju nomai, viņi teica, ka viss ir kārtībā, tikai lai zvana viņiem, ja ir problēmas ar policiju. Piestājām pansionātā, lai savestu kārtibā mammas skapi, uztaisiju tur revīziju. Bija 3 pēcpusdienā, kad teicām ardievas mammai līdz citai reizei un braucām uz viesnīcu “Valdemārs”. Anita mani tur jau gaidīja. Pēc tam aizvedu atpakaļ mašīnu uz nomu, man lika aizvest to uz mazgātavu. Tas nebija tālu, bet ap 5 vakarā tā ir problēma, jo satiksme ir pamatīga. Mazgātuve nebija automātiskā, bet gan parastā. Teicu, lai nomazgā un iztīra salonu. Aizgāju samaksāt, sanāca 15 lati. Nogāju lejā un prasīju pēc cik ilga laika mašīna būs gatava, man teica - pēc stundas. Es tādu mūžību nebiju gatava gaidīt un teicu, ka 15 minutes ir viss, ko varu šeit pavadīt. Nolēmām atstāt mašīnas salonu netīru. Man atdeva 8 latus. Kamēr gaidīju, izlasīju rakstu par kādu afrikāņu sievieti, kura piekopj prostitūciju, bet ar AIDS nav saslimusi, viņai ir imunitāte pret to. Pazvanīja Džons, pateicu viņam, lai pazvana uz viesnīcu Sintijai, viņa bija noilgojusies pēc sava tēva un mājām. Nomā pastāstīju par visām problēmām, kas man bija ar mašīnu, viņi zināja par radiatotu, tā esot veca vaina. Uz viesnīcu atpakaļ gāju ar kājām, nebija vērts braukt ar taksi šajā stundā. Sazvanīju Evu, viņa teicās atbraukt vakarā. Sandra bija atnākusi no darba un gaidīja mani viesnīcā. Aizgājām uz “LIDO” paēst pēdējās vakariņas Rīgā, Sintijai savācu vakariņas no McDonalda un tad gājām atpakaļ uz viesnīcu, kur Eva ar vīru bija jau priekšā un teica, ka Sintija viņus iekšā nelaidusi. Malacis! Atvadījos no Sandras, viņa aizsteidzās uz vilcienu. Ar Evu un Raimondu turpat viesnīcas uzgaidāmajā telpā apsēdāmies mīkstajos krēslos un malkojām dzirkstošo vīnu ar torti. Pāris stundas pagāja ātri. Uznāca lietus un no manis domātās nakts pastaigas bija jāatsakās. Uzliku modinātāju, pasūtīju taksometru un gājām gulēt, lai 4 no rīta celtos un dotos atpakaļ uz mājām. Atpakaļceļš bija bez problēmām. Džons bija mums pretī. Čikāga mūs sagaidīja ar karsto sauli, turpat pie mašīnas pārgērbāmies. Es mājās atbraucot, tūlīt likos uz auss, nogulēju 12 stundas. Pamodos 3 naktī un sāku izkrāmēt čemodānus. Vēl viens ceļojums bija aiz muguras.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais