Perša par Krieviju:Maskava, Novarasysk, Tuapse, Soči!

02.09.2007
10 min lasīšanai
23 foto

Nu jau kādu laiku iekšējā sajūta nelika mieru- vajadzētu izbraukt pasauli apskatīt, jaunas emocijas un iespaidus sasmelties. Iečolēju sencīšu ceļojumu foto pa PSRS republikām un iedomājos- kāpēc gan ne?! Krievija izklausās vareni! Uz pašu Sibīriju jau nu nē, bet Maskava un Krievijas dienvidu kūrorts- Soči varētu būt pa spēkam. Viens līdzbraucējs atsaucās nekavējoties, ar ko pilnībā pietiek, lai šāda veida pasākums nesagādātu rūpi. Par ceļošanu k-kur tepat pa Eiropu netika minēts, jo, ko tad te! Brauksim meklēt eksotiku un piedzīvojumus pašu organizētā tūrē! Un atradām ar! Aptuveni 2 mēnešus pirms iecerētā brauciena sākām iepirkt biļetes. To var darīt dažādi, atkarībā no vēlmēm un iespējām. Vienkāršākais, ātrākais un dārgākais ir aviobiļete Rīga- Soči, bet tāds variants mums par vienkāršu.. Arī autostopam nebūtu ne vainas, tik tā Krievija liela un laika maz! Iesākumā nodrošinājāmies ar turp un atpakaļceļa biļetēm Rīga-Maskava. Ja sākotnēji doma turp un atpakaļ no Sočiem līdz Maskavai braukt ar vilcienu likās ok, tad, ieraugot vidējo laiku, kas šādi jāpavada ceļā(30h-41h vienā virzienā), nācās meklēt alternatīvu-lidosim! Lai pa ceļam varētu arī ko apskatīt, tad braucām ar vilcienu turp un atpakaļ ar lidmašīnu. Ir vēl tāds sīkums kā biļešu cenas, kas tiek izmeklētas atkarībā no tā, vai esi Krievijas pilsonis vai iebraucējs (ne tikai vilcienos, sabiedriskajā transportā, izņemot metro, bet arī ieejas biļetēm muzejos utml.) Kad nu šī pasākuma daļa daudz maz bija noorganizēta (vēl nebija izdomāts, kā no Krasnodaras līdz Sočiem tiksim, tas ir viens atsevišķs stāsts), ķērāmies pie vīzu jautājuma risināšanas, jo šamējie jau visus nelaiž savā valstī. Kad noteiktajā datumā ierados birojā pēc savas tūrista vīzas, man atvainojās un palūdza piekāpt pēc pāris dienām! (???) Neba būšu k-ko izdarījusi, radīdama aizdomas krieviem, ka mani labāk valstī nelaist?.. ok...jautāju: „Kāpēc tad tā?” Šamējie atbild, ka vīzas uz manis pieprasīto galamērķi tiek taisītas kaut kā tur uz pieprasījumu...(???)...jo netālu esot Čečenija... :0..Nedaudz samulsu, aiz manis stāvošais jaunais cilvēks pasmaidīja, arī darbinieki... „Nu re, iekritām!” nodomāju. Tas tā neparasti, ka mēs, Eiropas pilsoņi, laižam uz tādu nedraudzīgu valsti, kur pie tam vīzas uz pieprasījumu izgatavo (ar šo neizpratni mēs sastapāmies arī sarunās ar krieviem- sak' jums jau tik daudz iespēju kur braukt- visa Eiropa pie kājām, un vai tad pašiem pie savas Baltijas jūras slikti?). Beidzot vīzas piešķirtas. Te viena blondīne izdomā salīdzināt vīzas, un atklājas, ka tā otra blondīne ir nepareizu atgriezšanās datumu vīzai nosaukusi. Tā kā jau esmu pietiekami iebiedēta ar to, kas tik tur var un nevar ar mani notikt, esmu panikā- biļetes ir, bet vīza 1 dienu par īsu, tiek apsvērti varianti par biļešu mainu utt. Draugi teica mierinošu vārdu, ka nu nekas jau traks tomēr nevarot notikt, vienīgi varbūt no valsts izraidīšot uz 5 gadiem vai kādā melnajā sarakstā iekļaušot..sk, nu uz tik augstu godu es neceru, tad nu lai būtu tā viena dieniņ'. Tad radās vēl viens jautājums, kas gaidīja steidzamu atrisinājumu, jo laiks līdz izbraukšanai apmēram 3 dienas- nakšņošana! Vispirms Maskavā, tad Sočos un tad atkal Maskavā. Viesnīcas...jūs, ko!?...tas priekš organizētiem grupu pasākumiem, un kur nu vēl Sočos pašā sezonas karstumā, kur lētākais variants ir 50 lasīši par nakti no 1 tautieša. Tad nu sāku apgūt un izmantot CS un HC piedāvātās iespējas. Pirmajā gadījumā uz jautājumu par nakšņošanu Maskavā no 7 cilvēkiem pēc pāris dienām atsaucās un neatšuva 1 persona !! Pilnīgi pietiekami...it kā. Tā kā CS mani bija pievīlis, devos glābiņu meklēt HC. Nākamais solis: sākotnēji plānojām braukt līdz Krasnodarai, sameklēju cilvēku, kas varētu mūs uzņemt. Iebrauktu pilsētā plxt 00:09, mūs sagaida, no rīta apskatām, kas skatāms, un vakarā uz Sočiem. It kā viss kārtībā. Šeit arī atradu cilvēkus, kas dzīvo Sočos, nosūtīju vairākas vēstules, viena saņemtā atbilde izklausījās labi...fuu...pludmalē nevajadzēs nakšņot. Vēl viena nakts Maskavā! Ok, rakstīju pirmajam cilvēkam, kurš parādījās sarakstā, pēc tautības lietuvietis, ļoti aktīvs HC biedrs un vnk jauks cilvēks. Ideāli, laipni lūgtas viņa namā, pat adresi un detalizētu aprakstu, kā viņu atrast, atsūtīja! Norūpējušos draugu un radinieku domu un lūgšanu pavadītas, dodamies plašās Krievzemes apkampienos. Pirmā diena Maskavā tiek pavadīta godam, īpaši sagatavotas neesam, nekādu speciālo literatūru lasījušas arī ne, vadāmies pēc draugu un paziņu ieteiktā. Atliek tikai ātri noorientēties metro, kas, starp citu, ir viens no labāk organizētajiem metro pasaulē. Iemetam ar aci Kremlim, Ļeņina mauzolejam (iekšā netiekam, jo slēgts. Vēlāk radās iespēja apskatīt, bet bijām uzzinājušas skaudro patiesību, ka tur vairs tik vaska lelle eksponēta. Ja jau nebija lemts redzēt šamējā pīšļus, tad i nevajag ar!). Satiekamies vakarpusē ar mūsu namatēvu, kurš aicina mūs līdzi uz CS tusiņu pie viņa draugiem. Paķeram kioskiņos nedaudz tonizējošus dzērienus, jo Maskavas problēma ir ne tikai normālu pārtikas un dzērienu veikalu trūkums, arī paēst kārtīgas pusdienas par cenu –apmēram 3 Ls, kas Rīgā ir normāla, nevar- laipni lūdzam pasaules dārgākajā pilsētā. Tad nu mēs ierodamies internacionālā burziņā kādā maskaviešu dzīvoklī, cilvēki no Francijas, Portugāles, Kanādas, arī 2 letiņu meitenes un krievi. Aizņemta sarunās, aiz muguras diezgan skaidrā latviešu valodā izdzirdu kādu sakām: „Labvakar!” Hei, hei, tas tak mūsu lietuvietis (un sakiet vēl, ka pasaule nav maza)!! Kad tauta jau ir gatava rīkoties, dodamies klubu meklējumos, tuvākajā klubā mūs neielaiž, jo nederīgs mums tas dress code esot, mēs bēdu neķeram, bet gan taksi, pirms tam gan sadaloties bariņos- viens vietējais un pārējie ārzemnieki. Maskavā visi, nu gandrīz visi, takši ir neoficiāli- stāvi ielas malā un stopo, ja būs taksists, tad apstāsies. Samaksa par braucienu ir pēc vienošanās, un salīdzinoši daudz lētāk par mūsu Rīgas taksometriem, ja vien neesi tūrists. Arī centrā no klubiem pirmdienas vakarā nekas spožs nav, bet kāds klubiņš latino deju ritmos tomēr atrodas...viva la salsa... Otrās dienas pēcpusdienā pēc nelielas ekskursijas cauri botāniskajam dārzam un slavenajam VDNH, dodamies uz Pavaletsky vokzal, lai kāptu iekšā mūsu “expresī” uz dienvidiem. Vilciens ir šokējošs ne tik daudz mums, cik vietējiem, izrādās tas ir papildu reiss, kas norīkots pārslogotajā maršrutā- visi tik uz to jūru. Vilciens-vecs, bez gaisa kondicionētāja, izrādās, ka tādi arī esot, bet tikai jaunajos exprešos, mūsu logs nav atverams, jo paredzēts avārijas izejai...interesanti, kā viņi plānoja to atvērt avārijas gadījumā, jo avārijas rokturis ir nolīmēts ar celofānu biezā slānī, un pat tos logus, kuri ir paredzēti atvēršanai, var atmūķēt, uzkāpjot uz galda un uzguļoties ar visu korpusa svaru uz rokturiem, uz gravitāciju paļauties ir bezcerīgi. Šos trūkumus mēs sākam ievērot, tuvojoties dienvidiem, kad gaisa temperatūra neatkarīgi no diennakts laika un laikapstākļiem, paliek nemainīga. Nākamās dienas vakarā konstatējam, ka ļoti skaļi ir dzirdama vilciena bremzēšanas skaņa. Jo ilgāk braucam, jo skaļāk skan, ka tik neatsaka pildīt savas vēlamās funkcijas. Pieturā, izkāpjot ārā, vilciena apakšā zem mūsu vietām pamanām lielu bunduli ar uzrakstu „tormaz” (bez komentāriem)! Tuvojoties mūsu pirmajam galamērķim Krasnodarai, mums ievērojami jāmaina rīcības plāns, jo mūsu sagaidītāja atraksta atvainošanās ziņu, ka diemžēl nevarēs mūs satikt, jo ir izbraukusi no pilsētas...come on!...tas nav forši. Ko pusnaktī var iesākt pilnīgi nezināmā vietā? Gulēt stacijā uz maiņām, lai mantas nenozog? Tad nu sākam mūsu sāpi pārrunāt ar līdzbraucējiem, tādi jauki cilvēki, iesaka, ko mums darīt un ko ne. Tantuks saka, lai tad nu braucam līdz galam- Novarasysk pilsētai, dodamies pēc padoma arī pie pavadoņa, kurš teic, ka tādējādi, ja mūsu galamērķis ir Soči, mēs izmetīsim lielu loku (apm 300 km). Apsverot visus par un pret, lēmums pieņemts-braucam līdz galam. Iemaksājam pavadonim atlikušā ceļa posma biļetes cenu un pēc pulkstens 4 no rīta izkāpjam Melnās jūras piekrastē Novarasyskā. Gaisa temperatūra ir patīkami silta, un pats gaiss mitrs, nu gluži kā pie mums pirms negaisa...tad tāds ir tas dienvidu subtropu klimats! Jāpiemin, ka tas bija ļoti agrs rīts pēc negaisa, tā kā varēja sākt iztēloties gaisa temperatūru pusdienas saulītē. No šīm pārdomām mūs iztraucēja uzmācīgie taksisti, kuri, iespējams, pat palīdzēs izkāpt no vilciena, ja vien jūs ļausiet viņam sevi aizgādāt, kur nu jums ir vajadzīgs. Visi kā viens skandē kaut kādu vardu- Gilindžik, sākuma ieslēdzu ignoru uz pilnīgi visu apkārt notiekošo...tomēr neizturēju un kārtējam šoferim, kurš, lai būtu pilnīgi pārliecināts, ka es dzirdu vienīgi viņu, vārdu Gilindžik iekliedz ausī! „Nu un kas tas tāds būtu, uz kurieni tu mūs vedīsi?” jautāju. Nevajadzēja tā darīt...”Tas ir kūrorts”, saņemu atbildi, un jau nākamajā mirklī viņš jau par "neiedomājami zemu" cenu sola mūs turp aizvest un gandrīz jau velk mūs iekš to taksi. Oppā, piebrauc autobuss, un, lieki laiku netērēdamas, lecam iekšā, lai ātrāk tiktu prom no iespējas tikt nogādātām Gilindžikā. Autobusā esam tikušas veiksmīgi, tālāk noskaidrojam, uz kurieni iet autobuss- uz autoostu, lieliski-pēc 50min. būsim tur (nu gan liela pilsēta!!!). Pirmā ceļazīme norāda, ka izbraucam no Novarasysk, ...hmm..., nākamā zīme informē, ka iebraucam Gilindžikā!!! Te tev nu bija, labi, ka par braucienu samaksājām 3x mazāku summu, kā prasīja "lētie" takši. Arī skats, kas paveras pa logu, mūs nomierina, joprojām atrodamies jūras krastā un, kā izrādās, uz tā paša ceļa, kas ved uz Sočiem. Lieki piebilst, ka šī reģiona karti mēs netikām iegādājušās, Latvijā tik detalizētu variantu neatradu (īpaši arī nemeklēju), bet Krievijā par to piemirsām. Pa labi kalnu ielokā -Melnā jūra, dzidri zilā krāsā, pa kreisi-mazie Kaukāza kalni, pa vidu mēs ar dažādām idejām, ko darīt tālāk. Zinām tikai to, ka pusceļā līdz Sočiem ir pilsēta-Tuapse, no kuras atiet električka. Ieejam autoostā. Njā, pirmais mums nepieciešamais autobuss, spriežot pēc sarakstiem, atiet pēc 2 stundām- varam pagaidīt. Pēc 2 stundām, kad autobuss nerādās, griežoties pēc informācijas kasē, tieku informēta, ka vēl jāuzgaida 2 stundas. Velta laika tērēšana. Brauksim ar stopiem, tik uz kuru pusi ir šoseja? Autoostā ir karte, diemžēl tikpat precīza jeb neprecīza kā autobusu saraksts. Vajadzētu karti nopirkt! Neizdodas, jo bodītes vēl slēgtas, griežamies pēc padoma pie vietējiem. Elementāri- 200 metrus no mums atrodas šoseja, pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem izdodas uz A4 formāta lapas uzrakstīt vārdu „Tuapse”. Dodamies uz šosejas pusi, pēc 10 min. piestāj kāds vēsturiska izskata auto. Brauc viņš līdz pašai Tuapse. Un vai mūs arī aizvedīsi? Šajā brīdī viņš parāda žestu, kas nepārprotami simbolizē naudas summu, kādu varēs saņems par mūsu vizināšanu. „No money” un „dzenjgi njet” iespaidu neatstāj. Turpinām. Piestāj vēl kāds, scenārijs tāds pats, tik vārdi „dzenjgi njet” iedarbojas, mašīnā tikušas esam. Izrādās, pa ceļam mums tik kādi 5 km (un vēl samaksu gribēja, ha). Sāk smidzināt lietus, un uzreiz arī piestāj kāds šoferis, kurš mūs paņem tikai tādēļ, ka lietus sākas, stopotājus nekad neesot ņēmis. Uzzinot no kurienes esam, jau kārtējo reizi pirmais jautājums- vai pieminekļus pie mums gāž? Sakām- nē, pie igauņiem. Nu ja, pribaltika vien ir. Uzsākam sarunas par to, kā tad šeit un kā pie mums dzīve rit. Šoferītis apstiprina jau šeit dzirdēto, ka Krievija un Maskava ir divas dažādas valstis, kurām maza interese vienai par otru, tik žēl, ka visa nauda Maskavā paliek. Nevar šis saprast, kā tad mums nav bail pa Krieviju stopot. Un kāpēc lai būtu? Neesam jau vienīgās, kas tā ceļo, un Krievija, iespējams, nav tas ļaunākais. Un arī cilvēki visur ir tikai cilvēki, tikai tas, kādus mēs viņus satopam- labus vai ne tik labus arī ir atkarīgs tikai un vienīgi no mums pašiem. Tā nu 2h garumā mēs izbaudām braucienu pa kalnu serpentīnu. Braukšanas kultūra-nekāda, kā es māku, tā es maunu. Piekrastes pilsētās tūrisma/atpūtnieku sezona rit pilnā sparā. Ielas malā stāv cilvēki ar uzrakstiem rokās par iespēju noīrēt dzīvesvietu, tas tādiem atpūtniekiem, kam viesnīcas par dārgu, turklāt arī vietu tajās vairs nav. Patīkama pārmaiņa ir arī arhitektūrā. Nežēlīgi zilās dzelzceļa stacijas un tipiskās krievu mājas rēgojas arvien retāk. Veiksmīgi esam nokļuvušas Tuapse stacijas električkā, kas ved mūs līdz Sočiem. Paklausījām šoferim un nebraucām stopiem, jo vēl 2h pa kalniem būšot apnicīgi. Dzelzceļš izveidots gar pašu jūras krastu, ainava- tirkīzzilas jūras klajs vienā pusē un zaļi Kaukāza kalni-otrā. Tā nu mēs sākam iepazīt Sočus. Skaista, neliela pilsēta, atpūtnieku un automašīnu pārslogota. Apskatām vairāk kā gadsimtu veco dendrāriju, ostu, kurā piestāj lielie kruīza kuģi, koncertzāli, kur uzstājas Krievijas bagātie un slavenie. Neliela ekskursija pa pilsētu, peldēšanās Melnajā jūra (+28 ) pie vienīgās smilšu pludmales visā piekrastē (mākslīgi veidota). Te arī atbilde uz jautājumu, kādēļ Melnā jūra-pludmales veido melni olīši, neviena vienīga smilšu graudiņa. Karstums mūsu nepieradušajiem organismiem ir nepanesams, kaut arī temperatūra pirmajās dienas, kad ieradāmies bija zemākā mēneša laikā. Lielajā gaisa mitrumā nav vietas putekļiem, bet arī apģērbs un mati žūst ļoooti ilgu laiku. Ekskursijas var iegādāties ielu malās esošajos tūrisma firmu stendos. Izmantojām šo iespēju par 10Ls lielu samaksu braukt skatīties ūdenskritumus. Iesākumā vīnu degustācija- pēc iespējas ātrāk un vairāk, lai būtu drosme ar gazikiem vizināties.Ūdenskritumi bij “atstojs”, bet vakarā programma, kuras vadītājs ik pārdesmit minūtes mudināja visus “padnjimat stakan”, un arī pats aktīvi rādijā kā tas darāms, bij uzdevuma augstumos. Kā otru ekskursiju izvēlējāmies laivu nobraucienu pa upi. Instruktors paskatās uz mūsu apmēram 50 cilvēku lielo grupu, tad, uz apm. 15vietīgo laivu un paziņo, ka esam samaksājuši pa papildu esktrēmu: mazu laivu un dieviem laivas apgāzieniem. Es jau nu nobijos. Joks! Fū. Tomēr esot 3 varianti kā tikt aiz borts, viens no tiem-kad pieclies un izlec pats. Ir tā diena, kad beidzot jādodas uz māju pusi. Vēl viens pārsteigums- lidosta bez norādēm, kur iet, ko darīt. Izdodas noskaidrot, ka lidostā laiž iekšā tikai pirms paša reisa, līdz tam laikam tusējiet karstajā saulē. Izdodas atrast kaut kādu uzgaidāmo telpu, kur uzraksts vēsta- komforta zāle. Krēsli un gaisa kondicionētājs, cilvēki krustu šķērsu gan uz, gan zem krēsliem (negribas iedomāties, kāda varētu izskatīties vnk uzgaidāma zāle). Pienācis mūsu reiss, dodamies iekšā. Pirmā pārbaude aiziet bez problēmām. Otrā pārbaude-STOP, kur jūsu reģistrācija? ??? Nav! ...”Nu, tagad aiz restēm”, izskan komentārs no aizmugurē stāvošā vīrieša. Atnāk milicis, aicina mūs līdzi, ieejam viņa kabinetā. Tā un šitā, vai tad mes nezinām, ka jāreģistrējas, sods līdz 100 Ls. „Dzenjgi njet” uz viņu nedarbojas, saka, ka zvanīšot atbildīgajām iestādēm par migrācijas lietām. Varbūt tad varam citādi to visu nokārtot? Vīzām termiņš drīz beigsies un lidmašīnu nokavēt negribas. Doma par peldēšanu uz plosta līdz Turcijai arī sevišķi nevilina. Par attiecīgu maksu viņš tomēr varot acis pievērt. Iemaksājam 20Ls katra, tiek sniegta arī informācija, kā mums reģistrāciju Maskavā veikt...nu paldies! Uz robežas jau arī tādi tumsoņi strādā, kam maza sajēga par to, kas ir reģistrācija, kur un kā to veikt. Lidmašīnai paceļoties, mūsu vienīgā vēlēšanās ir kaut tā nosēstos Rīgā nevis Maskavā. Ātrāk un tālāk prom. Maskavā ātri sazināmies ar mūsu lietuvieti, kurš iedod kāda juridiskā biroja adresi, kur varam reģistrēties bez trešās personas klātbūtnes. Reģistrācija veikta. Pēdējo mūsu east trip dienu nosoļojam pa Maskavu. Apskatām monumentālisma paraugpieminekli Lomonosova Universitāti. Skats, kas paverās no universitātes augšējiem stāviem esot iespaidīgs, bet pie ieejas mēs atduramies pret kārtējo kārtībnieku un drošības vārtiem. Bailes šiem no tā, ka tik kāds ārzemnieks neuzlaiž to namu debesīs. Pēc nelielas koķetēšanas milicis kļūst smaidīgāks, tik tas smaidiņš ar domu, ja samaksāsiet, tad pats personīgi jūs pavadīšu. Nē, paldies! Šajā zemē jau par visu esmu samaksājusi uz priekšdienām. Vienvārdsakot gāja interesanti un šobrīd ir doma, ka jābrauc vēl. Mani dzintargraudi: Ceļojot pa Krieviju izvēlieties vilcienu, neviens jūsu mantas tur nepārkratīs un vispār neliksies par jums ne zinis. Aizmirstiet par autovadītaju kultūru, jo kā gājejs jūs tur esat tuša vieta. Civilizācija ir skārusi tikai Eiropu un Z-Ameriku, pārējā pasaule ir vieni vienīgi piedzīvojumi un izdzīvošanas skola. Jo mazāk jums naudas, jo mazāka iespēja, ka kādam to ievajadzēsies. Krievijas burvība ir dabā ne pilsētās.

Perša par Krieviju:Maskava, Novarasysk, Tuapse, Soči!

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem