Saulainā Krima 2007. gada Jūlijā

31.08.2007
9 min lasīšanai
21 foto

Saulainā Krima 2007. gada Jūlijā. Ievads: Tagad populāri skaitās braukt atpūsties uz Eiropas dienvidiem vai daudz tālāk, tomēr nevar aizmirst par Bijušās Padomju savienības pērli – Krimas pussalu. Krimas pussalu uzskata ne tikai par vienu no skaistākajām vietām Ukrainas teritorijā, bet visā pasaulē. Tā tiek dēvēta par pasauli miniatūrā vai muzeju zem klajas debess. Krimā ir kalni, noslēpumainas alas, skaisti ūdenskritumi, maigs klimats, kas ļauj izbaudīt sauli un jūru no maija sākuma līdz pat oktobra vidum, kā arī protams melnā jūra, kas Krimas dienvidu daļā ir tīra un jūnija vidū siltuma ziņā jau uzsilusi līdz +22 grādiem. Kā populārākos Krimas kūrortus varam minēt: Jaltu, Sudaku, Sevastopoli, Aluštu un citas. Krimas pussalā krustojušies daudzu tautu un civilizāciju likteņi, tāpēc tās vēsture bagāta ar dažādiem notikumiem un vēstures pavērsieniem. Krima ir bagāta ar unikāliem kultūras un vēstures pieminekļiem, muzejiem, lieliskām pilīm un parkiem. Plānojot braucienu uz Krimu, vispirms jāizvēlas galamērķis. Mūsu galamērķis bija Krimas kūrorts Sudaka, kas izceļas ar klimatisko apstākļu dziedniecisko iedarbību, kā arī skaitās ekoloģiski tīrākā vieta Krimā. Netālu no Sudakas pie Meganoma raga pagājušo gadu ekologi veica izpēti uz atklāja, ka tieši šeit ir vistīrākā jūra visā Krimā, kuru iecienījuši zemūdens peldētāji. Kā arī cenas šeit ir daudz draudzīgākas nekā Krimas elitārajos kūrortos Jaltā vai Aluštā, un kā vēlāk izrādījas nakts dzīve Sudakā ļoti patīkami pārsteidza. Īss brauciena raksturojums: Brauciena laiks: 13.07-22.07.2007. Maršruts: Rīga-Viļņa-Minska-Kijeva-Hersona-Sudaka-Kijeva-Ļubļina-Bialostoka-Kauņa-Rīga (apm. 5000 km) Cilvēku skaits: 16 Transports: 2006. gada mikroautobusi Opel Vivaro 2 gab. Kas nepieciešams, lai dotos ceļā: Cilvēkam: derīga pase vismaz 3 mēnešus pēc izbraukšanas datuma, Baltkrievijas tranzītvīza + veselības apdrošināšana. ( Nepilsoņiem papildus Baltkrievijas tranzītvīzai nepieciešama arī Ukrainas vīza) Automašīnai: Zaļā karte (Baltkrievija, Ukraina), OCTA (Latvija, Lietuva, Polija), Ja ar automašīnu nebrauc īpašnieks vai tā ir izīrēta, obligāti nepieciešama pilnvara, kā arī ja Casco polise darbojas tikai Eiropā, tad jātaisa papildinājums uz NVS valstīm. Brauciena apraksts. Piektdiena 13. jūlijs Piektdiena 13. datums, desmitos no rīta tiekamies Rīgā pie Centrālās pasta ēkas un ar nelielu nokavēšanos dodamies ceļā Bauskas virzienā pa tikko kā restaurēto Via Baltica šoseju. Ap 12 dienā esam Bauskā, kur vēl veicam pēdējos pirkumus Bauskas RIMI, un tad jau dodamies tālāk Grenctāles virzienā. Pēc nelielas 20 minūšu stāvēšanas uz robežas esam jau Lietuvā un pa lieliskajiem Lietuvas ceļiem dodamies Panevežu virzienā, tālāk jau pa automaģistrāli raitā tempā nonākam Lietuvas galvaspilsētā Viļņā. Pulkstenis rāda trīs dienā, laiks ir silts, spīd saule un Viļna pārsteidz ar pēdējos gados uzceltajām daudzstāvu ēkām kā arī vēlāk ar sastrēgumiem un ceļu remontiem. Laiks kāds bija nepieciešams, lai izbrauktu cauri šai pilsētai bija 1,5 stundas, kas ir diezgan daudz. Izbraucot no Viļņas tālāk sekojam Minskas norādēm un aptuveni piecos taisam pusdienu pauzi pie pašas Baltkrievijas robežas kādā Lietuviešu degvielas uzpildes stacijā. Paēduši un padzēruši esam gatavi iebraukt Baltkrievijā, kas arī ļoti viegli, bez īpašām problēmām uz robežas, izdodas 2,5 stundu laikā. Tālāk ceļš ved uz galvaspilsētu Minsku un var jau sākt izbaudīt savdabīgu Padomju eksotiku, automašīnas, kas pārvietojas pa Baltkrievijas ceļiem, pārsvarā ir Padomju ražojuma, kā vieglās tā kravas un autobusi. Baltkrievija pārsteidza ar ļoti labiem ceļiem kā arī tīrību un kārtību visapkārt, grozot radio uzreiz bija dzirdama valsts vadītāja Lukašenko balss un līdz pat Minskai varēja klausīties un izdarīt secinājumus par to ko stāsta Valsts vadītājs un ko mēs redzem aiz automašīnas loga. Astoņos vakarā pēc 520 km brauciena iebraucām Minskas centrā, kur ļoti viegli noparkojām mikroautobusus, un nolēmām divas stundas pastaigāties pa pilsētu. Minska - Pirmoreiz rakstos pieminēta 1067.gadā kā kaujas vieta starp diviem senkrievu kņaziem. No XIV.gs attīstās kā viena no Lietuvas lielkņazistes pilsētām. 1499.gadā iegūst Magdeburgas tiesības. 1793.gadā, saistībā ar Polijas Otro dalīšanu, nonāk Krievijas sastāvā, kļūstot par guberņas centru. XIX.gs pilsēta strauji aug, jo kļūst par dzelzceļa līniju Maskava-Bresta un Liepāja-Romni mezglu. 1918.gada 25.martā Minskā tiek deklarēta Baltkrievijas Tautas Republika, bet 1919.gada 1.janvārī - Baltkrievijas PSR. Pēc Rīgas miera līguma Minska iekļaujas Baltkrievijas PSR sastāvā. 2.pasaules kara laikā Minska gandrīz pilnībā tiek nopostīta. 1991.gadā tā kļūst par neatkarīgās Baltkrievijas galvaspilsētu. Pirmie iespaidi par Minsku – plašums, daudz gaisa, platas ielas un prospekti. Visapkārt viss tīrs un sakopts, ir piektdienas vakars un centrā uz ielām ir ļoti daudz cilvēku, visi izskātās laimīgi, apmierināti ar dzīvi, tūristus nevar redzēt, šī noteikti nav tūristu pilsēta, bet ar divām stundām noteikti ir pa maz, tāpēc 10 vakarā atstājam Minsku un dodamies Ukrainas virzienā. Pa nakti šķērsojam tādas pilsētas kā Babrusku un Gomeļu. Gomeļā uzpildam dīzeļdegvielu, kas šeit ir lēta 0.38 Ls/litrā un braucam tālāk. Sestdiena 14. jūlijs Ir četri no rīta, esam uz Baltkrievijas-Ukrainas robežas. Samiegojies ne pārāk priecīgs Baltkrievu robežsargs paprasa: “Zachem voopshe jedite tranzitom”, jūtu, ka mēs viņu ļoti apgrūtinam braucot caur viņa valstij. Izrādās, ka jāmaksā 5 $ no mašīnas, kaut kāds nodoklis, īsti nevar saprast par ko, bet summa nav liela, tāpēc nomaksājam un esam jau beznodokļu zonā starp Baltkrieviju un Ukrainu. Divu stundu laikā izstāvam rindu, lai tiktu Ukrainā, un sešos no rīta iebraucam Ukrainā. Vienīgā nelielā problēma šo robežu šķērsojot radās, kad tika prasīta pilnvara uz mikroautobusu, parādīju oficiālu uzņēmuma izsniegtu pilnvaru ar zīmogu un parakstu, bet meitene, kas strādāja uz Ukraiņu robežas paziņoja, ka pilnvarai jābūt pie notāra apstiprinātai un, ka mūsu pilnvara nav derīga. Tālāk sekoja neliela izskaidrošnās un paskaidrojumi, pēc kuriem atskanēja vārdi “ladno jedte”. Tālāk ceļš ved caur pilsētu Čerņivu uz Ukrainas galvaspilsētu Kievu. Iebraucot Ukrainā pirmie iespaidi, ka šeit cilvēki dzīvo nabadzīgāk nekā Baltkrievijā, apkārtne izskatās piemēslota, ceļi vairs nav tik labi kā Baltkrievijā. Bet ir jau rīts, parādījusies saule, laiks silts un bez neviena mākonīša, var just, ka braucam uz dienvidiem. Kijevu sasniedzam astoņos no rīta un apmēram 40 minūšu laikā izbraucam cauri, īpaši nemēģinot apskatīt pilsētu, jo atpakļceļā paredzēts šeit nakšņot. Izbraucot cauri Kijevai tālāk turamies Odesas virzienā. Autoceļš Kijeva – Odesa, kas ir apmēram 600 km garš ir nesen uzbūvēts un laikam pats populārākais un modernākais Ukrainā ar atļauto ātrumu 130 km stundā. Braucot ar atļauto ātrumu interesanti ir noskatīties kā vietējie, iepirkuši jaunas un labas automašīnas, traucas ar tādu ātrumu, ka pat uz vācijas autobāņiem dažreiz satiksme nobāl. Mums gan pa šo jauno skaisto ceļu palaimējas nobraukt pusi 300 km līdz pilsētai Ulianovka, kur tālāk jau norādes ved uz Nikolajev, pēc tam Kersona – Simferopole – galamērķis Sudaka. Ceļš no Ulianovkas līdz Sudakai ir apmēram 600 km garš un aizņēma apmēram 10 stundas. Asfalta seguma kvalitāte apmierinoša, vienīgais daudzās apdzīvotās vietas pa ceļam ļoti kavēja pārvietošanos. Ap deviņiem vakarā pēc 33 stundu brauciena esam sanieguši galamērķi Krimas pussalā Sudaku. Arā jau ir pilnīgi tumšs, izkāpjot no mašīnas, pat deviņos vakarā, gaiss ir ļoti silts un ir jūtams, ka esam ieradušies kūrortā. Krimas pussalā plānots pavadīt 5 dienas un 6 naktis. Svētdiena 15. jūlijs. Šī diena ir domāta pavadīt mierīgi pie jūras nekur neskrienot, vienkārši atpūšoties. No rīta sēžamies busos un braucam uz Sudakas centru, lai samainītu naudu un šo to iepirktu. Tagad tikai atklājās Sudakas patiesais skaistums, kas pa tumsu nebija redzams. Sudakas pludmale ir apmēram 3 kilometrus gara, kuru no abām pusēm ierobežo augsti kalni. Šeit viss ir radīts atpūtai, krodziņi, kafejnīcas, akvaparks, dažādas ūdens izpriecas un daudz kas cits. Uzreiz liek sevi manīt arī padomju eksotika, uz katra stūra redzamas kvasa muciņas kādas kādreiz bija arī pie mums, gandrīz tikai padomju markas automobiļi un protams cenas iepriecē. Cenas Krimā vēl joprojām vidēji ir zemākas nekā pie mums, tāpēc ja ir ierasts atpūsties kaut kur vidusjūras kūrortos, tad Krima patīkami pārsteidz. Apmēram 7 km no Sudakas atrodas pasakaina vieta, kas saucās “Novij Svet”, tur arī pavadam lielāko dienas daļu. Novij Svet-Tā ir īpaša vieta ar savu mikroklimatu. Tādus dabas skatus kā šeit vairs nekur nevar redzēt. Šeit ir trīs slavenie līči: gaiši zialais, zilais uz zaļais, kas nosaukti ūdens krāsā. Zilais līcis ir slavens ar savu pludmali, kuru sauc par “Carskaja”. Uz šo vietu var nokļūt pa galvu reibinošām taciņām no zilā līča. Novij Svet arī atrodās šampaniešu un vīnu rūpnīca, kas tā arī saucāsm “Novij Svet”, kas dibināta 1878. gadā. Pirmdiena 16. jūlijs. Bačhasarajas pils apmeklējums, Uspenskas vīriešu klosteris, Alu pilsēta Cufut-Kale. Otrdiena 17. jūlijs. Meganoma rags un vīna degustācija. Trešdiena 18. jūlijs. Ar kuģīti uz Jaltu, Voroncova pils apmeklējums, Botāniskais dārzs, Bezdelīgas ligzda. Ceturdiena 19. jūlijs. Atpūta pie jūras, Karadags. Iepazīšanās ar Karadagas rezervāta ekoloģisko taku, apdzisuša vulkāna floru un faunu. Piektdiena 20 jūlijs. Astoņos no rīta atstājam viesnīcu Sudakā un dodamies uz Ukrainas galvaspilsētu Kijevu. No Sudakas līdz Kijevai ir apmēram 800 km un laika ziņā tas ir apmēram 13 stundas. Ceļš jau zināms, jo pa šo pašu ceļu jau braucām turpceļā. Šī diena bija interesanta ar to, ka trīs reizes “uzrāvāmies” uz ceļu milicijas. Divas reizes par ātruma pārsniegšanu un vienu reizi par apdzīšanu vietā, kur tas bija aizliegts. Runājot par braukšanas kultūru, tad Ukrainā tā ir ļoti zemā līmenī. Sākumā mēģinājām braukt kaut cik kārtīgi, ievērojot zīmes, taču ātri vien varēja saprast, ka, lai iekļautos kopējā satiksmē, tas nav iespējams. Piemēram Ukrainā zīme “apdzīvota vieta” vietējo izpratnē nenozīmē neko, jo vietējie brauc tik ātri cik var pabraukt. Milicija uz ceļiem ir apmēram trīs reizes vairāk nekā pie mums, tas nozīmē ļoti daudz un pārsvrā tiek kontrolēts braukšanas ātrums. Neskatoties uz to nekādi ātruma ierobežojumi praktiski netiek ievēroti. Atbraucot uz Kijevu iznāca nedaudz aprunāties ar vietējiem par ceļu satiksmi un uzreiz bija skaidrs kāpēc noteikumi netiek ievēroti, jo maksimālais sods par ceļu satiksmes pārkāpumiem ir 16 Lati mūsu naudā un tas par braukšanu reibumā. Ja iet runā par ātruma pārsniegšanu, tad sods ir 1 lats un 10 santīmi mūsu naudā. Mēs samaksājām katru reizi 5 Lati un priecājāmies ka viegli tikām, bet vēlāk izrādījās, ka esam riktīgi pārmaksājuši. Turklāt ir aizliegts maksāt uz vietas, teorētiski visi sodi ir jāapmaksā tikai caur banku, taču laikam praksē tas nenotiek. Ap deviņiem vakarā iekārtojamies viesnīcā Kijevā un līdz kādiem trijiem naktī dodamies apskatīt pilsētu. Pilsēta iespaidīga un skaista, bet tas ir cits stāsts. Sestdiena 21. jūlijs. Ap 11 dienā atstājam viesnīcu un līdz sešiem vakarā dzīvojamies pa Kijevu. Pēc tam no sešiem līdz astoņiem iepērkamies Supermārketā, cenas apmēram 30 % lētākas nekā pie mums, arī pārtikai. Astoņos vakarā izbraucam jau uz mājām. Tālākais maršruts Kijeva-Zītomira-Rivņa-Koveļa-Ļubļina-Bialostoka-Kauņa-Rīga. Tātad atpakaļ braucam nevis caur Baltkrieviju, bet ar apmēram 300 km līkumu caur Poliju. Plus ir tāds, ka nevajag Baltkrievijas tranzītvīzu un atkrīt viena apmēram divu stundu stāvēšana uz robežas, bet mīnus, savukārt, apmēram 300 km līkums un diezgan sliktas kvalitātes ceļi Ukrainā pirms Polijas robežas. Rezultātā braucot caur Poliju tiek pazaudētas apmēram 3 stundas, kā arī brauciens naktī pa riktīgi bedrainu ceļu nav īpaši patīkams, tapēc uzskatu, ka labāk ir braukt caur Baltkrieviju. Vienīgi jāpiezīmē, ka iebraucot Polijā , sajūtas bija pozitīvas ceļi šauri, bet ideāli līdzeni. Ja skatamies uz laikiem tad uz Ukrainas-Polijas robežas bijām trijos naktī , neskatoties, ka rinda bija maza tāpat nācās uzkavēties ap divām stundām. Pirmās problēmas radās dēļ zīmoga pasē. Vienai meitenei braucot no Baltkrievijas Ukrainā pasē netika iespiests zīmogs. Protams robežsargs bija ļoti izbrīnīts kā tā var būt un ne par ko negribējā piekāpties un grasījās aizturēt visu grupu vismaz uz trijām stundām tālākai izmeklēšanai, taču pēc tam pārdomāja un labi ka tā. Bet tik viegli tomēr nepalaida, jo izrādījās, ka par cilvēku pārvadāšanu Ukrainā ir jāmaksā kārtējais mistiskais nodolklis apmēram 3 Lati no mašīnas. Tā kā summa nav liela, tad nomaksājam un esam jau Polijā. Polija mūs sagaida ar siltu un saulainu laiku un labiem ceļiem. Tālāk ceļš ved caur Bjalostoku uz Polijas-Lietuvas robežu Kalvariju. Tālākās robežas šķērsošanas notiek ļoti raiti un ap četrim dienā esam laimīgi atgrizušies mājās – Rīgā. Ir svētdiena un lai cik skumji tas nebūtu atvaļinājums ir beidzies un jāsāk gatavoties darba nedēļai. Brauciena izmaksas uz 1 cilvēku: Mikroautobusa noma(zaļā karte+Kasko uz NVS valstīm): 58 Ls Degvielas izmaksas+stāvvietas: 28 Ls Viesnīca Sudakā (6 naktis) 60 Ls Viesnīca Kiejevā (1 nakts) 20 Ls Baltkrievijas vienvirziena tranzītvīza 17 Ls Kopā: 183 Ls Kas patika: Brauciens cauri Baltkrievijai (Baltkrievijas labais ceļu stāvoklis) Cenas Ukrainā un Baltkrievijā (Vēl joprojām ir zemākas nekā pie mums, pat kūrortos) Krimas daba, tīrā un siltā Melnā jūra (daudz tīrāka un dzidrāka nekā Bulgārijā) Sudakas nakts dzīve (ļoti daudz dažādu izklaides iespēju cauru diennakti) Degvielas cenas Ukrainā un Baltkrievijā (0,4 Ls/litrs) Padomju eksotika (kvasa muciņas, Ļeņina pieminekļi, Padomju uzraksti) Kas nepatika: Brauciens atpakaļ cauri Polijai (nepatika Ukrainas bedrainie ceļi un 300 km līkums) Pietrūka dažas dienas (Braucot prom visi atzinā ka vajadzētu vēl kādas pāris dienas pilnīgai laimei) Pilnīgai eksotikai pietrūkst Palmas, tādas kā, piemēram Eiropas Dienvidos. Gandrīz nekur nevar norēķināties ar kredītkarti (izņemot lielveikalus Kijevā, tāpēc obligāti jābūt skaidrai naudai degvielai.) Secinājumi: Esam izbraukājuši gandrīz visu Eiropu krustām šķērsām, bet Krimā bijām pirmo reizi. Varu teikt tikai vienu, ka, manuprāt bija ļoti labi. Nākamgad noteikti brauksim atkal, tikai brauciens būs par 5 dienām ilgāks. Ir doma no sākuma divas dienas padzīvot pa Odesu un pēc tam doties uz Krimu, atpakaļceļā atkal skaistā Kijeva ar iespēju doties ar gidu speciāli organizētā vienas dienas ekskursijā uz Černobiļas atomreaktoru. Ja māc šaubas braukt vai nebraukt uz Krimu, tad noteikti aizbrauciet, nenožēlosiet, jo Krima ir ne tikai vieta, kur Padomju laikos brauca atpūsties miljoniem pilsoņu, bet arī brīnumaina vieta, kas gandrīz katru dienu sniedz jaunus atklājumus.

Saulainā Krima 2007. gada Jūlijā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem