Mazliet Ķīnas I - Pekina
|
Dace Pastare (Talce)
|
Sapnis par Ķīnu jau gadus 6 man nelika mieru. Bet nekad nebija ne naudas, ne laika, ne iespēju. Līdz beidzot sacēlu dumpi un nolēmu, ka braukšu.
Man nekad nav paticis braukt ar grupu - tad jārēķinās ar citu vēlmēm, gidu dīvainībām, grafikiem un visādām citādām neērtībām, ko vienīgais, manuprāt, pluss- kompānija vakaros, noteikti neatsver.
Tā nu atkal pošos ceļā viena. Divus mēnešus iepriekš sākas sagatavošanas darbs- vietas, ko gribu apskatīt, vietas, ko var iekļaut maršrutā, dažādas papildus vēlmes, gidi, viesnīcas, utt. Esmu izgājusi cauri vai divdesmit 'dažādām individuālo tūru piedāvātājām firmām, līdz apstājos pie divām, kas solīja apmierināt manu ļoti svarīgo iegribu- ķīniešu virtuves pavārmākslas kursus .
Tā nu sēžos lidmašīnā un dodos. Smieklīgi, bet nesenā avārija ar hokejistiem pilnīgi izslēdza no iespējām variantu lidot ar Airofloti, tāpēc nositu skopumu un laidos caur Amsterdamu.
Pekina. Pārsteidza ar savu stīvumu. Tas nekas, ka cilvēku kā jūra- tikko beigušās lielākās nacionālās svētku dienas- revolūcijas gadadienas svinības, tāpēc joprojām ļaužu masas ar vietējiem ķīniešu tūristiem, kas vispirms cenšas apskatīt slaveno Mao mauzoleju un Aizliegtās pilsētas vārtus, no kuriem tika pasludināta "brīvā" Ķīna.
Pēc dzīvīguma Indijas arī pārpildītajās ielās, te valda armijnieciska kārtība- visi grupās, gids pa priekšu, parasti grupām vienādas vai nu cepurītes, vai krekliņi. Nu jā, es jau saprotu, man visi pēc viena ģīmja un līdzības, varbūt tiem vietējiem gidiem arī...
Ielas plašas, visur policija. Bet- tik haotisku satiksmi es nevienā citā pasaules valstī neesmu redzējusi- lai vai kāda gaisma deg luksoforā, visi tik un tā brauc visos virzienos. Un neviens nesaskrienas :) Es arī tā droši devos pāri pār ielu pa gājēju pāreju, labi, ka gide man dzīvību izglāba, raudama atpakaļ- vai es traka esot, šito lietu te neviens neievēro. Es prasu, kāpēc tad vispār pārejas jāzīmē, ja tās neviens neievēro- viņa atbild- tik traki jau neesot, vajagot tikai visas mašīnas palaist, tad varot iet :D ...
Laikam vislielāko vilšanos man sagādāja Aizliegtā pilsēta, Debesu templis un citas vietas, par kurām lasīju, par Ķīnas vēsturi interesējoties. Aizliegtajā pilsētā laiž cauri tikai pa galveno "trasi", nevienā ēkā iekšā netiek, tkai caur durvīm vai stiklu var paskatīties, pārējā teritorija, kur dzīvoja konkubīnes, galms utt., ir slēgta apskatei. Tāpat ar citām vietām- nevienā ēkā neielaiž. Es jau saprotu- ja tie miljoni, kas tur apgrozās, ies cauri, visu nonesīs... Bet vēsture gadu tūkstošiem sena...
Toties vakarā mani gaidīja kaut kas neaprakstāmi burvīgs. Pekinas pīles baudīšanas rituāls. Tas, ko te, Latvijā, piedāvā kā "pekinas pīli", ir pilnīgi kaut kas cits. Tas patiešām ir rituāls, kas ir specifisks, un,ko piedāvā tikai daži restorāni Pekinā, kam ir tas gods to darīt.
Es varonīgi visu laiku centos ēst tikai ar irbulīšiem. Jau iepriekš biju mēģinājusi, bet nekas prātīgs nesanāca, jo vienmēr jau pa rokai bija dakšiņa. Bet- ja reiz esmu Ķīnā, dakšiņu aizmirstam, un ēdam kā sanāk. Pirmajā vakarā bija vistrakāk. Aizgāju uz vietējo ātro ēstuvi, tur neviens sarunāties nemāk, labi, ka ēdienkarte ar bildēm. Es, drošs paliek drošs, pasūtu nūdeles. Man atnes ar` - bļodiņu ar zupu, nūdelēm, vistas stilbu un irbuļus. Kā lai cilvēks ēd zupu ar irbuļiem? Sataisīju nelaimīgu seju, man atnesa karoti (bija aizmirsušas uzreiz atnest). Karotīte maza, lēzena, garās nūdeles iekšā neturas. Atkal problēma. Tinu ar irbuļiem pa karoti tās nūdeles, kamēr viss apkalpojošais personāls sāka smieties, es arī, protams, un tā es tiku pie dakšiņas. Vēlāk man gide parādīja, kā to visu veiksmīgi dabūt iekšā mutē. Tad arī amats bija rokā. Tikai atkal brīnumi- kad redzēju, kā vietējie ar irbuļiem kleksē rīsus, man bija skaidrs, ka pie mums, Eiropā, par šādu ēšanas stilu var aizmirst. Kamēr rīsu pietiekami, viss notiek, kā nākas, bet kad to palicis bļodiņā maz, tā tiek celta pie mutes un rīsi ar irbuļiem vienkārši iestumti mutē. Ne jau gluži visi uzreiz, nē, tas notiek ātri, un izskatās visai badīgi. Un vispār- viņi ēdienu tomēr izcūko daudz vairāk nekā mēs, daudz atstājot neapēstu, jo tāda ir viņu tradīcija- atstāt kaut ko , lai namamāte domā, ka ir ēdiena bijis gana.
Turpmāk vēl...
