Ceļojums uz Pamiru, kā mēs braucām Ļeņinu (7134 m v.j.l) lūkoties
|
Lāsma Kraule
|
Vecs apraksts, netīšām atradu, palasīju un tādas foršas atmiņas atausa, ka sagribēju nopublicēt.
Tā nu Jūsu priekam dienasgrāmata no ceļojuma uz Uzbekistānu un Kirgizstānu tālajā 2007. gadā. J Taisnības labad jāsaka – nedomāju, ka tur daudz kas mainījies pa šiem gadiem J
Tātad mēs 4 kalnu mīļotāji – es, Sintija, Juris un Arnis, devāmies uz Pamiru lūkot slaveno Ļeņina smaili(Abduali Ibn Sino, Čon To,7134 metri virs jūras līmeņa) un mēģināt tajā uzrausties.
Maršrutu plānojām paši, vīzas kārtojām paši (Kirgīzijas vīzu dabūt bija problēmas, ļoti palīdzēja LR Ārlietu ministrija, paldies!). Sadarbojāmies ar vienu kirgīzu kompāniju, kas nodarbojas ar ekspedīciju vešanu Ļeņinā.
27.07.2007.
11.50 izlidojam no Rīgas. Taškentas lidostā mūs sagaida šoferis ar mazu transparentiņu – Lāsma Kraule, sasēdina mūs un mūsu daudzās mantas Daevo Lexija, redzēt neko nevar, jo esmu piespiesta Lexijai pie pašiem griestiem. Par puskilometru brauciena nopleš no mums 15 $ – nu tā tāda kā nodeva mūsu muļķībai, jo turpmāk kaulējamies uz nebēdu, kas mums arī labi padodas.
Iekārtojamies viesnīcā – numuriņos kondicionieri, pagalmā vēss baseins, ārā temperatūra +30˚. Klāt jau vakars un apsveicam mūsu jubilāru Juri. Šim nolūkam no Rīgas tika vests šampanietis un Jurim uzdāvināts krekliņš ar fotogrāfiju, kurā mēs visi esam kalna virsotnē Šveicē. Vakars paiet jautrībā, izbaudot dienvidu silto nakti, šampanieti un labu kompāniju.
28.07.2007.
Šodien pēc plāna jānokļūst Kirgīzijas pilsētā Ošā. Visu dienu pavadām baisajā Daevoo Lexia (citu mašīnu šai valsti dabūt ir praktiski neiespējami, jo Uzbekistānā ir Daevoo ražotne un, lai aizsargātu savu Daevoo, ievest "inomarkas" ir nereāli dārgi – 83% no cenas ir jāmaksā ievešanas nodoklis. Tā, ka pa visu laiku, kuru pavadījām Uzbekistānā, redzējām divus BMW, pāris Mersedesus un tas arī bija viss. Protams, ir ari Žiguļi – veci, noplukuši – kā jau Žiguļi…
Ceļš ved cauri auglīgajai Fergānas ielejai. Šoferis ir traki pļāpīgs, nepārtraukti stāsta par Uzbekistānas bagātībām, rāda augļu kokus ceļa malā, naftas sūkņus, mums tikai nav skaidrs kā tik bagātā valstī cilvēki dzīvo tik ļoti nabadzīgi.
Ap pusdienas laiku sasniedzam Kirgīzijas robežu – kājām šķērsojam to un otrā pusē mūs jau sagaida kirgīzu kompānijas pārstāvis ar normāla izmēra džipu. Izbraukājam Ošu krustu šķērsu, bet ciešamu viesnīcu atrast ir grūti, beigās paliekam kaut kādā ne visai tīrā iestādījumā, jo ilgāk meklēt vairs nav spēka. Kirgīzija vispār neizceļas ar tīrību.
Vakarā satiekam mūsu vietējo gidu Anatoliju. Viņš no mums ievāc pa 560$ un pases (kaut kāda dīvaina sajūta pārņem, bet mes cenšamies to atvairīt). Anatolijs aizved mūs uz tirgu iepirkties, samainīt naudu un vakariņās. Vakariņas gardas – maksājam tikai par alkoholu, ..... Tirgū augļi sulīgi, saules salduma pilni, tādi, kādus var nobaudīt tikai Āzijā un par cenām, kādas mums pat sapņos nav radījušās.
Vakarā viesnīcā nobaudām vietējo vīnu – galīgi garām. Brīnāmies, ka cilvēki, kuri māk izaudzēt tik fantastiskas vīnogas, nemāk pagatavot vīnu. Esam mazliet vīlušies, bet neba vīnu baudīt esam atbraukuši.
29.07.2007.
Ceļamies 7.00, paēdam brokastis un braucam uz KALNIEM!
Fergānas ieleja ir beigusies un ceļš ved caur lielākiem un mazākiem pakalniem, kalnu ciematiem. 16.00 jau ēdam bagātīgas pusdienas Ļeņina bāzes nometnē (3600 m.v.j.l.). Nometnes priekšnieciņš Žeņa sāk mums stāstīt muļķības, ka instruktors mums nepienākoties, izstrīdamies un nonākam pie kopsaucēja, ka tomēr būšot, bet tikai no 1. nometnes. Baro pienācīgi – 3 ēdieni pluss vēl halva, medus, cepumi, konfektes, dažādi augļi. Garastāvoklis un pašsajūta laba tikai visi mazliet jūtīgāki, mazliet nervozāki kā parasti. Rīt aklimatizācijas nolūkos plānojam uzkāpt Petrovska smailē (4830 m.v.j.l.). Līdz ko noriet saulīte Bāzes nometnē kļūst auksti, lieti noder dūnu jakas. Debesis ir zvaigžņotas un zvaigznes tuvākas, tikpat kā ar roku aizsniedzamas. Jūtamies laimīgi, jo beidzot esam ilgi kārotajos Lielajos Kalnos.
30.07.2007.
Izejam 8.00, piegājiens zālains, ne pārāk stāvs. Paejam garām vietai, kur apbedītas guļ sieviešu ekspedīcijas 8 dalībnieces, kuras gāja bojā netālu no Ļeņina virsotnes 1974.g. Tālāk ceļš ved pa klintīm un sniegu. Netālu no virsotnes nonākam nelāgā vietā – drūpošas klintis (vafeles), nav kur pieķerties, nav kur piedrošināties, stāvs ledus, bet kur krist... tālu, tālu. Laimīgi tiekam pāri un tad jau iekārojamā virsotne tepat vien ir. Virsotnē fotografējamies, mazliet uzēdam (apetītes gan nav), pasēžam un dodamies lejā uz nometni. Arī vakariņās apetīte nav (pat Jurim), bet citādi pašsajūta ļoti laba un gandarījums par skaisto virsotni.
31.07.2007.
Ceļamies pirms 8.00, nomazgājamies ledainā kalnu upē, izmazgājam drēbes, ņemam alu un peldkostīmus un dodamies sauļoties, kā arī apskatīt Loku ieleju (Lukovaja poļana). Ieleja atbilst nosaukumam – loku daudz, vietām acis priecē arī ēdelveisi.
Šodien visiem vēderi tadi kā burbuļaini – pāris ogles, espumizāns un atkal viss ir kartībā. Sintija gan saka, ka labākās zāles esot MB (Rīgas melnais balzāms), ko mēs arī izmēģinām. Jāsaka – Sintijai, kā parasti, taisnība.
Rīt dodamies uz 1. nometni (4425 m.v.j.l.), mantas atdodam nesējiem un zirgiem (2 $ par kg), sakārtojam savas mantiņas un vajadzētu posties gulēt, bet miegs nenāk ne saukts. Stāvam pie telts un īsinām laiku ar MB, skatāmies zvaigznēs, stāstam blēņas. Līdz kāds humāns pilsonis ierosina netraucēt citiem miegu un doties uz kopējo telti. Skatāmies TV, kad ierodas grupa ar grieķiem. Domājams vēl ilgi neviens nespēja aizmigt, jo grieķi bija sajūsmā par sasniegto augstumu un skaļi to atzīmēja ar alkoholu un nacionālajām dziesmām.
01.08.2007.
8.30 izejam no Bāzes nometnes uz 1. nometni (augstums). Pēc stundas esam vietā kur agrāk bijusi vecā bāzes nometne. Vieta pasakaini skaista, apkārt loku pļava, klintis, klintīs pa kādai piemiņas plāksnei, milzu krusts tiem, kuri te arī palikuši. Tālāk ceļš kļūst aizvien interesantāks – uzkāpjam stāvā pārejā (перевал Путешественников, 4128) un paveras skats uz milzu ledāju, gigantiskām plaisām, kalnu upi, spokainām klintīm. Taka tik šaura, ka divi cilvēki vietām nevar paiet viens otram garām. Pāri upei mūs pārceļ vietējie džigiti zirgu mugurās. Labi, ka zinām krieviski un varam cenu par pārcelšanu nokaulēt desmitkārt. Te atkal jau mūsu speciālists Sintija rāda savu māku kaulēties.
Ejam lēni, sāk rasties veselības traucējumi, kurus sākumā norakstam uz augstumu, bet vēlāk izrādās, te plosās gripveida vīruss. Lauž kaulus, sāp galva, acis, ir paaugstināta temperatūra.
1. nometnē esam 15.00, paēdam un liekamies pagulēt. Ap pieciem pēcpusdienā sāk snigt. Novērojam skaistu lavīnu tepat netālu, dārdoņa ir samērā iespaidīga. Sākam krāmēt mantas, pielaikojam dzelkšņus. Arnis savā somā atrod nevienam nevajadzīgas lietas aptuveni 1 kg svarā. Kāds ir ierakstījis dienasgrāmatā: Ārā snieg, vējš purina telti, mēs esam psihi…
Teltī + 6˚, drēgns, ārā laiks nomācošs, neziņa par rītdienas kāpienu. Rīt paredzēts kāpt uz 2. nometni (5200 m.v.j.l.), pa dienu vērojam augšupceļu – ļoti daudz lielu un ļoti lielu plaisu. Vējš norimst, lēni snieg lielām pūkainām pārslām – tāda kā Ziemassvētku sajūta pārņem (1. augusts).
Izrādās, ka zem vienas no mūsu teltīm ir plaisa, kurai ir tendence plesties platumā. Plaisā, laiku pa laikam, birst akmentiņi un vēl ilgi skan – tink, tink, tink… Ceram, ka līdz rītam būsim vēl virszemē. Tagad zinām, kuru telti atceļā neizvēlēties.
Naktī teltī neliels mīnuss, bet mēs nesalstam, esam gatavi arī zemākai temperatūrai.
02.08.2007.
No rīta pamostamies ar pretīgu pašsajūtu, tikai Juris jūtas labi. Atnāk mūsu gids un konstatē mūsu slikto pašsajūtu, slikto laiku, redzamība slikta, snieg. Gājienu uz 2. nometni atceļam un ejam pastaigāties pa taku uz augšu. Redzam dažas no sniega izlīdušas mantas, tās no 1991. gada lavīnas, kura nonesa 2. nometni, bojā gāja 41 cilvēks. Tikai tagad līķi sākot līst no ledus un sniega ārā. Bet mēs tālāk neejam -neesam ziņkārīgi un pretīgi skati nav mūsu gaumē.
Laiks paiet sēžot kopējā virtuves teltī dzerot kakao, ēdot kārumus. Ap 15.00 nolemjam iet lejā uz Bāzes nometni, jo pašsajūta nebūt nepaliek labāka, drīzāk sliktāka. 19.30 esam lejā. Man nežēlīgi sāp galva un lauž kaulus, eju raudādama, solos vairs nekad dzīvē kalnos nerādīties.. Vienkārši gribas nomirt… Arī Arnis jūtas ļoti slikti.
03.08.2007.
Sintija ar Juri iet augšā uz 1. nometni, bet mēs ar Arni esam izveidojuši lazareti J. Dzeram zāles un guļam līdz 12.00. Līdzko zāles iedarbojušās un sākam justies labāk – sākam plēsties – kas labāk – gulēt vai mazliet pakustēties. Pieņemam sauso dušu (lai Dievs svētī cilvēku, kurš izgudroja mitrās salvetes!), uzvelkam tīras drēbes – tas vien jau liek justies mazliet labāk un saņemos varoņdarbam – izķemmēju savus četras dienas neķemmētos matus.
Arnis trako, ka nav laicīgi sapratis, ka sliktā pašsajūta ir vīruss. Būtu laicīgi sācis dzert zāles un nu jau būtu uz kājām. Mēs slikto pašsajūtu norakstījām uz augstumu, kas bija kļūdaini. Pie tam, bijām taču labi aklimatizējušies pirms pāris nedēļām Alpos. Nu vajadzēja taču saprast..
Vakarā sēžam pie teltīm dūnu jakās, ir auksts, pūš kalnu vējš, kurš karina mākoņus uz Ļeņina smailes. Mēs maziem malciņiem malkojam konjaku, pašsajūta atgriežas. Domājam par mājām, par Sintiju un Juri augšā, kaļam rītdienas plānu. Mēs jau varam domāt gan šā, gan tā, bet viss šeit kalnos atkarīgs no laika apstākļiem un tie šovakar, izskatās, ka nav mūsu sabiedrotie.
04.08.2007.
Arnis mani modina jau 7.00, gandrīz jālamājas, – kas ar viņu noticis? Izrādās ārā skaidrs laiks, virs Ļeņina ne mākonīša. Pošamies augšā. Arnis jūtas labāk, es tā – puslīdz, bet nolemju kāpt, tad jau redzēs kā būs. Mans ceļš uz augšu bija piedzīvojumiem bagāts. Uz pārejas vietējais džigits piedāvā turpināt ceļu uz 1. nometni zirga mugurā. Man – sliņķei divreiz nav jāsaka, daudz nedomājot pēc pāris sekundēm esmu zirgā. Kad mans bērītis sāk klibināt no pārejas uz leju, sāku apjaust radušos situāciju. Taka ir tik šaura un vietām pat nemanāma, ka grūti pat vietām pateikt – ir taka vai nav. Slīpums ne pa jokam, lejā tālumā milzu ledājs ar vēl milzīgākām melnām plaisām.. Nabaga zirģelis laiku pa laikam klūp – jautāju džigitam, kas vainas zirgam. Šis atbild, ka arī zirdziņam jāpierod pie augstuma un šis acīmredzot vēl tā īsti neesot pieradis, viņam laikam sāpot galva. Jautāju vai zirgi kādreiz krīt no takas aizā un saņemu apstiprinošu atbildi – krītot gan, ilgi, ilgi krītot, un tad jau neviens šos ārā neķeksējot, jo tur jau vairs kauliņus nevarot salasīt. Turpinu ceļu skaļi lūgdama Dieviņu, lai viņš sarga mana zirdziņa kājiņas un man ir vienalga ko domā džigits un pretimnākošie alpīnisti... Nokāpt no zirga uz tik šauras takas nevar. Kad jau laimīgi pa ledāju tuvojamies 1. nometnei, pēkšņi mans zirgs klūp plaisā, tas krīt un es lidoju pāri tā galvai, tomēr nezināmu spēku vadīta paspēju ieķerties zirga ausīs un palikt tam uz kakla. Bail pat domāt, kā būtu, ja pakristu tam zem kājām. Džigits arī izskatās nobijies, bet slavē mani, kā labu jātnieci. 1. nometnē ierodos tik ļoti pārbijusies, ka pat Sintiju sveicinu krieviski.
Vakarā ar Sintiju nolemjam iet lejā, jo es vēl jūtos slikti un Sintija jau jūtas slikti. Arnis gan, vīrieša spītības pārņemts pošas uz 2. nometni Jurim pa pēdām.
05.08.2007.
Ejam lejā, mums šī ekspedīcija ir beigusies. Smagās mantas ar laipnu smaidu iesmērējam krievam Toļikam, kurš pa vakardienu paspējis ieskatīties Sintijā. Satiekam latviski runājošu krievu, šis gan neizskatās pēc kāpēja, pārmijam dažas pieklājības frāzes un dodamies tālāk. Pa ceļam satiekam ļoti jauku ēzēlīti, tas mums seko, bet rokās nedodas. Gribējām šim uzkraut mūsu somas, bet nekā. Laikam šis ir vēl slinkāks nekā mēs…
06.08.2007.
Izstaigājam Loku pļavu, lasām ēdelveisus, pļāpājam, sauļojamies. Pēcpusdienā lielajā teltī ap mums sapulcējušies krievi no Maskavas, Tomskas un vēl kādas vietas, kuru vairs neatceramies. Toļiks uzsauc ciedru balzamu – tas nu gan ir garšīgs ar stipri izteiktu ciedru riekstu garšu, pat mūsu Melnais Balzams nestāv klāt. Klausāmies stāstus, jokus un piedzīvojumus par dažādiem pasaules kalniem. Negaidīti ierodas Arnis, arī viņu pieveikusi nelabā slimība 2. nometnē. Domāju skaisti pasēdēsim visi kopā, paklausīsimies pieredzējušu alpīnistu stāstus, bet mūsu draugi krievi, ieraudzījuši Arni, pazūd kur kurais. Dīvaini. Pēc pusstundas arī Juris ir klāt.
07.08.2007.
Te arī aptrūkst dienasgrāmatas pieraksti.. Pāris dienas padzīvojam Bāzes nometnē, tad devāmies atpakaļ uz Taškentu. Pāris dienas tur un tad jau laimīgi atpakaļ uz mājām. Ceļojums bija jauks pat neskatoties uz nejauko slimību ar kuru beigās visi izslimojām. Ceru, ka Ļeņins mūs vēl gaida J
P.S. Manās galerijās 2007. gada šis pasākums plaši atainots 4 galerijās :)
